Jauno mācību gadu uzsākot

Jauno mācību gadu uzsākot

Nu jau pagājis vesels mēnesis, kopš Edvīns pamazām uzsāka bērnudārza gaitas, un tādēļ sanāk, ka šis ir pirmais mācību gads, kad mani ir divi dēli – bērnudārznieki! Tik ilgi es gaidīju to brīdi, kad ikdienas menedžments kļūs par kripatiņu vieglāks, jo varēšu savus darbus ieplānot dienas laikā, nevis paļaujoties uz bērnu garastāvokli, un citu pieskatītāju neparedzamo brīvā laika grafiku. Viens no maniem bērnudārzniekiem (jaunākais) gan šodien vēl dzīvojas pa mājām, jo mani mazliet nobiedēja brīvidienu puņķis, un tomēr, oficiāli viņi abi iet bērnudārzā.

Uzsākt jaunu mācību gadu vienmēr šķiet īpaši. Vienmēr šajā dienā man mazliet nobirst asara, arī tajos gados, kad pati skolas gaitas biju beigusi, bet bērnu man vēl nebija. Tas svinīgums, kas valda apkārt, ir pacilājošs – gribas to nosvinēt ar glāzi Mežezera (vai tamlīdzīgi), paēst svētku pusdienas ārpus mājas, vai arī uzcept kūku tepat mājās. Gribas īpaši sabučot bērnus, un vēl mazlietiņ viņus palutināt, pirms atvadīties no vasaras bezrūpības. Lai gan neba jau tagad sliktāk dzīvosim – nav nozīmes gadalaikam!

MAZAIS BĒRNUDĀRZNIEKS

Edvīns dārziņa gaitas uzsāka augustā – apzināti negaidījām līdz septembrim, lai nav tā, ka viņš ir viens no tiem bērniem, kam pirmā diena dārziņā sakrīt ar daudziem citiem, maziem un satrauktiem bērniņiem. Vēlējos, lai viņš uz šo laiku jau ir apradis ar jauno situāciju, un tā arī ir. Esmu jau stāstījusi savos Instagram Live video par to, kā mums ir gājis, bet īsumā uzrakstīšu vēlreiz arī te. Piebildīšu vien to, ka, pirms Edvīns sāka iet bērnudārzā, viņš ļoti rāvās uz bērnudārzu, un no rītiem dusmojās, ka neļauju viņam tur palikt ar brāli. Bieži ļāvu viņam spēlēties bērnudārza laukumiņā, un viņš vienmēr tur jutās gaidīts.

Pirmās divas nedēļas Edvīns pavadīja bērnudārzā kopā ar brāli, paliekot tajā no brokastu laika līdz pusdienlaikam. Devos abiem pakaļ, kad bija paēduši pusdienas. Edvīns uzsāka bērnudārza gaitas brāļa, nu jau vecajā, bērnudārzā. Pirmā diena, protams, bija lieliska – Edvīns ieskrēja iekšā kopā ar brāli, no manis pat neatvadoties. Otrajā dienā atvadīties tomēr gribēja, bet trešajā, ceturtajā – negribēja mani laist prom. Raudāja, dusmojās, un atteicās ēst pusdienas. Tomēr situācija nebija arī tik ārkārtēja, lai audzinātājas man zvanītu, un lūgtu viņu izņemt ātrāk. Vispriecīgākais bija, kad varēja kopā ar pārējiem bērniem ārā rotaļāties.

Arī otrā nedēļa bija grūta. Uz bērnudārzu negribēja, to arī pats teica, un pusdienas sāka ēst tikai nedēļas otrajā pusē, kas sakrita ar laiku, kad arī atvadas pamazām kļuva vieglākas. Sabučoju, un iedevu rokās audzinātājai.

Pirms trešās nedēļas biju nobažījusies, jo Evertam sākās divu nedēļu brīvdienas pirms pārejas uz jauno bērnudārzu, kas nozīmēja – mēs ar Evertu vedām Edvīnu kopā uz bērnudārzu, bet Everts tur nepalika. Edvīnam bija jāiet iekšā vienam. Visi domājām, ka Edvīnu tas uztrauks, un pirmās dienas varētu būt grūtas, un būs jāadaptējas no jauna, bet notika pretējais. Viņš sāka iejusties daudz labāk! Gan labi ēda, gan spēlējās, un arī brālis vairs nebija jāvaktē.

Nu kopumā ir pagājušas četras nedēļas, no kurām pēdējās divas bijušas labas! Redzu, kā viņš bērnudārzā jokojas, kā spēlējas, un cik omulīgs pēc tam viņš ir mājās, tādēļ kopējā sajūta ir laba. Gan jau vēl uznāks savi krīzes posmi un negribīgāki periodi, kā jau jebkuram normālam bērnam, un tomēr, ticu, ka kopējā bilance būs laba.

Man, kā jau mammai, protams, bija grūti palaist savu maziņo bērnudārzā. Tas ir kā nodot gabaliņu sevis citās rokās. Un tomēr, izvērtējot visus plusus un mīnusus, mēs izlēmām, ka bērnudārzu mēģināsim. Man vienmēr bijis atkāpšanas ceļš, tādēļ visu to sākumu uztveru mierīgi, ar domu – ir jāpamēģina. Jāiztur vismaz divas – četras nedēļas, lai vispār varētu spriest, kā bērnam tur patīk, kā viņš jūtas. Protams, ka pirmās dienas (vai nedēļas), viņam, visticamāk, būs grūti atvadīties no vecākiem, jo paiet laiks, kamēr mazais saprot – man atnāks arī pakaļ! Un, kad tas notiek, tad atvieglojums ir abām pusēm.

Protams, arī es neiztiku bez asarām, bet nevēlējos padoties tādēļ vien, ka mazais sākumā raud, vai nepaēd pusdienas. Man bija jābūt konsekventai. Un šodien, kad viņš vēl ir mājās, kamēr citi bērni bērnudārzā, es priecājos un baudu šo laiku kopā daudz vairāk, jo tam ir izveidojusies pavisam cita kvalitāte un vērtība!

Aizvedot Edvīnu uz bērnudārzu, man bija mazliet vieglāk, kā tad, kad “palaišana bērnudārzā” bija jauna pieredze gan man, gan bērnam (kā tas bija ar Evertu). Šoreiz es zināju, kāds varētu būt šis process, zināju arī bērnudārzu un audzinātājas. Daudz vairāk uzticējos, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai vispār kaut kas izdotos. Jo bērni mūs jūt. Es zināju, ka viņu samīļos un darīs visu, lai viņš bērnudārzā iejustos labi.

RINDU IZSTĀVĒJIS PIECGADNIEKS 

Sagaidot savu piecu gadu jubileju, Everts sagaidīja arī savu rindu pašvaldības bērnudārzā. Tā kā vienaudži no vecā bērnudārza arī devās uz attiecīgo bērnudārzu, un, protams, arī finansiālu apsvērumu dēļ (+200 EUR ikdienas budžetā, ko maksājām par privāto bērnudārzu), arī mēs nolēmām vēlreiz mainīt bērnudārzu (trīs gadu vecumā Everts pārgāja no privātā uz citu privāto).

Pirms bērnudārza maiņas daudz runājām ar dēlu, un viņš bija diezgan pozitīvi noskaņots par bērnudārza maiņu. Ikdienā šim bērnudārzam braucām arī garām, un viņš vienmēr ar prieku stāstīja, ka šis rudenī būs viņa lielais dārziņš. Arī atsauksmes no citiem paziņām par attiecīgo bērnudārzu bija labas, tādēļ kopumā sajūta par jaunu posmu – jaunu bērnudārzu – bija laba.

Lai gan, protams, viss jaunais ir satraucošs, tomēr kopumā dēls ir atvērts pārmaiņām. Viņam nav problēmu sadraudzēties ar bērniem, un viņš tādā ziņā ir diezgan drošs, tādēļ ceru, ka viņam patiks jaunais bērnudārzs, un tajā iedzīvosies labi. Pirms šodienas, 3. septembra, viņam bija iespēja doties uz bērnudārzu dažas dienas ik pa pāris stundām tur padzīvoties – iepazīt vidi, audzinātāju un nākamos grupiņas biedrus. Šī iespēja viņam patika, un patika arī viss jaunais, kas bērnudārzā sagaidīja. Vienīgais kreņķis bija, kad dēls uzzināja, ka draugs no vecā bērnudārza ir ielikts citā grupiņā. Tomēr ceru, ka tas neizvērtīsies lielākā kreņķī, un arī ar jaunajiem draugiem būs pietiekami aizraujoši, lai uz dārziņu ietu ar prieku!

Lai gan teorētiski, bērnudārzs ir strādājis visu vasaru, šovasar kopā ar puikām esmu pavadījusi diezgan daudz laika, jo uz to viņus vedu diezgan maz, un ir sajūta, ka vasaru esam  pavadījuši 100% kopā. Esam pietiekami daudz atpūtušies un nedarījuši neko, lai tagad padzīvoto mazliet citādākā ikdienas ritmā, bet vienalga – vakarus veltīsim atpūtai, nesablīvējot ikdienu ar nevajadzīgām lietām un notikumiem.

 

6 komentāri

  1. Man par bernudarzu ir diezgan netradicionals viedoklis. To soreiz neizteiksu,jo ta noteiktu butu augliga augsne asam un nevajadzigam diskusijam. Interese tikai kadi bija tie apsverumi par bernudarza gaitu uzsaksanu 2os gados? Cik noprotu jus nestradajiet tadu darbu,kur butu jabut noteiktas stundas,noteikta vieta,piem., ofiss,veikals,skola,slimnica utml.

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika! Tas ir tikai normāli, ka viedokļi dalās :) Kamēr viens otra neuzskata par labāku, tikmēr var arī mierīgi par to diskutēt :) Bet cik saprotu esi pret!
      Jā, es nestrādāju ofisā, skolā, slimnīcā utt. Tomēr esmu diemžēl no mammām, kurai ir grūtības savienot darbu no mājām (lai gan lielu daļu sanāk skraidīt apkārt tāpat) ar uzmanības veltīšanu mazajam. Rupji sakot – dienas beigās viss izbessī tā, ka no tās mājās būšanas, esmu tik uzvilkusies, ka bērniem tas par labu nenāk. Labāk palaižu dārziņā,tāpat ņemot mums daudz brīvdienu un izņemu ātri, lai pēcpusdienas mums būtu daudz kvalitatīvākas un kopā :)

      Atbildēt
      • Paldies par atbildi.

        Atbildēt
  2. Paldies Tev, ka dalies! Jau vairākkārtīgi Tavi raksti man palīdz kļūt mierīgākai, vai liek aizdomāties/saausīties, vai aizkustina, vai arī savas “utis” uztvert kā parādības, kas nav man tikai vienai šajā pasaulē.
    Nupat arī es savu divgadnieku+ palaidu dārziņā, sākumā pa pusdienai.. Lai gan pati palieku mājās ar pusgadnieku. Satraukumu un neziņas pilns prāts. Eh!!!
    Un šo satraukumu galīgi nemazina apkārtējo neizpratne un likšana nodefinēt iemeslus, kāpēc jau divu gadu vecumā laižu bērnu dārziņā, ja to varu atļauties nedarīt.. Vai no otras puses neizpratnes jautājumi: “Kāpēc nelaižu dārziņā, kā gan varu ar diviem maziem tikt galā..?!..es gan tā nevarētu…”
    Palasu dažādus blogus, paklausos dažādos viedokļos un saprotu, ka ir DAŽĀDI PAREIZI varianti :). Pat vienā ģimenē dažādi, kā es saprotu ar saviem diviem rakariem (piem., ēšanas ziņā jau esmu “aplauzusies” :D )

    Atbildēt
    • Laura

      Bāc, cik tie viedokļi ir dažādi… Man savukārt, tieši pretēji, vaicāja, kad tad beidzot ies dārziņā (redzot, cik mazais aktīvs, un cik es reizēm izbessīta :D). Tā kā kas vienam liksies par ātru, citam par vēlu :D

      Atbildēt
  3. Paldies par rakstu. Mans divgadnieks jau gada sākumā uzsāka bērnudārza gaitas. Ejam privātajā bērnudārza un dēlam ļoti patīk. No valsts dārziņa rindas atteicāmies, jo dzirdētas ne pārāk labas atsauksmes (piebilde – nedzīvojam Rīgā) un par privāto tomēr ir pārliecība, ka tur attieksme ir labāka un grupiņas mazākas, kā arī var sekot līdzi visām ikdienas gaitām un mācību programmai. Labprāt sekotu līdzi un dzirdētu viedokli par plusiem un mīnusiem valsts un privātajam dārziņam.

    Atbildēt

Komentē