Mans mīļais divgadnieks

Mans mīļais divgadnieks

Nevienam nav noslēpums, ka divi gadi – tas ir īpašs vecums. Nav tā, ka citi bērna vecumi nebūtu izaicinoši un pārbaudījumiem bagāti, tomēr ne katram gadu skaitlim tiek piedēvēta “krīze”. Būsiet taču dzirdējuši par divgadnieka krīzi?

Par pašu vārdu “krīze” gan varētu ieslīgt garās diskusijās, tāpēc uzreiz atzīmēšu, ka krīze – tas ir normāls bērna attīstības posms. Patiesībā visu bērna augšanu un attīstību varētu nosaukt par krīzi, vai ne? Jo attistība taču notiek konstanti. Tomēr ne visas krīzes ir tik izaicinošas vecākiem, kā tas ir ar 2 – 3 gadu vecumā, un droši vien arī tīņu…

Arī mūsu mājās aug teju divarpus gadus vecs puika – Edvīns. Edvīns ir ļoti centīgs, patstāvīgs un radošs. Viņam ļoti nepatīk, ja viņam palīdz. Viņš ar visām varītēm cenšas izdarīt pats visu to, ko prot viņa vecākais brālis. Un patiesībā – viņam tas diezgan labi arī padodas. Edvīnam jau ir savs viedoklis, no kura viņš neatkāpjas. Ar savu divgadnieka valodas krājumu viņš diskutē un paliek pie sava. Vienmēr. Edvīnam ir daudz īpašību, kuras gribētu, lai piemīt arī man pašai. Tomēr Edvīns, kā jau divgadnieks, mēdz apjukt savās emocijās un dusmoties par to, ka pats sevi nesaprot.

No vienas puses, esmu sajūsmā par divgadniekiem. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ko par viņiem domā citi! Ja divgadnieks jūtas slikti vai dusmīgs – viņš to nekautrēsies izrādīt neatkarīgi no savas lokācijas vietas. Divgadnieka pasaules centrā ir viņš pats. Divgadnieks ir saule, bet mēs pārējie – planētas, kas riņķo ap viņu. Un ziniet, tas nav slikti. Viņš ir bērns, kurš mācās un atklāj pasauli, bet kuram arī ir vajadzīgs patstāvīgs atbalsts un mīlestība jebkurā diennakts stundā. Un es cenšos to dot.

Tomēr vakar, kad divgadnieks bija kārtējo reizi izbēris pa māju kaķu barību, un dienas noslēgumā vēl metot pa gaisu bļodu, sagriezis manu pirkstu, mana pacietība sāka zust… Gadās tādas dienas, kad arī man apnīk dvigadnieka neprognozējamās izdarības, tomēr, pateicoties pieredzei ar vecāko dēlu, par krišanu zemē 10 x pa ceļam uz mājām, spēju pasmaidīt. Zinu, ka tas ir tikai posms, kuru nomainīs cits. Vieglāks? Diez vai! Bet kas gan vispār “bērnkopībā” ir tā pa īstam viegls?

Es zinu, ka uz divgadnieku nav nekādas jēgas bļaut. Es zinu, ka runāt ar divgadnieku, reizēm ir runāt kā pret sienu, jo viņš savu rīcību nemainīs tikai tāpēc vien, ja es teikšu, ka tā nedrīkst. Iespējams, divgadnieks vispār nedzirdt vārdu “nē”. Jebko, ko mē sakām, viņš uztver kā mudinājumu darīt. Nevis nedarīt.  Ja divgadniekam teikšu – neber, lūdzu, ārā kaķu barību, divgadnieks skries pie kaķu bļodiņas, lai izbērtu to vēlreiz. 

Tomēr ar divgadnieku sadzīvot nav neiespējami. Ir tikai jāatrod pareizais veids. Un nē, tas neizdosies 100% gadījumu, tomēr vecākiem ir jābūt rīcības plānam ikdienišķām situācijām. Attiecībās ar divgadniekiem labi nostrādā uzmanības novēršana un aktivitātes maiņa. Ja divgadnieks izlēmis kārtējo reizi tualetes podā mēst mašīnas, tad kā alternatīvu varam piedāvāt mest mašīnas lielā ūdens bļodā (kura vēlams ir ielikta vannā, citādi var gadīties, ka visa grīda būs ar ūdeni:)).

Vismaz mūsu divgadnieks grib pamēģināt visu darīt pats. Lielākā kļūda ir kaut ko, bērnam nepavaicājot, izdarīt viņa vietā. Šķiet, divgadniekam patīk justies lielam. Reizēm nav ne laika, ne pacietības gaidīt, kad bērns visu izmēģinās pats, pie tam rezultāts nereti neatbilst vecāku standartiem. Man nav zinātnisku pētījumu, ko jums likt pretī, bet es ticu, ka mazais cilvēks, kurš gatavojot pusdienas man palīdz rīvēt sieru, iegūst daudz vairāk, kā tikai prasmi siera griešanā.

Ar šo visu gribēju atgādināt gan sev, gan jums, ka visas grūtības, kuras piedzīvojam attiecībās ar divgadniekiem, ir pārejošas. Jā, man arī ir dienas, kad visa diena ir viena liela krīze, kad pa grīdu mētājas kaķu barība (un reizēm arī smiltis!), izlietas ūdens glāzes, un mazais vēl apčurājis grīdu (podiņmācība, jūs zināt)… Man arī ir dienas, kad mans dēls uzvedas kā blenderis bez vāka… Un es viņam nebaidos teikt, ka esmu dusmīga, vai skaidrot situācijas, kad viņa rīcība dara pāri citiem. Nav viegli, nav. Bet ir vieglāk, kad pieņem savu divgadnieku un necenties viņu mainīt par labu kaut kādiem sabiedrības standartiem. Divgadniekam ir jāļauj uzvesties kā divgadniekam! Vienalga – ir tas mums ērti vai nav!

 

 

 

8 komentāri

  1. Manējais divarpusgadnieks ir pirmais no trim, kas reizēm mēdz krist zemē. Pilnīgi jauns pārbaudījums 🤣

    Atbildēt
  2. Piekrītu,lai arī meitai jau 3g. un laukā nāk jau biku citas, vecuma ‘krīzītes’… esmu par emocijām bagātiem, radošiem un ar iniciatīvu apveltītiem bērniem…. negribētu,ka man būtu paimeitiņa,kurai ko pasaka,to dara….kur noliek, tur sēž…. dzīvē manuprāt šiem mazajiem blenderiem būs vieglāk panākt un izcīnīt savu…. protams esamu arī par robežām, bet ne par to kā bija manā bērnībā- paskaties citi tā nedara, Pēterītis gan labi uzvedas un visa šitā salīdzināšana, kad bija jābūt kā visiem-pareizai!

    Atbildēt
  3. Eh… cik daudz komplimentu saņemu par to cik man foršs bērns (3gadi) (sobrid saņemu, redzēsim kurā brīdï atkal sākšu dzirdēt citua viedokļus) – cik labi runā, kāda loģiskā domāšana, cik forši var sarunāt, cik labi ēd (lielākoties izvēlas dārzeņus un augļus našķu vietā, ēd pamatïgi arï visu ko citu), cik gādīgs (saka ka māsīcai jāļauj pagulēt, jo viņa piekusis). Un tajā pašā laikā, ko ir nācies dzirdēt – izlaidīšu tik daudz rokās nēsājot, vajag režīmu barojot, nevar laisy bērnu virtuvē, bērns nedrīkst runāt, kad runā pieaugušie, nevar ļaut spēlēties ar pārtiku (izveidoju mājā smilšu kasti no mannas, kur mazais dzīvojas), nevar takš ļaut zīmēt uz sienām (es zināju ka to darīs, tāpēc sienas tika krāsotas, lai var pēc tam pārkrāsot)… utt… tikai āķis, ka par cik ļauju teju visu, tad kad neļauju, to respektē. Par cik maksimāli cenšos viņam atbildēt un “paklausīt”, kad man tiešām vajag, man arī tiek paklausïts un 80% gadījumu visu var sarunāt (ja ir paēdis un izgulējies). Par cik man arï ir emocijas un es dusmojos un viņam to pasaku, un identificēju viņa emocijas, viņš tādas pamana arï citiem… pamacit māk visi, bet man arī šķiet, ka atslēga dzīvošanā ir pieņemšana, ka mans bērns grib to ko grib, es jūtu to ko jūtu. Vnk jāizdomā ko ar to darīsim! Apspiedīsim, ignorēsim vai respektēsim!

    Atbildēt
  4. Ak,cik super! Man mājās aug gadu un 5 mēnešus jauna jaunkundze un 10 gadus jauns tīnis(jā,jau tīnis).
    Ir tik forši lasīt šo un atcerēties dēlu. Un tikpat satraucoši ir saprast,ka mazais pusotrgadnieks jau sāk savu divganieka izgācienu! Be strong!

    Atbildēt
  5. Man viena dūdiņa drīz beigs blenderēt un otra sāks…Divi bezvāka blendera posmi pēc kārtas :D

    Atbildēt
  6. Ar meitiņu, kurai nu jau drīz būs 5 gadi, nekādu divgadnieka krīzi nejutu. Bija varbūt mazliet grūtāk, bet ļoti palīdzēja informācija par šī vecuma īpatnībām. Varbūt arī ar pirmo bērnu bija vairāk laika viņā ieklausīties, izprast. Toties ar dēliņu, gandrīz divgadnieku ir pavisam citādāk! Jau no gada vecuma izvēlas apģērbu un tagad arī krīt gar zemi un ir visu varenais, patstāvīgais džeks, kurš paliks nelokāms savos uzskatos. Tas ir tik forši, jo šī man ir pavisam cita pieredze.

    Atbildēt
  7. Ari mans divgadnieks ir nokritis publiska vieta uz zemes. Ta ka esmu grutniece,nedrikstu smagumus stiept,un sadas situacijas ir ka ir, jo variants panemt rokas un aiziet uz masinu neder. Tad ari visvairak tracina kundzisu skatienu(izteikta luresana virsu). Varbut vinu laikos zale bija zalaka, berni nekrita pa zemi utml.?

    Atbildēt
  8. Jā, viņi ir tik jauki. Un trīs gados tas nemaz nebeidzas, tikai tad viņi sāk arī runāt pretī. :) (Vismaz manējie.)

    Atbildēt

Komentē