Un ko Tu tagad dari?

Un ko Tu tagad dari?

Sēžu dīvāna ar savu makbuku, un atbildu uz šonedēļ iekrātajiem e – pastiem, paralēli izpakojot kurjera atvestās paciņas. Piektdienas ir manas mierīgās dienas, kad parasti vairāk cenšos pievērsties mājas uzkopšanai, vai pilnīgi pretēji – paņemu mazajiem brīvdienu no dārziņa, vai nu vismaz īso dienu, un tas diemžēl nereti nozīmē mājas sacūkošanu :D. Šodien tā būs īsā diena, jo pēc vakardienas, kuru pavadīju visu dienu “uz kājām” filmējot video receptes, īsti nav noskaņojuma un spēka pilnai brīvdienai.

Vispār ikdienā mans ofiss ir mans dīvāns,  mana virtuve (un bieži arī daudzas citas virtuves),  kafejnīcas, un reizēm soliņš bērnu laukumā. Mana darba diena reizēm sākas, tiklīdz no rīta atveru acis, un beidzas, kad aizmiegu rakstot kādam atbildi e – pastā. Reizēm mana darba diena nesākas nemaz (kad esmu 100% saviem bērniem). Mans darbs ir no tiem, kurus citi nesauc par darbu. Mani bērni, nu jau abi,  ir sākuši iet bērnudārzā, kas citiem dod oficiālu atļauju uzdot slaveno jautājumu : “Un ko Tu tagad dari?”, jo līdz šim es vismaz skaitījos “pilnas slodzes mamma” (kāda, protams, esam ikviena no mums, tomēr reizēm sabiedrībai patīk sadalīt mammas slodzēs).   Tikpat bieži atskan jautājumi : “Vai plāno strādāt kādu darbu?”, “Un ko Tu vēl dari,  vai tikai blogo?” utt. utjp. Šie jautājumi nereti rodas tādēļ, ka jautātājam ir grūti pieņemt, ka tu, darot lietas, kas tev tiešām patīk, vari pat nopelnīt.

Ai, tikai nepārprotiet, šis nav taisnošanās ieraksts (un tagad es taisnojos par taisnošos!). Šis būs par to, ka mēs dzīvojam 21. gadsimtā, bet joprojām ir cilvēki, kuri tic, ka darbs ir tikai tad, kad tu “rukā”. Ka obligāti ir jāstrādā tā, lai tu būtu neizgulējies, un piektdienas vakarā beidzot varētu pacet glāzi vīna, lai atslābtu pēc garās darba nedēļas, un aprunātu savu priekšnieku. Darbs ir darbs tikai tad, kad tu esi pārguris… Jā, es zinu, ka man ir viegli runāt, jo man taču ir arī vīrs, kurš pelna, un es taču varu darīt tikai, ko pati gribu (jau nu nē). Man ir bijusi aizmugure, kurai esmu pateicīga (čau, Tom).

Man patīk dzīvot tā – bez stresa – cik nu tas ir iespējams. Man ir ļoti svarīgi, lai no rīta varu mierīgi pamosties, nesteidzināt bērnus, jo man kaut kur obligāti jānokļūst precīzi deviņos (lai gan, protams, gadās arī tādas dienas). Ja visi rīta rituāli ir noritējuši bez steigas, arī diena, visticamāk, būs izdevusies. Tāpat es priecājos, ka vienmēr varu būt ar bērniem tad, kad tas visvairāk ir vajadzīgs. Varu izņemt ātrāk no bērnudārza, vai nedēļas vidū aizvest uz muzeju. Mēs esam viens otram.

Bet ziniet, es  šo nerakstu tādēļ, lai lielītos – redz, kā mēs! Es šo rakstu tikai tādēļ, lai varbūt kādu iedrošinātu, jo tas, kā ir tagad, ir nenormāli forši. Kad Tu dari to, kas tev patīk un padodas, un vēl vari ar to nopelnīt. Un es īsti neredzu nevienu iemeslu, lai to nesauktu par darbu… Paiet laiks, kamēr iemācies visu sabalansēt, bet tas brīdis pienāk.

Daļai sabiedrības mēdz būt tik daudz stereotipu par darbu. Esmu satikusi cilvēkus, kuriem ir potenciāls savu sirdslietu pārvērst savā darbā, savā peļņas avotā, bet viņi baidās. Es pazīstu mammas, kuras pēc BKA nevēlas atgriezties savā iepriekšējā darbā (es pati tāda biju), bet baidās. Viņas ir nelaimīgas par to, ka atkal būs jāielec atpakaļ vāveres ritenī. Man tik ļoti gribas jums pateikt – bāc! Nelec atpakaļ! Tu taču tik labi māki to, to un to! Tev izdosies! Ir 21. gadsmits, un tu vari atrast alternatīvas! Un īstais brīdis ir tagad, nevis tad, kad bankas kontā būs uzkrāti miljoni, vai priekšniecei būs labs noskaņojums.

Protams, no sākuma tas būs bailīgi.. ja esi pieradis “rukāt”, kaut kādā brīdi vari justies mazāk vērtīgs, vai pat slinks. Bet tiklīdz tu redzi jēgu no tā, ko dari, tas ir labs pamats, lai virzītos uz priekšu. Un tikt iešām – tieši tagad ir īstais brīdis gūt prieku ne tikai brīvdienās, bet arī darba dienās!!!

Es zinu, ka tas nav visiem. Tomēr ir daļiņa, kurus man gribētos iedrošināt. Tāda standarta darba, tāda “īsta darba” vairs nav!

26 komentāri

  1. Wow! Baigi foršs rakstiņš!
    Arī man ir bail… Es gan esmu atļāvusies iet tikai uz pusslodzi strādāt un tāpat lielāko smagumu iznes vīrietis, bet pati es vēl nespēju atrast pati sevi un to, kas man varētu padoties tā, lai nopelnītu, tā lai tiešām būtu pati sev!

    Atbildēt
  2. Tā īsti arī nepalika skaidrs ar ko tieši Jūs nodarbojates :) bet par rakstu paldies!

    Atbildēt
    • Laura

      Raksta mērķis arī nebija to skaidrot :) Īsumā – vadu uzņēmumu, kurā (pagaidām) strādāju es un mans vīrs, vadu Mazo pavāru skoliņu, izstrādāju receptes projektiem, iesaistos, manuprāt, svarīgās kampaņās, blogoju :)

      Atbildēt
  3. Paldies par rakstu! Ļoti aktuāli, manuprāt, daudzām mammām, kurām gribas savienot ģimenes dzīvi ar darbu. Vismaz manu paziņu lokā esam vairākas tādas mammas.

    Atbildēt
    • Laura

      Manā arī. Un es ticu, ka viņas visas to var!:)

      Atbildēt
  4. Neliegšos, ka esmu IT ofisa cilvēks, jo ir jau arī tādas lietas, ko cilvēki ikdienā nepamana un liekas pašsaprotami, piemēram, tās pašas norēķinu sistēmas, twitteris, FB, internetveikali… nu tur bez tām daudzajām stundām dienu dienā bez kolēģiem līdzās neiztikt. Bet ja ir labs darba devējs, tad var visu sarunāt. Galvenais runāt!
    Un vēl viens aspekts ir vide… mūsu gadījumā, pēc vairāku gadu dzīvošanas galvaspilsētā, sapratām, ka tā nav priekš mums. tā visa liekā laika tērēšana sēžot transportos ielās, un tā skriešana, ja ir radusies spontānā ideja aiziet uz kādu pasākumu pēc 2-3h.. beigās pārcēlāmies uz pilsētu ar vēju, kur viss ir pa rokai, un spontānās idejas var rasties pēdējā mirklī. kultūras pasākumus sākām apmeklējām biežāk nekā Rīgā visu to gadu laikā… Domāju, ka mazā divganiece arī ir tikai ieguvēja, ka var gulēt līdz 8:00 no rīta, lai dārziņā ierastos ap 8:30 bez lielas skriešanas :)

    bet nu jā… ne visi ir ar uzņēmēja gēnu dzimuši, un kādam ir jābūt arī par kasieri veikalā.. :)

    Atbildēt
    • Laura

      Jā.. tieši tā. Mums taču to visu vajag. Vajag tādus cilvēkus, kā Tu! Vajag arī kasierus (lai gan pati izmantoju pašapkalpošanās kases :D), vajag daudz ko :) Un vide tiešām ir svarīgs aspekts!!

      Atbildēt
      • Bet nav tā, ka Tu strādājot pašai sev strādā vairāk stundas nekā ofisa mikimauši? :D

        Atbildēt
        • Laura

          Ļoti bieži – jā! Tādēļ jau arī tas nav visiem. Pats esi atbildīgs par sava laika sadali.

          Atbildēt
  5. Es ta ari isti nesapratu ko tad tu dari. Pasnodarbinata vai brivmaksliniece.

    Atbildēt
    • Laura

      Atbildēju jau iepriekš komentāros.

      Atbildēt
  6. Palasiju komentarus. Viss jau jauki,bet ka ar pensiju vecumdienas/nodokli utml lietas?

    Atbildēt
    • Ja strādā pats sev, tas nenozīmē, ka nemaksā nodokļus..

      Atbildēt
    • Laura

      Vai tad tās nav savienojamas lietas? Manuprāt, ir..

      Atbildēt
  7. Nenoliedzu, ka raksts ir labs un iedvesmojošs, lai iedrošinātos darīt to, kas pašai patīk. Tas ir apsveicami!
    Protams, lai kaut ko iesāktu ir vajadzīgs stiprs balsts, tas ir gan morālais, gan finansiālais.
    Bet ko darīt tām ģimenēm, kur bērnu/us audzina vienīgais vecāks ģimenē, un tas ir vienīgais iztikas līdzeklis, lai savilktu galus katru mēnesi? Kur pats un tikai pats paļaujies uz saviem vienīgajiem spēkiem.

    Atbildēt
    • Laura

      Linda, ja vien man būtu atbilde uz šo. Tādēļ jau saku paldies savai “aizmugurei”, jo bez tās noteikti man arī būtu citas prioritātes. Man galīgi megribētos kādu sāpināt ar to, ka viņš ir spiests domāt citādāk apstākļu dēļ.. šis arī viens no iemesliem, kādēļ “raustījos” publicēt. Jo man nav atbilžu un padomu. Tikai viens vienīgs – lai sapņi īstenotos, ir jāsapņo! Lai veicas, un kaut kad piepildās arī tavējie! Vismaz soli pa solītim!

      Atbildēt
    • Laura

      Iedrošinājumam – zinu arī vecākus, kas audzina bērnus vieni, un kuriem, varbūt lēnāk, bet izdodas.. kārtīgi izvērtējot katru soli, kas tiek veikts ceļā uz mērķi… tiesa – vienmēr ir vecvecāku vai vismaz draugu atbalsts.:

      Atbildēt
  8. Patiesībā jau ne jau uzreiz jāskrien no darba prom, šobrīd ir tā ka arī Darba likums paredz, ka, ja ir bērns līdz 14 gadu vecumam un darba devējs to prasa, jāpiešķir īsāka darba diena (nepilna slodze). Ok – samaksa ir mazāka, bet nu nav jau tā, ka vāveres ritenī skrietu tikai mammas bez jebkādas izglītības, kas neko nepelna. Mans darba devējs man nāca pretī, es šobrīd strādāju 6h dienā – 30h nedēļā. un ir kā tu raksti, vismaz varu neskriet no rīta pa galvu kaklu, nemodināt bērnu, neraut pusmigušu kkur mašīnā vai tml. Varu pēc bd lēnā garā caur pāris laukumiņiem aiziet/aizbraukt mājās, nevis pa taisno no bd raut bērnu pie vakariņu galda/gultā, lai no rīta varētu piecelties.
    Arī tā ir iespēja. Var pagūt iepikties veikalos bez 2gadnieka una r to saistīta lieka stresa. Var reizi nedēļā atļauties sev kādu hobiju, atstājot arī bērnu dārziņā tās 10-11h, jo tad tāda ir viena diena, nevis visas darbdienas.. Jā – un es arī audzinu bērnu viena :( Es vnk cenšos ietaupīt tā vietā, lai censtos pelnīt vairāk (man šķiet tā ietaupīšana patērē mazāk laikā, nekā es tērētu ‘strādājot vairāk, saņemot vairāk, bet arī attiecīgi tērējot vairāk). Drēbes var nopirkt lietotas gan sev, gan vēl jo vairāk arī bērnam(kas tāpat būs no tām izaudzis pēc neilga laika), var pārvietoties vairāk ar velo/kājām, auto vai sabiedrisko atstājot tikai tām reizēm, kad citādi nevar. Arī kvalitatīvu ēdienu var nopirkt netērējot kosmiskus līdzekļus, utt..

    Atbildēt
    • -> tfu – ja darbinieks to prasa darba devējam – par to nepilno slodzi..

      Atbildēt
    • Laura

      Paldies par izsmeļošo komentāru!!:)

      Atbildēt
  9. Labs raksts, kurš lika man paskatīties uz sevi citādāk. Es esmu māmiņa, kura pēc augstskolas studijām palika stāvoklī,savā ziņā apzināti, šodien saprotu, ka ne pārāk apzināti. Kopumā neesmu strādājusi 6 gadus. Bērns dārziņā ies tikai nākošgad un tāds “atgriezties darbā”, man nemaz nav. Lasīju šo rakstu un uzdevu sev jautājumus – kas patīk man? ko es māku? kas man interesē? ko es varētu darīt sev? uz visiem ir viena atbilde – es nemāku neko, man nekas īsti nepatīk, interešu nav, biznesa idejas arī nav. Vienīgās manas ikdienas rūpes ir mājoklis, bērni un vīrs.

    Atbildēt
    • Laura

      Oi, saprotu. Bet ar kaut ko jāsāk…tik darot var līdz galam saprast, kas patīk / nepatīk.
      Bet vispār zini – rūpes par mājām nav nekāds joka darbs :) Visu šo laiku tu esi strādājusi pie tā :) Varbūt ir vērts lūkoties tādā virzienā – darīt darbu, kas saistīs ar bērniem, ģimenēm vai tml. Lai izdodas saprast, ko pati vēlies!

      Atbildēt
    • Bet ja tu esi ar to miera,un jums viss ir ok,tad kapec kas butu jamaina? Mazums ista ideja un doma atnaks ar laiku.

      Atbildēt
  10. Šis jēdziens “brīvmākslinieks”(redzēju komentāros) izsaka to, ka dažiem iekšā vēl ir tā padomiskā domāšana, šim apzīmējumam ir ļoti negatīva pieskaņa, bezmaz sinonīms cilvēkam, kurš ir slinks un neko neprot. Es ļoti saprotu visu, par ko tu runā, Laura. Ir 21.gs un cilvēki var pelnīt dažādi. Un daudzas lietas sākas ar domāšanu nevis algu. Te bija vientuļo mammu komentāri ar jūtamu negāciju apakšā, redz, tu laimīgā, tev jau nekas, bet man ir atbildība. Cilvēki, sāciet savu domāšanu mainīt nevis ieciklēties. Es arī bieži saskaros ar attieksmi – nu jā, tu jau tā vari, es gan nē. Visi var, ja ir prioritātes.

    Atbildēt

Atbildēt uz Laura Atcelt atbildi