Nav sliktu laikapstākļu!

Nav sliktu laikapstākļu!

Ticiet man, nekad nebūtu domājusi, ka man kādreiz būs blogs, kurā būs raksts ar šādu nosaukumu. Kad biju maza, protams, tāpat, kā citi bērni, es pavadīju daudz laika ārā, īpaši vasarā, un tomēr – man vienmār kaut kas traucēja vai nepatika. Pavadot vasaras laukos, vienmēr priecājos, ja varēju neiet līdzi uz mežu. Savukārt pavadot ziemu Rīgā, man tiešām nepatika sniegs. Spilgti atceros, cik dusmīga biju dienās, kad ārā bija liels sals un sniegs kopā ar sauli. Man šķita, ka tas nav godīgi – saulei jāspīd tad, kad ir silti! Bet ziemā nav! Sniegs, lietus, vējš – nekad nav bijuši mani draugi.

Skaidrs, ka tas mainījās, kad man piedzima bērni. Ar laiku es sapratu, ka ārā ar viņiem ir jāiet ne tikai, lai tiktu pie svaiga gaisa, bet arī, lai ļautu viņiem pašiem atklāt pasauli. Vai maz iespējams dabīgāks veids, kā iegūt jaunas zināšanas, kā esot dabā? Un galu galā – iet ar bērniem ārā ir vienkāršāk, kā būt iekšā (ja vien tas nav vecums, kad katrs bērns skrien uz savu pusi) – māja netiek sacūkota, mantas netiek izmētātas. Ārā ir citādāk – vieglāk un brīvāk!

Būšanai ārā ir daudz vairāk pozitīvu efektu, kā sākotnēji varam iedomāties. Turpmāk tekstā dalīšos ar pārdomām pēc divu grāmatu noklausīšanās.

Pirmā no tām ir Linda Akeson McGURK  “There’s No Such Thing As Bad Weather”. Grāmatas autore ir zviedriete, kura ieprecējusies ASV. Uzaugusi Zviedrijā, viņa ir izbrīnīta par to, cik ļoti amerikāņu pieeja būšanai dabā atšķiras no tā, kā dara zviedri. Uz laiku viņa kopā ar ģimeni un bērniem atgriežas uz dzīvi Zviedrijā, lai 1) būtu kopā ar vecākiem, kuriem pasliktinājies veselības stāvoklis un 2) lai pārliecinātos, vai zviedri tikpat ļoti mīl dabu, kā tad, kad viņa pati bija maza. Grāmatā autore lielākoties salīdzina atšķirīgās kultūras un izglītības prakses ASV un Zviedrijā, uzsverot pozitīvos aspektus ilgai un regulārai laika pavadīšanai dabā. Grāmatas galvenā devīze ir – nav tik sliktu laikapstākļu, lai nedotos ārā (nu labi – ir, bet ļoti, ļoti reti). Starp citu viņas secinājums – zviedri joprojām mīlestību un cieņu pret dabu bērniem māca jau kopš dzimšanas. Un tomēr, tehnoloģiju ienākšana mājās, tomēr mazliet ieteikmē atsevišķu ģimeņu ikdienu. Savukārt Amerika nav tik melna, jo arī tur parādās “Forest Schools” prakse.

Otra grāmata – Scott D. Sampson “How To Raise A Wild Child”. Grāmatas autors ir kanādiešu izcelsmes paleontologs un zinātnes kurators. Viņš arī viens no izglītojošā animācijas seriāla Dinosaur Train veidotājiem. Šajā grāmatā arī tiek uzsvērti ieguvumi laika pavadīšanai brīvā dabā, kā arī tiek sniegti ir praktiski padomi – kā laiku dabā padarīt vēl pilnvērtīgāku un interesantāku konkrētos bērna vecuma posmos. Ar aizrautību noklausījos šo grāmatu, un jūtos patiešām iedvesmota vēl biežāk pārkāpt pāri pati savam slinkumam doties ārā dienās, kad to it nemaz negribas. (Pēdēja laikā gan tādu ir maz).

 

 

 

Man šķiet, ka Latvijā mēs neesam tik slinki doties dabā, kā tas, iespējams, ir abās grāmatās pieminētajā ASV (un arī tur ir dažādas skolas un ģimenes). Piemēram, zviedru grāmatas autore min, ka ASV kaimiņi brīnījušies, ka viņa regulāri liek mazo bērniņu gulēt diendusu ārā – ratos, vai, vēl vairāk – vedusi divus bērnus (un suņus) uz skolu ar kājām. Pa lietu un bez auto! Un arī viņas ierosinājumam fonda naudu ieguldīt dabai pietuvināta spēļu laukuma izveidošanā, noraidīja, izvēloties iepirkt skolai jaunas tehnloģijas. Tāpat viņa min gadījumu, kad policija aizrādījusi mātei, kura pie kafejnīcas loga atstājusi gulēt bērnu ratiņos (pati esot iekšā).

Šķiet, nevienam, nav šaubu, ka arī Latvijā bērni pirms gadiem 20 un vairāk, daudz biežāk pavadīja laiku ārā. Loģiski – jo iekšā vienkārši nebija tik daudz ko darīt. Nebija interneta, datoru, planšetes (par šo var palasīt centrsdardedze.lv) . Mūsu vecākiem nebija jādomā par to, kā ierobežot mūs lietot šīs tehnoloģijas, jo tādu vienkārši nebija. Mūs vecākiem nebija problēma “dzīt” mūs ārā. Gluži otrādi – grūtības bija iesaukt mūs iekšā! Es gan labi atceros laiku, kad tas viss parādījās, un pēc skolas ar klasesbiedrenēm vairs nevis spēlējāmies ārā, bet kopā spēlējām “The Sims”. Tas bija kaut kas jauns – tas bija WOW! Kļuva svarīgi pēc skolas visiem satikties tvnet (un vēl kaut kādā) čatā, un tad parādījās Draugiem.lv, Facebook – bet tad no bērna jau biju kļuvusi par pieaugušo. Agrīnā bērnībā tehnoloģijas tomēr bija ierobežotas, un par spīti savai nepatikai pret dažādiem laikapstākļiem, ārā es gāju, jo, galu galā, tā bija iespēja socializēties ar citiem bērniem.

Tagad, kad maniem puikām ir 4 un 1 gads, ārā viņi ir bieži. Esmu pateicīga arī Everta bērnudārzam, kuri neslinko, un bērnus ved ārā maksimāli bieži – ne tikai bērnudārza laukumiņā, bet arī pastaigās pa tuvāko apkārtni – pēta kokus, lapas, čiekurus utt.

Kad vēroju savus puikas dabā, tik tiešām atliek nobrīnīties, kā viņi spēj dabas materiālus izmantot savām iedomu spēlēm. Jau pirms laba laika esmu sapratusi, ka pēc brīvdienām, kas ar bērniem kopā pavadītas ārpus mājas, ir daudz pilnvērtīgāka sajūta. Bērni sārtiem vaigiem, izskrējušies un noguruši – tas ir viens no patīkamākajiem skatiem, ko redzēt brīvidenu vakaros!

Ja mazākais (1 g. un 9 mēn.) cilā akmeņus, pēta kukaiņus un pagaršo sniegu, tad lielākais jau kāpj kokos un izmanto jebkuru pauguru, lai pa to nobrauktu ar riteni vai ragavām, zarus veikli pārvērš pistolītēs utt.

Kas notiks, kad viņi sāks iet skolā, un pēc stundām būs jāpilda mājasdarbi, varbūt vēl kāds pulciņš? Šobrīd grūti saprast, ko tas nozīmēs mums, bet pagaidām, kamēr dzīvojam mājā ar pagalmu un bez auto, šķiet, ka mēs tik drīz nepārvērtīsimies par ģimeni, kurā bērni no punkta A uz puntku B tiek nogādāti auto, un savām kājām iet reti.

Nevar noliegt, ka arī mēs – vecāki – esam kļuvuši daudz piesardzīgāki, kas attiecas uz došanos dabā un ļaušanu bērniem rotaļāties ārā savā nodabā. Pirmārt, jau – ir likumi. Līdz 7 gadu vecumam bērnu vienu atstāt nevar – viņam vienmēr jābūt kāda pieaugušā uzraudzībā. Tāpat bērnudārzos nereti ir vecāki, kuri uzskata, ka ne lietū, ne sniegā, ne vējā bērnus vest ārā nevar, vai arī viņiem trūkst attiecīgā apģērba. Nedod Dievs, kāds paslīdēs, sasitīsies – audzinātājas atbildība. Par laimi, šeit nerunāju no savas pieredzes, jo tieši bērnudārzs ir tas, kurš atgādina – bērniem jābūt laikapstākļiem atbilstošiem apģēram, lai visi varētu iet ārā! Bet, atceroties vēl neseno “Sistēmas bērnu” sižetu “Aizliegtajā Paņēmienā”, tomēr ir indivīdi, kuriem reti kad būs bērnu ārā vešanai piemēroti laikapstākļi. Jā, un Latvijā attaisnojumus nav grūti atrast.

Tas, ko mācos arī es – ļaut bērniem iemīlēt jebkādius laikapstākļus, bet galvenokārt – sev pašai.  Cik laimīgi viņi ir, kad var stāvēt lietū, un lēkāt pa peļķēm. Daudz laimīgāki, kā sēžot iekšā pie multenes, vai ne? Un sniegs! Atvērt muti un pagaršot krītošas sniega pārslas (nu nekas, ka skaitās netīras)! Retu reizi Mežaparka bērnu laukumiņā nākas sastapties ar vecākiem, kas neļauj bērniem apsēsties smilšukastē, jo tā esot netīra. Un tikmēr blakus es – kas ļauj bērnam nošmucēties ar smiltīm no matu galiņiem līdz papēžiem! Jo kad tad vēl? Jāsaka gan, ka šādi vecāki ir retums. Vismaz mani novērojumi liecina, ka lielākoties bērni tomēr ir apģērbti atbilstoši laikapstākļiem, un viņiem tiek ļauts arī nošmucēties. Iespējams, ka pilsētas centrā situācija ir citādāka – nezinu.

KO BĒRNIEM DOD BŪŠANA DABĀ?

Abās augstāk minētajās grāmatās tiek uzsvērta skandināvu prakse, bērniem pēc iespējas vairāk ļaut mācīties ārā – ne tikai mājās, ģimenes lokā, bet arī bērnudārzos un skolās, piemēram, iet ārā starpbrīžos. Un Skandināvija nudien nav tā vieta, kur laikapstākļi varētu šķist tie atbilstošākie. Bet jūs jau zināt – nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs!

Īsi un konkrēti, būšana dabā :

  • veicina radošumu un iztēli;
  • paver jaunas iespējas mācīties caur spēlēm;
  • samazina uzvedības problēmas;
  • uzlabo koncentrēšanās spējas (pēc būšanas ārā ir vieglāk pēc tam koncentrēties mācībām telpās);
  • samazina stresu un trauksmes sajūtu (Scott D. Sampson grāmatā tika minēti arī pētījumi –  piemēram, ka slimnieki atkopjas ātrāk, ja pa slimnīcas logu redz dabu utt.)
  • ļauj iepazīt vietējo dabu un apzināties piederību attiecīgajai vietai un valstij;
  • nāk par labu veselībai  (kustības, svaigs gaiss, dabīgais apgaismojums!);
  • palīdz izprast dabu un  veicina empātiju – rūpes par dabu un dzīvajām būtnēm tajā;
  • iemāca izvērtēt riskus un novērtēt sava ķermeņa spējas – cik augstu ir droši kāpt, cik zemu var krist utt.

Un tā ir tikai maza daļiņa no visa, un tas nav izdomāts no zila gaisa. Protams, dažādu vecumu bērniem gan aktivitātes, gan laiks, ko viņi pavada ārā, var atšķirties. Starp citu Scott D. Sampson grāmatā ir ieteikumi arī attiecīgām vecuma grupām. Balstoties uz viņa ieteikumiem varu minēt, ka 4 – 5 gadu vecumā, kad reizēm bērni var paziņot, ka ārā iet nevēlas, ir svarīgi pārkāpt pāri tai negribēšanai, un esot ārā, ļaut bērniem vaļu – nu tā pamatīgi! Uzticēties un ļaut bērnam apzināties, ka viņš ir noteicējs par to, ko izvēlas dabā darīt! Tā ir īstā vieta, kur ļaut būt patstāvīgam! Un pašam mācīties nestresot, ka kaut kur var nokrist, sasisties…

Nobeigumā vēlos pieminēt arī dažas mammas tepat no Latvijas, kas ikdienā iedvesmo mani doties ar mazajiem dabā, un ļaut mācīties viņiem no tās! Paldies no manis! Ja viņām vēl neseko, varbūt ir laiks  :) :

@zane_karklina
@evita.eidinta
@guna_un_rozes
@kristine.garklava

Un ko tu vēl gaidi? Taisi savu datoru / telefonu / planšeti ciet, paņem bērnu aiz rokas – un aiziet! ĀRĀ! 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

14 komentāri

  1. Kamēr gatavoju pusdienas bērni(2 dēli-5 un 3 g.) ir ārā un skats ir šāds: no zābakiem līdz cepurei viņi ir dubļos. Jo ārā kūst sniegs, daudz ūdens un zeme. viņi ir pārlaimīgi, brauc cauri peļķēm un dubļiem ar riteņiem, gatavo ēst no ūdens un skaidām. Un es ļauju to darīt, kamēr kaimiņu mamma šausminās. 😁 Pati biju bērns, kura visu laiku bija ārā, kāpu kokos, rakos zemē ar melnu muti. Man prieks, ka mani bērni mīl būt dabā! Pilnīgi piekrītu, nav sliktu laikapstākļu! 🤗

    Atbildēt
  2. Ļoti gribētu savējo biežāk vest ārā, taču trūkst ideju, ko darīt ar 1g7mēn mazo, jo bērnu laukuma tuvumā nav, un arī nekāds lielais staigātājs vēl nav. Kad bija sniegs, gājām ar ragavām, taču kad sniega nav, bet smilšu kastei vēl par aukstu..? Varbūt varat padalīties ar kādām foršām idejām attiecīgajam vecumposmam? :)

    Atbildēt
    • Vienmēr taču var barot pīles, lasīt žagarus akmeņus, čiekurus, putnus paskatīties, pieneņu matus taisīt. Ar laiku bērns pats rādīs jums brīnumu lietas

      Atbildēt
    • Laura

      Sveika! Manējam ir 1 gads un 9 mēneši. Es sevi neapgrūtinu ar izdomu, ko darīt. Viņš gan ir liels staigātājs pats. Vienkārši ejam staigāt pa Mežaparku (blakus dzīvojam), pats iet un visu pēta. Ejam uz ezeru. Jā, pīles ir forši barot!! :) Vērojam putnus, kaķus, garāmejošus suņus. Es gan ļauju smilšukastē jebkuros laikapstākļos, ja nu gluži nav baigie dubļi :D
      Varbūt iedod kādu lāpstiņu rokās, lai tik staigā un rakņājas, pat ja ne smilšukastē! Tagad var lasīt akmeņus, čiekurus utt. :)

      Atbildēt
  3. Es jau esmu ārā. Ar visu telefonu Ha ha. Komentārs par skolniekiem – mazajiem stundas beidzas vienos. Un ja neparslogo ar pulciņiem, var uzreiz pēc skolas iet laukā. Tā kā man ne vienmēr ir pieskatitajs mazajam (jo skolnieks vēl sešgadnieks), kamēr diendusa, ja lielais neguļ mēs mācāmies, un pēc tam, vakarā, ejam visi ārā. Tā kā samenedžēt jau var. Galvenais pieradināt sevi, ka ārā ir jāiet, un punkts.

    Atbildēt
    • Laura

      Mans mērķis arī ir nenoslogot bērnu ar pulciņiem…

      Atbildēt
  4. Es dzīvoju Čīlē. Man kaimiños, 6.tajā stāvā dzīvo 2 puikas ( 4 gadi un 2 gadi), visu nedelju pavada iekšā dzīvoklī ar auklīti, kura nav autorizēta vest bērnus ārā.Ir dzirdēts, kā viñi dauza durvis un grib izlauzties. Tad viñus izlaiz stāva gaitenī ar riteni. Tas arī viss.

    Atbildēt
  5. Mazajai 6 mēneši, kopš divu mēnešu vecuma sataisīt bērnu ārā vešanai bija murgs. Bet es kā apzinīga māte , mērkaķa ātrumā parasti apģērbos pati, tad mazo, tad stiepu lejā no 4 stāva, un tad vēl ratus, lai secinātu to, ka nekādas pastaigas nebūs, jo bērns nenomierināmi raud. Visi citi māmiņu stāsti, ka viņu bērns tikai tā vien guļ ārā tikuši, man gāja secen. Līdz vienā brīdi es padevos bezspēkā cīnīties. Vedu ārā, jā, bet ne putenī vai lielākā vējā, vai -7 līdz -10 grādiem, tie bija mani attaisnojumi, atzīstos. Bet būsim godígi, labāk paliku mājās dūšīgi vēdinot telpas vairākas reizes dienā, nekā bērns pārbļāvies un sarījies auksto ziemas gaisu. Un mani nervi veseli. Saprotu, raksts ir par lielākiem bērniem, bet gribēju pateikt, ka arī šādi mēdz būt, ne tik pozitīvas pastaigas.
    Bet nekas, drīz, pavisam drīz mēs to vien darīsim kā dzīvosimies pa āru 😊

    Atbildēt
    • Es šo problēmu atrisināju ar ergosomu.

      Atbildēt
    • Laura

      Ar tik maziem bērniņiem tomēr ir citādāk. Nav sevi jādzen putenī :) Tomēr pirmajā dzīves gadā arī mammai vēl pašai jāatkopas no dzemdībām gan fiziski, gan emocionāli, un, ja gribas palikt mājās – es domāju, tas ir ok! Kad mazie sāk staigāt, tad tomēr ir pavisam citādāk – un nav tie rati vairs jāstiepj!

      Atbildēt
  6. Neviens jau neapstrīd, ka ārā iet ir labi, vajadzīgi, nepieciešami utt… bet domāju, ka ne visām mammām, mani ieskaitot, to sanāk tik ideāli realizēt. Ļoti labprāt ietu ar mazo katru dienu ārā pastaigās, bet… kurš pa to laiku pagatavos pusdienas? Kurš aizbrauks uz veikalu, lai nopirktu produktus pusdienām? Kurš piekārtos māju, izsūks grīdu? Ļoti nepatīk stresa sajūta, atnākot mājās no pastaigas, kad mazais ir izsalcis, pašai arī gribas ēst, bet vēl izlietnē stāv trauku kaudze, kas ir jānomazgā, lai varētu sākt gatavot… plus vēl mazais ir miegains. Un izsalcis. Tad vēl vakaros uz pulciņiem ir jāved vecākais bērns. Un man ir tā “laimīgā” situācija, kad tētis strādā ārpus LV 5 dienas ned, omes tuvumā nav… līdz ar to, viss uz pašas pleciem. Tādēļ, jā, ļoti labprāt stundām dotos pastaigās ar bērnu, bet diemžēl, vismaz manā gadījumā, skaistie vārdi grāmatās nesakrīt ar ikdienas realitāti. un iespējām. Bet, jau kādu laiku esmu “nospļāvusies”, un, ja neizeju ārā pat saulainā dienā, tad goda vārds, vainīga dēļ tā nejūtos. Reizēm pat dusma sanāk, ka mammas taisnojas, ka es jau vedu bērnu ārā, tik, ja baigā viesuļvētra, vai mīnusi nereāli, tad palieku iekšā. So what??? Esmu palikusi iekšā un nevedusi bērnus ārā kaut vai tādēļ, ka gribu atpūsties. Jā, esmu vienam uzslēgusi multenes, otram telefonā iedevusi youtube un pati izstiepusi kājas pie tv, lai noskatītos, piemēram, Desperate housewives. :)
    Domāju, ka visas mammas zina , ka svaigs gaiss ir zelta vērtē, bet nevajag justies nevienai vainīgai, ja ne katru dienu sanāk iziet uz rotaļlaukumiem, mežu lasīt čiekurus, vai vnk tāpat pastaigā. Kad sanāk, tad sanāk. Vislabāk to darīt, kad ir tik tiešām vēlme, nevis pienākuma sajūta – vajag.

    Atbildēt
    • Laura

      Linda, es ļoti labi saprotu – man arī nepatīk, ka atnākam mājās un mazajam vajag uzreiz ēst :D Tāpēc ideālā gadījumā cenšos sagatavot kaut ko iepriekš, vai pusdienās ir kaut kas no vakardienas vakariņām :)) Protams, ka pašam ar ir svarīgi atpūsties, un ja vienu dienu ārā neizies, nekas traks nenotiks. Viss ir līdzsvarā :)
      Es jau rakstā minēju, ka Latvijā, manuprāt, ar šo visu nav tik traki :))

      Atbildēt
  7. Oi, lai arī Latvijā ir daudz iespēju, manuprāt, bērni ir daudz par maz ārā. Man šokē, ka bd var neiziet nedēļu ilgi, ja ārā ir auksts un/vai līst (īpaši mazākie bērni), vai skolā bērni netiek ārā vispār, tie kuri paliek pagarinātājā grupā, vispār visu dienu nosēž iekšā (varbūt ir kādas labās skolas izņēmums, diemžēl, nezinu par tādām). Esot kopā ar vecākiem bieži nākas dzirdēt aizrādījumus, nesaskrienies, sasvīdīsi nenosmērējies, man nav citu drēbju līdz, nesaslapini kājas utt. Hallo, ja aizbraukt līdz jūrai protams, ka bērns gribēs iekāpt ūdenī, vai ja ir laukumiņš, tad, protams bērns nosmērēsies, sasvīdīs. Tā ir vecāku atbildība palīdzēt izvēlēties atbilstošu apģērbu, apavus, tā vietā lai ierobežotu bērnu.

    Atbildēt

Komentē