Tuvu horizontam – Bobs Dilans “Arena Leipzig”, Leipcigā, 2018. gada 18. aprīlī

Tuvu horizontam – Bobs Dilans “Arena Leipzig”, Leipcigā, 2018. gada 18. aprīlī

Bobs Dilans manā dzīvē ienāca ļoti vienkārši – pirms gadiem 15 ar labāko draugu, kurš bija Dilana apbrīnotājs, un kādām 20 vinilplatēm, kas kā negaidīta dāvana praktiski nokrita no zilām debesīm. Bija tā. Vispirms draugam dzimšanas dienā uzdāvināju kopīgu došanos uz Dilanu Vemblija arēnā Londonā, kur sēdējām tik tālu, ka, lai kaut ko ieraudzītu bija jānoīrē binoklis, bet pēcāk vinilplates negaidīti mantojumā ieguvu no kāda viņsaulē aizgājuša trimdas latvieša. To uztvēru kā zīmi, ka Dilanam jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Un tā arī darīju.

Tad manā dzīvē ienāca Laura, vēlāk puikas, bet Bobs Dilans nekur neaizmuka un palēnām radās tradīcija meistara mūziku klausīties tieši svētdienās. Varbūt skan jocīgi, bet spēcīgāku tradīciju mūsu ģimenē nav. Un kāpēc svētdienās? Dilana mūzika gan audiāli, gan tematiski bieži fantastiski atbilst nesteidzībai un brīdim, kad visi tevi liek mierā.

Kas tas Bobs Dilans vispār ir? Jautājums nebūt nav vienkāršs, bet izskaidrot gan centīšos pēc iespējas vienkāršāk. Dilans ir vienīgais popmūziķis, kas jebkad saņēmis Nobela miera prēmiju par sevis rakstīto dziesmu tekstiem, tātad dzeju. 60. gadu sākumā Ņujorkā pavisam jauns Dilans vispirms kļūst par sensāciju folka skatuvē un dzied visādas sava laika garam atbilstošas dziesmiņas, kuru tematiskais vienojošais elements ir sajūta, ka kaut kas notiek, bet nav galīgi skaidrs, kas tas tāds ir. Klausītāji savelk paralēles ar Martina Lutera Kinga sprediķiem un Vjetnamas kara bezjēdzību, tāpēc tās nosauc par protesta dziesmām. Sadraudzējies ar Ginsbergu, Dilans pēkšņi saprot, ka var darīt, ko grib, sāk bītņiku stilā rakstīt skanīgus “kukū tekstus” un, kopš tā brīža mākslā vairs nekad nerēķinās ne ar pieprasījumu, ne sekām. Pēkšņa muzikālā pavadījuma krasa izpušķošana ar elektriskām ģitārām un ērģelēm ir sava laika bezprecedenta “žanru maiņas” gadījums. Šo sajūtu pārķer “The Beatles” un tā nu Dilana dauzīšanās aizsāk muzikālās eklektikas vētru, kas nav beigusies līdz pat mūsdienām. Vēlāk Dilans kādu brīdi ir kantrī mūziķis, citā brīdi aizraujas ar Dievu un raksta sludināšanas dziesmas. Tuvojoties citam gadsimtam, Dilana vokāls, kurš nekad nav bijis nekas dikti ausi glāstošs, kļūst pavisam vecišķs un ellišķīgs. Kopš 2015. gada Dilans demonstrē kā cēli noveco, pieklusināti dzied Sinatras repertuāru akustiska kabarē ansambļa pavadījumā, trīs gadu laikā šo mūziku izdevis divos parastas hronometrāžas un vienā trīs plašu albumā. Tā vietā, lai skrietu pakaļ modernajam, Dilans vecumdienas pavada sapņojot par to Ameriku, kuru bišķi redzējis savā bērnībā. Ja to neizdodas sajust mūzikā, tad tas īpaši labi atspoguļojas ASV satelīta radio raidījumā “Theme Time Radio Hour”, kuram pirms pieciem gadiem Dilans sagatavoja 100 epizodes ar sev tuvu mūziku.

1988. gada jūnija sākumā Dilans dodas ceļā un tā starp citu kādam žurnāla “Q” reportierim arī apstiprina, ka šai turnejai nav paredzēts noslēgums, tāpēc fani tā arī to nodēvē par “Never Ending Tour”. Šajā turnejā līdz šodienai nospēlēti gandrīz 3000 koncerti un šī gada jūlijā tā piestās, piemēram, “Fuji Rock” festivālā Japānā, kur Dilans hedlainera godu dalīs ar Kendriku Lamāru, “Skrillex” un “Vampire Weekend”. Bet, kaut kad aukstā janvāra rīta es teicu Laurai – ir atkal laiks! Un tā mēs nolēmām pavisam drīz doties pavasarīgā, nepilnu 24 stundu izbraucienā uz Leipcigu, lai 90 minūtes uzkavētos meistara kompānijā.

Kā Šveices pulkstenis, Bob Dilans uz 12 000 ietilpīgās “Arena Leipzig” skatuves ir klāt precīzi 20:00, tieši kā solīts uz biļetēm. Cik nu mana pieredze rāda, Dilana koncertiem nav ļoti daudz līdzīgu pasākumu, galvenokārt tāpēc, ka tie notiek pēc Dilana, nevis pierastiem noteikumiem. Uz pārgaismotās (nu, tā lai neko nevarētu īsti saskatīt arī pirmās rindās sēdošie) sarkanu velveta aizkaru klātas skatuves, kas atgādina milzīgu kino uzņemšanas studiju, jo stilizēti redzami kino studijās izmantotie milzu gaismas lukturi, atrodas kabarē grupa, kas spēlē svaigākajos meistara Sintaras dziesmu albumos un, protams, pats Dilans, kurš lielākoties slēpjas aiz klavierēm. Nekādu komentāru, nekādu “paldies”. Dilans taču nekad daudz nav runājis. Un ja ir, tad stāstījis žurnālistiem pēdīgās muļķības. Ja būtu savādāk, nebūtu ap Dilanu apvītās mitoloģijas, kuru pats autors turpina uzturēt pat vairāk kā dzīvu. Dodoties uz koncertu, ja nav vēlme sev nozagt pārsteigumu, nav ieteicams arī kādu ilgu laiku pētīt setlistes vai lasīt šādus apcerējumus – vienā turnejas piegājienā katru vakaru vienmēr skrupolozi skan viens un tas pats. Pavadošās grupas profesionalitāte skaisti disharmonē ar Dilana klavierspēli, tikai apmēram katrs ceturtais akords ir precīzs, taču varu tikai smaidīt, jo tā taču paredzēts. Dilana koncerti “Never Ending Tour”, kopš sevi atceros, nav nekādi “greatest hits” saieti. Šovakar skan daudz kas no minētajiem salonmūzikas ierakstiem – uz šīm dziesmām meistars pamet klavieres un ieņem īpašu pozu pie retro mikrofona, nostājoties blakām kontrabasistam. Aizrauj pats sākums – “Don’t Think Twice It’s Allright”, tad saloniski aranžēts “Highway 61” un gaisīgi vecišķa “Simple Twist Of Fate” versija – īstajā vietā un īstajā laikā. Lieliskais “Duquesne Whistle” no “Modern Times” plates un Sinatras “Melancholy Mood”. Un tad ar lielākoties pēdējo divdesmit gadu “elbumtrekiem” Nobela laureāts ļoti veiksmīgi aizmidzina teju visu zāli. Tas tamdēļ, lai īpašu pacēlumu finālā radītu melodijas ziņā neatpazīstama “Blowin’ In The Wind” versija un treknais punkts, kā kulaks uz acs – “Ballad Of A Thin Man”. Tas gan tiek nospēlēts tieši tā, kā ikviens, apzinoties apstākļus, to iedomātos.

Izejot no Arēnas, nopriecājamies par zvaigžņoto pavasara vakaru un negaidīti, tik dažus mirkļus pirms slēgšanas 22:00, ietrāpam spirdzinājumu bodē un nopērkam šampanieti. Nolemjam pēc desmit gadiem uz Dilanu aizbraukt atkal, varbūt pat ar dēliem. Un ko tu par to saki, Mr. Jones?

1 komentārs

  1. Kopumā neteiktu, ka baigi aizrauj biogrāfiski-autobiogrāfiski sacerējumi, bet Dilana “Hronikas. Pirmā grāmata” bija viena no retajām (divām), ko ar interesi izlasīju. Patijas Smitas “Just kids” ir otra.

    Atbildēt

Komentē