Toms

Toms

Vēl nav tumšs – Bobs Dilans, “Lucerna”, Prāgā, 2019. gada 9. aprīlī

Vēl nav tumšs – Bobs Dilans, “Lucerna”, Prāgā, 2019. gada 9. aprīlī
Bobam Dilanam šodien aprit 78! Pēc pāris nedēļām veikalos parādīsies glīta kastīte ar 14 kompaktdiskiem, kurā iemūžināti “Rolling Thunder Revue” Dilana muzikālās cirka trupas turnejas koncerti 1975. gadā, bet šī projekta detalizēts portrets jaunā Martina Skorsēzes režisētā dokumentālajā filmā būs redzams “Netflix” platformā! Ap Jāņiem Dilans atsāks “Neverending Tour” un spēlēs četrpadsmit koncertus Eiropā, pie tam galvenokārt brīvdabā. Arī pirmo gada pusi Dilans praktiski uzturējies tikai mūsu platuma grādos, šobrīd aiz muguras jau 24 koncerti, trīs no tiem aprīļa sākumā noritēja nedaudz vairāk par tūkstoš cilvēku ietilpīgajā Prāgas koncertzālē “Lucerna”. Kad sapratu, ka darba komandējums sakrīt ar šiem datumiem, palikušas vien bija sēdvietas pirmajās rindās, kuru cena bija vairāki simti eiro. Alternatīva bija iespēja stāvēt zāles beigās. Tas nozīmētu būt klāt, bet tikai klausīties – kā jau minēju, aprakstot pērnā gada koncertu Leipcigā, ko apmeklējām kopā ar Lauru, Dilanonkolis neļauj koncertos lietot videoekrānus (pat Roskildes festivālā šovasar tie tiks izslēgti) un lieto tik spilgtus skatuves prožektorus, ka pat priekšā sēdošajiem grūti ko saskatīt. Tā tam jābūt, lai Dilana mītiskums un netveramība joprojām plestos plašumā – te viņš ir, bet tikpat labi viņa nemaz nav! Mirkli vēlāk, kad ieskatos čehu biļešu lapā, tirdzniecībā laistas stāvvietas otrajā balkonā. Lucerna zālē ierodos stundu pirms koncerta un pēkšņi attopos balkona malā, praktiski aizskatuvē, pāris metru augstumā virs Dilana klavierēm – ekskluzīva vieta! Sākotnēji man priekšā ir plaša auguma gadus sešdesmit vecs kungs, kurš koncerta sākumā pa kluso kaut ko mēģina filmēt, momentā saņemot apsargu aizrādījumu. Pēc otrā aizrādījuma viņam tiek atņemts mobilais tālrunis. Vēl mirklīti vēlāk, kungam izrādās krekla kabatiņā paslēpta GoPro kamera, šo faktu konstatējot, apsardze kungu aizved prom un koncerta ceturtajā dziesmā starp mani un meistaru nu ir vien daži prožektoru gaismas kūli. Kādam naskam fotogrāfam par godu pēc nedēļas Vīnē Dilans pārtrauks “Blowin In The Wind” un pirmo reizi trīs gadu laikā vispār kaut ko teiks mikrofonā, apmēram šādi – “fotogrāfē vai nefotogrāfē, mēs varam dziedāt, bet mēs varam arī tikai pozēt”! Lielā arēnā to tik ļoti nepamanīsi, bet mazajā “Lucerna” apsardze nadzīgi ķer rokā ikvienu, kurš vēlas kaut vienu pašu piemiņas bildīti par šo vakaru! Dilana fotogrāfēšana, kur nu...

Tuvu horizontam – Bobs Dilans “Arena Leipzig”, Leipcigā, 2018. gada 18. aprīlī

Tuvu horizontam – Bobs Dilans “Arena Leipzig”, Leipcigā, 2018. gada 18. aprīlī
Bobs Dilans manā dzīvē ienāca ļoti vienkārši – pirms gadiem 15 ar labāko draugu, kurš bija Dilana apbrīnotājs, un kādām 20 vinilplatēm, kas kā negaidīta dāvana praktiski nokrita no zilām debesīm. Bija tā. Vispirms draugam dzimšanas dienā uzdāvināju kopīgu došanos uz Dilanu Vemblija arēnā Londonā, kur sēdējām tik tālu, ka, lai kaut ko ieraudzītu bija jānoīrē binoklis, bet pēcāk vinilplates negaidīti mantojumā ieguvu no kāda viņsaulē aizgājuša trimdas latvieša. To uztvēru kā zīmi, ka Dilanam jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Un tā arī darīju. Tad manā dzīvē ienāca Laura, vēlāk puikas, bet Bobs Dilans nekur neaizmuka un palēnām radās tradīcija meistara mūziku klausīties tieši svētdienās. Varbūt skan jocīgi, bet spēcīgāku tradīciju mūsu ģimenē nav. Un kāpēc svētdienās? Dilana mūzika gan audiāli, gan tematiski bieži fantastiski atbilst nesteidzībai un brīdim, kad visi tevi liek mierā. Kas tas Bobs Dilans vispār ir? Jautājums nebūt nav vienkāršs, bet izskaidrot gan centīšos pēc iespējas vienkāršāk. Dilans ir vienīgais popmūziķis, kas jebkad saņēmis Nobela miera prēmiju par sevis rakstīto dziesmu tekstiem, tātad dzeju. 60. gadu sākumā Ņujorkā pavisam jauns Dilans vispirms kļūst par sensāciju folka skatuvē un dzied visādas sava laika garam atbilstošas dziesmiņas, kuru tematiskais vienojošais elements ir sajūta, ka kaut kas notiek, bet nav galīgi skaidrs, kas tas tāds ir. Klausītāji savelk paralēles ar Martina Lutera Kinga sprediķiem un Vjetnamas kara bezjēdzību, tāpēc tās nosauc par protesta dziesmām. Sadraudzējies ar Ginsbergu, Dilans pēkšņi saprot, ka var darīt, ko grib, sāk bītņiku stilā rakstīt skanīgus “kukū tekstus” un, kopš tā brīža mākslā vairs nekad nerēķinās ne ar pieprasījumu, ne sekām. Pēkšņa muzikālā pavadījuma krasa izpušķošana ar elektriskām ģitārām un ērģelēm ir sava laika bezprecedenta “žanru maiņas” gadījums. Šo sajūtu pārķer “The Beatles” un tā nu Dilana dauzīšanās aizsāk muzikālās eklektikas vētru, kas nav beigusies līdz pat mūsdienām. Vēlāk Dilans kādu brīdi ir kantrī mūziķis, citā brīdi aizraujas ar Dievu un raksta sludināšanas dziesmas. Tuvojoties citam gadsimtam, Dilana vokāls, kurš nekad nav bijis nekas dikti ausi glāstošs, kļūst pavisam vecišķs un ellišķīgs. Kopš 2015. gada Dilans demonstrē kā cēli noveco, pieklusināti dzied Sinatras repertuāru akustiska kabarē ansambļa pavadījumā, trīs gadu laikā šo mūziku izdevis divos...

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem
Pirms 15 gadiem, kad sāku aktīvi ceļot uz dažādiem mūzikas festivāliem ārpus Latvijas robežām, to apmeklēšana bija nepieciešama, lai iegūtu izpratni par mūzikā notiekošo – bieži vienā nedēļas nogalē tika sasmeltas gan emocijas, gan secinājumi, kas strādājot un dzīvojot rietumos vai ziemeļeiropā loģiski piemeklētu lēnām, visa gada garumā. Šodien, it īpaši raugoties visas Baltijas kontekstā, vismaz kaut kāda koncertdzīve jau pie mums ir, un “Positivus” arī katru gadu piedāvā vismaz dažus neaizmirstamus muzikālus piedzīvojumus. Mūsu ģimene kļuvusi arī par rūpīgiem festivālu skatītājiem televizorā un kopš esam visi kopā, neesam laiduši garām nevienu “Coachella” vai Glastonberijas festivālu tiešraidi, kuras ļoti palīdz man arī profesionāli – senāk par šādiem “virtuāliem” festivāliem varējām tikai sapņot. Līdz ar to, tie festivāli, uz kuriem gribētos patiešām vēl kādreiz aizbraukt, nu jau paliek uz abu roku pirkstiem saskaitāmi, un tie drīzāk izceļas ar īpašu atmosfēru, nevis muzikālo pārbagātību. Vienu no šādām ballītēm, kurām pēdējo gadu laikā bieži esmu pievērsis uzmanību, abiem ar Lauru mums izdevās apmeklēt aizvadītajā nedēļas nogalē. Ja neskaita Džeimija Olivera “The Big Feastival” un jauno Portmeirionas “Festival No. 6”, reti kurš mūzikas festivāls pasaulē pievērš garšai un ēdienu kvalitātei tik rūpīgu uzmanību kā Helsinkos organizētais pilsētas festivāls “Flow”, kurš koncertiem paredzētajā teritorijā ļauj tirgoties tikai izmeklētiem “street food” kiosku īpašniekiem un Helsinku eksperimentālakajiem hipsteru restorāniem. Interesanti, ka pirms gada, respektējot leģēndārā britu mūziķa Moriseja pieprasījumu, “Flow” otrajā dienā festivālā tika aizliegti jebkādi gaļas un zivju ēdieni. “Flow” notiek pašā pilsētas nomalē, urbānā fabriku rajonā, kas uz trīs dienām kļūst par mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi – pelēkā, izteikti rūpnieciskā norises vieta burtiski pārvēršas lielā audiovizuālās mākslas instalācijā. Ar mazu izņēmumu, dažām stundām svētdienā, kas veltītas bērniem, festivālu nedrīkst apmeklēt personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu – “Flow” apmeklētājs ir mūzikas klausītājs, nevis nejaušs garāmgājējs. Vēsturiski “Flow” sākusies kā maza džeza un elektroniskās mūzikas entuziastu ballīte, kas aizaugusi līdz vienam no Skandināvijas prestižākajiem festivāliem, kurš programmu daļēji dala ar Gēteborgas “Way Out West” un Oslo “Oya” pilsētfestivāliem, kas notiek tanī pat nedēļas nogalē. Taču “Flow” īpaši izceļas ar spilgtiem muzikālajiem akcentiem – ik uz stūra dzirdama savstarpēji atšķirīga mūzika no visdažādāko žanru...

Dažas plates – 02 – džezs

Dažas plates – 02 – džezs
Organizācija “UNESCO” ir noteikusi, ka šo ceturtdien tikai trešo reizi visā pasaulē un arī Latvijā tiks atzīmēta Starptautiskā Džeza diena. Šis, manuprāt, ir labs iemesls, lai, pirmkārt, atkal paklausītos džezu un otrkārt, par to nedaudz parunātu un padomātu! Mūsu ģimenē džezs ir vistiešākajā veidā saistīts ar kulināriju un vīnzinību. Ļoti līdzīgi kā minētajās gardēdības nozarēs, rodoties interesei par džezu, ikviens žanra speciālists uzskatīs par apkaunojumu kaut ko paskaidrot absolūtam iesācējam (tas tak gandrīz nemaz nav iespējams), tāpēc jaunam entuziastam džezs būs jāizzina pašam un sākumā piekrītoši jāmāj ar galvu, piekrītot visam, ko piezīmēs žanra speciālisti. Viens no kaislīgākajiem džeza faniem, ko pazīstu, Aigars Nords reiz teica, ka vīnzinībā visaugstāk tiek vērtēti speciālisti, kas māk bezgalīgi muldēt pilnīgus pekstiņus par šķirņu daudzveidību un garšu niansēm. Ar džezu un tā teorētiķiem ir diezgan līdzīgi – bet, jo vairāk klausies, jo vairāk patīk, un jo vairāk gribas dzirdēt ko jaunu. Kāpēc kulinārija un vīnzinība? Džezs balstās uz tradīcijām un pieredzi. Ja tevi aizrauj džezs, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tu pats vari to radīt vai atskaņot. Džezā viss jau ir bijis un viss ir pieredzēts, mūsdienās iespējami vienīgi eskperimenti un tradīciju sajaukumi. Restorāni vai kefejnīcas, kur skan džezs, ir daudz īpašākas par citām, jo parāda to īpašnieku izcilu orientēšanos visdažādākajās mākslās un sapratni par vakariņu atmosfēras jēgpilnību. Džezs nekad netraucē, tam nevar dziedāt līdzi, bet tas vienmēr seko. Par to parasti tiek runāts reti, bet lielākā daļa populārās mūzikas speciālistu diezgan labi orientējas džezā – šī mūzika ir nepieciešama, lai viņi nesajuktu prātā. Tā nav līdz galam akadēmiska, taču pavisam ne popsīga – kā garš tunelis starp divām pasaulēm, kurā satiekas tie, kuri noguruši gan no Nacionālās Operas apmeklētājiem lētās kleitās, gan no superstilīgiem pusaudžiem, kas rokfestivālā palaiduši garām pilnīgi visu grupu koncertus. Jāatzīst, ka savas zināšanas džezā vērtēju kā ļoti vājas. Lūk, dažas plates, kuras, iespējams, ir vērts paklausīties starptautiskajā džeza dienā. Jaga Jazzist – One-Armed Bandit (2010, Ninja Tune) Norvēģu eksperimentālais džeza orķestris “Jaga Jazzist” spēlē melodisku un instrumentālu mūziku, kurā 60. gadu spiegu filmu sentiments sastop rokmūzikas vēsturi, viens otru tikai papildinot. Šis, grupas piecus gadus senais šedevrs joprojām...

Eels – Royal Albert Hall (2015, EWorks)

Eels – Royal Albert Hall (2015, EWorks)
  Marks Olivers Everets ir fenomens, nevis vienkāršs dziesminieks. Līdz šim ar savu personīgo orķestri “Eels” izdevis 11 albumus, kuru stilistika variē no smaga blūzroka līdz sērīgām un dīvainām mīlas balādēm, savu savdabīgi traģisko dzīves stāstu iemūžinājis fantastiskā biogrāfijā “Things the Grandchildren Should Know” un, lai arī pēdējo desmit gadu laikā nav izdevis nevienu muzikālu šedevru, Everets turpina izpārdot pasaules prestižākās koncertzāles.     Ja sanak nonākt “Eels” koncertā, atgadīties var absolūti jebkas – sākot no skarbas un griezīgas rokmūzikas maratona, beidzot ar, kā šajā gadījumā, pieklusinātu, gandrīz akustisku skanējumu. Trīs rozā vinila skaņu platēs, divos kompaktdiskos un dokumentālajā kino lentē kopš šīs nedēļas pieejams “Eels” svaigākais triumfs – pērnā gada 30. jūnija koncerts Londonas Karaliskajā Alberholā. Everets, pat pārāk labā garastāvoklī, tipiski amerikāniskā veidā izklaidē publiku ar naiviem jociņiem, nospēlējot nevainojamu izlasi ar lieliskākajām karjeras dziesmām pārveidotos aranžējumos, kas pārsteigs pat rūdītākos grupas fanus. Klausoties vēl un vēl atgriežas sajūta, ka tikai tagad, pēc 20 gadiem, kas pavadīti pasaules alternatīvās mūzikas elitē, misters “E” beidzot pats ir sapratis, ka nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Savukārt koncertu dramaturģiju meistars ir atstrādājis līdz pēdējai niansei. Mūzika ļoti skumja. Un ļoti skaista....