Kaut kur pa vidam

Kaut kur pa vidam

es agrāk domāju, ka būšu mamma, kuras bērni bērnudārzā neies, un ikdienā es laimīgi ar viņiem pie rokas skraidīšu pa pļavu – jo tieši tik harmoniski mums ies.

Tikpat droša es biju par to, ka karjera man nekad nebūs galvenais. Zināju, ka tad, ja man nāksies no 9 – 18, vai pat ilgāk, un varbūt arī brīvdienās, pavadīt kādā standarta darbā, kāda cita cilvēka vadībā, es ļoti pārdzīvošu, ka ikdienā lielākā daļa stundu tiek veltīta darbam, ne maniem bērniem. Kad paliku stāvoklī ar pirmo bērnu, šī sajūta tikai pieņēmās spēkā.

Ar lielu punci sēžot birojā, jau shēmoju, kā darbā neatgriezties. Man bija savas idejas, ko īstenot, lai nebūtu tā, ka vispār nekādu naudu ģimenē neienesu, bet tas viss tāpat bija otršķirīgi. Galvenais, uz ko fokusējos bija bērns – kā es viņu audzināšu, kā mēs kopā mācīsimies, un cik interesanti mums būs, kamēr vīrs būs prom darbos. Visbeidzot priecājos, ka man nebūs garlaicīgi, jo, līdz bērnu piedzimšanai, tukšās mājās vienmēr šķita ļoti vientuļi (nav noslēpums, ka Toma grafiks ir diezgan saspringts). Man būs kompānija vienmēr – tik ļoti par to priecājos! (You can hit me now).

Bet realitāte iesita, kā ar bomi pa galvu. Ne ļoti lielu, un tomēr – to nevarēja nepamanīt. Visus savus harmoniskajās grāmatās, žurnālos un interneta vietnēs iegūtos padomus, es aizmirsu gandrīz vienmēr, kad bērns raudāja bez man saprotama iemesla. Gadu laikā uzkrātie pacietības resursi pamazām tukšojās, un reizēm šķita, ka rezervju vairs nav nemaz. Diezgan drīz es sapratu, ka es nebūšu tāda, kādu iedomājos.

Es joprojām nespēju iedomāties sevi dzīvē ar ļoti intensīvu darba grafiku. Pietiek jau, ka manam vīram tāds ir. Es pārdzīvoju ik reizi, kad man neplānoti sanāk būt no mājas prom mazliet ilgāk, kā bija ieplānots. Jo es mīlu savus bērnus, un joprojām pats, pats svarīgākais man ir ar viņiem būt pēc iespējas vairāk. Un par to es piedomāju visa gada garumā, ne tikai vasaras brīvlaikā.

Savā ikdiena cenšos atrast laiku bērniem ne tikai psihologu noteiktās 20 minūtes dienā, bet daudz vairāk (un es nerakstu šo, lai jūs mani tagad slavētu, cik laba mamma esmu, jo arī man ir savi klupšanas akmeņi, pie tam diezgan pamatīgi). Man patīk redzēt, kā mani bērni aug. Man, protams, nepatīk tās reizes, kad sastrīdamies, kad viņi neiet gulēt diendusu, vai mēģina panākt kaut ko savu spītīgi ar mani diskutējot (lai gan tas ir interesanti, bet ne vienmēr viegli).

Es nemāku atstāt bērnus dārziņā no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet nemāku arī nevest nemazEs jūtos tā mazliet pa vidu – starp strādājošu mammu un mājmammu (tā saucu mammu, kura ikdienā uz standarta darbu neiet, un viņas darbs ir mājas).

Es apbrīnoju abas mammas. Gan tās, kas spēj no rīta pamosties, iziet no mājas izskatoties pēc sievišķīgām karjeristēm, bet patiesībā viņām ir aizmugure – bērni, ar kurām viņas, es ticu, pavada reizēm daudz kvalitatīvāku laiku par tām, kas ikdienā ar bērniem, ja tiešām sarēķinātu stundas, ir daudz vairāk. Es apbrīnoju arī tās, kuras ir nolēmušas bērnus bērnudārzā un skolā nelaist, pilnībā uzņemoties atbildību izglītot viņus atbilstoši visiem standartiem. Es pazīstu abus tipus, un varu 100% apgalvot, ka nav tāda labākā. Atšķiras tikai mūsu pašu vēlmes un dzīves uztveres. Nevienai no viņām dzīve nav skaistāka un vieglāka, arī, ja tā šķiet pēc kāda Instagram konta. Visas mēs esam īstas – cilvēki.

Es reizēm jūtos pa vidu. Man ir iespēja darīt gan vienu, gan otru, bet es izvēlos būt pa vidu. Darīt no mājām, ļaujot bērniem augt tepat līdzās. Man ir sajūta, ka varu pieslēgties vienmēr, kad tas ir nepieciešams. Un es priecājos, ka dzīve iegrozījusies ir tieši tā, arī, ja kāds varbūt ir neizpratnē par to, ka kārtējo nedēļu paņemu dēlam brīvu no dārziņa tāpat vien – lai mēs būtu kopā. Vai par to, ka man nav tāda “īsta un saspringta darba” :). Ikdiena var būt ļoti saspringta arī bez tā…:)

FOTO : Marta Logina

7 komentāri

  1. Cik pazīstami… Man sirds sāp, ka laižu bd (it īpaši vasarā), iedodu brīvu, mēs sastrīdamies (par ko man sirds atkal sāp) un atkal iet uz bd. Un tā visu laiku. Arī biju izfantazējusi ko citu, sāp sirds, ka jāviļas sevī un savās ilūzijās, bet tāda dzīve.

    Atbildēt
  2. ❤️❤️❤️
    Un tad kad viņi guļ vai nav blakus – liekas es vairāk nekad tā nedarīšu dzīvosim draudzīgi, bet tad atpakaļ ierindā un viss pa vecam…

    Atbildēt
  3. Mani vairak uztrauc darzinos pieskatisana. Tur ir daudz bernu,algas nekadas un slodze liela.Ik pa laikam kadu pazaude. Vel sodien raksts par to zinas.

    Atbildēt
    • Laura

      Nezinu.. par manu puiku dārziņu man nav nekādu šaubu.

      Atbildēt
  4. Ļoti līdzīgas sajūtas arī man. Esmu kaut kur pa vidu. Dārziņā laižu diezgan maz. Ja palaižu, ņemu pusdienas laikā ārā. Patīk man, ka viņi ir mājās. Un šobrīd auklējot mazāko, varu to atļauties darīt. Vasaras pieder tikai mums. 🤗 Nav viegli, bet ir tā vērts. Patīk būt man mājmammai. 😁

    Atbildēt

Komentē