Opā!

Opā!

Šobrīd mūsmājās ir izteikts “Opā!”* posms (divarpusgadniekam). Lai gan Edvīns arī lielu daļu laika pavada patstāvīgi un radoši spēlējoties, pēdējās nedēļas “opā” izskan vairāk kā parasti.

Patiesībā es vēl ļoti labi atceros to laiku, kad Edvīna vecumā bija Everts. Un bija tieši tas pats! Opā gribēja, kad gatavoju ēst, opā gribēja, kad nācām no dārziņa mājās. Opā gribēja, kad tikko pamodies, un opā gribēja, kad devāmies gulēt. Toreiz gan bija mazliet cita situācija – es biju stāvoklī, ar jau diezgan lielu punci (7 – 8 mēnesī), un šo “Opā!” posmu norakstīju uz otrā bērna gaidībām. Domāju, ka mazais juta, ka drīz ģimenē vairs nebūs vienīgais, tādēļ izteikti atkal pieprasa manu uzmanību.

Bet re, tagad es stāvoklī neesmu, bet bērns “Opā!” grib tāpat! Tad, kad Evertam bija uznācis šis posms, arī pamanījos uzrakstīt bloga ierakstu (vari izlasīt TE ), kuru man pašai tagad bija interesanti pārlasīt. Tomēr prasās to papildināt, jo daudzas lietas, kas attiecas uz bērnu audzināšanu, šobrīd uztveru jau citādi.

Es ar Evertu laikā, kad līdz Edvīna dzimšanai bija palicis mēnesis.

Pirmkāt, man ir pilnīgi vienalga, ja kādam šķiet, ka bērns ir pārāk liels, lai viņu nestu opā. Mēs taču visi zinām, ka tas beigsies. Mans garais piecgadnieks zina, ka es opā viņu fiziski vairs nevaru panest. Pasēdēt opā gan ar lielāko prieku vēl ļauju, bet tas notiek ļoti reti, un vienmēr pēc manas iniciatīvas, jo viņš to vienkārši negrib! Tētim plecos gan vēl mēdz paprasīt :)).

Otrkārt, iedomājos sevi bērna vietā. To es cenšos darīt vienmēr, kad mani kaitina vai traucē kāda bērna uzvedība… Es apzinos, ka nejau speciāli viņš vēlas manu dienu padarīt grūtāku. Drīzāk grūti ir viņam pašam. Varbūt bērnu nomāc kaut kas, ko viņš vēl neprot izteikt vārdos, varbūt viņš šādi nomierinās pirms došanās uz bērnudārzu un atgriešanās no tā.

Treškārt, es apzinos, kā šis nav kaut kas, ar ko būtu jācīnās. Vienkārši vajag ļauties. Ļauties tuvībai ar bērnu. Kad tad vēl? Un, ja nomizot kartupeļus tajā brīdī šķiet svarīgāk, es padomāju, vai es to tiešām nenožēlošu kaut kad nākotnē? Es nevaru galvot, ka atkāpšanās no sava ego šobrīd, garantēs man labas attiecības ar bērniem nākotnē, bet man gribētos cerēt, ka kaut nedaudz tomēr jā. Savā ziņā man palīdz tas, ka pēc sava piecgadnieka jau redzu, ka esmu viņa uzticības persona. Esmu pirmais cilvēks, pie kā viņš vēršas, ja kaut kas nomāc. Un, manuprāt, bērna uzticība ir milzīgs kompliments tam pašam manam ego, kuram nācās pielāgoties bērniem, kad viņi bija mazāki. 

ĪSUMĀ : ja ej šim cauri tagad, tad zini, ka tas OPĀ tagad, ir investīcija tavām un bērna attiecībām nākotnē. 

Un kas attiecas uz grūtniecēm, kurām fiziski nav atļauts nēsāt vēl vienu bērnu rokās (es gan reizēm nēsāju līdz pat dzemdībām), bērni jau nav muļķi. Arī pasēdēt cieši blakus, vai klēpī dīvānā ir kaut kas līdzīgs tam pašam “opā”  :).

*Un tēti, “opā” ir tas pats, kas “plecos”  :).

 

10 komentāri

  1. Avatar

    Ha ha. A varbūt šoreiz arī tomēr esi stāvoklī? ;)

    Es savus “lielos” bērnus vienmēr cēlu opā arī grūtniecības laikā. Ja to dara regulāri, tā nav milzīga slodze. Un piedevām man pašai tas ļoti patīk. Ka tieši tagad viņš grib samīļoties. Kas zin, kas būs pēc gada, pieciem un divdesmit.

    Atbildēt
    • Laura

      Jā, piekrītu – organisms pierod :)
      Un nē,neesmu gan :D

      Atbildēt
  2. Avatar

    Ziemā “opā” 3 gadnieku un stumt otru ratos ir īsts izaicinājums, ietves ne visur notīrītas un un ziemas abģērbi ir slideni, ka ar vienu roku to 3 gadnieku nemaz nevar noturēt. Tad beigās sanāk 3 gadnieks ratos un mazais rokās…..
    Tādēļ, es reizēm no ” opā” atpērkos ar našķi, lai nav neviens pa slidenu ietvi jānes…

    Atbildēt
    • Laura

      Oi,’cik bieži man tā ir bijis!
      Jā, ziema nav pateicīgākais laiks opā nešanai ārā, tas gan!

      Atbildēt
  3. Avatar

    Hē – mums tas pats sākās pirms kāda mēneša, pusotra. Un kad paceļu, tad tāda pārlaimīga “Es esmu opā!!!”, un staro kā maija saulīte. :D Citreiz, kad gribu apsēsties, jo nu reāli smaga tak (jau 17kg!!!), tad saka “Es gribu kārtīgi opā!!” :D

    Atbildēt
    • Laura

      :D Arī man ir teikts – gribu pa īstam opā :)

      Atbildēt
  4. Avatar

    Pie šī ‘pēc sava piecgadnieka jau redzu, ka esmu viņa uzticības persona. Esmu pirmais cilvēks, pie kā viņš vēršas, ja kaut kas nomāc’ man sirds notrīsēja! :)) Ļoti, ļoti gribētos pēc pāris gadiem teikt to pašu

    Atbildēt
  5. Avatar

    Turklāt bonusā, kas par muskuļiem tiek uztrenēti. Mani divi dažkārt sagrib abi reizē opā, tad saprotu ka varu pacelt gandrīz pati savu svaru (ar drēbēm ieskaitot, noteikti). 🙈😁👍

    Atbildēt
  6. Avatar

    Cik tad ilgi opa prasisies. Atri izaugs un aizskries sava dzive. Jabauda bridis.

    Atbildēt
  7. Avatar

    Paldies par rakstu! Es pat neaizdomājos par tik ikdienišķu lietu, kā opā :)
    Savu 2 gadi un 8 mēneši razbainieku nesu uz dārziņu un atpakaļ, ja prasa opā! Un pat neiedomājos, ko citi padomās. Man gribas tos jaukos brīžus ar savu lielo dēlu. Vēl jau nedaudz liekas, ka tā samīļošana opā ir tas mazākais ko varu dot, jo atstāju dārziņā, kamēr pavadu visu laiku ar jaunāko dēliņu. Bišku no manas puses izklausās kā vainas apziņa.
    Pirms gada, kad gaidīju jaunāko bērniņu, arī neatteicu opā un ar lielu prieku nēsāju cik vien varēju (labi, ka veselība man to atļāva).
    Un vēl taču ir praktiskais labums – ātrāk nokļūstam, kur nepieciešams un apavi tīri ;).

    Atbildēt

Komentē