Hei, te es esmu – nogurusi, bet laimīga! 

Hei, te es esmu – nogurusi, bet laimīga! 

Vakarnakt domāju – regulāri bagātinu bloga saturu  tā, lai tas būtu noderīgs arī jums, bet sapratu, ka sen neesmu atļāvusies vienkārši uzrakstīt sajūtas, kas patiesībā ir visa mana bloga pamatā. Par ikdienu parasto. Kas varbūt kādam var likties rutīna, bet man tā ir mana ikdiena, manas sajūtas, un galu galā – tas, kas veido dzīvi – mazie ikdienas brīži kopā, nejau tikai viens brīnišķīgs ceļojums reizi gadā.

Janvāris un februāris mums ir mazliet traks mēnesis, jo Tomam ir ļoti daudz TV darbu, kas ir super, un es lepojos ar viņu, bet tas nozīmē arī vairāk laika man ar puikām trijatā. Tas nozīmē vairāk staipīt mazo brāli līdzi, ejot lielajam pakaļ uz dārziņu, tas nozīmē mazāk izdarītu savu darbu un vairāk pacietību vakaros, kad aktīva spēlēšanās pāraug ķīviņos, un tā uz riņķi.

Godīgi sakot, vakar stumjot savus mīļos puišus ragavās, kad putenis sitās sejā, un arī ragavās pēc minūtes prieka jau bija izcēlies ķīviņš, man vienkārši gribējās raudāt no tā, cik bezspēcīga es esmu. Jā, es zinu, ka ir vientuļās mammas, ir mammas, kurām vīri mājās ir vienu mēnesi gadā, ir smagi slimu bērniņu mammas, ir dvīņu un trīņu mammas, vienvārdsakot – ir mammas, kurām ir daudz grūtāk, kā man. Un es te vienkārši stāvu un čīkstu (jo ko gan citu tas varētu nozīmēt?) par to, ka redz – vakaros žonglējot pie virtuves virsmas kopā ar mazajiem jāpagatavo vakariņas, un pēcāk abi jāmēģina savaldīt un nolikt gulēt nepieklājīgi vēlu pēc visu citu bērnu pulksteņiem.

Vismazāk jau man gribas, lai kāds šo manu dalīšanos uztvertu kā čīkstēšanu, bet ok – ja ļoti gribas, lai būtu. Es čīkstu! Bet man vienkārši gribējās padalīties ar to, cik piepildīta un forša ikdiena var būt nogurdinoša. Es dzīvoju dienu pa dienai, īsti neplānojot nākamās. Esmu kļuvusi daudz pacietīgāka un reizē arī konsekventāka, stingrāka. 2 super aktīvi bērni mani ir norūdījuši, un šķiet, ka nu jau es tiešām kādreiz vārētu izaudzināt trešo, jo esmu gatava visam (cerams par šo kādreiz nesmiešos). Bet jā… ziniet.. būt par mammu nav garlaicīgi, un es baudu to līdz kaulam, lai cik reizēm tas nebūtu sāpīgi, lai cik ļoti reizēm man nepatiktu tā sajūta, ka maniem darbiem (ārpus bērniem) nav vērtības neviena cita acīs.

Parasti pie šādiem ierakstiem parādās komentāri : “Palīdzība?” Jā, es māku prasīt palīdzību, bet tajā pat laikā, neba jau uz katru ikdienas darbiņu tagad saukšu sev asistentus. Nevar jau gribēt, lai viss būtu tikai viegli, vai ne? Neba’ jau es vienīgā stumtju ragavas putenī, neba’ man vienīgajai vīrs reizēm apkrāvies ar (foršiem!) darbiem. Zinu, ka, ja mēs viena otrai nevaram palīdzēt fiziski, tad varam emocionāli. Hei, te es esmu – nogurusi mamma! Varbūt arī tu?

Zinu, ka šis ir nogurdinošs posms arī tādēļ, ka mazais visurgājējs – pusotrgadnieks, mācās dusmoties un diktēt savus noteikumus. Lai gan uztveru visu šo posmu (es nezinu, kas tas ir – klasiskā krīze – vienalga cik gadu, vai kas, un vispār man vienalga), pilnīgi citādāk, kā ar pirmo bērnu, jo saprotu, ka tam vienkārši ir jāiziet cauri, un man ir jāpalīdz to bērnam izdarīt, nosakot striktas robežas un nepiekāpjoties, bet vienalga – grūti ir tīri fiziski, kad simto reizi jānes saguris mazais opā, jo ratos sēdēt viņš vairs netaisās, bet ceļš ir tik vilinošs, ka bieži ir vēlme iet uz pilnīgi citu pusi, uz kuru vajadzētu. Bet tie ir sīkumi, jā.

Esmu arī ļoti laimīga, jo reizi nedēļā man ir radies regulārs brīdis sev – sāku apmeklēt fotokursus, un man jau ir žēl, ka tie pēc pāris mēnešiem beigsies, un beigsies manas brīvās otrdienas. Kaut gan – varbūt par attaisnojumu atradīšu sev citus kursus, ko apmeklēt pēc šiem :). Esmu laimīga, ka varu būt mājās, un nesūtīt savu pusotrgadnieku dārziņā, jo, lai cik aktīvs un drošs viņš būtu, un lai cik ļoti no malas visi neteiktu, ka viņš ir gatavs dārziņam – vislabāk viņam ir tieši ar mani, un es ļoti pārdzīvotu, ja nevarētu tvert mūsu mirkļus kopā visas dienas garumā.

Lai cik banāli tas nebūtu, es mīlu būt mammai,  lai cik ļoti mani nekaitinātu ūdenī sabērta un izcūkota kaķu barība, un tualetes podā iemesta mīkstā mantiņa.

27 komentāri

  1. Vakar tieši nodomāju cik tu esi forša mamma(ari ikdienas ritos un vakaros stumjot ragavas) un proti ar saviem puisiem tik forsi but kopa,palidzet viniem augt,saprast jaunas lietas utt utt.
    Protams ir sagurums brizam,jo ir divi un lielakais ir aktivs un ari grib savu uzmanibu.
    Un tapec vajag laiku sev.
    Man ir tapat.
    Baudu briizus jo laiks skrien.
    Priekaa!

    Atbildēt
    • Laura

      Oi, Anete, es arī Tevi apbrīnoju :)

      Atbildēt
  2. Man arī ir briesmīgi grūti citreiz…

    Atbildēt
  3. Tavs raksts tieši laikā. Man pagājušo piektdien bija tieši šāda sajūta, jā droši vien, ka čīkstēšna, bet tomēr, sajūta, ka esmu nogurusi, tik nogurusi, ka raudāt gribās, bet, lai kā būtu paņēmu abas savas meitenes (jaunākajai 5 mēneši, vecākajai 2 gadi) un braucām uz mūzikas nodarbību un bija tik labi, tik labi, ka tomēr cēlos un gāju kaut arī likās, ka spēku vairs nav :)

    Atbildēt
  4. Viss rakstītais ir.. ir arī par mani.. man viens bērns liels (12gadi), otram vēl nav 2.. bet abi ir bērni un prasa uzmanību, prasa palīdzību, prasa uzklausīt un mīlēt.. un vēl ikdienas darbi, kas uzrodas mājās katru brīdi.. un ir tak kkas ko gribi arī sev.. un tad ir NOGURUMS.. jo nezini brīžam.. kā to visu uzspèt un kā sevi sadalīt.. bet ES ESMU LAIMĪGA MAMMA, KURA MĪL BŪT MAMMA!!!

    Atbildēt
  5. Manuprāt, katrai mammai būtu jārod laiks sev, lai garīgi un fiziski atpūstos, atjaunotos un pēc tam turpinātu būt laba mamma saviem ziķeriem. Variantus var atrast vienmēr: radi, auklīte, pāris stundas kādā bērnu rotaļu istabā vai citā pieskatīšanas vietā. Svarīgi ir šos atpūtas un restartēšanās mirkļus ieplānot regulāri. Arī tad, ja iekšā kņud vainas sajūta par to, ka bērni uz brīdi palikuši vieni, vai tamlīdzīgas pārdomas. Tu esi laba mamma tieši tad, kad neaizmirsti pati par sevi, nevis tad, kad 100% ziedojies bērniem un noliec malā savas vajadzības kā sievietei, kā personībai. Kursi ir lielisks sākums regulāram me-time. Lai izdodas tādam rast laiku un drosmi arī turpmāk!

    Atbildēt
    • Laura

      Jā, šobrīd izrbrīvēt to vienu pēcpusdienu jau prasa daudz ģimenes resursus un tas ir DAUDZ :) PALDIES!

      Atbildēt
    • Laura

      Es zinu, kad mazais ies dārziņā, man būs daudz vairāk laika sev un saviem darbiem. Līdz tam nav ilgi jāgaida. Šis posms, kad mazākais vēl ir diezgan mazs, ir vienkārši jāiztur..un..jābauda.

      Atbildēt
  6. oj, mums Doroteja ari dikti svus noteikumus tā kā to nekad nav darijusi Joanna:D tajā pat laikā ir tik daudz mīluma, maiguma un smieklu. viss kopā:)))

    Atbildēt
  7. Ehhh…cik precīzi uzrakstīji arī manas sajūtas. Lai arī cik ļoti reizēm piezogas doma, ka viss ikdienā ir apnicis un gribētos skriet uz darbu un realizēties ne tikai “mājās sēdētājas” lomā, tomēr saprotu, ka tik ļoti nekad nevienam es nebūšu vajadzīga kā tagad saviem bērniem. Šī apziņa palīdz savākties, kad šķiet, ka vairs spēka nav.

    Atbildēt
  8. Labas pārdomas, ko pārdomāt katrai mammai…Man ir 3 mazie, vecākajam 4g8m, jaunākajam 1g4m. Un man ir auklīte, jo visi pa māju. Tā nu es izraujos 2x nedēļā uz 5hx2, kas ir ļoti daudz un dod riktīgi labu atpūtu, ka varu darboties ar mazajiem ar pilnu jaudu. Auklīte ir ļoti labs variants, es iesaku visām mammām,kuras negrib laist bd, lai arī kāds iemesls tam nebūtu..

    Atbildēt
  9. Paldies par šo rakstiņu. Ļoti lidzigi iet arī man (4 gadi meita un 1 gads puikam). Besis, nogurums, tumsa, nesaprotamie laika apstākļi. Bet vakar- tieši tajā putenī es piepūloties stūmu ratiņus un reāli izbaudīju- ziemu, sniegu, puteni, sevi visā tajā ikdienas virpulī. Un piekrītu, ka jāplāno kursi, piemēram masāžas kurss 😂

    Atbildēt
  10. Lasu un priecājos, Laura, cik ļoti forša mamma Tu esi izaugusi :)

    Atbildēt
  11. Klau. Es šoreiz nenolasīju, ka tev ir grūti. Citrreiz tu esi rakstījusi trakāk. Un varbūt tā ir zīme, ka vienu mirkli bijis ļoti viegli un tagad atkal tā vairs nav. Bet palasi pati kaut ko, ko rakstīji, kad ar Evertu cīnījies. Tur ir daudz smagāk.
    Ir ziema. Ilgi, pārāk ilgi bijis tumšs. Gribas gaismu. Tā es to sajūtu. Un domājams, ka visi to izjūt. Katrs savā dzīves posmā var tev apstiprināt – jā, man ir tāpat.
    Un vēl par tām otrdienām. Turies pie tām. Ar zobiem un nagiem. Es šajā brīdī esmu sev aizņēmusi jau trīs regulārus vakarus un vienu pusdienas laiku. Un, jā, vainas sajūta KLIEDZ, cik bieži esmu prom no bērniem. Bet atgriežoties es esmu TIK laimīga, ka varu daudz nedalāmāku kopābūšanu dāvināt.

    Atbildēt
    • Laura

      Prieks par Tevi!:)
      Jā, šobrīd noteikti nav grūti lielā zīmē. Nav lielu problēmu. Tikai ikdienas nogurums!

      Atbildēt
  12. Man arī ir tādas dienas, kad gribas čīkstēt :) un dažkārt liekas, ka strādāt algotu darbu ir vieglāk, bet tās pēdējās 2 rindkopas ❤️.. tās ir tās, kas dzen uz priekšu.

    Atbildēt
  13. Reizem ir morali gruti, jo nemitigi kaut kas apkart notiek un nevar netrauceti pieversties 1 lietai/darbam.

    Atbildēt
  14. Piekrītu Ilzei par auklīti. Maniem mazajiem ir 3 un nu pat 1 gadiņš. Bija ĻOTI grūti saņemties pieņemt darbā auklīti, jo īpaši tāpēc, ka citas mammas “tiek ar visu galā pašas”. Bet es netiku, jo biju mamma bez brīvdienām ar lielu lauku māju, kurai apkārt milzīgs pagalms. Tikai jau esot smagā depresijā, sapratu, ka neesmu supermamma.

    Atbildēt
    • Laura

      Katra situacija ir citaadaaka. Atceros, ka tad, kad pirmais berns aizgaja uz bd, ikdiena atkal bija vieglaka…un cik lidz tam vairs atlicis:) Bet auklite noteikti ir lielisks paligs!

      Atbildēt
  15. Man gribas teikt, ka iegūtās pieredzes iespaidā mēs mammas nogurstam vēl pamatīgāk. Pirmais bērns, tad otrais, citai trešais. Viss ir cikliski. Mes izdzivojam otro un katru nākamo mazo bernu atrak un gribam, lai vins atrak visu saprastu sajā pasaulē. Tachu tas nenotiek atrak, tas notiek tik pat laikietilpigi kā ar pirmo mazo, tikai tas ir aizmirsies. No tā tomer tik individuālā atkārtojuma tik loti nogurstam, ka gaidam kaut kādu atslābuma mirkli, bet kādēļ gan? Kurs mums ir solijis, ka driz varesim atslabt un driz pienāks vieglākas dienas? Man vismaz ir tā, ka tikai piespiedu kārtā apsezoties un padomajot, saprotu, ka nav kur skriet. Un piekritu, lai cik banali tas neizklausitos, ir jaizdzivo tas katrs mirklis ar saviem bērniem, bet jēgpilnu laiku, kas atkal prasa musu pashu resursus. Ja to var nodroshinat kāds cits no malas – lieliski, tādā veidā atlicinot laiku sev. Taču patiesibā man skiet, jo vairak atlicina laiku sev, jo vairak gribas sev laiku atlicinat, jo neiecietigakas mes paliekam pret musu laika kārotājiem. Un tas katrai no mums jasaprot, kas ari nav viegli sabalanset laiku visiem- viram, berniem, sportam, radiem, spa, draudzenem, kino, teatriem, mammai, tetim, zeku adishanai utt.

    Un vel man skiet, ka diennaktī vēl pāris stundas noderētu.

    Atbildēt
  16. Arī es priecājos,ka man ir iespēja būt mammai 3 burvīgām (drīz 4) princesītēm,pat ja tas ietver ikdienas rutìnu un nogurumu un to,ka sabiedríbas acìs es neesmu ”nekas”,jo esmu izvēlējusies savus bērnus audzināt un skolot mājās un būt mājsaimniece..vismaz šajā dzīves posmā.
    Katru vakaru,ejot gulēt,pasakos Dievam,ka Viņš ir devis šo privilēģiju būt mammai un turpināt paaudzes,turpināt ko tādu,kas paliks pēc manis,atstāt mantojumu,kam ir patiesa nozīme un vērtíba. Bērni ir Dieva dāvana,novērtēsim to,ko mums dod iespēja būt par vecākiem.<3

    Atbildēt
    • Laura

      Visas sabiedrības acīs Tu noteikti neesi nekas! Piemēram, manās – wow! Vienmēr apbrīnoju mammas, kas spēj veltīt sevi saviem bērniem par visiem 1000%!!

      Atbildēt
  17. Kad ir divi ar nelielu vecuma starpību, tad mēdz būt patiešām raibi. Un nav vienmēr “Ommm” prātā :) man ir meita un dēls tikai mazliet jaunāki par Evertu un Edvardu;-) bet ir tieši tā – nogurusi, bet laimīga mamma :) Lai izdodas arī turpmāk tādai būt ;-)

    Atbildēt
  18. Un nesen mums ar vīru bija saruna-kā izpaužas depresija? Piemēram, man nav bijusi jauno māmiņu u.c. depresija. Un man bija jautājums vīram, vai viņš pamanīs, ja man tāda “piemetīsies”.. ja nu es pati nepamanu. Un kā viņš mani no tās “vilks” laukā. Lūk! Lasot tavu rakstu, sapratu, ka nav jābūt nedz daudz bērnu mammai, nedz dvīņu/trīņu, nedz vientuļai mammai, nedz jūrnieka sievai-pietiek ar skaidrojumu vienkārši sievietei, kurai arī sava ikdiena ir grūta (katram savs krusts nesams). Un tā tā depresija piezogas, ja par savām sajūtām un domām nerunā, ja paliek viens ar savu nastu. Laura! Kad sāku tev sekot pat i iedomāties nevarēju cik tu esi interesants cilvēks un cik forši atspoguļo mūsdienu cilvēku ikdienu.. LIELS tev paldies par to! Prieks lasīt katru ierakstu, ak ja būtu iespēja dzīvē satikties, vispār kaifs ☺️😉

    Atbildēt
  19. Cik gan ļoti trāpīgi teikts. Viss. Jā, tas viss ir arì par mani. Šīs Tavas pārdomas ir arī manas pārdomas. Ir grūti. Brīžiem pat liekas neizturami un tajá pašā laikā tu apzinies, ka tavi bērni tā ir vislieláká laime un, ka citiem ir vēl daudz grùtāk. Bet vai tāpēc tavs grùtums kļūst mazâks? Un ir taču tik neforši žēloties, vai ne tā? Bet dažreiz ir vienkârši svarìgi to izteikt skaļi. Un nevajag jau neko daudz. Tikai, lai kāds tevi cieši apskauj un pasaka ‘Viss labi! Tu esi malacis! Es zinu, ka ir grūti, bet tev izdosies! Tu esi lieliska mamma! Tas, ko tu dari IR SVARÌGI!’ Un tad atkal ar jaunu joni vari mesties visā tajā foršajā trakumā, kas saucās ‘būt mammai’. Já un vēl… tā balss pie auss, kas visu laiku čukst – tâ gribás sevi vēl pilnveidot. Tā gribās vēl mācīties, izdot grâmatas, sakopt nagus, izdarīt kaut ko spontānu, pabùt divatâ ar vìru, apbraukât pasauli utt. Tā gribās kaut ko izdarìt miergi un netraucēti. Kaut vai izkrāmēt trauku mašīnu, 10reizes no tās nenesot prom savu 9mēnešus veco pasaules izzinātāju/trauku mašìnu mega-magnētu :) ) Kādam tas var šķist sīkums, bet bieži vien pat 20vientulībá pavadītās minūtes ļauj atkal atgùt spēkus. Tad nu es novëlu, lai jums, mìļās mammas, biežák izdodas atrast šīs 20minūšu pauzes. Sev. Restartam. Un gan jau tie mùsu mīlulīši izaugs. Un varēsim dažus gadus pievērsties vienìgi sev un tad jau…náks mazbērni :D Spēku visām jums! Un, Laura, Tu esi forša mamma! Turâs!:)

    Atbildēt

Atbildēt uz Laura Atcelt atbildi