Iemīlēt ēdienu

Iemīlēt ēdienu

Viensplusviens.lv Instagram profilā es jau minēju, ka ēdiens man vienmēr ir bijusi īpaša tēma. Esmu par to blogā runājusi jau daudz, un izteicu vēlmi, ka par to vēlos runāt vēl vairāk, kā līdz šim, jo tas ir tas, kas mani interesē.

Tomēr teikšu jums godīgi – vienmēr, kad runāju / rakstu par ēdienu, es jūtos mazliet divkosīgi, jo es noteikti neesmu tas cilvēks, no kura vajadzētu ņemt piemēru – kā ēst veselīgi un sabalansēti. Ilgi esmu to turējusi pie sevis, jo līdz galam ir bijis bail atklāties, tomēr vēlos būt arī godīga. Vēlos, lai jūst zināt, ka katrai receptei, katram padomam apakšā ir mans stāsts, kā es vispār iemīlēju ēdienu. Jo tam, kāpēc esmu tāda, kāda esmu tagad – kāpēc izvēlos bio, kāpēc cenšos ēst veselīgi un dažādi, un mācu to saviem bērniem – pamatā ir bijis diezgan sarežģīts ceļš.

Ēšanas traucējumi – “vecie labie”. To paveidi gan ir daudz un dažādi, un par laimi, man tie nav bijuši tik smagā formā, lai apdraudētu manu dzīvību (vismaz cik es zinu – patiesībā cilvēka organisms ir ārkārtīgi izturīgs!).

Es biju normāls tīnis. Ne resna, ne arī īpaši tieva. Kaut kādi puberitātes tauciņi jau, protams, bija. Es vairs neatceros, kas un kā, bet tas bija kaut kad vidusskolas sākumā – es saslimu (vairs jau neatminos ar ko), un pēc antibiotiku lietošanas pamatīgi notievēju. Pēc ilgākas pauzes atgriezos skolā un biju diezgan izbrīnīta saņemt negaidītus komplimentus (?), kas +/- visi skanēja kaut kā tā – “wow, cik tu tieva!”. Var jau būt, ka tie nebija komplimenti, drīzāk bezpersonisks novērtējums, bet ar savu pēkšņo notievēšanu saņēmu daudz komentārus un uzmanību. Tas man lika sajusties īpaši. Tik īpaši, ka es vairs nepieļāvu domu atgūt savu veco svaru, kaut kilogramu klāt ne. Ja nu vienīgi notievēt vēl vairāk. Svari kļuva par manu labāko draugu un biedu vienlaikus…

Lai gan nekad iepriekš dzīvē es nebiju kaut ko tādu darījusi, es sāku skaitīt kalorijas. Sāku pētīt produktu sastāvus, bet no sastāva uzmanību pievērsu tikai un vienīgi kaloriju ciparam, ne kam vairāk – ne cukuram, ne taukiem, ne kam no tā, kas būtu vajadzīgs organismam. Un neviens jau to arī īsti nebija mācījis.

Diezgan labi atminos savu dienas ēdienkarti vidusskolas laikā :

  • 3 in 1 kafija brokastīs, ķiršu activia jogurts
  • “Rasēns” pusdienās un varbūt vēl burkānu salātiņi ar rupjmaizi skolas kafejnīcā
  • saldētu pākšu pupiņu paka vakariņās.

Tam visam pa vidu vēl ievēroju atslodzes dienas pēc Mēness kalendāra, kad dzēru vien siltu citronūdeni.

Lai gan ir redzētas daudz drastiskākas diētas par manējo, protams, ka ilgermiņā tā pārtikt nevarēja, un kaut kādos brīžoz sanāca “norauties”. Cheat day – kā saka daži mūsdienu dzīvesstila piekritēji. Bet tas bija tāds cheat day, kad tika ēsts piemēram – saldējums kopā ar šokolādes sieriņu, kondensētais piens un pa virsu vēl čipšu paka. Nu “ļoti veselīgi”. Bija posms, kad normālu ēdienu es neēdu. Vai nu tas bija kaut kas, manuprāt, diētisks, ar 0 tauku procentu, vai drausmīga pārēšanās ar vainas apziņu turpmākās pāris dienas.

Pēc pārēšanās no tā visa, protams, vajadzēja atbrīvoties, bet tā kā man nekad nav bijusi drosme (jā, man likās, ka tā ir drosme) no ēdiena atbrīvoties caur muti, izlīdzējos ar dažādām “dabīgām tējiņām”.

Es īsti nesapratu, kas ar mani notiek, un it kā jau arī nebija tik traki. Mazākais, ko svari man rādīja, bija 48 kg (uz 172cm), kas uz visu modeļu fona tolaik likās nevis maz, bet “kaut cik labi”. Katrā ziņā vairāk par 50 uz svariem redzēt es negribēju, un vairāk par 500 kcal dienā apēst es nedrīkstēju. Vēlams – mazāk.

Protams, es atradu arī domubiedrus. Tolaik vēl “Draugiem.lv” bija tāda domubiedru grupa, kur ar līdzīga vecuma meitenēm mēs atskaitījāmies par katru pazudušo gramu un dienas ēdienkarti. Tā teikt – lai motivētu notievēt. Jo tas, protams, bija vienīgais mērķis. Regulāri, un tā uz riņķi. Grams, nedod Dievs – kilogams klāt tavai ideālajai ķermeņa masai, un tika meklēta ideālā diēta. Visi ķermeņa masas indeksi, protams, rādīja pārāk zemu svaru, bet tas nešķita pietiekams apliecinājums tievumam.

Es gan saskāros ar problēmu, ka no visām tā saucamajām diētām es drīzāk pieņēmo svarā, ne notievēju. Es nebiju pieradusi ēst pat tik daudz. Tādēļ diētas man un manām domubiedrēm internetā nācās izgudrot pašām – iedvesmoties vienai no otras. Lieki piebist, ka neviena no mums nebija uztura speciālists, un diētas bija ļoti savdabīgas.

Es varētu rakstīt vēl daudz un vēl gari, bet man grūti spriest, cik daudzi būs lasītāji. Manā gadījumā tā nemitīgā kaloriju skaitīšana un diētas turpinājās vēl vairākus gadus – līdz es pirmoreiz paliku stāvoklī. Gan vidusskolas, gan augstskolas laiks pagāja ik dienas uzklausot komentārus “tu atkal neēdīsi?”, “tu jau kā zaķītis tikai burkāniņus grauz”” (un to teica sporta skolotāja), “no ābola jau nepaēdīsi” utt. utjp. No vienas puses es par to kaunējos, no otras – šķita, ka tas ir pareizi.

Lai gan pārsvarā šie komentāri bija drīzāk nievājoši un izteikti ar ironiju, es tos drīzāk uztvēru kā komplimentu – re,viņi pamana! Un tas ir pats slimākais to apzināties.

Protams, ka ēšanas traucējumi rodas galvā. Tiklīdz es iepazinos ar vīru, pamazām viss sāka sakārtoties – jo es jutos mīlēta, un man nebija vajadzīga uzmanība vēl no kāda cita. Pamazām es sāku nebaidīties apēst normālu porciju vakariņās vai aiziet uz restorānu un apēst pamatēdienu un desertu.

Lai gan joprojām es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ēd klasiskas brokastis – pusdienas – vakariņas, es ļoti cenšos ieklausīties savā organismā un ēdu, kad man tiešām gribas ēst. Man nav vajadzīgas brokastis tiklīdz es atveru acis, un kompleksās pusdienas man būtu daudz par smagu.

Kāpēc es vispār šo rakstu? Jo es zinu, cik daudz cilvēku man apkārt ir ar samaitātu domāšanu par ēdienu. Viņi lepojas, ja izdodas izlaist ēdienreizi un pārmet sev, ja ir pārēdušies. Viņus uztrauc katrs liekais grams. Viņi fotošopē vēderu Instagramam (neesmu to darījusi). Lai gan vairums tās ir sievietes, tomēr ne tikai. Tas ir nemitīgais aplis. Tik daudz enerģijas tiek veltīts ēdienam kā kaut kam, kas mums dara pāri – liek pieņmeties svarā. Tik daudzi no mums meklē veidu, kā justies paēdušam, bet, vēlams, paralēli nokristies svarā.

Pēdējos gadus es uz to cenšos paskatīties no pavisam citas puses. Ēdiens ir piedzīvojums. Katram produktam ir savs stāsts, un ēst var iemācīties ar baudu, nepārēdoties. Nav viegli iemācīties apstāties, ja regulāri esi mētājies no viena grāvja otrā – vai nu neēd nemaz, vai pārēdies – bet to var.

Iespējams, ka ar šo rakstu būšu ielekusi body positive tēmā, bet es tikai varu māt ar galvu, ka vispirms mums pašiem ir jājūtas labi savā ķermenī. Es nezinu, kāda ķīmiska reakcija notika manā galvā, kad paliku stāvoklī. Tikai tad es pa īstam sāku apzināties, cik atbildīga esmu par savu ķermeni un dzīvību tajā. Man vairs nebija iemesla neēst, un bija jāiemācās priecāties par katru kāt nākušo kilogramu.

Gan esot stāvoklī, gan pēc dzemdībām, un arī tagad, es joprojām ļoti uzmanīgi attiecos pret ēdienu, bet es cenšos nebaidīties ēst. Ja ēdiens ir kvalitatīvs, un ja tam līdzi nāk kāds īpašs stāsts vai piedzīvojums – es to baudu. Mana motivācija ēst ir iespēja iegūt jaunu pieredzi, nevis piepildīt savu kuņģi, lai tas nebūtu izsalcis.

Šis ir veids, kas der man, un, protams, ir vēl daudz zemūdens akmeņu. Es ļoti labi zinu, ka saasinātās dzīves situācijās, arī ēšanas traucējumi var likt par sevi manīt. Iespējams, tas ir mūža darbs ar sevi – es vēl mācos, bet kopumā ir labi. Ir daudz, daudz labāk, kā pirms gadiem 10. Un tas savukārt sasaucas manu iepriekšējo “pārdomu” ierakstu : “The life changing magic of getting older”. Ar laiku tu iemācies pieņemt sevi un savus tarakānus, sadzīvo ar tiem.

Vēl tikai viena lieta, ko gribu piebilst – iespējams, dažreiz ir labāk savu komentāru ar ironiju par kāda cilvēka izskatu paturēt pie sevis. Vai to dīvaino komentāru vietā pajautāt – kā tu jūties? Vai ar tevi viss kārtībā? Jo pasmieties par citiem mēs protam visi, bet patiesi uzklausīt – tikai retais.

Nu kaut kā tā – šis ir mazs ieskats manā “ēšanas stāstā”. Pašas pieredzētais, domas par ēdienu, šaubas par sevi ir iemesls, kāpēc es tik ļoti aizraujos arī ar mazo cilvēku izglītošanu, kāpēc mācu viņiem produktu dažādību, un cenšos iedrošināt pagaršot ko jaunu – lai viņi jau no mazotnes zina, ka ēdiens nav slikts. Attiecības ar ēdienu ir vienas no svarīgākajām attiecībām mūsu dzīvēs, tādēļ no mazotnes jau tās ir jāveido cieņpilnas.

PALDIES, JA IZLASĪJI LĪDZ GALAM!

12 komentāri

  1. Avatar

    Paldies no sirds! Izlasīju, un pat divreiz. Manas attiecības ar ēdienu gan ir bijušas nedaudz savādākas, bet visas šī sajūtas ir ļoti līdzīgas, tik intīmas, trauksmainas, brīžiem kaunpilnas. Virspusējā maska, smaids, tajā pašā laikā nepārliecinātība par sevi – tas viss tik pazīstams. Vidusskolā pieņēmos svarā līdz gandrīz 70kg (170cm), jo iespringu uz mācībām un ēdiens bija stresa apēšanai, mazvērtības kompleksi auga. Kad pārcēlos un sāku studēt, pēkšņi zaudēju ar vieglumu gandrīz 10kg, jo Universitētē visi bija dažādi, un nebija apkārt vecās sejas ar komentāriem un “laba” vēlējumiem.
    Tagad, kad ir ģimene un bērni, protu priecāties par dabīgo, veselīgo, pati audzēju bio dārzeņus (dzīvojam laukos bio saimniecībā) un ar baudu ēdam un gatavojam pašu loloto. Nav vairs svarīgi, ko par mani domā klasesbiedri, vecāki. Piedodu sev, ja apēdu kārtīgu saldējuma porciju, jo daru to ar baudu un ikdienā tomēr veselīgais ir lielākumā. Arī es pēc 30 sapratu, ka sevi jāmīl, nevis tā egoistiski un iedomīgi, bet no sirds, pieņemoši un rūpīgi. Tad ar ēšanu viss būs kārtībā.

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies par komentāru un pieredzi!
      Pašu izaudzētam ir pavisam cita garša un vērtība ❤️

      Atbildēt
      • Avatar

        Laura, milzīgs paldies Tev par šo rakstu! No sirds! Un gribu atstāt publisku ierakstu, lai arī tas nav baigi viegli.
        Kopš vienpadsmit gadiem ēšanas traucējumi, viss Tevis aprakstītais bonusā ar to, ka es biju tā sauktais ‘apaļais bērns’, man dzīvē spēlējis lielu lomu. Lai gan pēdējos 5 dzīves gadus, redzot bērnības foto, šķiet, biju normāls bērns, ilgu laiku tā nelikās. Attiecības ar ēdienu… vēl aizvien brīžiem ir grūtas. Cik esmu apzināti domājusi un ‘tinusi filmu’, sākās viss ar komentāru no savas mammas šuvējas, ka viņas draudzenes meita ideāli atbilst parametriem bērnam, bet es nē. Un man ir tiešām brīnišķīga mamma! Kura, zinu, ka nekad šo tekstu nebija domājusi tā, kā tas iznāca! Bet iznāca kā iznāca. Izlasīju 11 gadu vecumā pusaudžu žurnālā par bulīmiju un tas šķita kā labā risinātsjums pat neskatoties uz to, ka pieredzes stāsti žurnālos bija tādi, kas atklāti parādīja, cik slikti tas ir. No tā laikagadus aptuveni 10 – 12 bulīmija bija mana ‘labākā draudzene’. Ar pauzēm. Jo kuņģi tas ļoti bojāja. Bet varēju ēst visu un nepieņemties svarā! Tiesa, arī svaru nomest tas daudz nelīdzēja. Šeit, visticamākais, būtu jāliek tā banālā frāze, ka ‘tas, kurš to nav piedzīvojis, nesapratīs’, kāpēc to kāds dara – izvemj ēdienu!? Loģiski! Jo tā arī nebūtu jābūt, ja vien organismam nav dabiska reakcija uz kādu produktu. Varētu te turpināt gari un plaši…
        Padsmit gadi tā pagāja! Varu tikai pateikties savam ķermenim un sapratām, ka tie vēl spējuši izturēt!
        Vai šobrīd ir ok? Ne 100% vienmēr. Jo, vēl aizvien tas ceļš uz labām attiecībām ar ēdienu un savu ķermeni nav pieveikts pilnībā. Un bērniņš (meitiņa manā gadījumā) mudina ļoti domāt par to, lai es redzu, kā viņa izaug. Izaug par sievieti, kura zin savu vērtību. Kura saprot, ka, veselīgas attiecības ar ēdienu un veselīga pašapziņa iet roku rokā! Un te ir mans uzdevums kā mātei atrast to ceļu, kā parādīt piemēru, kuru mini. Jo bērni mācās no mums realitātē nevis teorijas. Ja es nemācīšu bērnam to, ka pilnvērtīgs uzturs ir vērtība un veselība, dzīves kvalitāte ilgtermiņā, nevis attēls spogulī, neviens to cits nedarīs. Un vieglāk ir bērnam no pirmsākumiem to iemācīt, kā vēlāk lauzt jau automātiski iegājušās problēmas par to, kas un kāpēc ir jāēd un ka par padarītu darbu (vai jebko) pienākas cukuroti sakdumi.

        Atbildēt
        • Laura

          Sirds sāp lasot – paldies, ka padalījies! Lai mums izdodas saviem bērniem to visu, ko tu mini, iemācīt ❤️

          Atbildēt
          • Laura

            Paldies, ticu, ka izdosies!

        • Avatar

          Man radās viens jautājums – vai vidusskolas laikā dzīvoji viena,ja ne – kur bija vecāki, kopīgas ēdienreizes, kurās noteikti kādam vajadzēja pamanīt, cik daudz Tu ēd un ko? Mēs diezgan daudz pie galda kopīgi ēdot ģimenes ietvaros runājam par ēdienu un jēdzīgu ēšanu ar pusaudžu puikām.Arī par to, kā tas atsaucas uz ārējo izskatu un muskuļiem :)

          Atbildēt
          • Laura

            Nē, es nedzīvoju viena. Bet kaut kā pārsvarā maltītes ēdām atsevišķi – katrs savā laikā. Un sāku regulāri gatavot sev pati.
            Vienīgi svētkos visi mēģināja ko “iebarot”.
            Manā ģimenē tagad arī ir citādāk – noteikti vismaz 1x kopīga maltīte dienā…

        • Laura

          :(
          paldies, ka padalījies ar savu pieredzi!
          Cik labi,ka vismaz bērni mudina mūs mainīties uz labu. Lai izdodas arī Tev!

          Atbildēt
  2. Avatar

    Laura, bet kāda fiziski bija tā sajūta – Tu dzīvoji ar nemitīgu bada izjūtu? Vai arī, tik cītīgi skaitot kalorijas, notiek klikšķis un vienkārši negribas ēst?
    Man ēšanas ziņā ir otra galējība, jo varu ēst daudz, un tāpēc vienmēr esmu apbrīnojusi to meiteņu raksturu, kas var drastiski skaitīt kalorijas vai neēst. Ne tāpēc, ka es gribētu būt neveselīgi tieva, bet vienkārši gribētu tādu stingru raksturu, kas parāda “ja ļoti grib, tad var”. :)

    Atbildēt
    • Laura

      Pie tās nemitīgās izsalkuma sajūtas pierod. Un tiklīdz jūties paēdis, nav patīkami…

      Atbildēt
    • Avatar

      Paldies par rakstu! Lasu un domāju, cik daudz man ir pašai jāapgūst un jāiemācās. Mana problēma, kura iet roku rokā ar pārāk mazo svaru ir stress un nepārliecinātība par sevi. Ko līdz sāku par kaut ko uztraukties, es neko nevaru ieēst. Viss sākās ar “koju” dzīvi, kad bija viss jāpaspēj, vakaros jāstrādā,attiecības ar draugiem, kas rezultējās ar depresijai līdzīgu stāvokli reizi gadā uz mēnesi, atstāja paliekošas sekas uz ķermeņa svaru. Godīgi, kādu laiku man patika, ka uz savu 160cm augumu svēru zem 50kg, kopš dēla piedzimšanas, man nepatīk ko redzu bildēs. Cīnos par katru kg. Reizēm liekas, ka 30 gadu sasniegšana man būs kā atpestīšana no savas nepārliecinātības un sevis nemīlēšanas.

      Atbildēt
  3. Avatar

    Izlasīju ar lielu interesi Tavu rakstu! Jāatdzīst, ka arī man ir bijušas līdzīgas problēmas – apsēstība ar tievumu(ja tā to var nosaukt), mūžīgās diētas(pēc kurām beigu beigās svars tikai nāca klāt), sevis šauštīšana ja sanāk apēst par daudz.
    Un līdzīgi viss sakārtojās tieši tad, kad sakārtojās personiskā dzīve un tika izveidota sava ģimene 😊
    Mans secinājums, ka “zelta atslēdziņa” ir mērenība pilnīgi it visā 😉 un pie tā pieturēties nemaz nav tik viegli…

    Atbildēt

Komentē