Mazāk ir vairāk!

Mazāk ir vairāk!

Tā vien šķiet, ka minimālisms šobrīd svin savu uzvaras gājienu. Es nevaru lepoties ar to, ka būtu minimāliste, bet nevaru arī noliegt, ka tas, uz ko kopumā virzās vismaz daļa sabiedrības, ietekmē arī mani. Jebkurā gadījumā minimālisms man šķiet brīnišķīgs “modes kliedziens”, jo tas aicina apdomāt par lietām, kam ikdienā tērējam naudu, un veltām savu laiku. Vai tas viss tiešām mums ir vajadzīgs? Padomāt par ikdienu, un to, kas patiešām mūs (ne)dara laimīgus.

Tieši šobrīd lasu grāmatu “Simplicity Parenting” (autori : Kim John Payne M.Ed. , Lisa M Ross), kas, manuprāt, ir brīnišķīga grāmata, kuru būtu vērts izlasīt ikvienam mūsdienu vecākam. Grāmata “Simplicity Parenting” ir labs gids vecākiem, kuri vēlas saglabāt saviem bērniem īstu, nesteidzīgu un vienkāršu bērnību mūsdienu aizņemtajā sabiedrībā, kurā ir par daudz lietu, par daudz izvēles, par daudz steigas, kas spēj arī pavisam mazus bērnus novest līdz regulārai trauksmei vai pat stresam.

Pēc grāmatas izlasīšanas atkal esmu pieķērusies vides pārkārtošanai mājās – atbrīvojos no liekajām drēbēm, rotaļlietām, un arī informācijas (ko sākotnēji ir grūtāk aptvert, jo ne vienmēr tā ir redzama). Grāmatā “Simplicity Parenting” ir padomi, kā atgūt mieru bērnos un sevī, veidojot sev apkārt atbilstošu vidi, kas ietekmē mūs daudz vairāk, kā to domājam. Šie padomi attiecas uz tādām svērām kā vide apkārt, ikdienas ritms  un grafiki.

10 DOMAS, KO PĀRŅEMŠU NO ŠĪS GRĀMATAS :

  1. Jo vienkāršāks būs ģimenes ikdienas ritms un vide apkārt, jo vairāk vietas būs brīvībai, garlaicībai un radošai iztēlei.
  2. Mantu daudzums, ko bērns ikdienā redz sev apkārt, ir jāsamazina. Samazinot mantu daudzumu, mēs palielinām bērna spējas pašu vadītām, brīvām un radošām spēlēm. Patiesībā ir vērts atbrīvoties no lielākās daļas bērna rotaļlietu : tām, kuras saplīsušas, vai ir viegli plīstošas;  ir vecumam neatbilstošas; ir pārāk stimulējošas (ar daudz gaismām un skaņām); ir vienkārši kaitinošas; ir nopirktas kāda spiediena rezultātā (piemēram, multeņu varoņi); ir uzdāvinātas, bet neatbilst ģimenes vērtībām. Grāmatas autors min, ka vairums bērnu, kuru vecākus  viņš ir konsultējis, pat nav pamanījuši to, ka mantu daudzums viņu istabā ir samazinājies. Gluži pretēji – ir no tā ieguvuši, un sākuši spēlēties ar esošajām rotaļlietām daudz padziļinātāk, un jaunos veidos. Ne mazāk svarīgi – jo mazāk mantu, jo vieglāk tās būs sakārtot arī pašam bērnam!
  3. Ir jāsamazina ikdienā pieejamais informācijas daudzums. Šis neattiecas tikai uz multenēm, spēlēm planšetē utt. Tas attiecas arī uz to, kā mēs runājam ar bērnu. Reizēm viņiam nav vajadzības zināt visu par, piemēram, globālo sasilšanu. Bez vajadzības nav nepieciešams “uzbāsties” bērnam ar viņa vecumam neatbilstošu informāciju, jo tas var pārlieku noslogot viņa domas. Mūsu ģimene noteikti nav ideāli šajā ziņā, jo vienmēr esam stāstījuši visu, kā tas ir. Bet nevaru arī noliegt, ka dēls mēdz būt viegli aizkaitināms, ātri sadusmojas. Šis noteikti ir tas punkts, pie kā vēlos piestrādāt arī mūsu ģimenē. Un tomēr – sirdī jūtu, ka, piemēram, mīlestība pret grāmatām mums ir ļoti svarīga, un grāmatu daudzumu samazināt neplānojam. Vienīgais, ko varam darīt – redzamā vietā nolikt dažas grāmatas, pārējās noliekot tālāk, un ik pa laikam tās mainīt. Lai bērnam būtu ierobežota (un līdz ar to vieglāka) izvēle ikdienā. Grāmatas autors ir minējis arī piemēru par konkrētu ģimeni, kurā vecāki vienmēr TV skatās ziņas, un vienīgais, par ko viņi runā mājās, ir darbs, kā rezultātā bērns ir kļuvis pārāk pieaudzis savam vecumam, un vispār nespēlējas ar vecumam atbilstošām rotaļlietām, un ir pārāk nopietns.
  4. Ikdienas ritms ir viens no spēcīgākajiem veidiem, kā vienkāršot bērna dzīvi. Protams, ne vienmēr visu ir iespējams pakļaut konrētam ritmam, bet bērna drošībai ir svarīgi, lai viņš zina, ko savā ikdienā var sagaidīt. Grāmatas autors min kādu piemēru par zēnu, kuram ir grūtības iemigt, un arī naktī viņam ir miega traucējumi. Zēna ģimenē vecākiem ir ļoti aizņemts ikdienas ritms, kā arī daudz komandējumu. Zēns nezina, kurš vecāks kurā dienā nebūs mājās, kas viņu vedīs uz skolu utt. Bērnam tas ir viens liels haoss. Autors šiem vecākiem ieteicis vecākiem katru vakaru, pirms miega, bērnam izstāstīt, kas notiks nākamajā dienā – lai viņš, no rīta pamostoties, zina, ko sagaidīt. Šie stāsti katru vakaru viņiem izveidojās kā rituāls. Ikdienas rituāli ģimenē ir pamats sadarbībai, un uzticamām attiecībām. Jebkura lieta, kas ikdienā atkārtojas, var tikt izveidota kā bērnam paredzams rituāls. Ritms un rituāli ir tie, kas nodrošina bērnam drošības sajūtu.
  5. Ir ļoti svarīgi ikdienā atvēlēt laiku vienkārši brīvai spēlei un garlaicībai, īpaši laikā starp skolu un vakariņu laiku. Nereti vecāki domā, ka bērni pēc skolas vai bērnudārza ir kā papildus jānodarbina – jāiztērē viņu enerģija līdz maksimumam. Protams, ir svarīgi izkustēties, īpaši, ja visu dienu ir sēdēts skolas solā, bet tā var būt arī vienkārši braukāšana ar riteni, vai garākas pastaigas. Ļoti iespējams, ka bērnam nāks par labu, ja laiks, kad bērns ir pārnācis mājās no skolas vai bērnudārza, netiek sablīvēts ar dažādiem notikumiem un pulciņiem, lai viņam būtu laiks atpūsties, vienkārši spēlēties, un vēl labāk – garlaikoties!!! Jo mazāks bērns, jo tas ir svarīgāk.
  6. Jo vienkāršākas un paredzamākas ēdienreizes – jo mierīgākas maltītes. Šis man šķita ļoti interesants punkts, par kuru nebiju domājusi, jo vienmēr licies, ka bērniem jāēd pēc iespējas dažādi, maltītes neatkārtojot. Lai gan patiesībā mums tā arī sanāk, jo vienkāršot ēdienreizes nozīmē arī, piemēram, sadalīt dienas šādi : pirmdiena – makaronu diena, otrdiena – rīsu diena, trešdiena – zupu diena, ceturtdiena – sacepumu diena utt. Tas nenozīmē, ka vienmēr jāēd viens un tas pats, un tajā visā var veikt izmaiņas, un galu galā – variēt piedevas, bet arī es esmu pamanījusi, ka bērniem tiešām ļoti patīk šī paredzamība un laicīgi saplānotas maltītes. Ir daudz lielāka iespēja, ka vakariņu laiks būs harmonisks (bez – “es šito neēdīšu”), ja bērns zinās, kas viņu attiecīgajā dienā sagaida. Ne velti liela daļa bērnu tieši bērnudārzā ēd labāk, jo tur joprojām ceturtdienas ir zivju dienas ;). Katrā ziņā ir svarīgi, lai bērns saprastu, kas ir pamata sastāvdaļas ēdienā, un būtu informēts par to, ko ēd.
  7. Lai bērns vakarā aizmigtu mierīgāk, ir svarīgi viņam ļaut atbrīvoties no dienā uzkrātajām emocijām jau dienas laikā. Ļoti svarīgi to izdarīt dienas laikā, lai iemigšana vakarā būtu mierīgāka. Mazākiem bērniem atbrīvoties no dienā uzkrātās spriedzes labi palīdz diendusas, lielākiem bērniem tā var būt pusstunda – stunda laika klusumā, atpūšoties, vai veicot mierīgas aktivitātes. Vēl viens labs laiks, lai atbrīvotos no spriedzes, ir pārnākšana mājās no bērnudārza vai skolas. Lai veidotu uzticamas attiecības, ar bērnu var pārrunāt dienā notikušo – kas šodien notika – gan labs, gan slikts. Bet ne vienmēr ir jārunā. Tas var būt arī brīdis klusuma ēdot launagu / pēcskolas uzkodu. Reizēm bērniem no spriedzes labi palīdz atbrīvoties kāds darbiņš – izrakt bedri pagalmā, salasīt akmeņus vai tml. Klusums ir tikpat vērtīgs, kā sarunas ar vecākiem (vai citu aprūpētāju).
  8. Bērniem ir vajadzīgs brīvs, viņu vietā nesaplānots laiks. Šiet man sanāk mazliet atkārtoties, un tomēr. Ja vecāki visu saplāno bērna vietā, tas ierobežo viņa spējas būt motivētiem, un vadīt pašiem sevi nākotnē. Svarīgi ikdienā saglabāt veselīgu balansu. Tas nenozīmē, ka bērnus nekādā gadījumā nevajadzētu vest uz pulciņiem, jo bērniem ir vajadzīga aktivitāte, īpaši, ja tā tiek pasniegta caur spēli. Tomēr ir pierādīts, ka mūsdienu bērniem ir daudz, daudz mazāk brīvā laika, kā bija mums…(palasi te) – ja 1981. gadā 40% dienas bija bērna brīvais laiks, tad 1997. gadā tas bija jau tikai 25% (palasi te). Ja arī aktivitātes ir daudz, svarīgi starp tām atrast laiku atelpām, lai bērns var mierīgi pārslēgties no vienas uz otru.
  9. Novērtēt “parastās dienas”. Mūsdienās pastāv liels spiediens katru dienu nodzīvot līdz maksimumam –  kā saka – “dzīvojam vienreiz”!. Un tomēr, ir jāiemācās novērtēt vienkāršo dienu burvība. Tieši tās dienas, ko mēdzam saukt par pavisam parastām, sniedz lielu ieguldījumu ģimenes ikdienas mierā, un atkal sasniegt mazliet vienkāršības. Bērniem pilnīgi pietiek ar ikdienas sacensību skolās, bērnudārzos un pulciņos, savukārt vecākiem daudz nervu prasa viss ikdienas menedžments – paspēt laikā uz bērna futbola spēli, vai izrādi teātra pulciņā. Mums nav jābūt labākajiem it visā, un tas nemaz nav iespējams. Nav nekādas vajadzības jau no bērnības mācīt, ka katru dienu ir svarīgi sasniegt kaut ko īpašu, drīzāk pretēji – jo vairāk “parasto” dienu, jo īpašākas būs tās, kurās ieplānots kāds īpašs notikums.
  10. Un tomēr – lai viss nebūtu tik saulaini – lai cik ļoti mēs plānotu savu ikdienu, lai cik to vienkāršotu – būt par vecākiem  vienmēr nozīmēs būt nesagatavotiem. Tas joprojām būs neparedzami, unikāli un īpaši! :)

 

Nobeigumā vēlreiz atgādināšu, ka pārdomas radušās izlasot grāmatu : KIM JOHN PAYNE, LISA M. ROSS “SIMPLICITY PARENTING”. Grāmatu iegādājos bookdepository.com.

6 komentāri

  1. Man patīk.
    Es laikam vairāk esmu tajā vienkāršībā. Mazāk mantu, mazāk grāmatu, mazāk izklaižu pasākumu. Bet tā vispārīgi mazliet sasmējos par to, ka mums mājās grāmatas, kas vairs neietilpst plauktā, tiek nestas uz bērnudārzu vai ziedotas, bet bērns to tik vien grib, kā iet uz bibliotēku atrasties starp miljoniem grāmatu

    Atbildēt
  2. Paldies par ierakstu! Mūsu ğimenē vairāk vai mazāk cenšamies dzīvot pēc šiem principiem… bet ir vēl kur augt.

    Atbildēt
  3. Paldies par rakstu! Šādi konspekti, īpaši angliski nelasošajiem, ir ļoti baudāmi!

    Atbildēt
  4. Vel var dalu mantu salikt maisa un pec laika atkal piedavat

    Atbildēt
  5. Man arī šī grāmata tuva. Īpaši patīk, ka autors saka “ģimenes ritms, kur savijas mūsu visu dažādās melodijas.” Man liekas, ka tas ir tik precīzi pateikts (daudz labāk nekā “režīms”). Vispār būs jāpalasa vēlreiz, daudz kas jau piemirsies.

    Atbildēt

Komentē