Mana dzīve kā Cukīni

Mana dzīve kā Cukīni

Šo rakstu Laura noteikti publicēs brīdī, kad labdarības maratons “Dod Pieci” jau būs uzņēmis apgriezienus. Uzdevumu uzrakstīt kaut rindiņu par vienu no foršākajām animācijas filmām, kādu jebkad esmu redzējis, visu laiku atliku. Tagad ir dažas stundas līdz maratona sākumam, un šis ir pēdējais darbiņš, kas jāpadara.

Šogad mūsu galvenais sauklis un tēmturis ir #SalaboBērnību – maratonā piedaloties un ziedojot kaut piecus eiro, Tu palīdzēsi finansēt startu speciālai palīdzības programmai “Plecs”, ar kuras palīdzību tiem vecākiem, kas ģimenē būs gatavi uzņemt kādu no 1200 Latvijas bērnu namos šobrīd dzīvojošajiem bērniem, tiks nodrošināts gan birokrātisks, gan psiholoģisks atbalsts. Izvēlies savu vai bērnu mīļāko dziesmu, un piedalies maratonā! Vairāk informācijas – http://www.dodpieci.lv

Kopš brīža, kad sākām gatavot šī gada šovu, viens no mūsu, “Dod Pieci” komandas, galvenā iedrošinātāja un iedvesmotāja ir bijusi šveiciešu režisora Kloda Barasa pasaulslavenā animācijas filma “Mana dzīve kā Cukini”, kas šogad pat sacentās ar “Zootropoli” par Oskara statuju. Esmu ļoti priecīgs, ka šo filmu, maratona ietvaros, jau sestdien, 23. Decembrī, 11:45 varēsi noskatīties Latvijas Televīzijas pirmajā programmā. Uz amerikāņu Blu-Ray diska, kas jau pusgadu ir mūsmājās, norādīts, ka filmas problemātika nav paredzēta personām, kas nav sasniegušas 13 gadu vecumu, taču filmā nav it nekāda vardarbība un viss atkarīgs, vai gribi un vari jaunajam cilvēkam paskaidrot, par ko filmā varoņi runā.

Cukīnī (īstajā vārdā) Ikars ir aptuveni 11 gadīgs puika, kuram filmas pirmajās minūtēs nomirst mamma, tāpēc viņš nonāk iestādē, kas atgādina pie mums esošos SOS bērnu ciematus. “Vairs uz pasaules nav neviena, kurš mūs mīlētu”, Ikaram saka tur jau priekšā esošais bosiks Simons. Taču filmas bērni ir gatavi palīdzēt viens otram gan emocionāli, gan pat kopīgiem spēkiem atmaskot dažādas netaisnības. Dzīves apstākļi ātri ir viņiem likuši kļūt daudz pieaugušākiem, un tieši tā arī viņi uzvedas. Filma uzņemta piņķerīgajā, un mūsdienās vairs reti izmantojamā leļļu animācijas tehnikā, un katrs filmas kadrs filmēts atsevišķi, kustinot katru lellīti. Mani īpaši uzrunāja filmas nesteidzīgais ritms – “Panikas Ciemā” un “Fantastiskajā Lapsas Kungā”, kas ir pirmās prātā nākošās nesenās pagātnes lielās leļļu multenes, viss notiek komiski ātri un gar acīm žibinoši. Bet “Mana dzīve kā Cukini” atgādina aktierfilmu, kas cenšas pēc iespējas precīzāk atdarināt īsto dzīvi.

“Dod Pieci” šogad mēs iestājamies par to, ka katram bērnam ir vajadzīga ģimene, jo bez ģimenes nav bērnības – ja kāds to piemirsis, tad Cukīnī multfilma viņam to kārtīgi atgādinās.

 

 

Komentē