Podiņmācība – bez tabu!

Podiņmācība – bez tabu!

Daudzas mūsdienu mammas podiņmācību uzskata par tādu kā TABU tēmu (jā, tieši mammas, ne tēti). Droši vien tādēļ, ka tad, kad mūsu vecāki rūpējās par mums, podiņmācība notika pēc iespējas ātrāk, bet tagad – tagad laiki ir mainījušies, bet viedokļi – kā nu kuram.

Es gan nedomāju, ka tādēļ, ka viedokļi atšķiras, podiņam jākļūst par tabu tēmu. Tas ir pocess, ar kuru saskaramies mēs visi (vecāki un bērni), un par kuru kaut kādā brīdī, kad tas ir aktuāli – runājam. Meklējam atbalstu, domubiedrus, citu pieredzes un teorijas, speciālistu viedokļus un tā tālāk. Dažreiz par daudz, citreiz tas ir vienīgais veids, kā sajusties normālam un saprast, ka ar tevi un tavu bērnu viss ir kārtībā.

Šogad katru trešdienu aicināšu jūs – Viensplusviens.lv lasītājus uz sarunu Instagram tiešraidēs. Sarunu ierakstītu https://www.instagram.com/viensplusviens/  varēs noskatīties arī 24 h pēc tiešraides. Pirmajā šī gada tiešraidē runāju par podiņmācību un aicināju savā pieredzē arī dalīties jūs. Apsolīju mūsu sarunu apkopot, galvenokārt tieši tādēļ ir tapis šis raksts! Tiešraides notiks katru trešdienu plkst. 14:00. 

DAŽĀDĀS PIEEJAS

Tas, ko esmu sapratusi visā tajā podiņmācības štellē – tāpat, kā tas attiecas uz jebkuru bērnkopības tēmu, arī radinot bērnu pie podiņa, mēs rīkojamies dažādi. Un tas ir pilnīgi ok. Vienīgais nosacījums, manuprāt, ir vērot savu bērnu un  respektēt viņu. Diez vai kāds būs ieguvējs no tā, ka ļoti iespringsim uz podiņmācību un skaitīsim dienas līdz laikam, kad bērns beidzot atvadīsies no autiņbiksītēm. Ne mazums stāsti dzirdēti, kad uz podiņa apgūšanu neapzināti tiek izdarīts spiediens, vecāks ir pārāk iesprindzis, un galu galā – nekas labs no tā nesanāk. Sliktākajā gadījumā rodas tādas problēmas ((piemēram, kakāšanas aizture), ka tās atrisināt iespējams vien ar bērnu psihologa palīdzību.

Ir bērniņi, kuriem tiek iemācīts nokārtoties podiņā jau gada – pusotra vecumā. Manuprāt, tas ir super! Ja vecāks un bērns ir spējis sadarboties tā, ka autiņbiksītes tiek patērētas arvien mazāk, un bērna dupsis var dzīvoties daudz ērtākās biksēs – apakšbiksēs!

Tajā pat laikā jāsaprot, ka fizioloģiski mazie paši sāk apzināties savu vajadzību sākot no 2 gadu vecuma. Ne mazums speciālistu uzsver, ka tieši šis ir labākais vecums podiņmācībai, jo bērns daudz labāk kontrolē savas fizoloģiskās funkcijas. Ja jūs šī tēma interesē, noteikti paši jau esat gan par to lasījuši, gan klausījušies kādā tv vai radio raidījumā. Lai nu kā – tas tikai apstiprina, ka ir pilnīgi ok, ja bērns podiņmācību uzsāk tikai 2 gadu vecumā, un līdz galam apgūst to tad, kad ir tam gatavs. Vienalga – 2, 2,5 vai 3 gadu vecumā.

Ir arī tāda pieeja podiņmācībai kā zīdaiņu dabiskās higiēnas metode – tas nozīmē, ka vecāks jau kopš bērna dzimšanas cenšas uztvert signālus par vēlmi nokārtoties, un palīdz to bērnam izdarīt piemērotā vietā. Tas gan laikam mūsdienās vairs nav tik populāri, bet arī – iespējams.

MŪSU PIEREDZE

Man jau liekas, ka mēs visi vēlamies, lai bērns apgūtu podiņmācību kaut cik laicīgi – apnīk taču mainīt tos pamperus, mazgāt dupšus, un galu galā – maksāt par tiem lielu naudu. Un tad vēl nereti nāk jautājumi no malas – kad tad beidzot mazais ies uz podiņa?

Mūsu mājās pirmais pods parādījās, kad Everts bija mazliet vecāks par gadiņu. Visu laiku tas stāvēja redzamā vietā, stāstīju un rādīju, kas tas par zvēru, ik pa laikam vienkārši piedāvāju apsēsties (pat ar visām drēbēm). Tā bija tāda kā iepazīšanas a podiņu. Tuvojās vasara un ar vienaudžu (tolaik apmēram 20 mēn. vecu bērnu) mammām runājām, ka nu vasarā jāradina mazie pie podiņa – vismaz jāpamēģina, jo nereti ir nācies dzirdēt, ka vasarā to procesu veikt ir labāk tiri tādēļ, ka nav jātuntulājas ārā ejot, kā arī, ja gadās ķibele, vasarā tas tomēr ir ciešamāk, kā ziemā.  Arī es mēģināju – biežāk vilku mazajam apakšbikses pamperu vietā, lai saprot,ka bikses var būt arī nepatīkami slapjas. Piedavāju podiņu, bet tā kā dēls atteicās uz tā sēdēt, tad ar varu arī nespiedu.

Pienāca 2 gadi un bērnudārzs. Zinu, ka daudzi bērni tieši dārziņā iemācās iet uz podiņa, bet tas šoreiz nebija mūsu gadījums. Un īstenībā es to saprotu – tu esi jaunā vidē, tā jau pietiekami lielas pārmaiņas, kur nu vēl tajā brīdī domāt par podiņa apgūšanu! Bet tas jau noteikti ir kā kuram bērniņam.

Tad nu sanāca tā, ka podiņš īsti nebija aktuāls līdz pat 2,5 gadu vecumam. Lai gan, protams, piedāvāju ik pa laikam tomēr pamēģināt, jo sapratu, ka viņš jau to visu lietu sāk apzināties. Ap to laiku Everts saslima un mēs 2 nedēļas pavadījām mājās. Tas bija ideālais brīdis atkal pieķerties projektam – podiņmācība! Nekur nav jāiet, jāsteidzas, nav jādomā par ķibelēm. Es pilnīgi noteikti neesmu labākais padomdevējs podiņmācības jautājumā, bet ja kāds tomēr gaida no manis padomu, tad vienīgais, ko es teikšu – vērojiet savus bērnus un uzsāciet podiņmācību mierīgā gaisotnē (ideāli, ja garākās brīvdienās). 

Vasarā pirms 3 gadu jubilejas  podiņmācība jau tika nostpirināta pamatīgi. Mums sanāca tā, ka no pampera uz nakti arī atteicāmies vienlaicīgi, jo biju ievērojusi, ka tas arī pec nakts ir sauss. Uz tualeti gāja pirms miedziņa un uzreiz pamostoties. Joprojām pirms miega dēls izdzer gan glāzi ūdens, gan glāzi piena, bet tas neietekmē naktis – tā noteikti ir ķermeņa īpatnība, un atkal jāsaka, ka bērni ir dažādi – citam varbūt pirms nakts dzert labāk nevajag, bet mūsējam tā padzeršanās sagādā emocionālu komfortu, un slapināšanu gultā tas nekādi neietekmē. Pirms miedziņa gan vienmēr atgādinu aiziet uz tualeti, ja ir tāda vajadzība.

Edvīnam šobrīd ir pusotrs gadiņš. Arī viņš ir ticis pie sava podiņa, bet pagaidām tajā pārsvarā tikai vēlas kāpt iekšā ar kājām. Tā kā viņš regulāri pavada brāli uz tualeti, tad mēģinam arī viņu pierunāt uz tā apsēsties, un reizēm tas izdodas. Tomēr pagaidām to vēlas darīt tikai ar biksēm kājās! Domāju, ka viņš, kā otrais bērns, podiņu visticamāk apgūst ātrāk, jo vēlas atdarināt brāli, bet kad – to vēl redzēsim. Atkal jau es ceru uz maģisko vasaru, kurā viņam apritēs tieši 2 gadi – priekšnojauta saka, ka šovasar to lietu  ar manu palīdzību viņš arī apgūs. Redzēsim :)

CITU PIEREDZES

Ja vēlies, padalies komentāros ar savu pieredzi, kā palīdzēji bērniņam apgūt podiņmācību. Arī mammām, kas piedalījas Instagram LIVE, padalījās ar savu pieredzi, un mans galvenais secinājums bija – veiksmīgi ir tie stāsti, kad vecāki nav iespringuši un ļāvuši visam notikt savā laikā!

Dažas pieredzes, ko piefiksēju :

  • “Ceļojumā aizgāja podiņš kā no zila gaisa, lai gan mājās cīnījāmies”
  • “No gada vecuma sāka lietot podiņu, tad bija pauze, jo mainūjām dzīvesvietu un vasarā jau atkal sāka darīt lietas podiņā, rudenī atkal bija pauze. (…) Vienīgā mūsu problēma – visu novelk, kad vajag podu, bet atpakaļ nevar pierunāt uzvilkt drēbes. (…)Citreiz kaut ko darot tik ļoti aizraujas, ka nav laika aiziet līdz podam.”
  • “Tagad ir diivi gadi un visu smuki dara podā. Viss bez spiediena, sākumā vajag tikai atgādināt, un podiņu turēt redzamā vietā un vietu nemainīt. Turklāt, pa māju galvenokārt ar pliku dupsi!”
  • “Man arī mazā iemācījās mazliet pēc diviem gadiem pa dienu. Pa nakti beidza gulēt bez apmēra apmēram 2,5 gados. Arī likās, ka bērns šajā vecumā bija gatavs, un bez problēmām.”
  • “Meitiņai 3 – pa dienu viss kārtībā, bet pa nakti pamperbikses jāvelk.”
  • “Mums arī 1,5 gadi vasarā bija. Vienu dienu puika atteicās vilkt bikses un divas dienas pačurāja uz grīdas, un tad aizgāja pats uz podiņa (man neļāva likt), un tad uzreiz arī ārā varēja izturēt.”
  • “Mana meita iemācījās uz iet lielā poda ar to paliktni bērnam. Meitai 1,8. Aizbraucot uz laukiem arī mazajā podiņā viss notika. Grūtāk ir pa lielam uz podiņa.”
  • “Mans dēls pilnībā un uzreiz atteicās no pamperiem tikai 3 gadu un 3 mēnešu vecumā. Līdz tam muka prom no poda. Liku pamazām no 1 gada un 6 mēnešiem, bet muka prom un taisiīja histēriju.”
  • “Es auklēju puisīti, kuru vasarā pirms pirmās dzimšanas dienas jau pieradināju iet uz podiņa. Sagaidīt gada jubileju bez pampera bija mana vēlme arī pret meitu. Bet neizskatās, ka tuvākajā laikā manējā ies uz podiņa.”
  • “Ak dievs cik labi, ka es neesmu vienīgā, jo ar otro dēlu ir daudz grūtāk – 2,4 gadi un es sāku domāt, ka neriktīga esmu, jo šobrīd iepauzējam, jo viņš bļauj kā traks uz poda, un ja sēž, tad nečurā!”
  • “Es savam dēlam visu laiku piedāvāju iet uz podiņa un viņš sāka protestēt. Kad beidzu piesieties , pats sāka iet, un uzreiz uz lielā – 2,4 gados.”

Lai izdodas!

 

18 komentāri

  1. Avatar

    Vecakā māsa kko saka dariit 1+ vecumaa, bet neregulaari un tuvojoties 2gadiem pavisam paargaja atpakalj uz pamperi! Naakamais piegaajiens bija jau maajdaarzinjaa – tur auklite vispirms visus vnk seedinaaja uz podienjiem un tad nu ljaava izpausties (barinjaa jautraak) un tad, kad jau sapratne par podu bija, vnk visiem nonjeema pamperus – 1-3 dienaas visiem viss bija skaidrs! Videjaa maasa laikam pati iemaaciijaas skatoties no vecākās jau apm 1.5 gadu vecumaa..

    Man skiet, visa tajaa procesaa ir divas daljas: 1) iedot sapratni, kas tas podins taads ir 2) iemaciit nebuut slinkam (pamperi vienmeer vieglaak nekaa iet uz podu) – tas notika vnk nonjemot pamperi un ljaujot paaris reizes saslapinaat bikses..

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies par komentāru!
      Starp citu – iespējams, tas tā ir tikai manā draugu lokā, bet meitenītes visas iemācījušās to lietu ātrāk.

      Atbildēt
  2. Avatar

    Man dēlam ir gads un 9 mēneši. Neesam apguvuši podiņmācību pilnībā, jo čurā vēl pampī, reti, kad paprasās, lai pačurātu. Bet kakā podā no gada un 5 mēnešiem, atskrien pie manis un saka kaka, tad nu ātri lieku uz podiņa. Pamperī kaka ļoti reti nonāk. Neuzspiežu neko, bet ceru, ka līdz 2 gadi podiņmācību apgūsim pilnībā.

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies, tieši gribēju pielikt linku:)

      Atbildēt
  3. Avatar

    Meitiņu saku uz podiņa likt apmēram ap to laiku, kad sāk sēdēt. Protams, biju priecīga, kad sanāca noķert brīdi vajag. Bet no 1.5-2 gadi muka no podiņa pa gabalu, es arī īpaši neuzbāzos. Kā palika 2 gadi uzreiz sāka iet pati uz podiņa, pavisam no pampera izauga ap 2.3 gadi.
    Ar dēlu bija pavisam savādāk, pēc pirmās pieredzes, sapratu, ka nav jēga mazu bērnu jau pirms gada sākt sēdināt uz podiņa. Pirmo reizi iepazinās ar podiņu apmēram pusotra gada vecumā. Bet es neiespringu, pods stāvēja pieejamš vietā, bet interesi neizraisīja. Pienāca vasara un praktiski visu vasaru pa mājām staigāja bez pampera, bet par podu pats īpaši neinteresējās, bet tad augustā, mēnesi pirms 2 gadu jubilejas, piedāvāju un aizgāja. Uzreiz jau uz nakti vairs neliku, jo izgulēja sausu, vienīgi ja naktī pats pamodās tad liku uz poda, bet speciāli necēlu. Un tā kā drīz pienāca dārziņš un audzītēm teicu, ka mēs ta ka mēginām iztikt bez pampera, tad arī audzītes uzreiz teica, ka psmperu nevajag arī dārziņā, galvenais kādu lieku drēbi skapītī. Un mums ļoti veiksmīgi izdevās.

    Atbildēt
  4. Avatar

    Sveiki, uzrakstīju savu pieredzi, bet kaut kas nogāja greizi un stāsts pazuda, meiģināšu vēlreiz.
    Saviem abiem bērniem (3.4g un 1.7g) podiņmācību uzsāku ar brīdi,kad paši sāka stabili sēdēt(ne uz poda, bet fiziski)
    Sēdēju blakus uz grīdas un galvenais priekšmets mums bija grāmatas- skatijām bildes, runājām par tām. Iespējams, nesavienojamas lietas bet zinu , ka cilvēki uz wc dodas ar žurnāliem avīzēm un pat ar mobilajiem telefoniem.
    Rezultāts ir – pats paņem grāmatu un iet uz podiņa. Podiņš mums stāv istabā , labi redzamā vietā. Pašos pirmsākumos, sēdināju uz poda ik pa brīdim, reizēm jau kategoriski pretojas, bet tad ari nespiedu, ok pasēdēsim vēlāk.
    Trīsgadnieks jau pirms divu gadu vecuma pats gāja uz poda un mazais brālis (1.7) jau arī pats paņem grāmatu un iet, protams, mazajam brālim reizēm pagadās ari citur, netikai podā,tas tikai normāli, jo ejam uz pilnvērtīgu mērķi.
    Mani novērojumi:
    *Ar pliku dupsi pa māju un simts procentu atdeve bērnam, vērot viņu, runāt stāstīt.. tas darbojas tad, ja ēdiens ir pagatavots un nav jādomā par to, ko likt galdā mīļajiem.
    *Vasara ir visideālākais laiks podiņmācībai. Dzīvojāmies pa laukiem, podiņs netālu no smilškastes un vienmēr automašīnā arī bija līdzi.

    Tas ir saspringts laiks, jo ik pa brīdim jāatgādina par podiņu, bet tad , kad mazais pats jau iet uz poda – tad var atslābināties un lepoties!😎

    Atbildēt
    • Avatar

      Mums ļoti līdzīga pieredze. Uzskatu,ka tas ir mans uzdevuns padarīt šo procesu interesantu un arī mēs tam izmantojam grāmatas. Šobrīd bērnam gads un divi mēneši,visas poda lietas labi saprot un pāris reizes jau ir prasījies pats.Nevienā brīdī nav izrādījis nepatiku,pat otrādi – ļoti labprāt sēž un ceru,kā turpmāko dažu mēnešu laikā tā lieta aizies pavisam.

      Atbildēt
  5. Avatar

    Laura,liels paldies Tev lar rakstu un savu pieredzi!
    Nosūtīšu to visiem,kas man tīšā vai netīšā veidā izsaka piezīmes par podiņu…
    Manam dēlam 2,6 nēsā vel pamperu un uz podiņa iet tikai tad,kad pats grib! Un tikai pačurāt! Mēdz gadīties,ka piedāvājot podiņu,mēdzam viņu sadusmot!
    Ehh,guvu vel lielāku sirdsmieru,ka mans nav vienīgais,kas vel ar pamperu staigā,lai gan to zināju,bet tāpat patīkami,ka kāds to pasaka skaļi! 😊

    Atbildēt
  6. Avatar

    Mums riktīgi palīdzēja šitāds podiņš, ļoti stabils, praktisks arī no viedokļa, ka nav nekas tik daudz jāmazgā. Un maziņais sajūtas liels, pats var nolaist ūdeni un taisīt savas darīšanas, kur mamma un tētis. Mājās, protams, ir arī mazais podiņš, jo šad tad gribas arī uz to un naktī istabā stāv maziņais podiņš, bet šis bija baigais palīgs. Turklāt, mums viņš smuki salokas uz pusēm un Kat ejua iemācījusies, kad vajag pati uzliek, uzkāpj un nokāpj.

    https://www.babystore.lv/lv/product/25385/thermobaby-kiddyloo-art-2172573-celadon-green-paligs-podinmaciba

    Atbildēt
  7. Avatar

    Bērni ir tiešām dažādi, tādēļ varu apgalvot, ka mana meitiņa tīri fizioloģiski saprata to sajūtu, ka vajag nokārtot dabiskās vajadzibas, jau pirms 2 gadu vecuma. Podiņmācību pilnībā apguvusi bija (tajā skaitā arī naktis un diendusas bez pampera) 1g 9 mēn. Un apgūšanu sākam ap 10 mēn., jo ļoti gribēju, lai mazais dupsis vairs nesutinās pamperos. Neko nespiedu, bet kattreiz, kad jūtu, ka nu būs-liku uz podiņa. Meitiņai pods patika un labprāt sēdēja. Līdz ar to problēmu nebija. Un vēl viens aspeskts- neļāvu podam kļūt par spēļmantu, mūsmājās tas stāvēja tikai vannas istabā un tā tas tur stāv vēl joprojām :) Līdz ar to ļoti ātri saprata kam tas domāts.

    Atbildēt
  8. Laura

    Paldies par dalīšanos pieredzē, mammas! Ir jau forši, ja izdodas no tiem pamperiem ātrāk atbrīvoties, bet pāri visam, protams, tas, vai arī bērns tam gatavs :)

    Atbildēt
  9. Avatar

    Katrs berns ir individuals. Vecakajam ta lieta tiesam aizgaja 2 gados. Pati gaja uz poda bez kaut kadam manis bakstisanam bet toties bija cita lieta. Svesas vietas negaja uz wc. Tapec izbraukumos diezgan ilgi nacas vilkt pamperus. Pa nakti reizem ari gadijas. Tikai 4 gados ta 100% tikam vala gan naktis, gan izbraucienos. Es tomer uzskatu, ka katra mamma pati labak jut. Aizvainojosa ir nereti vecakas paaudzes bikstisana par to, ka vinu berni jau 1 gada vecuma visu darija. Varbut tik paragru podinuzspiesanu veicinaja fakts, ka marlisu saturs bija pasiem ar rokam jamazga. Vismaz saviem berniem es gada vecuma neesmu noverojusi kaut vienu pazimi podingatavibai. Vienigi var meginat partvert-pec miega, esanas.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Laura, sakiet, lūdzu, kāds podiņš ir jūsu puikām? Nepiedomājot nopirkām vienkāršu podu, bet šķiet kaut kā neērti un nefunkcionāli.

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika! Mums ir viens Ikea (ar izņemamo viduci) un viens ergonomisks Chicco :)

      Atbildēt
  11. Avatar

    Piedodiet, neizlasīju visus komentus un varbūt to jau kāds ir ierakstījis – Kaut kur to lasīju (neatceros, kur) un pati piedzīvoju, ka podiņiešana ir saistīta ar valodas attīstību. Meita sāka runāt agri un ātri arī gāja uz podu. Viens no dēliem spītīgi nerunāja gandrīz neko līdz 2,5g vecumam, tad viena mēneša laikā sāka gan runāt, gan iet uz poda.
    Tīrīgajām un kārtību mīlošajām mammām jāatceras, ka bez peļķēm un citām šmucīgākām lietām istabu stūros, dīvānā un citur neiztikt :) Ja noķer īsto brīdi, kad bērns tam gatavs, tad to peļķu un cīņu būs mazāk. Par ātru sākot, var sevi novest izmisumā ar visu to ķēpu

    Atbildēt

Komentē