Vēl nav tumšs – Bobs Dilans, “Lucerna”, Prāgā, 2019. gada 9. aprīlī

Vēl nav tumšs – Bobs Dilans, “Lucerna”, Prāgā, 2019. gada 9. aprīlī

Bobam Dilanam šodien aprit 78! Pēc pāris nedēļām veikalos parādīsies glīta kastīte ar 14 kompaktdiskiem, kurā iemūžināti “Rolling Thunder Revue” Dilana muzikālās cirka trupas turnejas koncerti 1975. gadā, bet šī projekta detalizēts portrets jaunā Martina Skorsēzes režisētā dokumentālajā filmā būs redzams “Netflix” platformā! Ap Jāņiem Dilans atsāks “Neverending Tour” un spēlēs četrpadsmit koncertus Eiropā, pie tam galvenokārt brīvdabā.

Arī pirmo gada pusi Dilans praktiski uzturējies tikai mūsu platuma grādos, šobrīd aiz muguras jau 24 koncerti, trīs no tiem aprīļa sākumā noritēja nedaudz vairāk par tūkstoš cilvēku ietilpīgajā Prāgas koncertzālē “Lucerna”. Kad sapratu, ka darba komandējums sakrīt ar šiem datumiem, palikušas vien bija sēdvietas pirmajās rindās, kuru cena bija vairāki simti eiro. Alternatīva bija iespēja stāvēt zāles beigās. Tas nozīmētu būt klāt, bet tikai klausīties – kā jau minēju, aprakstot pērnā gada koncertu Leipcigā, ko apmeklējām kopā ar Lauru, Dilanonkolis neļauj koncertos lietot videoekrānus (pat Roskildes festivālā šovasar tie tiks izslēgti) un lieto tik spilgtus skatuves prožektorus, ka pat priekšā sēdošajiem grūti ko saskatīt. Tā tam jābūt, lai Dilana mītiskums un netveramība joprojām plestos plašumā – te viņš ir, bet tikpat labi viņa nemaz nav! Mirkli vēlāk, kad ieskatos čehu biļešu lapā, tirdzniecībā laistas stāvvietas otrajā balkonā.

Lucerna zālē ierodos stundu pirms koncerta un pēkšņi attopos balkona malā, praktiski aizskatuvē, pāris metru augstumā virs Dilana klavierēm – ekskluzīva vieta! Sākotnēji man priekšā ir plaša auguma gadus sešdesmit vecs kungs, kurš koncerta sākumā pa kluso kaut ko mēģina filmēt, momentā saņemot apsargu aizrādījumu. Pēc otrā aizrādījuma viņam tiek atņemts mobilais tālrunis. Vēl mirklīti vēlāk, kungam izrādās krekla kabatiņā paslēpta GoPro kamera, šo faktu konstatējot, apsardze kungu aizved prom un koncerta ceturtajā dziesmā starp mani un meistaru nu ir vien daži prožektoru gaismas kūli. Kādam naskam fotogrāfam par godu pēc nedēļas Vīnē Dilans pārtrauks “Blowin In The Wind” un pirmo reizi trīs gadu laikā vispār kaut ko teiks mikrofonā, apmēram šādi – “fotogrāfē vai nefotogrāfē, mēs varam dziedāt, bet mēs varam arī tikai pozēt”! Lielā arēnā to tik ļoti nepamanīsi, bet mazajā “Lucerna” apsardze nadzīgi ķer rokā ikvienu, kurš vēlas kaut vienu pašu piemiņas bildīti par šo vakaru! Dilana fotogrāfēšana, kur nu vēl filmēšana nav pieļaujama! Pēc koncerta sasmejos par apmeklētāja Pāvila “Instagram” paraksta tekstu, ko varat apskatīt zemāk.

Pirms gada uz Dilanu taču biju, kāpēc tik drīz jābrauc atkal? Pavisam vienkārši – kopš pērnā gada otrās puses burtiski mainījies vakara repertuārs, to vērīgi pamanu lasot koncertu setlistes. Taču nekur nav rakstīts, ka pirmo reizi dzirdēšu Dilanu spēlējam ermoņikas, ka virknei skaņdarbu būs negaidīti aranžējumi un priekšnojauta nemelos – trešajā vakarā pēc kārtas, kas tiks aizvadīts mazā koncertzālē, vecmeistars būs lieliskā garastāvoklī!

Man par laimi, Dilans klavieres šovakar pamet tikai vienu reizi, izpildot spocīgo “Scarlet Town”, viņš pievienojas kontrabasistam, gluži kā to vairākkārt pirms gada darīja, izpildot Sinatras koverversijas. Šovakar tikai oriģinālmūzika – pirmās trīs dziesmas identiskas Leipcigai un tad sākas brīnumi. Meistars izpilda savā katalogā vien “Self Portrait” būtlegu sērijas izdevumā publicēto “When I Paint My Masterpiece”, “Don’t Think Twice Allright” pārtop gaisīgā salondžezā, bet episkā “Like A Rolling Stone” pirms piedziedājuma motīva laikā pēkšņi apklust pavadošais ansamblis un dziesminieks līdz “How does it feel…” dodas vien paša klavieru pavadīts. Var daudz apspriest Dilana (ne)dziedāšanu, taču gandrīz desmit momentos, kad Bobijs pūš mutes ermoņikas, mēs laika mašīnā tiekam aizrauti atpakaļ uz skandalozo 1966. gada pusakustiski elektrisko turneju. Spalgi skanoši pūšaminstrumenti pēc to akordu skaņojuma meistaram glīti sakārtoti čemodāniņā pie klavierēm. Uz tām nošu vietā, savukārt, ielaminētas lapas ar dziesmu tekstiem, tās Dilans ik pa laikam cītīgi atceras pārkārtot, taču man šķiet, ka ne reizi neizmanto. Dziesmu starplaikos, kurus allaž pavada vismaz viena instrumenta skanējums, pilnīgam klusumam nekad neiestājoties, Dilans bieži kaut ko prasa sev aiz muguras allaž esošajam Donijam Heronam, kurš spēlē virkni instrumentu, sākot ar elektrisko mandolīnu, beidzot ar vijoli. Nav ne jausamas par ko viņi runā, versija par to, ka Dilans apjautājas, kas būs nākamā dziesma, nav īsti ticama, jo šī vakara setliste nav gandrīz mainījusies kopš pērnā gada augusta.

Atšķirībā no citur redzētā, čehu publika ir ļoti atvērta, ceļas kājās, skaļi gavilē un pat dzied līdzi. Dilans atbild ar smaidu un ritmiskāk piesit kāju pamatprogrammas noslēdzošajā “Gotta Serve Somebody”, kas no gospeļroka pārvērties jautrā “bugī vugī” rokenrola numurā. Piedevās tikpat neatpazīstams kā vienmēr “Blowin In The Wind” un sen, sen koncertos neiekļautais “It Takes A Lot To Laugh, It Takes A Train To Cry”, kura finālā Dilans pēc īsas paklanīšanās pamet skatuvi, bet pavadošais ansamblis pēkšņi sāk instrumentāli spēlēt “Just Like Tom Thomb’s Blues” un tajā iepin “Pat Garrett And Billy The Kid” filmas galvenās muzikālās tēmas citātus. Pavadošie mūziķi secīgi pa vienam, pārējiem turpinot vēl spēlēt, noliek savus instrumentus un dodas kulisēs. Viens no pēdējiem skatuvi pamet Čārlijs Sekstons, kura solo partijas šajā vakarā skanējušas neaprakstāmi skaisti – viņš arī pelnījis otrās lielākās ovācijas pēc vakara galvenā vaininieka.

Dodos vakariņot, domājot par to, ka tik labu Dilana koncertu vēl nekad neesmu redzējis. Pēc pusotra mēneša Dilana labo formu apstiprina arī mans kolēģis Artis Volfs, kurš Dilanu iepriekš redzējis pirms 15 gadiem un pēc koncerta Malagā atzīst, ka meistara izpildījumā ir negaidīts uzrāviens. Tāpat pie sevis priecājos, ka šo piedzīvoju stāvot kājās. Tā vien šķiet, ka tieši vasaras noslēgumā gaidāmie brīvdabas šovi ir vainojami pie tā, ka publikas iemidzināšanas vietā, Dilans šogad spēlē numurus, kuru laikā gribas spiegt un lēkāt. Ja kādam no jums nav kur likt naudu, padomājiet – Boba Dilana koncerts Bergenas gleznaino klinšu pakājē vai arī kopīgi šovi ar Nīlu Jangu Haidparkā un Īrijas pilsētā Kilkenijā karstos vasaras vakaros principā tūdaļ ir tepat rokas stiepiena attālumā! Un minētie ir stāvkoncerti, kas šī brīža Dilanam patiešām piestāv!

Vēl nav tumšs. Daudz laimes, meistar!

1 komentārs

  1. Avatar

    Neesmu dedzīga Boba Dilana daiļrades cienītāja, taču, šādu stāstījumu izlasot, ļoti labprāt ļautos “pierunāties” doties uz kādu no raksta beigās minētajiem koncertiem, pat, ja būtu, kur citur likt naudu. Tom, Jūs lieliski papildināt Lauras rakstus.

    Atbildēt

Komentē