Būt par labiem vecākiem šodien

Būt par labiem vecākiem šodien

Ko nozīmē – būt labiem vecākiem? Ko tas nozīmē šeit un tagad? Vai būt labiem vecākiem šodien ir vieglāk, vai grūtāk, kā tas bija  agrāk? Vai vecāku būšana ir mainījusies?

Protams, ka audzināt bērnus mūsdienās no vienas puses ir daudz vieglāk. Fiziski noteikti. Ir izgudrotas vienreiz lietojamās autiņbiksītes, rācijas, piena pumpīši, ergosomas, un kas tik vēl ne.  Teju katrai problēmsituācijai varam atrast kādu gadžetu, kas mums palīdz  – vismaz fiziski. Mēs esam iekārtojušies dzīvot diezgan ērti.

Bet kas ir grūtāk? Mēs daudz vairāk domājam par bērna emocionālo veselību, ne tikai fizisko. Mēs gribam, lai mūsu bērni ir paklausīgi un mīļi, labi uzvedas sabiedrībā un mājās, bet tajā pašā laikā nevēlamies viņus salauzt. Tas, ar ko mēs atšķiramies no iepriekšējām paaudzēm ir fakts, ka mēs neaudzinām ērtus bērnus. Mēs – labie vecāki šodien – vēlamies audzināt bērnus, kuri var būt paši, arī tad, ja mums tas nav ērti. Mēs apzināmies, ka ar savu tagadnes rīcību veidojam bērna nākotni. 

Tāpat, manuprāt, reizēm paši sev esam uzstādījuši pārāk augstu latiņu, lai atbilstu visiem teorētiskajiem “labo vecāku” standartiem. Ir tik daudz lietu, kas IT KĀ mūs padara par labiem vecākiem – vismaz sabiedrības acīs. Nu kas ir tas, kas jums pirmais ienāk prātā, ja jums būtu jāraksturo laba mamma vai tētis? Vai tāds, kuram bērni iet gulēt astoņos vakarā? Bet varbūt tomēr labāks ir tas, kurš gatavo maltītes no bio produktiem? Varbūt tas, kuram bērni kafejnīcā uzvedas klusiņām? Bet kā ar tiem, kuriem ir izcila karjera darba dienās, bet brīvdienās viņi visu dienu ar bērniem pavada ārā sportojot? Nē, šīs nav manas atbildes. Mana atbilde būtu  – labs vecāks ir tas, kurš rūpējas par sevi. Un tāds, kurš pavada laiku kopā ar savu bērnu. Nav svarīgi, cik un kur, bet kā. 

Man šķiet, ka šobrīd mēs (vecāki, kuri +/- ir mani vienaudži – tātad slavenie “millenials”) atrodamies tādā meklēšanas fāzē. Mēs esam iznākuši no Padomju Savienības (t.i. – mūsu vecāki tajā ir dzimuši un dzīvojuši), esam sapratuši, ka pēršana un ļaušana bērnam tumsā vienam izraudāties (cry it out) nav risinājums problēmām. Mēs esam pārejā no laika, kad visi dzīvoja “kastītēs” uz laiku, kad ir jādomā ārpus kastes! Mums neviens nav iedevis vadlīnijas, kā to darīt. Mēs meklējam. Lasām grāmatas, blogus, googlējam vēlās nakts stundās meklējot atbildes. Ejam pie psihologiem un psihoterapeitiem, ja nepieciešams. Joprojām kādam tas ir tabu, bet arvien vairāk mūsdienīgi domājošu vecāku saprot, ka prasīt speciālistam palīdzību ir normāli. Un to visu mēs darām, jo cenšamies būt labi.

Nav vienotu vadlīniju, pēc kādam audzināt bērnus. Mēs varam izlasīt grāmatās par to, “kā ar bērnu runāt”, “kā iemācīt iet uz podiņa”, “kā noteikt robežas bez vardarbības”, “ko un kā bērnam dot ēst”, “kā apvienot karjeru ar bērniem” utt. utjp. Bet vai ir kāds vecāks, kurš to visu spēj fiziski īstenot? Tāpat mēs sekojam līdzi citiem vecākiem sociālajos tīklos, uzzinām par dažādām iespējām, metodēm, reizēm daudz par daudz arī salīdzinām. Un, ja neesam pietiekami pārliecināti par sevi kā cilvēki, mēs varam ieslīgt pašpārmetumos. Varam sajusties vainīgi. Varam sajusties SLIKTI… Tā ir varen pretīga sajūta – sajuties kā sliktam vecākam. Been there done that. Un tajā brīdī, kad no malas kāds saka – nu taču neesi slikta! Tu to nedzirdi, jo esi izdarījis kaut ko tādu, kas, teorētiski, ir mūsdienu standartiem neatbilstošs.  Te jau ir runa par katra paša pārliecību un pašapziņu. Lai tā nejustos, ir jāstrādā ar sevi, nevis savu bērnu.

Man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu vecāku, kuri par visām varītēm cenšas novērst situācijas, lai bērnam nerastos kāda tā saucamā bērnības trauma. Varbūt tādēļ, ka mums pašiem tādas ir, bet mēs par to reizēm vēl baidāmies runāt? Jo mūs audzināja citādāk. Mēs ļoti daudz domājam par bērniem, bet mums atkal un atkal jāmācās domāt par sevi. Būsim atklāti – reizēm par sevi domāt ir grūtāk, kā par citiem! Vai ne? Bet vajag. Es apzinos, ka man šī problēma reizēm ir. Kā ir jums? 

Ja arī tev ir aktuāli viss šis, par ko dalos savās pārdomās, tad varu ieteikt pievienoties man Ģimenes psiholoģijas centra Līna jubilejas konferencei “Labi vecāki šodien”. Tā gan notiks tikai 6. oktobrī. Kāpēc es to rakstu tagad? Jo līdz 31.05. pieteikties ir izdevīgāk. Ja tevi tas interesē, dodies uz  http://labivecaki.lv un piesakies. Man ļoti patīk šāda tipa pasākumi, kuros tiek runāts par aktuālām tēmām. Jau nevaru sagaidīt! Godīgi! Konferencē uzstāsies Latvijā un starptautiski atzīti speciālisti. 

12 komentāri

  1. Pilnībā piekrītu rakstītajam/sacītajam live video. Kad gaidīju bērniņu,kā arī,kad tikko bija piedzimis, biju tik ļoti sabijusies kas/kā pareizāk utt. Viens saka vienu, cits pavisam ko citu…tad vēl vecvecāki ar saviem padomiem, kas viņiem šķiet vispareizākie – tas bija šausmīgi. Tagad, kad bērnam jau ir vairāk kā gads, visu uztveru daudz,daudz vieglāk. Paklausos dažādos viedokļos, taču tāpat daru kā mana sirds liek. Mēģinu būt labākā mamma savam bērnam, maksimāli dodot visu to labāko, bet arī nekad sev nepārmetu, ja reizēm sanāk savādāk, piemēram, iedot ko ne tik bio vai veselīgu; kad izeju viena ārā satikties ar draugiem utt. Vistrakākais reizēm ir tā salīdzināšana no citiem nosodījums ārpus mājas(un bailes, ka tiksi nosodīts), ko ļoti esmu ievērojusi, tieši tādēļ, manuprāt, rodas tās šaubas, vai esi labs vecāks. Tik daudz cilvēku, kuriem pašiem pat varbūt nav bērnu, mēdz jaukties tajā, kā es audzinu savējo. Bet galvenais ir ieklausīties sevī un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas.

    Atbildēt
  2. Reizem aizdomajos, ka no tas parlieku lielas vairisanas radit bernibas traumas,radisim citas bernibas traumas, par kuram sobrid vel neruna. Musu vecaki jau ari centas pec labakas sirdsapzinas, ta, ka redzeja labi esam, un ka dzives situacija lava.

    Atbildēt
    • Laura

      Protams! Tāpēc nevaram arī viņiem pārmest. Arī mūsu bērni kaut ko darīs citādāk, kā darām mēs tagad! :)

      Atbildēt
    • Es ar par to pasu iedomajos.;)

      Atbildēt
  3. Man liekas, ka tu precīzi “diagnosticē” tieši post-padomju millennials dilemmu kā vecākiem: mūs pašus audzināja pēc padomju standartiem, bet mēs cenšamies savus bērnus audzināt citā domāšanas sistēmā. Tāds duālisms. Mūsos nav no bērnības “iekodēta” brīvās pasaules uztvere un audzināšanas modeļi. Tāpēc nav, no kurienes tam vienkārši “nākt dabiski.” Man šķiet, ka tāpēc mēs tik ļoti rokamies pa grāmatām un meklējam padomus.

    Atbildēt
  4. Man skiet, ka reizem but par labu vecaku ir but miera ar saviem lemumiem un sevi negrauzt par to. Par laiku piekritu. Ja, tagad aug baigas personibas. To ari pedagogi skolas jut. Reizem tas ir traucejosi, jo macibu darbs nav individuali orientets.

    Atbildēt
    • Laura

      Piekrītu. Tiešām būt mierā ar sevi ir svarīgi, un tas ir labs pamats visam!

      Atbildēt
  5. Vēl tikai (un jau) 3 mēnešus esmu vecāks un esmu izložņājusi visu internetu par konkrētajiem brīžiem aktuālajām fiziskajām problēmām, bet tagad šķiet, ka neesmu savam bērnam bijusi tā pa īstam līdzās emocionāli, jo visu laiku meklēju arbildes uz, manuprāt, tik svarīgiem jautājumiem… fail! 🤦‍♀️

    Un Tu labi pateici par to, ka neaudzinām “ērtus” bērnus, ko ielikt kastītē. Svarīgi arī, lai citi aprūpētāji (omes, aukles, dārziņa personals, skolotāji) un sabiedrība to saprastu. Bet te jau mēs aizejam atpakaļ pie Tevis jau apspriestās tēmas par “judging”… 🙂

    ek, lai mums izdodas būt labiem vecākiem, jo katram jau tas ir kas savs!

    Atbildēt
  6. Man liekas ka tomēr nevar tā sadalīt – padomju laiks, tagadējais laiks. Tomēr arī tas ir tik individuāli. Jo pāri laikmetam ir – cilvēks. Mani vecāki taču nāk no padomju laikiem, bet man iedeva tikai to labo – drošo piesaisti. Ne viņi lasīja gudras grāmatas, ne klausījās ko citi saka. Neko no padomju stereotipu audzināšanas neesmu piedzīvojusi. Vienkārši ieklausījās savā sirdī. Iedeva to drošības sajūtu, brīvību, pieņemšanu, emocionālu siltumu, atbalstu. Un es to dodu tālāk saviem bērniem, vismaz cenšos, dažkārt gan man liekas ka maniem vecākiem tas izdevās labāk nekā man:)

    Atbildēt
    • Laura

      Strikti salīdzināt noteikti nevar.. cilvēki bijuši dažādi visādos laikos, tomēr bija metodes,kas tajā laikā bija populārākas!

      Atbildēt
      • Tas gan. Katrā laikā ir kādas metodes, kuras diemžēl kaitē mazajam cilvēkam, nevis palīdz.

        Atbildēt
    • Protams, arī Padomijā bija pozitīvi izņēmumi (es atceros vienu klasesbiedreni, kurai mamma dzīvoja mājās un sagaidīja ar siltām pusdienām, un kā es arī tā gribēju…), bet valdošās tendences tomēr bija “ražot” paklausīgus oktobrēnus, kas sistēmai pretī nespurosies, ar savu individualitāti neizleks un būs “ērti” pilsoņi. Plus vēl mēģinājumi celt sabiedrības/ražošanas efektivitāti, mammas “atbrīvojot” darbam ar tādām metodēm kā bērnudārzs, kur var atstāt uz nedēļu (daudzas kolhozu slaucējas tā darīja).

      Atbildēt

Komentē