Viss ir labi!

Viss ir labi!

Pirms kāda laika blogā rakstīju par mums aktuālu problēmu – dēla grūstīšanos un reizēm arī sišanu citiem bērniem. Par laimi šobrīd varu tiekt, ka kopš tā raksta publicēšanas manas raizes ir norimušas. Ja septembrī katru dienu uz dārziņu dēlam devos pakaļ mazliet satraukusies – būs bijis kāds pārpratums, vai nē, tad tagad dodos uz dārziņu mierīgu sirdi.

Septembrī dēla uzvedības dēļ reizēm tiešām jutos drūmi, bet mēģināju domāt tik racionāli, cik vien šādā situācijā iespējams. Mēs neviens ģimenē neesam mācījuši, ka darīt kādam pāri ir pareizi. Nesitam savus bērnus, un nemācām to darīt citiem, arī aizstāvoties ne. Bet tad, kad tavs bērns kādā brīdī ir izdomājis, ka tas ir OK, tu pavisam mazlietiņ, bet tomēr, sajūties, kā slikts vecāks, jo nesaproti : “Kāpēc?”

Iespējams, tas vienkārši bija tāds posms. Iespējams, pie vainas bija lielāki pārdzīvojumi. To visu mēs esam pārdomājuši reizes 100. Bet labākais ir tas, ka šobrīd viss ir labi!  Esam pārdzīvojuši  un izdzīvojuši, domājuši, risinājuši, un kaut kā nebūt no šī posma izkāpuši.

KĀ?

Tas pilnīgi noteikti nenotika pats no sevis, un nevaram teikt – tas pārgāja tāpat vien. Mēs pielikām lielas pūles, vairāk jau emocionālas, kā fiziskas. Bet ir trīs galvenās lietas, ko pamainījām vecākā dēla ikdienā  :

  • 1 x nedeļā ieviesām brīvu dienu no dārziņa – labi, ka šāda iespēja mums pastāv, jo Edvīns vēl darziņā neiet, un es ar viņu dzīvojos pa mājām. Parasti brīvdienā kopā dodamies uz kādu muzeju, bet reizēm vienkārši paliekam mājas un paslinkojam, jo arī tas ir vajadzīgs. Es gan pēc šīm brīvdienām bieži jūtos izsmelta, jo katra diena ar maniem puikām ir ļoti aktīva, un līdz ar to arī nogurdinoša, bet, ja jūtu, ka tas palīdz, tad tas ir jāturpina. Arī bērnudārza audzinātāja atzina, ka četru dienu darba nedēļa Evertam nāk par labu.
  • 2 x nedēļā vedu Evertu uz treniņiem – domāju, kā treniņi nāk par labu ne tikai raksturam un fiziskajai sagatavotībai, bet arī tas, ka došānās uz to, ir vērtīgs laika pavadīšanas veids mums divatā (parasti uz treniņu vedu es viena). Pa ceļam varam izrunāties, pajokoties utt.
  • gulēšana – parasti dēlus likām gulēt uz maiņām, bet tomēr biežāk man sanāca likt gulēt Edvīnu, bet Tomam – Evertu. Nu to esam pamainījuši, un vispār, tas ir tikai loģiski. Edvīns ir mazāks, un dodas gulēt pirmais –  tāpat, kā Toms, jo viņam modinātājs skan jau 4:30 no rīta. Tad nu viņi abi ar Edvīnu dodas gulēt agrāk, bet mēs ar Evertu – kādu stundiņu vēlāk. Šķiet, ka viņam tas ir tiešām svarīgi, ka gulētiešanas procesā blakus esmu es – mamma. Ir dienas, kad man arī būtu gribējies ar mazo jau aizmigt deviņos, bet es saprotu, ka šis atkal ir tikai “posms”, un drīz varēsim ar gulētiešanas pienākumiem dalīties, vai arī viņš pats pēkšņi paziņos, ka vēlas iet gulēt tikai ar tēti! Un vispār kaut kad būs jāmēģina dēli likt gulēt vienlaicīgi, bet šobrīd pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem esam sapratuši, ka mūsu gadījumā tas nav iespējams.

Es domāju, ka daļēji šis uzliesmojošais agresivitātes posms bija adaptācija jaunajam mācību gadam – dārziņu pameta Everta labākais draugs, pievienojās vairāki citi jauni bērni, un pamainījās grupiņas sastāvs. Domāju, ka viņš to uztvēra diezgan jūtīgi, jo pats arī bieži teica, ka vēlas, lai viņu no esošā bērnudārza izmet, jo tad viņš varēšot doties uz Kārļa (labākā drauga) dārziņu! Nu jau ir sadraudzējies arī ar jaunajiem bērniem, un tas noteikti ir nācis par labu. Tajā pat laikā nedomāju, ka jaunais semestris bija vienīgais, kas ietekmēja uzvedību. Iespējams, kaut kādā ziņā tas bija uzmanības trūkums no manas puses – lai gan vienmēr esmu domājusi, ka to sniedzu tiešām daudz, iespējams, esmu palaidusi garām brīdi,  kad bērnam to ir vajadzējis vēl vairāk. Tā gan ir maza iekšēja cīņa, kad pēc nogurdinošas dienas tā vien gribētos atsēsties dīvānā un nedarīt neko, bet tomēr, ir jāpadomā par to, kas ir svarīgāks, un šajā gadījumā, tā ir rotaļāšanās ar bērnu, ēst gatavošana, vai kāda cita kopīga aktivitāte.

Nu kaut kā tā. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka neviens bērns nav slikts, un nevēlas tīši darīt kādam ļaunu. Es ticu, ka fiziska agresija ir veids, kā pievērst sev uzmanību, iespējams, veids, kā nomaskēt kaut kādas savas bailes. Un jo ātrāk to pamanīsi, jo ātrāk atrisināsi! Vismaz tā bija mums. Un, lai gan pie speciālista jau pierakstījāmies, es sapratu, ka, galu galā, mazliet dodot laiku sev un bērnam, esam nonākuši pie risinājuma paši. Vismaz šobrīd.

Nav taču iespējams izaudzināt bērnus, nesaskaroties ar kaut kādām grūtībām un izaicinājumiem, vai ne? Ir pilnīgi normāli, ka reizēm jūties apmulsis, un nesaproti, kā rīkoties, un no kura gala meklēt risinājumu. Ceru, ka ar šo ierakstu būšu kādu iedrošinājusi, ka, lai ar kādām problēmsituācijām mēs nesaskartos, risinājumu atrast var! Un vecāku mīlestība noteikti ir daļa no risinājuma.

 

 

 

6 komentāri

  1. Paldies, ka dalies! Tik vērtīgi un labs atgādinājums, ka ar mīlestību un nedalītu uzmanību var stiprināt attiecības ar mazajiem ❤

    Atbildēt
  2. Vienīgais, ko gribu teikt – bučas jums visiem un paldies! 😘👏🏻😊

    Atbildēt
  3. Laura, liels paldies par noderīgo rakstu. Gribēju jautāt – uz kādiem treniņiem tu ved Evertu?

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika! Vedam uz boksu..:D Teorētiski. Tik maziem no boksa tur nekā nav, vingrošana / sportiņš vispārīgi. Rīgas Boksa skola.

      Atbildēt
  4. Forsi,ka viss sakartojies.Ja,es ari esmu pamanijusi,ka bernam ir svarigs laiks ar mammu un labie vardi.Tie uzlade un palidz :)

    Atbildēt

Komentē