Veselā saprāta meklējumos

Veselā saprāta meklējumos

Mani bērni vairs nav nekādi mazulīši, tomēr jautājums “Kā saglabāt veselo saprātu?” joprojām ir vietā. Citas dienas vairāk, citas mazāk, bet, godīgi sakot, šis ir pavisam reāls jautājums, uz kuru atbildes meklē daudzas mammas un tēti (un noteikti arī cilvēki ārpus šīm kategorijām, bet šoreiz runāšu pārsāvot šīs).

Vispirms es gribētu pieminēt, ka no šī jautājuma nav jākautrējas. Arī tad, ja sabiedrībā ir cilvēki, kuri turpina kladzināt, ka “jauno māmiņu problēmas nav īstas problēmas”, “citiem ir vairāk bērni”, “citiem ir vēl grūtāk” un “ko tik vēl neizdomās”. Bet mēs esam mēs –  šajā brīdī un situācijā, un mūsu pienākums, pirmkārt, jau ir domāt pašiem par sevi, savu labsajūtu, nevis  “tiem tur”, kas bērnus audzināja laikā, kad mājās nebija pat veļas mašīna. Vienvārdsakot – nesalīdziniet. Un ja kāds jūsu pārgurumu un “veselā saprāta meklējumus” nesaprot – ziniet, ka par spīti novērojumiem, jūs neesat tādi vienīgie!

Meklējot recepti vesela saprāta saglabāšanai, vispirms vajadzētu definēt, ko mēs saprotam ar “veselo saprātu”? Mana, kā vecāka izpratnē, veselais saprāts nozīmē spēju saglabāt konsekvenci bērnu audzināšanā. Tas nozīmē spēju parūpēties par savām un bērnu vajadzībām, regulāri nebūt viegli aizkaitināmam un dusmīgam. Veselais saprāts noteikti nes līdzi kaut kādu apmierinātību ar savu dzīvi un spēju priecāties. Man veselais saprāts nozīmē spēt regulēt savas emocijas un spēt loģiski risināt problēmsituācijas (gan tās, kas saistītas ar bērniem, gan citas). Nu, piemēram, nesākt bļaut uz bērniem tāpēc vien, ka viņi kārtējo reizi ir sastrīdējušies.

Kur tad atrast to veselā saprāta recepti? Paskat, pat  50% no google meklētāja “veselā saprāta rezultātiem” saistīti ar bērniem. Atrast to recepti  noteikti nav vienkārši, pie tam katram tā var būt cita. Teikšu godīgi, es neesmu labākais piemērs, arī, ja jums tā līdz šim ir šķitis. Mans vīrs varētu jums godīgi pastāstīt, kāda esmu ikdienā… Viņš noteikti nevarētu apstiprināt, ka es pilnīgi vienmēr, esot ar bērniem, esmu saglabājusi veselo saprātu :D. Ne velti reizēm viņš mani pats sūta vienu uz kino vai kafejnīcu, jo ļoti labi jūt, kad man visa “tā” ir par daudz. Tajā pat laikā, es ik dienas cenšos būt konsekvents vecāks, un man ir savas metodes, kā nomierināties arī ikdienišķās stresa situācijās.

PIRMKĀRT, manuprāt, ļoti liela “veselā saprāta” atslēga slēpjas ikdienas RITMĀ un RITUĀLOS. Režīms vai ritms – sauciet, kā gribiet, bet, novērojot savus bērnus, varu 100% apgalvot, ka viņi uzvedas un jūtas daudz labāk tad, kad zina, kas ar viņiem notiks. Ceļamies vienā laikā, ejam gulēt vienā laikā. Katra darbība no rīta ir atstrādāta, tāpat arī vakaros. Bērniem ir svarīgi zināt arī, kurš no vecākiem atnāks pakaļ uz bērnudārzu. Ar šo diemžēl reizēm sanāk grēkot, jo ne vienmēr zinu, vai vīrs palīdzēs ar izņemšanu. Bet, ja tas ir zināms, tad no rīta laicīgi abiem pasaku, kurš no vecākiem un cikos atnāks pakaļ. Sīkums pieaugušajam, bet svarīgi bērnam! Ļoti, ļoti svarīgi ir mazie rituāli, kas palīdz bērnam sagatavoties dienai, gulēšanai utt. Piemēram, Edvīnam šobrīd ir svarīgi no rītiem un vakaros salikt divas puzlītes. Tas ir svarīgs solis, ko nedrīkst izlaist, piemēram, tāpēc, ka mums kaut kur jāsteidzas. Nē! Tas ir viņa rituāls, kas viņu nomierina. Padomājiet paši par saviem rituāliem – piemēram, vai vari iztikt bez rīta kafijas? Ui.. piemēram, es būtu daudz vieglāk aizkaitināma, ja no rīta atklāšu, ka beidzies piens, ko pieliet kafijai! Bērni kafiju vēl nedzer….Tāpat ļoti lielu lomu spēlē VIDE. Jo mazāk mantu, jo mazāk ko sajaukt un kārtot… bet te vairāk jums nav palīdzēt Marie Condo, ne nes :).

OTRKĀRT, pamēģini “iekāpt otra kurpēs”. Šobrīd abi bērni iet bērnudārzā, un, lai gan varētu šķist,ka tā jau tāda izklaide vien bērnam ir, bet tā nav. Bērnudārzā varbūt ir forši, bet tas nogurdina. Un jo mazāks bērns, jo vairāk viņu tas nogurdina. Lai gan mani ļoti kaitina piecgadnieka čīkstēšana, kas periodiski viņam uznāk, tad es pamēģinu atcerēties pati sevi. Vai es bērnībā tā darīju? Jā, un kā vēl :). Kad bērns čīkst, es savā galvā sāku dungot kādu melodiju, vai arī novēršu viņa uzmanību, uzsākot sarunu par kaut ko pavisam citu. Un tāpat saprotu, ka pēc garas dienas arī viņam gribas pasūdzēties, pieaugušie taču arī tā dara. Ar divgadnieku ir citādāk. Viņam bieži uznāk “izrādīšanās”. Piemēram, es atnāku pakaļ uz bērnudārzu, Edvīns nokrīt zemē, atsakās ģērbties, sāk bēgt prom. Vai mani tas kaitina? Jā, ļoti. Bet neiešu jau bērnudārzā bļaustīties :D. (starp citu, esat novērojuši, cik sakostiem zobiem vecāki reizēm ar bērniem runā dārziņos, kad viņi neklausa? :D). Tādos brīžos es ievelku elpu un atgādinu sev – ok, bērns visu dienu ir bijis “padevīgs” dārziņā. Atnāk mamma, un visas slūžas ir vaļā. Bērns atkal var būt bērns – kāds viņš ir ar savējiem! Jautrība tikai sākusies :)). Īsumā – katrai bērna (mūsuprāt) sliktajai uzvedībai ir kāds iemesls. Reizēm tas pat ir glaimojošs mums pašiem. Un kad to apzinies, ir vieglāk to pieņemt.

TREŠKĀRT, padomā par sevi. Kas ir tās lietas, kas tevi ikdienā kaitina visvairāk. Vai tiešām tās nav atrisināmas? Kaitina kaut kas, ko neizdara vīrs? Kaitina bērnu uzvedība? Esi uzņēmusies par daudz? Nu šādā brīdī derētu atcerēties, ka neviens cits jau tavā galvā iekāpt nevar. Būs vien jāatver sava mute un jārunā. Jārunā un jārisina situācija, lai tas viss nenonāk līdz pārāk lielam aizvainojumam un dusmām. Reizēm grūtākais ir sākt runāt, tālāk jau viss nereti ir daudz vienkāršāk! RUNĀ ar vīru / sievu, runā ar draudzeni, runā ar citām mammām / tētiem, runā ar terapeitu! Everything counts! 

CETURKĀRT, atrodi laiku sev, radi savus rituālus. Es zinu, cik tas izklausās klišejiski un banāli! Tā it kā tas būtu tik vienkārši, vai ne? Es zinu, man arī ir divi bērni, es saprotu, ka situācijas ir dažādas. Man personīgi ir bijuši dažādi periodi. Kad maze bija vēl bēbīši, tas laiks sev man bija vienkārši seriāls telefonā, ko skatījos, kad mazie aizmiga. Paralēli, protams, tika piekosta šokolāde. Kad beidzu mazos barot ar krūti, kļuva vieglāk vienai kaut kur iziet, kaut uz stundu. Šobrīd sūdzēties vispār būtu grēks, jo mazie iet dārziņā un savu ikdienu plānoju pati. Bet es to ļoti, ļoti novērtējo, jo labi atceros, ka bija laiks, kad tā nevarēju, un šķita, ka kaut nedaudz brīvības sajūtas manā dzīvē vairs nebūs nekad! Brīžos, kad mazie slimo, vai vīram ir kāds garāks komandējums, vai noslogota nedēļa darbā, es meklēju savus mazos rituālus, pie kuriem pieķerties. Tie mani notur pie dzīvības – nomierinoša tēja…varbūt glāze vīna… varbūt zvans draudzenei… kāda lapa žurnāla…tas viss mums ir tepat blakus. Ir tikai jāsaredz. Un dienas / nedēļas / mēneša beigās sevi noteikti var apbalvot ar pašas iedomātu balvu.

PIEKTKĀRT, nenosodi sevi. Mammas vainas apziņa. Pazīstams vārdu savienojums? Man – pat ļoti. Visbiežāk rodas brīžos, kad bērniem uzlikts pārāk daudz multeņu, kad iedots ēst kaut kas neveselīgāks, kad esi bez pamatota iemesla sabļāvis. Ir nenormāli grūti atbilst VISIEM mūsdienu ideālā vecāka standartiem, kurus mums uzspiež mediji un sociālie tīkli. Es jums saku – nereāli! Pluss vēl reizēm jāpierāda sevi un savas “vecākošanās” spējas vecākajai paaudzei. Tomēr ir jāpieņem, ka mēs nevaram būt perfektas visās jomās. Un par to nav jājūtas vainīgiem. Varbūt mazāk jālūkojas Instagramā, vai mazāk jāklausās apkārtējos. Un ja tev vakarā šķiet, ka diena ir bijusi totāls sū*ds, un esi izgāsusies it visās jomās, pajautā bērnam (ja viņš jau prot atbildēt) – kas viņam šodien patika? Tici man, pat, ja biji dusmīga visu dienu, sabļāvi, un ko tik vēl ne, mazais to visu redz citām acīm. Nu paskaties, cik laimīgs viņš čuč vakarā…

Lai izdodas? Neesiet bargi pret sevi – ne mammas ne tēti. 

The struggle is real but it’s worth it. 

22 komentāri

  1. Avatar

    Labs ieraksts!

    Atbildēt
  2. Avatar

    Paldies,Laura!Kà vienmèr patiesi un atkláti.Man arī liekas,to veselo sapràtu vieglāk uzturēt,kad saproti un atzīsti sev,ka nemaz nevari būt PERFEKTS!Un ir tiesības kļūdītes.tad arī paliek vieglāk.un noteikti-sevis palutināšana :)

    Atbildēt
  3. Avatar

    Jā, tā salīdzināšanas problēma ir problēma. Nemāku tikt ar to galā. Jo radiniecei ir 4 bērni un viņa strādā, bet man tikai 1, kurš iet dārziņā, bet es “sēžu mājās”.. Un atļaujos vēl justies ar kaut kaut ko neapmierināta..
    Un tie sakostie zobi dienas beigās dārziņā :-D labi pazīstami!!

    Atbildēt
  4. Avatar

    Mana bērnu dārznieka rituāls ir izdzert glāzi piena ar medu, un tas nekas, ka esam aizgulējušies par pusstundu, ir jāapsēžas un jāizbauda tas dzēriens.

    Atbildēt
  5. Avatar

    Kad man pirms pieciem gadiem piedzima mans pirmais dēls,es biju absolūti laimīga,bet arī ļoti apmulsusi,nobijusies un likās manai dzīvei kaut kādā ziņā ir beigas.:).(ar vīru astoņus gadus bijām dzīvojuši tikai divatā.) Tad vienā brīdī,kad atkal likās- ārprāts,es to nevaru vairs izturēt,kāds cilvēks man teica: “bet,tu,vienkārši,ļaujies.Ļaujies tam visam.” Un es patiešām ĻAUJOS visam ko piedāvā mana ikdiena ar piecgadnieku un nu jau arī ar divgadnieku. Jaunākais neiet BD,un lielajam arī bieži dodu brīvdienas. Piekrītu,Laura,visam ko raksti un tik ļoti tas sasaucas ar manu ikdienu. Un kad ir tas besis,kad viss līdz brošai,es joprojām pie sevis skaitu kā lūgšanu: ĻAUJIES… un man šis tiešām palīdz.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Un kā Tu tiec galā ar to attiekšanos ģērbties dārziņā?
    Man ir tieši, tieši tas pats 95% reižu, kad atnāku pakaļ. Jau vairāk kā gada garumā (kopš iet BD). Es varu mierīgi runāt, teikt, mēģināt noķert, samīļot, nedarīt neko, gaidīt,es nezinu, ko vēl, tas viss ir kaķim zem astes. Apguļas zvaigznītē uz grīdas, izslauka visu grīdu ar drēbēm, tad uztaisa skandālu, ka drēbes netīras (nubet loģiski tak, jo grīda reāli slapja un netīra BIJA), tad it kā sāk ģērbties (vai ļauj sākt ģērbt), gandrīz visu jau uzvelkam un tad (šis man reāli kaitina visvairāk) ar kombi jau uzvilktu sāk nēsāties pa visu gaiteni vai vārtīties, vai neģērbties vai tml.. Ķip (es saprotu, ka ne jau speciāli) dara visu, lai rihtīgi sasvīstu un tad pēc tam varētu labi atsalt sēžot velobeņķī ~20min.
    Visa grupiņa jau ir saģērbusies, izgājusi laukā, mājās vai pat jau no āra pastaigas ienākusi atpakaļ, kamēr manējā tur izpildās citreiz pat vairāk kā stundu. Ja esam 20 minūšu laikā tikušas galā, tā jau ir izcili veiksmīga diena. :/

    Atbildēt
    • Laura

      Cik pazīstami :D!
      Kā es tieku galā? Netieku :)
      Cenšos iet pakaļ brīdi, kad ir jau saģērbts ārā. Tad kaut cik vieglāk. Tomēr ne vienmēr tā uzreiz nāk, citreiz tāpat jāizrādās. Ja baigi ilgi, tad saku, ka iešu prom viena un tad jau kat kad beigās atnāk…. protams, ir reizes, kad paņemu, nesu prom un tad ārā cenšos novērst uzmanību ar ko citu – piem, garāmbraucošs autobuss vai tml.

      Atbildēt
      • Avatar

        Nu jā – nezinu, vai ir vieglāk, zinot, ka vēl kādam ir tāpat. Vismaz mierinājums varbūt tāds, ka, ja es kaut ko daru nepareizi tai visā, tad toč neesmu vienīgā.. :D Gaidām, kad pāries? ;)
        Audzinātāja man vēl uzbrauca, ka es nenosakot robežas, jo ļaujot pa gaiteni skraidīt. Es tur iepriekšējā dienā teju apraudājos, kamēr dabūju viņu prom no bd (negribējās ar skandālu, tpc ilgi gaidīju, centos pa labam) un nu tad pie šiem audzinātājas vārdiem no tiesas apraudājos nākamajā rītā, jo nu imho es daru visu iespējamo.
        Foršas ir tās dienas, kad ir ko piesolīt, teiksim, brauksim uz veikalu, nopirksim granātābolu, brauksim uz baseinu, iesim ciemos pie Alises (draudzenes meita) vai tml., bet, kad nav, nu tad nav… Melot ar bērnam negribas. Ārā, kad pēdējo reizi biju pakaļ, ieraudzīja mani, pateica “čau!” un tad stūma mani prom ar visu riteni – ķip es nekur neiešu, es gribu te dauzīties pa kalniņu :D Nācās gaidīt, kamēr visi iet iekšā :) Plus vēl ja slapjāks/aukstāks laiks, tad baigi labi tāpat nebūtu ar tām pašām drēbēm, kur viņa izdauzās pēc tam vest velobeņķī pie -5-10C ~20min.. Tur jāsatuntulē drusku vairāk. Un tad jau protams “and so it begins” kā katru vakaru :D

        Atbildēt
        • Avatar

          Es dažkārt ierosinu sacensties, kurš pirmais saģērbsies, ja reizē ģērbjas vēl kāds bērns. Parasti tas nostrādā – nu ne jau tā, ka pilnībā pats tiešām saģērbjas, bet vismaz koncentrējas uz ģērbšanos ;)

          Atbildēt
    • Avatar

      Izklausas pagalam traki. Mans ari pec arsta apmeklejuma ir publiskas vietas kritis uz gridas,negribejis gerbties. Es atri savacu un prom eju vai nu uz masinu vai kadu klusaku vietu. Berniem patik skatitaji. To visu pasakumu skiet,ka nevajag ielaist tik ilgstosi. Savadak liekas,ka berns konkreti dikte savus noteikumus,bet jus esiet pieaugusais,jums ari ir savas darisanas, savs laiks,darbi utml. Nezinu,man ir vairaki berni. Gluzi vienkarsi nav tik daudz laika,lai ar vienu ta nonemtos kamer nikojas.

      Atbildēt
  7. Avatar

    Labs raksts!

    Atbildēt
  8. Avatar

    Ah..tagad ar smaidu atceros, kā mums tas “uzreizpēcdārziņaniķis” bija ar mazu nobīdi. Izņēmu – viss OK, mašīnā braucam, runājamies, smejamies – viss OK, bet tiklīdz kā atvērās mājās durvis (priekšā koridors un jākāpj uz otro) tā pasaule sabruka. Tas bija tāds dēla mazais ikdienas rituāls, kas ilga stabīli vairākus mēnēšus…Iekšā neies, bet ārā nepaliks…Pa kāpnēm pirmais neies, bet mamma arī nedrīkst būt pirmā. Uznest – nedo dies! Tāds pacietības mēra treniņš. Tētis vienmēr brīnijās, jo ar viņu kāpņu haoss netika pielietots.

    Atbildēt
  9. Avatar

    Paldies, ka Tu spēj TO visu pateikt skaļi! Es arī tā domāju, bet bieži apkārtējās vides stereotipi mani apklusina vai nokaunina.

    Atbildēt
  10. Avatar

    Ja bērnus audzinot ir vainas apziņa un tieksme salīdzināt, tad noteikti jāstrādā ar savu pašapziņu. Tas atmaksāsies ilgtermiņā.
    Ieteikums, aizkatinajuma brīžos nevis dusmas apspiest bet elpot. Izelpas un ielepas ļoti palīdz, daudz labāk nekā sakosti zobi. Un turklāt bērni aizkatinajumu tāpat nolasa, pat ja to neizrāda, tāpēc vēl jo vairāk izpildās. Gudrinieki :D

    Atbildēt
    • Avatar

      Tas vien, ka sievietes šeit saka “paldies” par atklātību jautājumos, ko vairākums noklusē sakostiem zobiem, izliekoties, liecina par to, cik spēcīga ir tā perioda ietekme, kad iedzīvotājiem Latvijā bija jāizliekas par to, kas viņi nav un jājūtas ne tā, kā viņi jūtas. Man personiski ir ļoti grūti un sāpīgi pieņemt sevī šī “mantojuma” šķautnes no iepriekšējām paaudzēm. Cenšos piedomāt un izskaust, cik iespējams.

      Atbildēt
  11. Avatar

    Sadi raksti ir loti labi. Tikai pie situacijas,kad berni iet darzina,un lidz ar to dienas lielako dalu nav majas(lasit tu esi pati ar sevi un savam darisanam)man skiet nelogiski runat par veselo sapratu utml. Ok,tas brivdienas varbut medz but nogurdinosakas…bet laikam jau mums katrai ir savs plecu izmers smagumu noturesanai.

    Atbildēt
    • Laura

      Pilnīgi noteikti tagad ir daudz vieglāk kā tad, kad biju “stay at home mom” 24/7. Bet arī ikdiena darbs + bērni mēdz būt nogurdinoša, un tas nav neloģiski..

      Atbildēt

Komentē