Brāļi : no greizsirdības līdz draudzībai

Brāļi : no greizsirdības līdz draudzībai

Kad psiholoģijas centra “Līna” kursos vadītāja apgalvoja, ka vieglāk ar diviem bērniem kļūst tad, kad mazākais ir apmēram pusotru gadu vecs, man likās, ka līdz tam vēl ir ļoti ilgi jāgaida. Un tomēr, tas laiks ir pienācis, un viņas vārdi ir attaisnojušies. Esmu ļoti laimīga par to. Laimīga par to, kā ir tagad.

Lai gan sākotnēji brālis brāli it kā pieņēma, tomēr ikdienā mijās cauri manāma greizsirdība. Nebija arī tik traki, ka lielais liktu mazo izmest miskastē (arī tādi stāstiņi dzirdēti), bet nemitīga brāļa bakstīšana vai skrāpēšana viņam, bija ļoti nogurdinoša. Bija brīži, kad pat uz tualeti viena aiziet nevarēju, jo bija jābaidās par to, lai mazajam netiek izdarīts pāri. Reizēm katrs vakars bija viena vienīga spriedze mums visiem. Protams, bija jau arī labie brīži,jo mēs ļoti centāmies veicināt pozitīvas attiecības – pēc labāko speciālistu ieteikumiem, pašu sajūtām un  intuīcijas.

Viņi ir sākuši viens otram palīdzēt, viens otru nogurdināt, nokaitināt, bet tomēr, pāri visam – brāļu attiecības ir pāraugušas draudzībā. Nu tādā īstā draudzībā, kur tāpat ir ķīviņi, ir sastrīdēšanās, bet tajā pat laikā ir (reizēm neredzama) mīlestība vienam pret otru. Ja man jāsalīdzina TAGAD un PIRMS GADA, kad Evertam bija trīsarpus, bet Edvīnam 8 mēneši, TAGAD pilnīgi noteikti ir vieglāk.

Attiecības ir pāraugušas tādā draudzībā, ka abi jau spēj darboties kā laba komanda. Reizēs, kad vecāki ieplānojuši abus nolikt gulēt, kļūst teju vai nešķirami. Laikam jau tas ir savdabīgs Mērfija likums, ka labākās spēles ir pirms gulētiešanas. Un tad Everts pat ir gatavs brālim uzsmērēt maizītes, lai tikai viņi abi vēl varētu kaut ko apēst un padraiskoties.  Tāpat jau ir trakāki un mierīgāki vakari, kad pēc dienas gaitām brāļi atkal satikušies, bet tas, kas ir šobrīd, man ir gluži kā medusmaize, lai gan no malas kādam nezinātājam joprojām var likties īsts jampadracis. Vakaros, kad esmu viena un Toma nav, viņi nereti mani “uzvar”. Lai gan esmu iemācījusies dziļi ievilkt elpu un apzināties, ka nav pilnīgi nekādas jēgas stresot, ja gulēšana notiks par pusstundu vēlāk, kad abi viens otru būs “nokausējuši” līdz pēdējam!

Šīs bildes tapušas vienā no kārtējiem vakariem, kad puikas it kā iet gulēt, bet patiesībā skrien jau desmito riņķi pa savu iedomāto trasīti. Jā, un viņi pat ir sākuši priecāties par līdzīgām drēbēm. Šīs Betmena pidžammas veikalā “Reserved” abiem izvēlējās Everts! Sīkums, bet patīkami! :) Edvīnam, protams, nav ne jausmas, kas tas tāds Betmens ir, bet ir sapratis, ka apģērbs ir līdzīgs un par to mazliet brīnās.

 

Pie pidžammiņām puikas tika sadarbības ar “Reserved” ietvaros.

4 komentāri

  1. Forši.Lasu un redzu savējos un ceru,ka ļoti drīz mums būs līdzīgi !! :)

    Atbildēt
  2. Mūsmājās meitai ir 5 un dēlam 2. Nu tieši šobrīd man liekas, ka ir grūtāk. :D :D intereses dažādas, jūtami viņi viens otram besī, brālis ir iemācījies diktēt noteikumus un aizstāvēties pret māsas uzbrukumiem.. tad nu mājās nemitīga cīņa – bļaušana, sišana, speršana u.t.t…. protams, ir pa vidu, kā rakstā minēts, brīžiem arī neredzama vai redzama mīlestība, bet arī tikpat daudz, ja ne vairāk cīņu. Un tās cīņas iegūst jaunu nokrāsu, kad mazais saprot, ka vairs nav tik mazs un viņam ir spēciņš, un viņu no māsas istabas tā vienkārši izlikt nevar :D varbūt tā ir, jo ir puika un meitene. Kopīgu interešu ir ļoti maz.

    Atbildēt
  3. Maniem puikām 2,6g un 6mēn! Pirmie mēneši nu dien bija traki greizsirdības pilni, bet nu jau ir kaut cik labi, ka nav jābaudas atstāt lielā brāļa tuvumā! Arī gaidam, kad paaugsies mazais un abi cerams būs nešķirami draugi. Ir gājis mums visādi, jo nevienmēr māku savaldīties kā pēc grāmatas… ceru, ka nekādas traumas vecākajam no šī visa nebūs.. mūsdienās jau varbūt pārāk daudz tās pamācības kā ir pareizāk, ka pilnīgi varbdepresijā ieslīgt, ja tā nesanāk… bet nu šaubos vai ir kāda mamma , kas audzinot bērnus nav no nervuņiem nokritusi :)

    Atbildēt

Komentē