Starp viens un divi

Starp viens un divi

Zini to sajūtu, kad tavs, līdz šim izslavēti mierīgais un mīļais bērns, pēkšņi ir pārvērties mazā…. monstriņā. Ar to es domāju – bērnā, no kura tu nevari novērst ne aci, un nevari atkāpties ne soli, jo viņš ir kļuvis tieši tik prognozējami neprognozējams!

Es zinu, šis ir stāsts par mani. Un nejau pirmoreiz. Un labi, ka ne pirmoreiz, jo tad tas viss ir daudz mulsinošāk, un varbūt pat rada kauna sajūtu. Šis ir stāsts par bērnu, kurš ir bez 3 mēnešiem 2 gadus vecs. Par  manu topošo divgadnieku. Un mani – topošā divgadnieka mammu.

Mani gan vairs nemulsina bērna uzvedības pārvērtības kaut kur starp 1 un 2 gadu vecumu. Tas ir kā no bēbīša beidzot kļūt par bērnu. Viņam ir pieaugoša vēlme pēc patstāvības, un neizpratne par visām savām emocijām. Jā, jā, tā pati krišana zemē un dusmošanās, ja mamma nesaprot, ko viņš grib, nedrīkst ņemt otram bērnam nost mantiņu, vai tad, ja jādodas prom no rotaļu laukuma / ciemošanās vai vispār jebkurienes, kur ir interesanti. Vēlme dažreiz izmēģināt, kas notiks, ja tagad es tomēr neiešu gulēt?  Kas notiks, ja iesitīšu mammītei vai brālim? Kas notiks, ja aizmetīšu pa gaisu spēļu vilcieniņu? Un ja pa ielu tomēr skriešu pretējā virzienā? Un vispār – ko es drīkstu, vai nedrīkstu darīt?

Lai cik ļoti reizēm nebūtu nogurdinoši skraidīt pakaļ mazajam “vanabī divgadniekam”, šoreiz ir daudz vieglāk. Es neesmu no tām mammām, kas jau pirmo bērnu audzinājušas kā otro (dažas tādas viedas mammas zinu un apskaužu). Ar pirmo katra berna krīze / attīstības lēciens / vecumposms – sauciet kā gribiet – kaut kas tomēr ik pa laikam mainās – man bija kas jauns. Katru to reizi, kad kaut kas mainījas, vai garāmejošas tantes brīnijās, vai neredzēju, ka tā būtu arī citiem- sāku apšaubīt sevi. Varbūt es kaut ko daru ne tā?

Tagad es zinu, ka atbilde ir nē. Vienkārši šis ir ļoti svarīgs laiks, kad runa ir par robežām. Šis ir laiks, kad ir jānostiprina esošās robežas un jānosprauž jaunas – jo ar katru dienu, nedēļu, mēnesi, gadu, kurā bērns aug, parādīsies kaut kas jauns, ko viņš gribēs izmēģināt un pārbaudīt – drīkst, vai tomēr nē? Ko teiks mamma, un kādas būs sekas? Šis (un vispār vēl tuvākos 18 gadus droši vien) ir laiks, kad mums jāspēj savaldīties un pašiem nekļūt par bērniem – nebļaut, nepacelt roku, bet dziļi ieelpot un apzināties, ka tad, ja mēs paši sāksim uzvesties, kā bērni, būs tikai sliktāk. Tomēr mēs esam tie, kuriem jāpalīdz bērnam saprast un pieņemt savas emocijas, un paralēli to varam mācīties darīt paši ar savām. Ak Dievs, tas nav viegli, nē. Tas ir nenormāls darbs ar sevi, jo īpaši pirmoreiz, ar pirmo bērnu. Jo īpaši, ja bērns pēc temperamenta nav tas mierīgākais.

Šis ir laiks, kad emocijas jāsauc skaļi vārdos. “Es redzu, ka Tu nokriti zemē, jo mēs šodien neiesim iekšā zoodārzā. Tu laikam esi dusmīgs. Es saprotu.”. Dusmas, bēdas, izbrīns, pārdzīvojums – katrai emocijai ir savs vārds. Un šis ir laiks, kad to apzināties, pieņemt un ļaut mācīties arī bērnam. Un visas šīs emocijas ir jāpiedzīvo, un ir normāli tās just.

Nu gan uzrakstīju, kā kaut kāda pārgudrā vecākošanās speciāliste, kura es neesmu. Bet to es apzinos no savas pieredzes. Un apzinos, ka tajā pat laikā, kad sastopamies ar nebijušiem izaicinājumiem, mazais viengadnieks tik daudz ko mācās. Teju katru dienu kāds jauns vārdiņš, vai citas prasmes.  Tik daudz par ko priecāties un apbrīnot! Un tas ir tikai sākums.

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka tad, ja tu dažreiz vienkārši nesaproti, kāpēc tavs bērns pēkšņi sācis darīt kaut ko tādu, par ko gribas nokaunēties, nolīst savā aliņā, un neiet ārā, tas ir normāli. Es tik daudzas reizes esmu bijusi tādā situācijā, kad man liekas – nu kāpēc mums vispār kaut kur jāiet, ja, visticamāk, es to vien darīšu, kā bērnam atgādināšu, ka “mēs tā nedarām”, “citus bērnus nesitam”, “mantas pa gaisu nemetam” utt. utjp. Bet es zinu, ka, arī, ja tas būs pēc simtās reizes, viņš beidzot sapratīs, ka tā uzvesties nevar. Ar mazām šausmām atceros to laiku, kad ar vecāko dēlu nevarējām ieiet nevienā kafejnīcā, jo viņš uzreiz bēga prom, vai meklēja tuvākās trepes, pa kurām kāpelēt. Tas bija ļoti nogurdinoši, un goda vārds – man bija kauns! Tagad es domāju – par ko gan? Par to, ka bērns uzvedas kā bērns? Tas viss ir tik pārejoši. Un nav ko pārdzīvot vai šaustīt sevi. Un to es saku gan sev, gan jums.

Turamies, mammas, tēti, un visi pārējie. Atbalstām viens otru. Jo…The struggle is real! ;)

5 komentāri

  1. Ar pirmo sis viss aizmirsies..ar mazo vel prieksa..redzesim ka ies :))
    Un vel-tev tik viegli uztverami sanak raksti!!Lai top!

    Atbildēt
  2. so temu es jau kadu laiku loti gaidiju:) musu bez trim menesiem 2gadnieks ari aktivi sacis testet robezas un protestet pret tam, bet mums vecakiem tas ir kartejais pacietibas trenins, ari lai nepadotos vilinosajam kardinajumam kko atlaut lai iztiktu bez kartejas scenas un noturetu sis robezas! Katram vecumam savi jaukumi :) paldies Tev par so rakstu!

    Atbildēt
  3. Cik patiesi uzrakstīts.. :)

    Atbildēt
  4. mēs tā nedarām”, “citus bērnus nesitam”, “mantas pa gaisu nemetam”
    “Mēs darīsim tā “, “esi jauks pret citiem”, “mantu atdod /noliec zemē “. Un katru pareizo darbību uzslavēt un pamanīt Šis strādā vienkārši perfekti! 😊 p.s. Rakstiņš jauki uzrakstīts, prieks redzēt ka audz kā mamma :)

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Tā var nogurt tikai no svētkiem! | Viens + Viens - […] ar mazo! Jo viņš negrib pakļauties it nekādiem noteikumiem! Bet es jau blogā nesen minēju, ka šobrīd ir ļoti…

Komentē