Gads maina daudz

Gads maina daudz

Pirms gada rudens sākums mums bija grūts. Vēl blogā toreiz rakstīju “Mans bērns sit!”. Apzinoties, ka tas ir jāmaina, ikdienā ļoti “strādājām” pie tā, lai izprastu bērna dusmas, lai veltītu puikam uzmanību, ar cerību novērstu dusmu agresīvās izpausmes. Mums izdevās. Lielais dusmu periods pārgāja teju mēneša laikā.

Ir pagājis gads, un esam teju apgrieztā situācijā. Mans piecgadnieks ir ļoti mīļš un labsirdīgs. Lai gan joprojām aktīvs, viņš ir kļuvis arī mierīgāks un jūtīgāks. Viņš ļoti augstu vērtē draudzību. Protams, viņš mēdz pakauties ar brāli (parasti gan tas notiek tad, kad brālis apzināti to izaicina), bet kopumā pārdzīvo, ja kāds kādam dara pāri. Un diemžēl jaunajā bērnudārzā šobrīd agresivitāti no citiem nākas novērot vairāk, kā tas bijis iepriekš.

Es gan nevienu nenosodu.. bērni ir bērni. Viņi ir egoisti un cīnās par savu vietu, un vēlas, lai tieši viņi tiktu pamanīti, vēlas justies īpaši. Katram bērnam var uznākt labāks vai sliktāks posms, un es pilnīgi to saprotu (been there done that!). Un tomēr man sirds lūzt, ka mazā sirsniņa atnākot mājās saka, ka kāds viņa zīmējumu nosaucis par smirdīgu, vai ir izdarījis pāri fiziski. Un tie ir tikai piecgadnieki… Tas ir tikai pats sākums tam, kas mūs sagaidīs skolā, ka sagaidīs tīņu vecumā… Tā man ir jauna pieredze – kā mācīt bērnam rīkoties tad, ja kāds izdara pāri, jo viņš vienmēr līdz šim ļoti labi pats ar tādām situācijām ir ticis galā. Šoreiz man ir jāsaprot, kā pareizi runāt, ko teikt un darīt, lai pārlieku neaizsargātu (jo visu mūžu tā nevarēs), bet arī neļautu sev darīt pāri? 

Gads maina daudz. Es nejūtos izsmelta un “izbesījusies” no ikdienas rutīnas ar bērniem. Arī bērni ir mainījušies. Ja agrāk Evertu vienmēr sauca par aktīvo, tad tagad ir otrādi – viņš var stundām zīmēt, pētīt kosmosa grāmatas un būvēt raķetes no lego. Tas ir pilnīgi kas jauns. Vēl pirms gada tā nebija – es to vien domāju, kā bērnu “nokausēt”, lai vakarā viņš laicīgi var aizmigt. Tagad viņš aizmieg pirmais!

Ar visu šo aizdomājos par to, ka nereti tiek kultivēts tas, ka bērni ir “jānokausē”. Īpaši to iesaka izteikti aktīvo bērnu vecākiem. Tomēr ar šīs dienas pieredzi man gribētos teikt – ne vienmēr tā ir atbilde un ceļš uz harmoniskāku ikdienu ģimenei. Protams, bērniem ir vajadzīgs svaigs gaiss, braukšana ar riteni, pastaigas. Bet arī “aktīvajiem bērniem” nevajadzētu aizmirst piedāvāt mierīgās nodarbes. Arī viņiem jādod iespēja izpausties radoši. Vai es pirms gada spēju iedomāties, ka mans “aktīvists” spēs ilgstoši noturēt uzmanību un zīmēt? Bet re.. te nu mēs esam. Man patīk šīs pārmaiņas – ar bērniem tu nekad nevari zināt, kā būs pēc mēneša, kā būs pēc pusgada vai gada. Viņi nemitīgi aug un mainās. Un to vajag atcerēties arī tajos brīžos, kad, mūsuprāt, ir uznācis kāds “sliktāks” (niķīgāks, dusmīgāks utt.) posms. Tas viss mainās. Ir jāapzinās tas, kas notiek šobrīd – ir jābauda, ka tas ienes mieru, ir jāmainās, vai jādomā un jāmainās, ja tas kļūst par grūtu…

Gads maina daudz.

8 komentāri

  1. Un ko jus darisiet?

    Atbildēt
  2. Sveiki! Kādas bija jūsu metodes dusmu savaldīšanai?

    Atbildēt
    • Laura

      Sveika,
      par to rakstīju blogā : https://viensplusviens.lv/2017/11/viss-ir-labi/
      Papildus sporta nodarbības gan mums nebija ilgstoši. Sapratu, ka pilnīgi pietiek arī ar vienkārši daudz ārā pavadītu laiku. Viena diena nedēļā brīva no dārziņa ļoti palīdzēja. Saprotu, ka ne visi to var atļauties… tagad esam sarunājuši, ka ņemam 1 dienu mēnesī brīvu un 1 dienu mēnesī īso dienu :)
      Galvenais jau atrast laiku, ko pavadīt kopā.. vēlams 1:1 :)

      Atbildēt
  3. Manai divgadniecei jau tagad dārziņā ir bijuši pāris incidenti, kad kāds bērniņš viņu sakož vai saskrāpē. Un tad arī stāstu, lai neļauj darīt pāri, un lai rājas pretī, cerībā, ka tai mirklī kāda audzinātāja var pieslēgties, ja ir vajadzība. Tad nu esmu tagad novērojusi, ka vairāk cenšas pastāvēt par sevi, un neļuj ņemt nost izvēlētās mantas, un arī saka otram bērnam, ka nedos. Bet te ir viens bet.. ar draugiem taču vajag dalīties!! Tad nu tagad tas uzdevums ir kaut kā iemācīt to “šķirošanu”, kad labprāt to mantu iedot un ka var spēlēties kopā, un kad varbūt tomēr pastāvēt uz savu :)

    Atbildēt
    • Laura

      Ak ar divgadniekiem ir grutāk, jo viņi vienkārši vēl tik labi nemāk runāt un nesaprot otra spēles nosacījumus :) Tad reizēm bez košanas neiztikt… labi, ja blakus ir audzinātāja, kas var novaktēt…

      Atbildēt
  4. Paldies par atklāto rakstu un noderīgi vielu pārdomām. :) To izlasot nāk prātā nākamais jautājums – kā gan nosargāt bērnā šo patieso mīļumu un jūtīgumu, lai tas nepazūd, saskaroties ar pavisam citu realitāti bērnu dārzā vai skolā… un kā tik mazam bērnam vienlaikus iemācīt sevi aizstāvēt?

    Atbildēt
    • Laura

      Ja godīgi – es nezinu.. ļoti daudz runājam, skaidroju situācijas. Saku, lai iet prom, ja nepatīk, kā tas otrs dara…

      Atbildēt

Komentē