10 padomi topošajām mammām

10 padomi topošajām mammām

Man ir divi bērni. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Lai gan blogeri parasti, attaisnojot sevi, raksta – dalos pieredzē, ne padomos, man šoreiz gribētos dot tieši padomus. Man šķiet, ka padomi nav nekas slikts, kamēr tu pats esi atvērts tos saņemt. Un man gribētos domāt, ka neviens, kas tos nevēlas, šos nemaz nelasīs :). 

 

  1. Nesalīdzini sevi ar citām mammām, jo īpaši sociālajos tīklos. Šis būs pirmais padoms, jo diemžēl uz šo “iekrītam” mēs visas. Vienmēr kāda tajā bildītē Tavā telefonā būs vairāk izgulējusies, kādai bērni paklausīgāki un smaidīgāki. Taču tā nav. Realitātē mums visām ir savi “ups and downs”, tāpat, kā mūsu bērniem.
  2. Neuzņem visu uz sevi– ja bērnu audzini kopā ar partneri, iesaisti viņu no pašas pirmās dienas. Negaidi to mistisko brīdi, kas būs piemērots, lai par bērnu parūpētos arī viņa tētis ( tavs partneris / vecāki, auklīte vai kāds cits palīgs, jo mums katram tādu vajag!). Būs grūti, ja visu mācēsi tikai tu… un jo ilgāk paļausies tikai uz sevi, jo grūtāk būs piesaistīt kādu citu vēlāk…
  3. Neuztver personīgi piezīmes vai pārmetumus no apkartējiem, jo īpaši no tiem, kurus nepazīsti, ka arī no tiem, kuriem bērnu nav, vai tie jau sen kā izaudzināti pavisam citos laikos. Pieeja bērnu audzināšanā ir mainījusies tik ļoti, un saprotams, ka, piemēram, kādam tantukam tramvajā tava bērna raudas un tava nespēja viņu nomierināt, var šķist pietiekams iemesls, lai nosauktu tevi par nespējīgu māti, vai tavu bērnu par neaudzinātu. Šādi un līdzīgi komentāri, vai vienkārši nosodoši acu skati var ļoti ievainot mūsu pašapziņu, bet atceries, ka tas vienkārši nav tā vērts.
  4. Runā. Runā ar citām mammām, runā ar partneri, runā ar draudzenēm, runā ar savu mammu, runā ar terapeitu. Ir viegli noslēgties un justies vientuļai un nesaprastai. Cilvēkam vajag cilvēku! Šī ir arī sociālo tīklu labā puse – tu vari atrast kādu “savējo” arī internetā.
  5. Guli kopā ar bērniem, ja tas ir vienīgais veids, kā arī tev pašai tikt pie miega. Neviens sen vairs neskatās ar šķību aci uz tiem, kas, ievērojot drošības nosacījumus, dala savu gultu ar mazuli. Arī tad, ja mazulis jau sen kā vairs nav mazulis. Un vispār tev nevienam nav jāstāsta, kā jūs guļat un kāpēc!
  6. Nenosodi citas mammas (un tētus). Vienmēr viss tas, ko mēs redzam, ir tikai maza daļiņa no kopējās ainas. Reizēm šķiet, ka cilvēkiem ir nenormāli grūti pieņemt to, ka citi nedara kā viņi. Man nav tik daudz pieredzes sarunās ar tētiem, bet jaunizceptas mammas mēdz būt lielas vērotājas, citu mammu aprunātājas un nosodītājas. Labāk nevis nosodi, bet iedrošini. Iedomājies, kā tev pašai sūdīgā dienā palīdzētu vienkāršs citas mammas teiktais – “hei, tev viss sanāk labi!”.
  7. Baro bērnu, kā gribi. Ohh well. Jo mazāk tu stresosi par to, kā bērns ēd, jo labāk viņš ēdīs. Es, protams, vairāk domāju barošanu ar mātes pienu vai maisījumu. Gan vieniem, gan otriem šķiet, ka tieši uz viņiem publiskās vietās skatās ar šķību aci  :D. Lai gan normāli ir abi. Un te mēs atgriežamies pie nosodīšanas…
  8. Apzinies, ka tu nevarēsi visu. Un visu arī nevajag. Ar visu es domāju visu to, ko tu biji iedomājusies savā galvā – kāda mamma tu būsi. Man pašai šis nācās grūti – saprast nevis to, kāda es gribētu būt, bet būt tāda, kāda es varu būt. Realitāte  ieviesīs savas korekcijas. Varbūt būs mazāk miega, varbūt būs mazāk kārtības, varbūt būs vairāk aizkaitinājuma, un tas viss var mainīt tavas sajūtas un vēlmes.
  9. Dusmoties nav pasaules gals. Būs dienas, kad tev nepatiks nekas, un tu būsi dusmīga pat uz savu mazo “enģelīti”. Par to, ka viņš neguļ, par to, ka neēd, par to, ka viņš raud, un grib tikai tevi. Vai maz ir kāda mamma, kurai kādreiz pašai nav mazliet izbesījis savs bērns? Bet dusmoties var un vajag, jo tā ir tikai emocija, kura jāiepazīst arī bērnam. Šo 5+ gadu laikā, kopš esmu mamma, man ir pavērusies pavisam jauna “dusmu pasaule”. Esmu tās ienīdusi, esmu tās nesapratusi, esmu tās noliegusi, līdz beidzot iemācījos tās pieņemt. Dusmojos apzināti, un iepauzēju pirms impulsīvas kliegšanas. Bet, ja gadās tomēr dusmās sakliegt – apzinos, ka tas nav pasaules gals, un vienmēr, aci pret aci, atvainojos bērnam.
  10. Tuvības nevar būt par daudz. Bučo un mīļo savus bērnus, nes viņus opā, pat, ja viņi ir “nepieklājīgi smagi”, guldi blakus pat, ja viņi ir “nepieklājīgi veci”, un saki labus vārdus. Ikvienam bērnam ir svarīgi justies mīlētam un drošībā. ❤️ Labo vārdu un apskāvienu augļus jau redzu sava piecgadnieka uzvedībā.

Foto : Marta Logina

16 komentāri

  1. Man kā jau esošai mammai šķiet,ka šie ir nu ļoti,ļoti labi un svarīgi padomi! Un nenāk par ļaunu šo visu pārlasīt arī tad,ja jau kādu laiku esi mamma un atgādināt sev to visu. Paldies!

    Atbildēt
  2. Es domāju, ka šie ir ļoti jauki padomi, kas der visām, visām Mammām :)

    Atbildēt
  3. Kā tikko jaunajai mammai šie tiešām jāatceras un jāatgādina sev. Jo esot vienmēr “ai, pati visu varu un arī izdarīšu, jo esmu stipra” un tai pat laikā “graužot” sevi par tik daudz ko – daži padomi kā baušļi jāiekaļ.
    Paldies!

    Atbildēt
  4. Paldies arī no mani- tik foršs un vajadzīgs atgādinājums! 💛

    Atbildēt
  5. Oi, cik labi viss pateikts!!!! ;)

    Atbildēt
  6. Paldies Tev! :)

    Atbildēt
  7. Paldies! :) man arī kā nupat jaunajai māmiņai šie varētu būt kā 10 baušļi. Un cik labi, ka Tu dusmas (es priekš sevis to nosauktu par mazo besīti – mazais atkal grib tikai mani un tà jau visu dienu?). Tā ir fantastiskākā lieta pasaulē būt mammai, bet ir normāli arī nogurt no sava mazā saulstariņa :)

    Atbildēt
  8. Tik patiesi un vērtīgi! Šobrīd mazuļa zobiņu nākšanas laikā īpaši uzrunā par tām dusmām… brīžiem liekas, ka mamma jau nedrīkst tā dusmoties uz savu mazo par raudāšanām, histērijām, neēšanām un negulēšanām, bet saprotu, ka arī mamma ir tikai cilvēks..

    Atbildēt
    • Laura

      Kurš gan nav sadusmojies uz bērnu zobu nākšanas laikā 🙈 Izturību tev šobrīd! Tas pāries ❤️

      Atbildēt
  9. Tik vērtīgi padomi! Esmu mamma 7 mēnešus vecam mazulim un visgrūtāk pašai iet ar 8. punktā minēto. Ir labi apzināties kāda mamma es vēlētos būt, kādām metodēm sekot, izglītot sevi utt., bet dzīvē viss var izvērsties pilnīgi citādāk. Mācos ikdienā vairāk sekot savām sajūtām nevis ierāmēt visu kaut kādos iepriekš idealizētos rāmjos. Tas arī palīdz pataupīt spēkus un ļauj vairāk izbaudīt mirkļus kopā ar ģimeni.

    Atbildēt
  10. Paldies, Laura! Ļoti noderīgi un labi padomi. Īpaši par dusmošanos un kliegšanu. Man tā liekas tāda tabu tēma, jo “labas mammas” taču nekliedz. Arī man ik pa laikam uznāk dusmošanās dienas, kad besī pilnīgi viss un nekādi nevaru tikt vaļā no tās sajūtas. Viņa vienkārši ir un viss. Man bail no tām dienām un arī nesaprotu, kas tām ir par iemeslu. Tādēļ paldies Tev par atklātību, tas palīdz, ja ne līdz galam izprast, tad pieņemt savas sajūtas nu jau mammas lomā.

    Atbildēt
  11. Ar vīru šorīt runājām, cik patiesībā “normāli” un arī forši ir tas, ka visi trīs bērni guļ ar mums kopā. Un jā – mums nevienam nav jāattaisnojas, bet gribu pastāstīt, varbūt arī kādu iedrošinānāt par kopā gulēšanu. Mēs guļam gan kopā, gan atsevišķi. Kā kurš. Es guļu vienā gultā kopā ar bebīti (4 mēneši). Lielākoties, naktīs blakus istabā gulošā divarpusgadniece pamostas un grib, lai es viņu midzinu. Bet es to nevaru, jo man nāk miegs, kā arī bebītis guļ mierīgāk, ja esmu blakus. Tāpēc divarpusgadniece naktīs pati paņem savu spilvenu un segu un nāk pie manis. Un mēs guļam trijatā. (pa vidu starp divarpusgadnieci un mums ar bebīti ielieku “pakaviņu”).
    Vīrs, lai varētu izgulēties (jo kādam taču ir jāstrādā :D ), guļ atsevišķā istabā. Šinī dzīves posmā tas mums ir pilnīgi ok! Un mūsu četrarpusgadniece pēdējās trīs nedēļas guļ kopā ar vīru. Arī tas ir ok, jo viņai tā gribās.
    Visas lietas ir pārejošas – būs viens brīdis, kad bērns vairs negribēs laist mūs savā istabā, kur nu vēl domāt par samīļošanu pa nakti vai pieglaušanos klāt.
    Izbaudiet!

    Atbildēt

Komentē