Labie gulētāji

Labie gulētāji

Pirms visi “Viensplusviens.lv” lasītāji pavisam pazuduši Ziemassvētkos, gribēju izrakstīt savu sāpi par vēl vienu tēmu – gulēšana. Lasīju savu pirms pāris dienām pastkastītē iekritušo žurnālu “The Fourth Trimester”, un teju pie katra raksta māju ar galvu – jā, jā, jā! Tik ļoti jā. Viens no tiem uzrunāja jo īpaši. Tā, ka aizķērās, un gribu arī savas domas par šo tēmu – gulēšanu – iemūžināt blogā. Tāpat izteikties iedrošināja jautājumi, ko nereti saņemu no lasītājiem.

Tātad.

Tā viena lieta, kas, iespējams, visvairāk nomoka jaunos vecākus – bērnu gulēšana. Tā pati, kas, pirms vēl esam kļuvuši par vecākiem, šķiet tik viegli iemācāma. Tā lieta, par kuru grāmatās vari izlasīt simtu vienu padomu, bet tie tāpat nestrādā! Gulēšana…

Kad biju vēl lielu, apaļu punci, es zināju, kā bērniem ir jāguļ – pirmkārt, savā gultā. Jāļauj viņiem iemigt pašiem, jo tā taču vajag. Domāju – skatīsies griestos, vai sliktākajā gadījumā zīdīs  pie krūts, un aizmigs. Domāju, ka tas būs viegli, jo par bērnu gulēšanu biju izlasījusi daudz. Es zināju, ka zīdaiņi naktī ceļās, lai paēstu, bet domāju, ka tas jau tā tikai pirmās nedēļas. Ha. Ha.

Pirms piedzima mans pirmais dēls, biju iekārtojusi viņam glītu stūrīti mūsu pašu guļamistabā. Kad pēc dzemdībām ieradāmies mājās, vakarā es viņu pabaroju, uzvilku gaiši zilu pidžammu, un ieliku zīdaiņu guļammaisā, pilnīgi tukšā gultiņā (baidījos no ZPNS). Viņš gulēja, un devos gulēt arī es. Gulēju kādas minūtes 40.

Un tad beidzot es saskāros ar realitāti. Mazais sāka raudāt, un bija sačurājis gan pidžammu, gan guļammaisu – rūpīgi meklētais eko pampers nebija izturējis savu kritiku. Sastresojusies paņēmu viņu sev blakus, un tā mēs nogulējām visu nakti – blakus,ik pāris stundām viņu barojot. Es jutos labi tā. Un tā arī kādu laiku mēs turpinājām, līdz atklāju maģisko triku ar redeles noņemšanu zīdaiņa gultiņai. Piestūmu to blakus mūsu gultai un problēma bija šķietami atrisināta – mazais gulēja mums blakus, bet savā gultā. Un tā tas bija ilgi, ļoti ilgi. Naktī viņu baroju līdz teju gadiņam, un arī turpmāko gadu ļāvu gulēt dēlam tieši šādi – blakus, savā gultā. Uz savu istabu mazais tā pa īstam  “pārvācās” īsi pirms 3 gadu vecuma – lai gan vairāki mēģinājumi bija bijuši arī pirms tam, jo kaut kādi sabiedrības standarti un novērojumi lika domāt, ka bērnam būtu jāguļ tālāk no vecākiem jau daudz agrāk. Kļūda.

Šobrīd es zinu, ka nav jātiecas atbilst kaut kādiem standartiem, kuriem es toreiz, jaunizcepta mamma, gribēju atbilst. Ir jādara tā, kā pašam savā ģimenē škiet pareizi. Un es arī tā darīju, un daru joprojām, bet, ja atminas to  laiku ar pirmo bērnu, šķiet, ka piedzīvoju kaut kādu kaunu par to, ka redz – viņš aizmieg, kad baroju ar krūti, nevis skatoties griestos. Vai ka naktī viņu mierināju, jo cēlās kājās un pusmiegā rāpoja pa gultu. Vai ka midzināju slingā, vai uz bumbas. Man tas viss šķita pilnīgi normāli, biju pat pateicīga, ka nevis ballējas un neguļ nakti, bet vienkārši pāris reizes naktī ir jāpabaro, vai, ka iemidzināšana tik vien prasa, kā pašūpināt uz bumbas. Tomēr, tajā pat laikā – bija kauns teikt, ka bērns neguļ visu nakti bez pīkstiena. Ka neguļ savā istabā, ka neaizmieg pats.

Kādēļ tas kauns rodas? Domāju, ka atslēga slēpjas tajā, ka no dažādām pusēm tiku apbērta ar entajiem  jautājumiem par gulēšanas tēmu – nu kā tad mazais guļ? Vai naktīs mostas? Vai tad vēl naktīs vēl viņu baro?  Cik tad ilgi vēl barosi? Vai tad knupīti neņem? Vai tad raud aizmiegot? Patinot filmu atpakaļ es apzinos, ka nejau viņi mani vēlējās par kaut ko nosodīt, bet es, ar savām miljons hormonu izmaiņām, to tā uztvēru.  Izdzirdot kādu no tiem jautājumiem ciemos pie radiem, draugiem, bijušajiem kolēģiem, vai ģimenes ārstu vizītē, es samulsu. Kāpēc man tas jāskaidro? Vai maz ir kaut kādi standarti, kā bērnam būtu jāiet gulēt, kādā pozā, un cik ilgi jāguļ? Kāpēc pieaugušie tik ļoti neiztirzā sarunās paši savu gulēšanu?

Un šie jautājumi nebeidzās ar krūstbarošanu, kura, tā vien šķiet, pēc gada vecuma kļūst nepieklājīga, kur nu vēl naktī  (tā nav, tā bija tikai mana sajūta izjūtot manis pašas izdomātu apkārtējo spiedienu, kam nespēju noturēties pretī). Piemēram tagad reizēm jūtos kaut kādā mērā sliktāka, jo mans vecākais dēls vakarā iet gulēt diezgan vēlu (ap pus11). Esmu centusies pierādīt sev (un droši vien citiem), ka viņš var aizmigt laicīgāk, bet pēc visdažādāko “recepšu” izmēģināšanas esmu sapratusi, ka vieglākais ir to pieņemt, nevis cīnīties pret to. Ar bērnudārzā savāktajām diendusas stundām viņam ir gana daudz enerģijas, lai vakarā neietu gulēt astoņos. Arī tad, ja vanna un nomierinoša tēja bijusi jau sešos – septiņos. Bērni ir dažādi.

Pateicoties laikam, pieredzei un otrajam bērnam, esmu atmetusi vēlmi kādam izdabāt. Esmu sapratusi, ka mani bērni un es, esam apveltīti ar tādu temperamentu, ka nevaram tā vienkārši cerēt uz aizmigšanu pie multenes garajās dienās, kad tēta nav mājās. Vai aizmigšanu mašīnā pēc ciemošanās. Mums ir savi miega rituāli, mums ir grāmatas un miera laiks pirms došanās gulēt. Un tomēr – bērni ir dažādi, un viņu miegs un gulēšanas paradumi arī tādi ir.

Lielākais atvieglojums ir atrast pašam savu “gulēšanas modeli”. Nevis tādu, kuru jūtami uzspiež sabiedrība, bet to, kas der jums. Nav jācīnās un jāpierāda, ka tavs bērns spēj gulēt pats savā gultā zīdaiņa vecumā. Bet ja guļ – arī tas ir feini, bet nav labāk vai sliktāk, kā citiem.

Tas vienkārši ir citādāk. Ar katru bērnu. Un mums, vecākiem, nav nevienam jāpierāda, ka mūsu bērni ir labi bērni, jo viņi labi guļ. Jo viņi ir labi arī tad, ja naktī raud, ja izlemj pusi nakts negulēt, ja aizmieg tikai rokās vai slingā.

Es zinu, ka ir vieglāk dalīties pozitīvajā. Neviens jau tā īsti ar negulētām naktīm nelepojas. Un tomēr – tā apziņa, kad zini – vēl kādam tā ir – liek justies labāk un saprastam.

Lai mierīgas naktis jūsmājās! Un lai izdodas ieklausīties savā bērnā un par daudz lieki nesalīdzināt.

Foto : Krista Kudore

 

39 komentāri

  1. Ļoti precīzi par to skaidrošanos! :) es kā reizi ar visus tos jautājumus uztvēru kā pārmetumus, un nevarēju saprast kas tur slikts, ja gadu un 3mēn bērnu pirms miega pabaroju ar krūti.. kad vienu dienu apdomājot notikumus sapratu, ka tas jau nav pārmetums, bet vnk uzdots jautājums. Pati ar mēdzu paziņām pajautāt vai vēl baro ar krūti. Cerams, ka viņas nedomā, ka es ko pātmetu :D

    Mums krustmāte deva zelta padomu jau pašā sākumā, pēc kura tad arī dzīvojam: galvenais lai bērnam labi, un pašai ērti :) līdz šim tas tā arī ir izdevies, un visis apmierināti :)

    Laura

    Atbildēt
  2. Eh…mūsmājās šis smags jautājums. Trīs gadus jau neesmu normāli gulējusi, bet ceru uz uzlabojumiem :)

    Atbildēt
  3. Es gan dabūju klausīties pārmetumos un pamācībās, ka bērns NEDRĪKST gulēt vecāku gultā.. un tas bija briesmīgi. Vēljoproj nevaru “norīt to krupi”, jo viens no cilvēkiem, kas katrā sarunā man to pārmeta un kaunināja mani citu cilvēku priekšā bija mana mamma.
    Neskatoties uz to darījām pa savam. Esam piedzivojuši varbut tikai pāris sliktāk gulētas naktis un nedaudz pēc gada bērns mierīgi sāka gulēt savā gultā mums blakus – tad, kad mēs visi tam bijam gatavi 😊
    Ļoti laba tēma, ko pētīt diskusijas ar psihologu ir visas šīs sāpīgās pieredzes dzemdībās, pārmetumi par krūts barošanu un gulēšanu, ēšanu, pamperiem un podu, dārziņu…

    Atbildēt
  4. Mana šodienas visvērtīgākā lasāmviela – paldies! :) Mans trīsgadnieks ar astīti arī iet gulēt labākajā gadījumā līdz pulksten pus 23iem, un mēs ar vīru esam izmēģinājuši visu, lai to mainītu un tikai tagad sākam samierināties un neuzvilkties uz apkārtējo jautājumiem. Tāpat ir ar pusgadu veco meitiņu – guļam kopā un ēdam pa nakti. Mūsu galvenas uzdevums – sagrabināt pa visu nakti pāris stundiņas miega. Vienmēr paliek mierīgāk ap sirdi, ka neesmu tāda vienīgā.

    Atbildēt
  5. Laura

    Situācijas noteikti ir dažādas. Ticu, ka lielākoties jau tie jautājumi bez ļauna nodoma, bez pārmetumiem tiek uzdoti, vienkārši neaizdomājoties, ka kāds to varētu uztvert jūtīgi. Bet reizēs, kad tie ir īsti pārmetumi – par to gan skumji :(.

    Atbildēt
  6. Lasot Tavus rakstus un meiteņu komentārus, gandrīz vienmēr nodomāju- cik labi, neesmu vienīgā :) Kad radiem, draugiem atbildu, ka mazuli zīdīšu arī pēc viņas pirmās dzimšanas dienas- saņemu nosodošu skatienu un piebildi “nu katrs jau dara kā grib”! Pussekundi nošaubos, vai tiešām daru pareizi, bet pēc sekundes iekšēji kļūstu vēl pārliecinātāka par savu lēmumu. Ak… gulēšana arī mūsmājās ir sāpīgs jautājums. Mierinu sevi, ka pēc gadiem 10, kad meitu nevarēs piecelt no gultas- visi smiesimies par pašreizējo situāciju! :)

    Atbildēt
  7. Man šis ir ļoti aktuāls jautājums, katrs vakars ir pārsteigumu pilns, jo nezinu, kā nolikt 3 mēnešu vecu meitiņu gulēt. Guļ kopā ar mums. Man arī nācās atbildēt uz jautājumiem – kāpēc pati neguļ? Kāpēc guļ ar mums? Kāpēc baroju pēc pieprasījuma? Kàpēc nedodu padzeties, jo mazajai tak slāpst! Teikšu godīgi – es uzvilkos un nespēju savaldīt intonāciju atbildot uz jautājumiem, cerībā, ka sapratīs un liks mani mierā! Bet nē, sākais nākamais – ja jau pati neaizmieg, varbūt pie neirologa jāiet? Un tas bija par daudz! Ar šādiem jautājumiem manī sāka rasties domas, ka mans bērns ir slims un ka tas tak nav normāli, ka tik grūti nolikt gulēt. Un tad es sadusmojos! Jo kā izrādās, tad citām ir līdzīgas problēmas, tikai par to neviena nerunā, jo kauns! Tapāt neviena nav man teikusi, ka krūtsbarošana var būt ellīgi sāpīga, neviens neteica, ka fiziski pēc dzemdībām ir gana ilgi jāatkopjas, neviens neteica, ka būs tik sasodīti grūti! Un tad visi, kam nav slinkums, zvana un bāžās ar padomiem, nes man knupjus un pudelītes!!!!! Bet es turējos tam pretim, mums nav knupja, mēs tagaf smuki pupojamies un ļoti ceru, ka pienāks tas laiks, kad smuki gulēsim :)

    Atbildēt
    • Man 3 mēneši dēliņam. Viņa gultiņa piestumta pie mūsu lielās, bet guļam visi 3 lielajā kopā, jo tā vismaz esam izgulējušies- reizēm kad dūšīgi iemidzis ielieku savā gultiņā, lai varu pati vismaz 1h kārtīgi izlaisties :D
      Arī šobrīd domāju – kā lai iemāca aizmigt patstāvīgi savā gultiņā utt… Bet vai vajag, jo cik jauki ir sajust viņu tādu mazu blakus esot drošībā un siltumā, un pēc pieniņa smaržojošu, pūkainu galviņu :)
      Es sevi mierinu,ka visam savs laiks un tikai es zinu, kas manam bēbim vislabākais.
      Arī vīrs atbalsta un saka, lai ņemu blakus un izguļos :)
      Turies, mamma!

      Atbildēt
  8. Par zīdaina vecumu mums visiem triis ir palidzejis padoms no “Franchu audzinashanas” gramatas – pie mazakaas ieraudashanaas nevajag raut augsa – ari starpmiega vinji ieraudaas un ja neko nedara biezhi vien aizmieg taalaak! Keep Calm and let the baby sleep!! :) Lai izdodas

    Atbildēt
  9. Paldies par rakstu, pazīstamas sajūtas. Manuprāt, šīs ir tik intīmas lietas,ko jautāt māmiņām, gan par gulēšanu,gan barošanu,bet topa jautājumi katrai jaunai mammai. Un tad nesaproti,atbildēt godīgi vai kā vajag,kā parezi. Nezinu,vai tās ir rūpes no taujātāja puses,bet šaubos. Mazo pēc iemidzināšanas lieku gultiņā,bet pēc 3h sākās knosīšanās,tad ņemu blakus un mazulis iemieg. Miegs uzlabojās,kad pārtraucu barot 1.3mēn. Pat neticami uzlabojās.

    Atbildēt
  10. Laura, paldies par šo rakstu! Ak, tie jautājumi tik pazīstami :)… ja kāds (parasti vecmāmiņas) jautā – “nu, kā tad mazais guļ?”, pasmaidu un atbildu “guļ kā zīdainis.”, lai ko tas arī nozīmētu :D.. es nezinu, kurš izdomāja teicienu “guļ kā zīdainis” attiecināt uz labu gulēšanu, jo lielākoties zīdaiņi guļ vienkārši briesmīgi. Tas stāsts par gaiši zilu pidžamu un eko pamperi – nu tik labs :D.. vienu bērni tiešām iemāca – samazināt ekspektācijas, tā visiem būs mazāk stresa. Saskaroties ar pirmā bērna “miega traucējumiem” (vai vnk realitāti, ar ko nebiju rēķinājusies), arī izlasīju vairākas grāmatas par bērnu miegu, bet īsti nekas no tur rakstītajiem padomiem mums nelīdzēja. Tagad ar jaunāko jau biju gatava uz visu, bet labākais ir apziņa, ka pienāks brīdis, kad miedziņš kļūs labāks. Cits stāsts, protams, ka lielāku bērnu ir grūtāk nolikt gulēt. Katrai ģimenei noteikti ir savs risinājums, lai visi būtu daudz maz izgulējušies un priecīgi. Novēlu būt stiprām, neklausīties pārmetumos un turēties pie savas pārliecības!

    Atbildēt
  11. “Un mums, vecākiem, nav nevienam jāpierāda, ka mūsu bērni ir labi bērni, jo viņi labi guļ. Jo viņi ir labi arī tad, ja naktī raud, ja izlemj pusi nakts negulēt, ja aizmieg tikai rokās vai slingā.”
    Tieši tā! Un vēl daudzās, daudzās citās situācijās viņi ir labi tik un tā!

    Atbildēt
  12. Es darīju tā kā Rūta te raksta. Stāstīju visiem, ko viņi grib dzirdēt. Jo ātrāk es pateikšu mammai un vīramātei, un kritiskajām draudzenēm – jā, es vairs viņu nebaroju vai jā, bērns guļ visu nakti – jo drīzāk izbeigsies tie jautājumi. Katru reizi vieni un tie paši. Un es drīkstu melot. Kas viņiem par daļu!

    Atbildēt
    • Par šo vispār varētu grāmatu sarakstīt! Es arī meloju :D Īpaši, kad mana mamma man jautā :”Vai vinjš ir labs bērninjš, negražojas un neraud?” Bāc! It kā mans mazais speciāli raud un gražojas, lai mani sadusmotu. Man vinjš ir un būs labs arī tad, kad raud, utt.
      Uz jautājumu “Vai naktī lauj gulēt?” arī atbildu “Jā, jā, viss kārtībā”. It kā bērns pamostas naktī ar domu :”davaj, es tagad pakaitināšu vecākus un paraudāšu”.

      Atbildēt
    • Laura

      Vispār es arī tā esmu darījusi.

      Atbildēt
  13. Manai meitai ir tikai 2 mēneši, un viņa ēd naktīs ik pusotru, 2-3 stundas, guļ man blakus, iemieg kā kuru reizi (uz rokām, pati, ar knupi, bez knupja, pie krūts utt.), un bērna gultiņa mums kalpo kā maza noliktava. Un mums viss ir labi līdz brīdim, kad kāds uzdod kārtējo jautājumu, un jāsāk domāt, vai tiešām visu daru pareizi, un vai nevajag kaut ko bīdīt, mainīt, trenēt un tamlīdzīgi. Paldies par rakstu, mums viss ir kārtībā! :)

    Atbildēt
  14. Šādu rakstu gaidīju jau sen, paldies! Mans dēls 8 mēneši aizmieg, midzinot uz rokām un dziedot dziesmiņu. Man ir kauns, ka viņš ir tik liels (!!!) un neiemieg pats, jo tas taču visur ir aprakstīts, ka pēc vakara rituāla ieliec viņu miegainu, bet acīm vaļā, gultiņā, paturi roku un aizmigs. Ir super, ja kādam tā notiek. Mums tas beidzas ar bļaušanu, viņam cenšoties sevi aizmidzināt – citreiz sanāk ātri, bet pārsvarā tas beidzas ar supernervoziem vecākiem un mierināšanu, kad viņš vēl ilgi nevar atiet. Tāpat arī ceļas pa nakti ēst. Man pašai tas neliekas nekas traks, bet tas spiediens no visām bērnu grāmatām un ja vēl kāds paprasa… Mums ir arī prasīts, vai mēs bijām pie osteopāta, jo bērns neguļ un raud- tad gan paskatījos indīgi un aizgāju prom. Bet sāku šaubīties, vai varbūt mans bērns ir slims un ir kāda neiroloģiska kaite, bet skatoties uz viņu – attīstīts, smaidīgs un ļoti aktīvs bēbis. :) Kaut vairāk runātu par šo…

    Atbildēt
  15. https://youtu.be/mglmv-3281Q

    Pēc visādu grāmatu un video noskatīšanās jau biju gatava mēgjināt Ferbera metodi, bet par laimi uzgāju šo, kas apstiprināja, ka bērni līdz 3 gadu vecumam nevar iemigt vieni. Iedresēt to var, bet vai tas vajadzīgs?

    Atbildēt
  16. Man ir trīs bērni, pilnīgi visi ir gulējuši mūsu gultā,jaunākais guļ veljoprojām. Vecākā meita 12 gadi dažkārt paguļu blakus un pakašāju muguriņu. 5 gadīgo katru vakaru pēc pasakas es vai tētis iemidzinam ar muguriņas kasīšanu. Mazais brālis 1,2 gadiņi aizmieg uz nakti pie krūts. Mūsu mājās ir tā- jo tāda mamma es esmu. Zinu mammas kuru berni negaida nedz pasakas, nedz pagulēšanu līdzās,viņiem tā ir labi, mums ir labi pa savam. Zinu pārus kur vecāki gulj atsevišķi, lai tētis var izgulēties jo smagi strādā un viņiem ir labi tā. Novēlu katrai ģimenei dzīvot saskaņā ar sevi un savām tradīcijām.

    Atbildēt
  17. Nu zini – man atkal radās bezmaz priekšstats, ka viss ir tieši pretēji.
    Jo es redz savu nabaga bērnu no 4iem mēnešiem (kad tiešām sapratu, ka izlekšu pa logu, izmetīšu bērnu pa logu vai nonākšu trakonamā dēļ neizgulēšanās, un, ka meita pati nesāks gulēt pa nakti pārskatāmā nākotnē) sāku radināt retāk barot pa nakti. Jā – ar lieliem skandāliem tas bija. Kopš dzimšanas gulēja savā gultiņā (dzemdību namā mēģināju blakus, bet tā man bija 100% negulēta nakts, jo bija bail, ka saspiedīšu, izkritīs no gultas utt..) Kopš pāris nedēļu vecuma radināju aizmigt pašai – tb centos neļaut aizmigt pie pupa..
    Meita jau no kādu 5u mēnešu vecuma smuki diendusu aizmieg pati. Pietiek ielikt gultiņā, apsegt, iedot miega lupatiņu. Jau no 6-7 mēnešu vecuma guļ otrā istabā (tb es pārvācos uz dzīvojamo istabu, viņa palika guļamistabā viena). Smuki guļ visu nakti no tā paša 6-7 mēnešu vecuma (principā sapratu, ka labāk mēs abas izguļamies, ja neguļam vienā istabā). Vakaros šobrīd novēlu viņai labunakti, viņa man parāda atā, atā un pēc laiciņa pati aizmieg plūkājot savu miega lupatiņu..
    Un to visu nevis kaut kādu sabiedrības uzspiestu noteikumu/jautājumu/attieksmes dēļ, bet tāpēc, lai pati nesajuktu prātā.
    Bet teiksim tajā pašā FB, uzrodas māmiņas, kas jautā, ko darīt / kādu maisījumu dot, lai pa nakti gulētu (jo redz ar krūti mostoties). Taču tad nu gan tiklīdz uzdrošinājos padalīties ar savu pieredzi, jo es ar krūti izbaroju līdz gada vecumam, iztiekot bez maisījumiem uz nakti labākas gulēšanas vārdā, tā saņēmu tekstus, ka tas esot bezsirdīgi, nabaga bērns, nevajadzēja bezmaz dzemdēt, ja negribi pa naktīm celties līdz 3 gadu vecumam utt., vajagot gaidīt, kad nu pats sapratīs, ka pa nakti jāguļ, utt.. Tb uzrodas mātes varones, kuras laikam uzskata, ka, ja viņas neguļ, neviena nedrīkst gulēt. :)

    Protams, arī domāju, ja kādam kāds variants ir ok – tb celties vienalga cik pa nakti līdz kādam vecumam, utt., tad tas ir ok un tā nav sabiedrības darīšana. Bet nu mans bērns tiklīdz pārtrauca ēst pa nakti, arī kopā ir sācis dienanktī gulēt daudz vairāk stundu un kopumā arī pa dienu ir smaidīgāks un apmierinātāks ar dzīvi.

    Atbildēt
    • Laura

      Katram savs variants ir ok! :) Vienaglga – blakus sev, vai citā istabā, gulēt astoņos vai desmitos – kā abiem labi, tā arī ir labi. :)

      Atbildēt
    • sursurs, kā tieši darīji? ņēmi nost no pupa, ja redzēji, ka miegs nāk?

      Atbildēt
  18. Mēs sākām gulēt vienā gultā jau pirmajā naktī, kad meitu man pirmo reizi pielika pie krūts. Ir bijuši mēģinājumi pārcelt, bet neveiksmīgi.
    Šobrīd princesei ir 2 gadi un… Viņa joprojām bieži aizmieg pie krūts, un guļ man blakus. Nu jau kādus 4 mēnešus bez mošanās. Beidzot.
    Lēnām redzu “progresu”, kā viņa iemācās aizmigt pati, retāk mostas utt. Gan jau kaut kad arī uz savu gultu aizies. :)

    Atbildēt
  19. Nevienai nav jājūtas par savu izvēli vainīgai. Tā ir katras mūsu pašu darīšana, sava iekšēja, privāta lieta. No kurienes vispār ir tik daudz vainu izjūtu par tādu lietu, kā gulētiešana, barošana vai nebarošana??? Man jau no pašiem pirmssākumiem, kā piedzima pirmais bērns – meitiņa, bija iekšēja stipra pārliecība, ka ņemšu viņu blakus, ja vajadzēs. Un arī jutu, ka bērns to vēlas, būt pie mammas. Bet absolūti nenosodu un neviens nedrīkst nosodīt, ja kāda mamma ir nolēmusi pieradināt mazo pie gulēšanas savā gultiņā. Jo fizisks pārgurums un miega trūkums pilnīgi noteikti nav vēlams ne mammai, ne mazajam. Un bērnu tik tiešām var iemācīt uz daudz ko jau no zīdaiņa dienām. Man personīgi šķiet, ka tie žultainie, indīgie, uzbāzīgie jautājumi galvenokārt nāk no vecākās paaudzes – mūsu mammām. Man ir bijuši nenormāli konflikti par bērnu audzināšanu, ēdināšanu utt ar savu māti. Bet es no paša sākuma arī uzreiz parādīju omēm viņu vietu – viņas savus bērnus ir izaudzinājušas, manā ģimenē viņām nav ko līst. Mani tiešām uzvelk uzbāzība un visāda tiešām nejēdzīgu padomu došana. Un piedodiet, bet ne vienmēr viņas domā tikai labu – iekšēji viņas ir ļoti pārliecinātas par savām tiesībām iejaukties un par savu taisnību. Tur varētu būt vēl viens diskusiju vērts temats, kā tikt galā ar omi, kura brutāli turas pie agresīvas iejaukšanās, kura nerespektē mammas – manus noteikumus, kā piemēram, nebarot bērnu ar saldumiem, utt..
    Vnk lasot tik daudz diskusiju un daž ne dažādus rakstus par bērnu audzināšanu, pieredzi, ļoti bieži nākas lasīt komentārus iz sērijas, cik liela vainas izjūta daudzām par visu ir. No kurienes? Jā, apkārtēja sabiedrība joprojām diemžēl ir ļoti iesīkstējusi un stagnātiska, un diemžēl vecākā paaudze ļoti labi māk likt sajusties jaunajiem nevarīgiem, nepareiziem, vainīgiem. Bet tās visas ir muļķības, mēs esam daudz daudz gudrākas, ar citu skatu uz dzīvi un citu pieeju bērnu audzināšanā, tāpēc nekad nevienai tādai “labu gribošajai padomdevējai/devējam nevajag ļaut iejaukties un līst privātā lauciņā. Mans teksts uz jautājumiem, kas uz citiem neattiecas ir aptuveni šāds – ja gribēšu dzirdēt tavu/ Jūsu viedokli, es pajautāšu, bet šobrīd man padomi nav vajadzīgi. un viss. lai apvainojas, lai purpina. lai iet ieskrieties un iemācās respektēt citu ģimenes un privātas robežas.

    Atbildēt
    • Laura

      Es domāju, ka tas, kā to visu uztver un noskaņojies, ir arī atkarīgs no pašas mammas pašapziņas. Diemžēl neesam mēs visi tik pārleicināti par sevi un saviem lēmumiem, un bonusā vēl hormonu vētras pēc dzemdībām.. :) Tas ir super, ja no paša sākuma ir jau pārliecība par saviem spēkiem – man laikam tāda nebija.

      Atbildēt
      • Nē, pārliecības par sevi man nebija un arī tagad ne vienmēr ir, lai jau ar diviem bērniem. Tieši otrādi, no paša sākuma, kad meita bija tikko dzimusi, piedzīvoju īstu izmisumu par to, cik nogurusi jutos, kā ne ar ko netiku galā, bet tajā visā izmisumā, kad sākotnēji pati meklēju atbalstu pie saviem vecākiem, pretī dabūju dzirdēt – kādēļ bērns tā raud, tu viņu nebaro??!! Kā tu viņu turi piespiestu sev klāt, vajag taču pašūpot! kā tu viņu ģērb! kā tu viņu sedz! un tamlīdzīgi. sākotnēji jutos drausmīgi, bija pašpārmetumi, ka netieku ar visu galā. Tikai vēlāk žurnālos sāka parādīties raksti, ka palūgt citiem pagatavot sev pusdienas ir normāli. ka atteikt radiem ciemošanos pirmajās dienās un mēnešos pēc dzemdībām ir normāli. Bet, vienīgais, kas man bija pēc meitiņas dzimšanas, tā bija iekšējā intuīcija, sajūtas par to, kā vajadzētu būt, kā gribu es, kā grib mazā. un tad vienā brīdī es sāku runāt konkrēti pretī. un palūdzu neiejaukties. Un par gulēšanu – meitai šobrīd ir 6 gadi, dēlam gads un 10 mēneši, meita no 4 gadiem guļ savā istabā, bet vēl aizvien mēdz naktīs attipināt pie manis ( vīrs no 1dienas līdz 5dienai ir ārpus LV) un iegulties blakus, visbiežāk ar tekstu – man bija slikts sapnītis. Tad viņa ieritinās man blakus un uzreiz mierīgi aizmieg. un mazais, vakarā iemiegot man blakus gultā, tiek pēc tam pārcelts savā gultiņā, bet aptuveni ap 3iem naktī regulāri pārceļas pie manis. Padzeras ūdentiņu, paņem manu roku un atkal iemieg. Pagājušajā naktī tā visi trīs pie manis nogulējām. Meita sienas pusē, mazais pa vidu, es maliņā ārpusē. Es melotu, ja teiktu, ka baigi labi tā izguļos, bet… saprotu mazos. un pati atceros bērnību, kad visādi nelāgi sapņi mēdza rādīties un bērnam ir tā sajūta vajadzīga, ka pie mammas vai vecākiem, viņš ir drošībā. No rīta vēl agrā pustumsā lūkojos uz abiem, kā abi izgūlušies pa manu gultu šņāc, un smaidīju, tik mīļi abi mazie ķipari. Taču izaugs pavisam drīz un vēl paspēs gulēt atsevišķi. Tas, ka bērni grib gulēt blakus mammai, manuprāt ir tikai dabīgi.

        Atbildēt
    • Ļoti foršs komentārs! Paldies, Linda!

      Atbildēt
  20. Liels paldies par rakstu,un mammam-par komentariem! :) tas dod speku un parliecibu,ka neesi tads vienigais. 😄
    Mana meitina (driz bus 5menesi) jau no dzimsanas gulj ar mums,un isteniba tas jau no sakuma likas ta dabigi un pashsaprotami,pec manam ieksejam sajutam.Mani btw radija shaubas Dzn vecmate,kura atnaca 2.diena,un noteica-nu tak lai gulj sava gultina,citadi izlaidisiet.Par vecmati ir cits stasts,bet taja bridi mani iezagas shaubas,un,atbraucot majas ari meginaju likt bernu shupuliti.Mana meita ari neguleja,protams,nekada shupuliti.Tad mana bralja sieva (un liels paldies vinai!)pateica-Nu,ko Tu tur njemies,tak njem blakus!!Un sobrid mes visi ari gulam 1 gulta,un man nav NE MAZAKA parmetuma sev par to.Ta ir mana parliecina un viss.Un vairs neviens komentars man nevaretu ieviest shaubas.Turklat,esmu lasijusi,ka tas tiesi stiprina emocionalo piesaisti,un jo tuvak Tev tas bernins ir sakuma,jo vieglaka ir seperacija pec tam.
    Vieniga varbut mana “maza sape” ir par to,ka berns nenjem knupi un midzinas ar pupu.Bet ari to es saku pienemt un sev neparmest.Jo cik tad ilgi tas posms ir?Gadu?Max divus?Tie berni tak izaug tik atri!
    Bet ka vienmer-zelta teiciens ir-katram savs!Gan mammai,gan bernam!Un zelta vardi-ka jadara ir ka vieglak pasham un bernam forshak :)

    Atbildēt
  21. Kad man kāds uzbāžas ar nevajadzīgu komentāru/ieteikumu, es saku: “Jums bija/ir/būs savi bērni un jūs viņu audzinājāt/audzinat/audzināsiet kā jums gribās un kā uzkatāt par pareizu. Man ir mans bērns, un darīšu tā, kā pareizi uzskatu ES!”. Parasti diskusijas vairs neseko. Īsais variants – “Jā, paldies par padomu.” – vienkārši lai atšujas.

    Atbildēt
  22. Mūsu ģimenē ir 3 bērniņi (vecākajam 4,5g) un visi ir vienmēr likti gulēt un gulējuši savā gultiņā, izņemot zīdaini līdz 6-8m, kad liekam mūsu istabā, taču ne mūsu gultā. Kopš 6mēn visi izgulējuši nakti no 23-6, un mums tas licies vienmēr tikai un vienīgi normāli. Abi ar vīru nemaz nemēģinājām uzsākt bēbi likt savā gultā, tā arī kopīgi izlēmām, man pietika ar 3 diennaktīm pēc dzemdībām, kad murgoju par to, ka nospiežu bērnu utt.,jo nespēju piecelties no gultas, līdz ar to zīdainis bija blakus man. Nevarēju iemigt.. Līdz ar to šāda izvēle mums nebija dēļ kaut kādiem uzspiestiem standartiem vai ieteikumiem, bet dabīga – es nevarēju pagulēt, kamēr bēbis saldi čuč. Domāju, ka daudz atkarīgs no tā, kā mēs bērniņu pieradinām, jo ieradumam ir milzīgs spēks! Ja ieradinām gulēt, iemigt blakus vai šūpojot vai tml., tad tā būs jāturpina. Ja ieradinām ka čučēt iet savā gultiņā, savā istabā, tad tā arī pierod. Pa dienu tāpat daudz mīļojamies, čubinamies (esmu mājās ar visiem, bet man ir palīgs), tāpēc naktis nav bijušas man un bērnam nepieciešamas kaut kādā veidā tuvības kompensēšanai. Ar vīru varam mierīgi izgulēties un to ļoti novērtējam, jo arī vīram pa dienu jāstrādā, jābūt formā. Es varu pagulēt diendusu, bet vīrs nē. Līdz ar to šāda pieeja, ka neguļam kopā ar bērniem, mums ir bijusi pilnīgi dabīga. Zobu nākšana, slimošanas ir cits stāsts, tad naktis traucētas, bet kopumā šis ir mūsu ģimenei vispiemērotākais modelis, ko kopā ar vīru arī esam izvēlējušies. Svarīgi tomēr visu kopā ar vīru pārrunāt un vienoties, it sevišķi ja tas skar jūsu kopīgo gultu, lai nesanāk beigās vīrams gulēt uz dīvāna… Bieži vien dzirdu no mammām – man tā vieglāk, nav nekur jānes utt., bet dzirdu arī , ka ir ģimenes, kur vīrs atnes mazuli, lai mamma pabaro un aiznes atpakaļ uz gultiņu, jo tā tomēr labāk var izgulēties visi. Ir daudz variantu, kā rīkoties un katrai ģimenei tas kopā jāapspriež, kurš no variantiem der un varbūt arī dažādos vecumposmos dažāda pieeja..

    Atbildēt
    • Pareizi ir – kā pieradina taa buus, taa ir katra pasha izvēle! Mums tresais beebis jau no pirmaas dienas gulj savaa gultaa, parasti eed tikai 1x naktii un mostas 2x naktī (2.5men), bet pie taa tiek ljoti piestraadaats! Naktii neviens beerns negulj muusu gultaa, prieks taa, lai guleetu kopaa ir iegaadaatas palielaakas beernu gultas (es varu vnm guleet kaadam no beerniem blakus kaut visu nakti, ja vajag, bet varu arii aiziet uz savu gultu kad vien uzskatu to pareizu).

      Atbildēt
    • Piekrītu – man ļoti līdzīgi. Tās dažas naktis, ko sanāca gulēt kopā, es vispār acis neaizvēru. Pirmā bija dzemdību namā, otrā kkad, kad meitai vakarā uzleca 39C un nekrita (ņēmu blakus, lai justu, ja nu gaddienā atkal ceļas temp.), trešā – vasarā teltī. Bērns saldi šņāc, a es vispār nevaru pagulēt. Nevienu minūti.
      Piekrītu ar tam, ka tas viss vairāk jāizrunā arī ar otrajām pusītēm (ja tādas ir). Un tā ir – pieradumam liels spēks. Es arī cenšos samīļot meitu ik pa brīdim pa dienu. Nezinu kā būs, kad bd sāksies – laikam visu vakaru varēsim mīļoties :D

      Atbildēt
  23. Es gulju burgeriitii starp savu gandriiz divgadnieci un triis meeneshus veco meitinju, zongleeju ar kruutiim peec pieprasiijuma, kad abas (pie)prasa vienlaiciigi, meeginu nesajukt praataa, ik riitu slaveeju kafijas atklaajeeju, bet esmu absoluuti paarliecinaata, ka negribeetu any other way. Man jau skiet, ka taa liidzaas guleeshana un kruutsbaroshana ir taads konekšens, kas ieliek varenu kodolu visam muuzam.

    Atbildēt
  24. Es savu delu ar kruti planoju barot lidz 2 gadiem, vins iemieg pie kruts. Pa nakti joprojam celas,es caur iznemto redeli iedodu kruti, un mes gulam talak. Sadi rikojos ari ar vecako bernu, un man tas skiet absoluti normali.

    Atbildēt
  25. Lielisks raksts un komentāri. Iedrošinājums, ko man sen vajadzēja. Paldies ❤

    Atbildēt
  26. Nu, meitenes, jaatrenne pashapzinja! Es arii jaunajaam maaminjaam vienmeer apvaicaajos, kaa mazais gulj, eed. Un nevis taapeec, lai kaadu nosodiitu vai pamaaciitu. Taa ir vienkaarshi dabiska intereses izraadiishana par to, kas cilveekam shajaa briidii ir vissvariigaakais! Es domaaju, ka vairums piekritiis, ka beerna pirmajos meeneshos (un pat ilgaak) maaminjas dziive shie ir tie galvenie notikumi. Mani tieshaam patiesi interesee, kaa maaminja juutas, vai nav paaraak nogurusi utt. Kaut vai lai maaminju nomierinaatu un pateiktu ‘Uj, kaa es Tevi saprotu! Turies!’ Man beerns bija vienkaarshi SHAUSMIIGS guleetaajs. Pirmais gads man pagaaja zombija staavoklii. Shodien? Beernam 3,5 gadi: veel joprojaam gultinja piestumta pie muusu gultas, muusu istabaa, kaut gan pasham ir vienkaarshi dieviiga sava istabinja, kas tiek izmantota lai pa retai reizei paspeeleetos.

    Atbildēt
  27. ļoti jūtīga tēma :-) tāpat kā tēma par nelūgtajiem padomiem..
    katra no frontēm aizstāvēs savu taisnību – ņemt gultā, vai “mācīt” iemigt pašam savā gultiņā.
    manuprāt, primārais ir respektēt vecāku/mammas lēmumu. un otrkārt, vairs neeksistē. katra mamma/mamma un tētis meklēs un atradīs savu risinājumu, un apkārtējiem nebūtu jāiejaucas, it īpaši, ja neviens viedokli neprasa.
    es gan padalos savā pieredzē ar tuvākajiem, pastāstu, kā mums gāja, ko mēs darījām, bet cenšos citiem neko nemācīt un neuzspiest. katrs bebītis tomēr ir individuāls un nevar visiem piemērot vienu un to pašu.
    mūsu meitiņa sākumā negulēja vispār, tikai ratos. kad otrajā mēnesī pirmo reizi ielikām gultiņā un viņa nebļāva, likās ka kkas noticis :-) kad pagāja ceturtais trimestris, bērns katru nakti iemiga pats savā gultiņā un pusgada vecumā pārcēlās arī uz savu istabiņu, uz Montesori grīdas matraci. baroju pa nakti pēc pieprasījuma līdz sapratu, ka meitiņa vairs neēd, bet vienkārši paņem krūts galu mutē un guļ tālāk, tad sāku atradināt. bija grūtas pirmās naktis, bet pēc tam sāka gulēt ilgākas stundas, līdz tagad (vairāk par 1 gadu) jau noguļ 11- 12h (izņemot, kad ir slimošana vai kāds zobiņš nāk). tāda ir mūsu pieredze ar pirmo bebīti. redzēsim, ko mums iemācīs otrais bērns :-)
    lai visām māmiņām izturība, spēks un mīlestība, ko dot saviem bērniem! un priecīgu un gaišu svētku gaidīšanas laiku :-)

    Atbildēt
  28. Ak, īstenībā mammām, ir jāstrādā ar savu mammas pašapziņu un tad nebūs jūtīgu tēmu. Pep mammas ir super iespēja. Es savus bērnus zīdīju pēc pieprasījuma pāri divu gadu vecumam, naktīs gulēju kopā līdz pat 2.5g. Pilnīgi vienalga ko par to domāja citi. Es kā mamma uzticējos saviem instinktiem. Vai tas bija tā ļoti vienkārši, ne. Bet to var attīstīt un iemācīties. Būt par mammu, ir tiešām jāmācās. 😊 Bet rezultāts ir tā vērts. 😊

    Atbildēt
  29. Laura

    Es ļoti piekrītu, ka mammas loma ir izaicinājums pašapziņai. Bet par to “pieradināšanu” – mēs taču katrs cenšamies, kā vien varam, lai sev un bērnam būtu labāk. Vienas metodes nav. Neticu es tādām. :)

    Atbildēt

Komentē