SITIENS SĀP. ABIEM.

SITIENS SĀP. ABIEM.

Pirms pacel roku, skaiti līdz desmit un meklē citu risinājumu. Tāda ir “Centrs Dardzedze” kampaņas ar mērķi izskaust miesas sodu praksi bērnu audzināšanā devīze.

No vienas puses brīnos, ka tiešām mūsdienās par to vēl ir jārunā. Bet ir. Tādēļ no otras puses prieks, ka “Centrs Dardedze” to dara – atgādina, ka bērna audzināšanā nav vietas vardarbībai.

Lielākā daļa vecāku piekrīt, ka bērna fiziska sodīšana ir slikta. Tomēr, pat tie, kuri cenšas audzināt bērnu neizmantojot fizisku sodu, reizēm zaudē savaldīšanos un disciplinē ar pērienu. Iespējams pazīstami, vai ne? Arī mūsu ģimenē esam kategoriski pret bērnu fizisku sodīšanu, bet, jā… ir bijušas reizes, kad dusmās vāries tik ļoti, ka tā vien gribas pacelt roku, lai gan apzinies, ka tas visu var mainīt tikai uz slikto pusi. Pāris reizes dusmās aizsvilstoties ir gadījies uzšaut pa dupsi, vai paraut bērnu aiz auss. Tā nav tēma, par kuru runāt skaļi, jo, kurš gan skaļi atzīs, ka ir sanācis nodarīt pāri savam bērnam? Tam nebūt nav jābūt spēcīgam sitienam ar siksnu, lai rastos pārmetumi.. Arī Centrs Dardedze atzīst, ka visbiežāk fizisko sodu pielietošanas iemesli ir vecāku izvešana no līdzsvara un bezpalīdzības sajūta. Mums gribas, lai mūs respektē, bet dažkārt ir sajūta, ka ar mūsdienu audzināšanas metodēm to ir grūti panākt, vai ne?

Un tomēr –  pat stresa pilnās situācijās vecāks var tikt galā, saglabājot mīlestību un cieņu pret bērnu. Arī es esmu ļoti strādājusi ar sevi iekšēji pie tā, lai tad, kad kaut kāds pašaizsargāšanās instinkts liek pacelt roku pret vājāko, to nedarītu. Tas pats attiecas uz bļaušanu. Tā ir tikai un vienīgi enerģijas patērēšana un negatīvas enerģijas vairošana. Man palīdz tas, ka es apzinos – ja es sabļaušu, vai nedod Dievs, pacelšu roku – pati pēc tam jutīšos vēl sliktāk par to, ko esmu izdarījusi. Pārmetumi grauzīs visu atlikušo dienu, nedēļu vai pat ilgāk. Tas nav tā vērts. Lai cik reizēm grūti būtu noturēties. Es zinu to.

Fizisks sods iebiedē bērnu, bet nemāca bērnam saprast, kāpēc vajadzētu uzvesties vēlamā veidā. Tas bērnu pazemo. Iedomājies, kā tu pats justos bērna vietā, kuram tiek darīts pāri? Kuram pāri dara kāds vecāks, stiprāks, pieaugušāks? Iedomājies to bezspēcības sajūtu, kas atstāj ilgtermiņa sekas uz bērna dzīvi..

Bērni, kurus fiziski soda, ir agresīvāki nekā citi bērni, viņiem ir grūtāk saprast, kas ir labs, kas slikts. Bērnā veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, jo vistuvākie cilvēki tīši un mērķtiecīgi rada vājākajam sāpes. Bērns turpina vardarbības ķēdi – pret citiem bērniem. Vēlāk var turpināt arī citās attiecībās, ar saviem bērniem.

Bērnu fiziska sodīšana Latvijā ir aizliegta ar likumu, tomēr reālajā dzīvē šāda prakse joprojām pastāv. Nebūsim vienaldzīgi gan attiecībās ar saviem bērniem gan situācijās, kad redzam ko tādu no malas – skolā, bērnudārzā, kaimiņu mājā…

Starp citu, blogā pati esmu dalījusies ar savu pieredzi un padomiem, kā tikt galā situācijās, kad pašam gribas dusmoties… : https://viensplusviens.lv/2017/08/ka-nedusmoties-lidzi-bernam/

*Pētījums, ko veicis Centrs Dardedze, atklāj, ka būtiska daļa Latvijas sabiedrības (32%) savu bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu. Lai gan 49% respondentu uzskata, ka bērna sišana kā audzināšanas metode nav pieļaujama, gandrīz tikpat liels aptaujas dalībnieku skaits (47%) tomēr pieļauj, ka dažās situācijās bērns var tikt disciplinēts ar sišanu. Atbildot uz jautājumu, vai sava bērna fiziska sodīšana būtu jāaizliedz ar likumu, 39% norādīja, ka aizliegt nevajadzētu. Vienlaikus pret bērna fizisku sodīšanu
pirmsskolas izglītības iestādēs cilvēki ir daudz neiecietīgāki nekā pret fizisku sodu ģimenē – 89% aptaujāto norādīja, ka šajās iestādēs fizisks sods ir aizliedzams ar likumu. Zīmīgi, ka vairāk nekā puse (54%) aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.

Pētījuma rezultāti: http://www.centrsdardedze.lv/data/materiali/petijuma-rezultati.pdf

4 komentāri

  1. Agresivaki par citiem…nu nezinu.Es tiesam esmu redzejusi nevaldamus bernus, kuri konkreti liek “miksto”vecaku teiktajam utt. Izlutinati un neaudzinati. Ari no labam un partikusam gimenem,kur ar viniem ucinas un nemas,bet vini apbizo vienaudzus. Parasti sadi vecaki, kas nespej tikt gala ar savejo, vinus nogruz valsts audzinasana, skaita dienas brivlaikos lidz bernudarza atversanai septembri,jo majas ta ir katorga but ar tadu. Pasiem ir vajadzigas nemitigas relaksesanas arpus majas, jo vide,kur butu jabut tavai miera ostai,tas nav iespejams. Es neesmu par perienu, bet ari “visus kakus viena maisa nebazu”.

    Atbildēt
    • Parasti šādiem vecākiem pietrūkst zināšanas. Viņi saprot, ka sist nedrīkst un nevajag, bet nezin ko likt vietā. Viņi sniedz tikai mīlestību, bet nav nekādu noteikumu un robežu, viņi nav autoritātes saviem bērniem, tāpēc arī nespēj tos savaldīt. Tas nav nekas jauns un bieži šādus vecākus var sastapt. Starp citu, bērniem šāda mīlestības pārpilnība diemžēl arī nāk par sliktu. Bērniem starp citu pat ļoti patīk skaidrība un noteikumi. Protams veselīgā balansā ar gādību rūpēm un mīlestību.

      Atbildēt
    • Piekrītu! 👍🏻

      Atbildēt
  2. Es neesmu tā tolerantā, kura saka ka katram var gadīties iesist. Es tiešām nesaprotu kā var pacelt roku pret ko mazāku un vājāku, turklāt kāda tajā ir loģika? Nekad neesmu situsi (ne viegli, ne ar roku, ne uzšāvusi ne aiz auss rāvusi) savus bērnus. Vienmēr domāju, ja jau man šajā brīdī ir grūti, pieaugušam cilvēkam, tad cik grūti ir mazam cilvēkbērnam, kurš tikai mācās izprast sevi savas sajūtas un pasauli? Ko es panākšu iesitot? Mēs, pieaugušie, taču nepieņemam, ka mūs sistu, piemēram , darbā par kādu pielaistu kļūdu?

    Atbildēt

Komentē