Brīvās piektdienas

Brīvās piektdienas

Brīvās piektdienas (un dažreiz arī citas nedēļas dienas, bet piektdienas tomēr biežāk) ir tradīcija, kas ieviesusies vairāk jau mana slinkuma pēc. Kad četrus rītus nedēļā bērni cītigi modināti, brokastis steidzīgi gatavotas, un visi neuzkrītoši mudināti celties un ģērbties ātrāk (tā pa tiešo jau nevar steidzināt, vai ne), piektajā dienā saņemties ikrīta procedūrai katru nogādāt savā bērnudārzā bez starpgadījumiem kļūst arvien grūtāk. Un ja vien man nav ieplānoti kādi svarīgi darbi ārpus mājām, tad, ar rīta agrumā knapi atvērtām acīm, pāris minūtes analizējot, vai šodien pietiks spēka “brīvdienai” ar bērniem, bērnudārza audzinātājām tiek aizsūtīta slavenā īsziņa “Everts / Edvīns bērnudārzā šodien nebūs”. Un tad atliek tikai cerēt, ka viņi šorīt tiešām arī pagulēs ilgāk, citādi jau no paša sākuma brīvdiena būs mazs “fiasko”.

Lai gan šādas brīvdienas, kad bērniem ir iespēja vienkārši pabūt mājās, un darboties pašiem savā vidē bez padsmit citu bērnu līdzdalības, noteikti nāk viņiem par labu, jāsaka, ka šādu brīvdienu ņemšana ir arī mazliet mazohistiska pret sevi. Droši vien tāpēc, ka, 9 no 10 gadījumiem rīts sāksies ar brāļu strīdu, un pēc tam turpināsies ar diskusijām par to, ko ēst vai neēst brokastīs. Kāds noteikti tiks pie puna, saskrāpētas sejas vai nobrāztiem ceļgaliem. Kāds noteikti neies gulēt diendusu. Un kāds noteikti apēdīs vakariņās saldējumu

Atklāti sakot, brīvajās “piektdienās”, es apzināti vai neapzināti, bet atpērkos arī savai vainas apziņai. Nu tai pašai, kas man saka “kas tad tev – pie sava režīma varētu tak sēdēt mājās ar bērniem, un paralēli rakstīt blogu, un censties noturēt sev piešķirto un tik ļoti nozākāto statusu “influencere”, un visiem jums būtu labi”. Jā, teorētiski es varētu, bet tad šajā blogā visticamāk vairums rakstos tiktu apspēlēta izdegšanas tēma. Vai es to gribētu? Nē. Bet joprojām es jūtos dīvaini, kad, atbildot “jā” uz jautājumu, vai abi bērni apmeklē bērnudārzu, saņemu pretjautājumu / secinājumu, ka tad jau gan man esot “chill”…

Viennozīmīgi, ir vieglāk. Bet šādas brīvdienas man labi atgādina, kā tas ir, kā tas būtu, ja jopojām mēs savas dienas pavadītu mājās. Un dienas beigās vienmēr es nonāku pie secinājuma, ka visi lēmumi ir bijuši pareizi, jo man, manai nervu sistēmai, pilnīgi pietiek ar vienu šādu dienu nedēļā. (Vēl jau protams klāt nāk “īstās brīvdienas”).

Secinājumi? Tik vien kā pārdomas par to, kā tad īsti ir pareizāk. Protams, ka katram no mums ir pats savs “pareizi”, un pats savs “labāk”. Un diemžēl joprojām daudziem ir grūtības pieņemt, ka “mans pareizi” nav “tavs pareizi”. Ir visādi, un ir dažādi.

Vai ne?

7 komentāri

  1. Avatar

    Mans bērnudārznieks(kopš patīk iet uz BD) piedāvājumu- darbdienā palikt mājās- uztvēra kā sodu :D kad biju bka mājās ar mazo, dažas reizes piedāvāju, bet saņēmu noraidījumu. Kas tad man, es jau neiešu pierunāt, jo manai nervu sistēmai diena ar diviem arī ir laba slodzīte un pietiek jau ar weekendu :)

    Atbildēt
    • Avatar

      bet varbūt, ka brīvā piektdiena ir nepieciešama tikai tev vienai, kad taisīt mazos minirestartu :) jo 6-7dien tāpat jau visi kopā.

      Atbildēt
      • Laura

        6d – 7d man reizēm ir Pavārskoliņa :) Un brīvas man ir pirmdienas :D :) bez bērniem :))

        Atbildēt
  2. Avatar

    Lieliski strādā sistēma – katram bērnam sava “māju” diena. To sevišķi novērtē vecākais dēls, kad vismaz reizi nedēļā var uzelpot un sīkā netraucēti nodarboties ar “lielo lietām” (;

    Atbildēt
  3. Avatar

    Mana ns ari beidzot ir pacelusi balto karodzinu, jo 3 berni un bakalaurs ir totali izsmelusi. Lielakais atsaks darzinu. Jacer, ka nebus slimosanas epopejas.

    Atbildēt

Komentē