Un kas tagad notiks ar mums?

Un kas tagad notiks ar mums?

Vēlēšanu dienā pabiju ģimenes psiholoģijas centra “Līna” jubilejas konferencē “Labi vecāki šodien”. Daudzi no jums to pamanīja un vaicāja – vai kaut ko par to uzrakstīšu. Visu šo nedēļu domāju – ko tieši es jums no visas tās informācijas, ko saņēmu, varētu dot. Jo tā bija tiešām daudz – es uzzināju daudz jauna par cilvēka ģenētiku, neiroloģiju, bērnu un jauniešu seksuālo izglītošanu, piesaisti, vecāku attiecībām un vispār sajūtām, kā tas ir – būt vecākam. Tādu parastu konspektu rakstīt par visu šo es īsti nevēlos…

Lai gan visas tēmas man šķita svarīgas, un katru no tām varētu iztirzāt pilna raksta garumā, bija viena lekcija, kas mani uzrunāja visvairāk, jo tā sasaucās ar manu šī brīža dzīvi un sajūtām. Tā bija austrāļu vieslektores Ellijas Teilores lekcija par vecāku lomas attīstības posmiem, un kā tie veido labus vecākus.

Nevēlos arī atkārtoties, jo Linda Rozenbaha jau ir uzrakstījusi brīnišķīgu kopsavilkumu par Ellijas stāstīto veselam.la.lv. Un tomēr, es gribu šo tēmu paturpināt. Tēmu par to, kā mūsu – pāra attiecības ietekmē bērna ienākšana ģimenē.

Vēl pirms gadiem 5, kad Evertam vēl nebija gads, mūs ar Tomu intervēja žurnālam “Mans Mazais”. Man šķiet, ka toreiz uz kādu no jautājumiem atbildēju, ka mūsu attiecības pēc bērna piedzimšanas nav mainījušās – patiesībā ir kļuvis tikai labāk. Tagad no šīs atbildes man ir mazliet kauns. Tā gadās, kad intervē pavisam jauniceptu māmiņu…Varbūt es baidījos atzīt, ka kaut kas tomēr mainās… Tāpēc konferencē es jo īpaši priecājos, ka Ellija savā lekcijā nebaidījās atklāti stāstīt, ka lietas mainīsies, un būs arī grūti posmi, tomēr ar tiem var tikt galā, ja zina – kā.

Visspilgtāk man iespiedies atmiņā Ellijas Teilores teiktais, ka “vecākiem pēc bērna piedzimšanas nav jāatgriežas pie normālā. Vecākiem kopā ir jāstrādā, lai nonāktu pie jaunā normālā”, ar to domājot, ka mums nav jātiecas atgriezties pie dzīves, kāda tā bija pirms bērna piedzimšanas. Vai tas maz ir reāli? Ir jāpieņem, ka dzīves ritms un attiecības var mainīties, un tas nebūt nav slikti. Un ir pilnīgi normāli, ja konflikti pārim pēc bērna piedzimšanas kļūst biežāki – tā ir lielākajai daļai no mums! Ne tikai bērns augot piedzīvo pārmaiņas, bet arī vecāki.

Par to, kā attiecības mainīsies, nevienos kursos nestāsta. Pārsvarā viss ir par un ap bērniņu, mazliet arī par mammu. Tētis? Tētis, šķiet, tiek iecelts par atbildīgo situācijām, kad mammai kļūst grūti.

Reizēm mammai ir grūti iedomāties, kā jūtas tētis, un otrādi. Abiem no viņiem var kļūt grūti, reizēm – abiem vienlaikus… un ja vēl pa vidu raud bērns –  kas notiek tad? Rodas konflikts. Un ir jāatrod veids, kā no tā grūtuma izkāpt bez pārmetumiem vienam pret otru. Ir jāsaprot, ka esam komanda. Komanda, kurai patiesībā nepieciešama arī sava  atbalsta komanda, lai katrs no komandas dalībniekiem reizi pa reizei varētu atslābināties, ievilkt elpu un turpināt.

Skaidrs, ka attiecības vispār ir baigi intīmā lieta. Nereti līdz ar bērniem cilvēki ierauga viens otru citā gaismā. Cilvēki mainās. Reizēm saprot, ka tas, ko tu redzi tagad, nav tas, ko tu otrā cilvēkā vēlies ieraudzīt. Ir tik daudz puzles gabaliņi, kuriem ir jāsader kopā, lai attiecības vispār turētos. Es redzu, kā man apkārt ģimenes izirst, un es saprotu, ka tas nav bez iemesla. Tomēr ir jābūt arī ārkārtīgi drosmīgiem, lai spētu apzināties, ka savas dzīves ir nepieciešams mainīt –  šeit un tagad – nevilcinoties. Pārmaiņas var nozīmēt gan šķiršanos, gan palikšanu kopā.

2017. gadā Latvijā šķirto laulību skaits uz 1000 noslēgtajām laulībām bija 452 – tātad, gandrīz puse! Ja agrāk es par šo ciparu būtu brīnījusies, tad tagad – nē. Jo vecākošanās vispār ir baigais karuselis. Bērns nereti tiek audzināts tādā emociju gammā, ka pārim vienkārši fiziski nav spēka, lai būtu arī viens otram. Vismaz ne bez palīdzības. Mums vajag cilti! (Protams, ne visi šie pāri no statistikas, ir arī vecāki, bet pieļauju, ka daļa ir gan).

Lai gan mēs ar vīru vairs neesam tādi, kādi bijām, kad iepazināmies, joprojām esam komanda. Man šķiet, ka agrāk mēs bijām tikai “es un viņš”, bet tagad esam “komanda”. Stipra komanda, jo pie katra izaicinājuma, mums ir jāmeklē risinājums kopā. Kā teica Ellija – ir viegli aiziet, kad jūs esat divi. Bet, kad pa vidu ir bērns – tas vairs nav tik vienkārši. Tom, ja šo lasi – es nekur negrasos iet :D.

Ellija Teilore vecākiem, kas vēl ir gaidībās, iesaka gatavoties bērna piedzimšanai mazāk finansiāli, bet vairāk emocionāli. Aptverot, kas ir tas, kas var notikt ar jums. Saprotot, ka audzinot bērnus, jūs pieļausiet kļūdas. Tomēr kļūdas nav sliktas, jo caur tām mēs varam nonākt pie secinājumiem, kas ieteikmēs mūsu rīcību nākotnē.

Būt par vecākiem – tā ir izdzīvošanas skola. Tas attiecas ne vien uz rūpēm par bērnu, bet arī rūpēm par savstarpējām attiecībām. Ir liela iespēja attālināties, aizmirst samīļot, un pavaicāt vienkāršo – kā tev iet? Reizēm var šķist, ka tas jau nav svarīgi.. bet ja ne tas, kas tad ir? Tu vari to aizmirst vienu dienu, otru, trešo… un ceturtajā vairs neliksies svarīgi. Es tā negribu. Es negribu būt vienaldzīga. Es gribu strādāt pie tā, lai mūsu “jaunais normālais” būtu vēl foršāks, kā iepriekšējais.

Un kā ir jums?

FOTO : Laura Šūlmeistere
Titulbilde : Marta Logina

6 komentāri

  1. “Mums vajag cilti!” Bravo, Laura, gudri un mīļi.

    Atbildēt
  2. Paldies Laura par šo rakstu! 🙂👍

    Atbildēt
  3. Bet tas ir tikai normali,ka cilveki pec noteiktiem gadiem klust savadaki,mainas kaut kada zina. Piemeram,jaunibas maksimalisms un kategorisms nebus vairs cilvekiem ar zinamu briedumu. Sapni un iluzijas ar ne jau apbruzajoties. Realitate un ceretais par berniem ar ne. Varbut nak kada jauna ipasiba klat-pacietiba vai ka jauna sevi atklasana. Un tas ir ne tikai jaunizceptajiem vecakiem. Visiem.

    Atbildēt
  4. Paldies par ieskatu vienā no koferences tēmām. Ļoti gribēju arī tur būt, bet šoreiz nesanāca, tāpēc jo īpaši priecājos par Tevis rakstīto.

    Atbildēt
  5. Mēs arī nu jau 7 gadus cenšamies atrast savu “jauno normālo”. Vispār tas jaunais normālais ir jāmeklē pēc katra bērna piedzimšanas. Mēs tam ejam cauri jau 4. reizi. Ir bijis visādi. Dievs mums palīdz. Ir bijuši periodi, kad ilgstošā noguruma dēļ vispār pat nepieskaramies viens otram…Kamēr atkal viss sakārtojas kaut cik. Ir jāstrādā un jāgrib tās attiecības abiem. Abiem jāupurē sevi otra dēļ, kaut gan varētu atrast vislabākos attaisnojumus, sākot ar to, ka vienkārši viss ir apnicis un beidzot ar to, ka esmu nogurusi, jo visu dienu biju ar bērniem un mājas solī..Un lai cik grūti ietu, atcerēties to solījumu, ko Dieva priekšā viens otram devām, atcerēties, ka vieglāk jau vienmēr ir padoties. Tas ir kārtīgs darbs- kopt savu attiecību dārzu. <3

    Atbildēt
  6. Manā ğimenē arī jau gadu notiek attiecību “ğenerālā uzkopšana”.Protams,tas pēc bērna piedzimšanas,jo līdz tam vispār nestrīdējāmies.Uzskatu,ka pie vainas mani hormoni.Mēs nešķirsimies,jo labi apzinamies,ka tā ir krīze,kura kautkad beigsies un mēs tai tiksim pāri.P.S.statistika ir skarba,žēl!

    Atbildēt

Komentē