Savu mieru meklējot

Savu mieru meklējot

Pirms kāda laika Instagramā vaicāju, par ko vēlaties lasīt blogā. Man par pārsteigumu, vairāki jautājumi ienāca nevis par bērnu tēmām, bet par mani pašu. Kāda ir mana ikdiena, kā es restartējos? Kā atrodu laiku, kurā būt ne tikai mammai, bet arī sievietei? Lai iet – mēģināšu savas pārdomas un pieredzi par šo tēmu uzrakstīt.

Pagājušā gada nogalē, un vispār arī joprojām, daudz laika pavadu meklējot atbildes uz klišejisko jautājumu : “Kas es esmu?”. Kādu dzīves periodu izmisīgi esmu gribējusi būt mamma, esmu piepildījusi šo mērķi divreiz, un esmu vairākkārt arī “aplauzusies” šajā lomā. Esmu sapratusi, ka nespēju būt “tikai mamma” ilgtermiņā, veltīt visu savu laiku bērniem. Vēl pirms dažiem gadiem likās, ka būt “mājmammai” ir tik ļoti mans. Bet nav. Dzīvot pa mājām, nelaist bērnus bērnudārzā, un varbūt pat mācīt viņus mājās – lai cik ļoti es gribētu to spēt, esmu sapratusi, ka manā gadījumā tā būtu sevis laušana. Tas nav visiem… Es sapratu, ka es nebūšu tāda, kādu sevi ilgu laiku iztēlojos.

Lai gan reizumis šķiet, ka es sevi nemaz nepazīstu, un man pat būtu kauns paskatīties uz sevi no malas, es sevi iepazīstu arvien vairāk, un tuvojoties savai 30. dzimšanas dienai, arvien vairāk domāju par to – kas ir tas, ko gribu es pati. Ko gribu es, lai justos labi, nevis kādu mani gribētu redzēt sabiedrība. Es mācos celt savu pašvērtējumu, kas ir bijis kritiski zems, arī, ja no malas tā nešķiet.

Esmu apzinājusies, ka nejau aktīvi un “nepaklausīgi” bērni ir mana problēma, bet es pati. Esmu sapratusi – lai justos labi, lai justos apmierināta ar dzīvi, man ir vairāk jādara sev. Nevis jāziedojas. Un, iespējams, nebūs piemērotāka brīža kā šis, lai to darītu.

Pats svarīgākais man šobrīd ir plānot ikdienu, lai nedzīvotu stresā. Kad esmu nepārdomāti saplānojusi par daudz, es nobrūku. Vienu dienu, divas – izturēt vēl varu. Bet galīgi neesmu cilvēks, kas spētu 5 darba dienas aizvadīt intesīvi lidinoties no viena pasākuma uz otru, vai atdoties kādam projektam bez normālas gulēšanas pa nakti. Un tas nekas, ka citi to dara, es neesmu citi. Savas naktis esmu “atstrādājusi”. Vienai dienai nedēļā noteikti jābūt mājas dienai – vislabāk, ja tā ir pirmdiena, ko pavadu kārtojot māju, plānojot nedēļas darbus, veicot iepirkumus internetā. Ja esmu sagatavojusies nedēļai, tā arī paiet vieglāk. Man patīk paredzamība. Jo vecāka kļūstu, jo mazāk alkstu spontānu ideju. Bet tas nenozīmē, ka mana dzīve ir garlaicīga.

Vēl es mācos pateikt NĒ. Ar šo man vienmēr ir bijušas grūtības. Par daudz domāju, kā jutīsies tas cilvēks, kuram man nāksies pateikt NĒ, nevis, kā jutīšos es pati, ja teikšu JĀ. Tas attiecas gan uz dažādiem sadarbības piedāvājumiem, pasākumu apmeklēšanu, kuros esmu aicināta kā blogere/ influencere, spontāniem piedāvājumiem no draugiem / ģimenes (tas “NĒ” šajos gadījumos gan ir daudz retāks), un visu citu, ko varat iedomāties.

Man ir ļoti svarīga vienatne. Un kaut nedaudz, bet tā ir vajadzīga katru dienu. Es ļoti labi jūtos viena, tāpēc visbiežāk, piemēram, uz kino eju viena pati, man nepatīk kompānija. Reizēm, protams, prasās doties kaut kur kopā ar draugiem, bet pārsvarā es izvēlos vienatni. Varbūt tāpēc, ka man dzīvē ir nepieciešams balanss – jo, kad esmu kopā ar bērniem, vienatne ir deficīts. Esmu ar viņiem pa īstam. Kaut kādā brīdī man tās vienatnes ir bijis tik maz, ka tagad cenšos atgūties. Apzinos, ka tā ir ekstra, un novērtēju, ka šobrīd esmu tur, kur esmu, un varu darīt to, ko daru – varu būt VIENA. Es zinu, ka par šo sapņo liela daļa mammu, kas šobrīd ir mājās ar maziem bērniņiem, bet arī jūsējie izaugs. Tas brīdis, kad atkal vairāk piederi sev, pienāk.

Iespējams, es pārāk daudz domāju un analizēju sevi. Kāda es esmu, kāda es gribu būt. Ko vēlos sasniegt? Man ir savi mazie mērķi, bet par to, kā dzīvot ilgtermiņā, pagaidām man vīzijas nav.  Pēc dažiem mēnešiem man paliks 30 gadi, bet  es joprojām meklēju sevi. Un nebaidzos to atzīt. Jo kāpēc gan?  Un galvā skan Baz Luhrmann “Sunscreen” –

Don’t feel guilty if you don’t know what you want to do with your life…
the most interesting people I know didn’t know at 22 what they wanted to do with their lives
some of the most interesting 40 year olds I know still don’t

Tā, lūk, es šobrīd jūtos. Ne šis – ne tas. Kaut kur pa vidam. Nekāda praktiska labuma jau jums no šī raksta nebūs, bet galu galā – aiz visām receptēm, ieteikumiem, apskatiem blogā stāvu es pati. Prieks iepazīties, ja vēl neesam pazīstami ;)

L.

8 komentāri

  1. Avatar

    Pirms mēneša sāku rakstīt “itkā romānu”. Nezinu vai pietiks stāstāmā, lai pabeigtu, BET ne par to stāsts. Stāsts par to, ka lasu bloga ierakstu un mana romāna varone ir gandrīz mats matā ar tevi. Varbūt arī ar mani. Grūti jau sevi no varoņa atdalīt. Nu lūk… Arī viņa sev uzdod jautājumu “kas es esmu”, arī viņa pārāk daudz analizē sevi un domā kāda grib būt. Vai arī – kāda DRĪKST būt. Un pašvērtējumu švaks viņai.

    Komentārs var teikt ,ka par neko. Vienkārši lasīju ierakstu, un tik daudz sakritību. Interesanti tā.

    Atbildēt
    • Laura

      Cik interesanti :) Labprāt izlasīšu, ja izdosies pabeigt ;)

      Atbildēt
  2. Avatar

    Laura, no sirds paldies Tev par šo rakstu!
    Arī man šogad paliek 30, darbā pēc otrā bērna neatgriezos, jo viens tūlīt pirmklasnieks (no kā izriet sagaidīšana no skolas, mājasdarbi, treniņi, slimošanas utt) un mazā tik vasarā svinēs savus 2. Esmu izvēlējusies būt mājsaimniece – sasniedzama viņiem jebkurā brīdī un nenoguris atbalsts un sarunu biedrs aizņemtajam vīram pie vīna glāzes pusnaktī.
    Bet tuvojoties tam 30nieka slieksnim, gribas tik ļoti atrast to sevi. Hobiju, aizraušanos, piepildījumu.. Nav tā, ka izmisīgi meklēju, jo dzīve ir tik sakārtota un pateicībā baudu katru dienu, bet kaut kur apkārt lido tā sajūta.. Sev, priekš sevis, dēļ sevis.. Es ticu, ka viņa atnāks, tikai jāpaļaujas.
    Paldies, ka dalies! 💛

    Atbildēt
    • Laura

      Ļoti saprotu Tevi! Līdzīga situācija ir man.:

      Atbildēt
  3. Avatar

    Laura, sirsnīgs paldies par atklātību! Arī es neesmu tāda mamma, kā biju sevi iztēlojusies. Un vēl, man ir 38 un joprojām turpinās tie iekšējās labsajūtas un piepildījuma meklējumi. :)

    Atbildēt
  4. Avatar

    Paldies, Laura! Arī manu prātu nodarbina līdzīgas pārdomas un atklāsmes par dzīvi.
    Manuprāt, šīs ir ĻOTI svarīgas pārdomas, apzināties sevi un savas vēlmes. Un darīt! Vai vismaz mēģināt. Pēdēji punkti – darīt un mēģinàt- ir būtiski, bet grūtāk izpildāmi kā domas prātā.
    Paldies par rakstu! Cik forši, ka jaunas sievietes un mammas meklē sevi, lai būtu vèl labākas partneres, mammas un cilvēki!
    Lai mums visām izdodas! ❤️

    Atbildēt
  5. Avatar

    Kad man bija 30,es tik dziļi par sevi nedomāju.Es dzīvoju dzīvi tā viegli.Bet lūk tagad savos 43 es tā domāju,tā padziļāk-kas es esmu un kas ir kopā ar mani??Man ir draudzenes,tagad jāsaka,ka nosacīti,kuras par mani ir 10 gadus jaunākas un tais retajās sarunās atklājas interesants fakts-ka tas kas viņas piemeklē tagad,tas mani piemeklē tikai pēc 10 gadiem.Un tagad šai vecumā domājot es domāju,ko tad es darīšu vēlāk?Vai tad nebūs vēl grūtāk?Meitenes!!!Ko mums darīt?,,?Vai mums nav laiks domāt un skatīt,uztvert dzīvi vieglāk,vienkāršāk?Un jā,es ļoti mīlu vientulību.Tā manā šai vecumā ir deficīts tāpat kā Jums,jo veiksmīgi auklēju dēliņu.Es esmu laimīga savā vecumā auklēt veselu bērnu!!!Mums visām jābūt laimīgām,jo mums ir bērni.Bez bērniem mūsos būtu absolūts TUKŠUMS!

    Atbildēt
  6. Avatar

    Kaut ko lidzigu laikam ikviens kaut reizi dzive ir aizdomajies,jo sabiedriba noteikta vecuma “pieprasa” bernus,karjeru,nek.ipasumus un gan jau vel kaut ko. Galvenais ir but miera ar sevi un saviem lemumiem.

    Atbildēt

Komentē