Toms

Toms

Toma diena sākas ar modinātāja zvanu plkst. 4:30 un beidzas tad, kad pēc dēlu nolikšanas gulēt noskatīts kāds no iecienītākajiem seriāliem,vai nospēlēta kāda laba ballīte. Fano par Boba Dilana svētdienām, futbolu, digitālām grāmatām un vīnogu sulu.

Mana dzīve kā Cukīni

Mana dzīve kā Cukīni
Šo rakstu Laura noteikti publicēs brīdī, kad labdarības maratons “Dod Pieci” jau būs uzņēmis apgriezienus. Uzdevumu uzrakstīt kaut rindiņu par vienu no foršākajām animācijas filmām, kādu jebkad esmu redzējis, visu laiku atliku. Tagad ir dažas stundas līdz maratona sākumam, un šis ir pēdējais darbiņš, kas jāpadara. Šogad mūsu galvenais sauklis un tēmturis ir #SalaboBērnību – maratonā piedaloties un ziedojot kaut piecus eiro, Tu palīdzēsi finansēt startu speciālai palīdzības programmai “Plecs”, ar kuras palīdzību tiem vecākiem, kas ģimenē būs gatavi uzņemt kādu no 1200 Latvijas bērnu namos šobrīd dzīvojošajiem bērniem, tiks nodrošināts gan birokrātisks, gan psiholoģisks atbalsts. Izvēlies savu vai bērnu mīļāko dziesmu, un piedalies maratonā! Vairāk informācijas – http://www.dodpieci.lv Kopš brīža, kad sākām gatavot šī gada šovu, viens no mūsu, “Dod Pieci” komandas, galvenā iedrošinātāja un iedvesmotāja ir bijusi šveiciešu režisora Kloda Barasa pasaulslavenā animācijas filma “Mana dzīve kā Cukini”, kas šogad pat sacentās ar “Zootropoli” par Oskara statuju. Esmu ļoti priecīgs, ka šo filmu, maratona ietvaros, jau sestdien, 23. Decembrī, 11:45 varēsi noskatīties Latvijas Televīzijas pirmajā programmā. Uz amerikāņu Blu-Ray diska, kas jau pusgadu ir mūsmājās, norādīts, ka filmas problemātika nav paredzēta personām, kas nav sasniegušas 13 gadu vecumu, taču filmā nav it nekāda vardarbība un viss atkarīgs, vai gribi un vari jaunajam cilvēkam paskaidrot, par ko filmā varoņi runā. Cukīnī (īstajā vārdā) Ikars ir aptuveni 11 gadīgs puika, kuram filmas pirmajās minūtēs nomirst mamma, tāpēc viņš nonāk iestādē, kas atgādina pie mums esošos SOS bērnu ciematus. “Vairs uz pasaules nav neviena, kurš mūs mīlētu”, Ikaram saka tur jau priekšā esošais bosiks Simons. Taču filmas bērni ir gatavi palīdzēt viens otram gan emocionāli, gan pat kopīgiem spēkiem atmaskot dažādas netaisnības. Dzīves apstākļi ātri ir viņiem likuši kļūt daudz pieaugušākiem, un tieši tā arī viņi uzvedas. Filma uzņemta piņķerīgajā, un mūsdienās vairs reti izmantojamā leļļu animācijas tehnikā, un katrs filmas kadrs filmēts atsevišķi, kustinot katru lellīti. Mani īpaši uzrunāja filmas nesteidzīgais ritms – “Panikas Ciemā” un “Fantastiskajā Lapsas Kungā”, kas ir pirmās prātā nākošās nesenās pagātnes lielās leļļu multenes, viss notiek komiski ātri un gar acīm žibinoši. Bet “Mana dzīve kā Cukini” atgādina aktierfilmu, kas cenšas pēc iespējas precīzāk...

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem
Pirms 15 gadiem, kad sāku aktīvi ceļot uz dažādiem mūzikas festivāliem ārpus Latvijas robežām, to apmeklēšana bija nepieciešama, lai iegūtu izpratni par mūzikā notiekošo – bieži vienā nedēļas nogalē tika sasmeltas gan emocijas, gan secinājumi, kas strādājot un dzīvojot rietumos vai ziemeļeiropā loģiski piemeklētu lēnām, visa gada garumā. Šodien, it īpaši raugoties visas Baltijas kontekstā, vismaz kaut kāda koncertdzīve jau pie mums ir, un “Positivus” arī katru gadu piedāvā vismaz dažus neaizmirstamus muzikālus piedzīvojumus. Mūsu ģimene kļuvusi arī par rūpīgiem festivālu skatītājiem televizorā un kopš esam visi kopā, neesam laiduši garām nevienu “Coachella” vai Glastonberijas festivālu tiešraidi, kuras ļoti palīdz man arī profesionāli – senāk par šādiem “virtuāliem” festivāliem varējām tikai sapņot. Līdz ar to, tie festivāli, uz kuriem gribētos patiešām vēl kādreiz aizbraukt, nu jau paliek uz abu roku pirkstiem saskaitāmi, un tie drīzāk izceļas ar īpašu atmosfēru, nevis muzikālo pārbagātību. Vienu no šādām ballītēm, kurām pēdējo gadu laikā bieži esmu pievērsis uzmanību, abiem ar Lauru mums izdevās apmeklēt aizvadītajā nedēļas nogalē. Ja neskaita Džeimija Olivera “The Big Feastival” un jauno Portmeirionas “Festival No. 6”, reti kurš mūzikas festivāls pasaulē pievērš garšai un ēdienu kvalitātei tik rūpīgu uzmanību kā Helsinkos organizētais pilsētas festivāls “Flow”, kurš koncertiem paredzētajā teritorijā ļauj tirgoties tikai izmeklētiem “street food” kiosku īpašniekiem un Helsinku eksperimentālakajiem hipsteru restorāniem. Interesanti, ka pirms gada, respektējot leģēndārā britu mūziķa Moriseja pieprasījumu, “Flow” otrajā dienā festivālā tika aizliegti jebkādi gaļas un zivju ēdieni. “Flow” notiek pašā pilsētas nomalē, urbānā fabriku rajonā, kas uz trīs dienām kļūst par mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi – pelēkā, izteikti rūpnieciskā norises vieta burtiski pārvēršas lielā audiovizuālās mākslas instalācijā. Ar mazu izņēmumu, dažām stundām svētdienā, kas veltītas bērniem, festivālu nedrīkst apmeklēt personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu – “Flow” apmeklētājs ir mūzikas klausītājs, nevis nejaušs garāmgājējs. Vēsturiski “Flow” sākusies kā maza džeza un elektroniskās mūzikas entuziastu ballīte, kas aizaugusi līdz vienam no Skandināvijas prestižākajiem festivāliem, kurš programmu daļēji dala ar Gēteborgas “Way Out West” un Oslo “Oya” pilsētfestivāliem, kas notiek tanī pat nedēļas nogalē. Taču “Flow” īpaši izceļas ar spilgtiem muzikālajiem akcentiem – ik uz stūra dzirdama savstarpēji atšķirīga mūzika no visdažādāko žanru...

Toms sapņo par Spānijas gardumiem

Toms sapņo par Spānijas gardumiem
Jau kopš gadsimta sākuma (pirmo reizi pirms četrpadsmit gadiem) Spānijā vienmēr sanācis būt mūzikas sarīkojumu dēļ, tāpēc kultūras īpatnības un tradīcijas palikušas fonā – sākumā tām pat nepievērsu uzmanību, taču sākot interesēties par kulinārijas tendencēm un vīnzinību, Spānija uzreiz sāka ieņemt svarīgu un saprotamu pozīciju. Par spāņu virtuvi šodien moderni runāt tieši pievēršot uzmanību jaunradei – sākot ar “El Bulli” molekulārās gastronomijas eksperimentiem, beidzot ar jaunu formu piešķiršanu vakariņu tradīcijai. Pastāv uzskats, ka arī gastronomiskie tirdziņi radušies tieši Spānijā. Pat bez iedziļināšanās spāņu gastronomijā, varu droši teikt, ka man radies iespaids par tās neticamo dažādību. Nomainot pilsētu, vai pat tās rajonu, uz šķīvja iespējams ieraudzīt atkal kaut ko tādu, kas nekad iepriekš pat nebūtu ienācis prātā. Pie tam bieži vien pavisam jaunā veidā tiek atklāts kāds mums jau labi zināms, bet citādāk izmantots produkts. Reiz Barselonas nomalē strādnieku kafejnīcas pusdienu piedāvājumā ēdu grilētu trusi – ik reizi kad šo paņēmienu atkārtoju kādā Latvijas dārzā, saņemu daudzus izbrīnītus skatienus… Bet, cik garšīgi! Spāņu tradicionālā virtuve ir ļoti vienkārša, bez liekiem traucēkļiem tā simtiem gadu garumā attīstījusies un pilnveidojusies, lai šodien, kļūstot par Eiropas tūrisma epicentru, Spānija ikvienu sagaidītu ar izcilām un laimes sajūtu raisošām garšām. Un, ja vien kāds vietējais Tev neieteiks “Trip Advisor” neatrodamu pagrīdes krodziņu, diez vai tās izdosies sagaršot leģendārajā “paeljā”, kura kļuvusi par spaņu virtuves izplatītāko “tūristu slazdu”. Kopā ar bērniem pirmo reizi mūžā Lieldienu brīvdienās dosimies uz kādu no Baleāru salām – uz Maljorku. Skaidrs, ka tur pagaršosim atkal daudz kā jauna, iepriekš nepieredzēta, un gan jau tai piemīt lokālas virtuves īpatnības, taču ir daži spāņu gardumi par kuriem, gaidot ceļojumu, jāsapņo jau nedēļām ilgi. Stiepies vai raujies, bet tik labi tie garšo tikai pašā Spānijā. Patatas Bravas Domājot, par ceptiem kartupeļiem, kas ir neatņemama rietumu pasaules uzkoda, man prātā tie automātiski sadalās četrās lielās grupās. Pirmā ir mūsu, Ziemeļeiropas kārtībā, kas paredz nomizot tupeni, sagriezt šķēlēs un cept tās eļļā vai sviestā uz pannas. Ļoti trāpīgi Ķirsona kungs tos nosaucis par “vecmāmiņas kartupeļiem” – Ūve Zviedrijā tos cepa katru dienu ar desu (Bakmana Frēdrika romānā “Vīrs, vārdā Ūve”), arī Bavārijā šādi cepti kartupeļi tiks vienmēr...

Par piedalīšanos dzemdībās. Toma stāsts.

Par piedalīšanos dzemdībās. Toma stāsts.
Par piedalīšanos dzemdībās man viedokļa nebija it nekāda. Ne pozitīva, ne negatīva. Lai arī Everta nākšanu pasaulē bijām plānojuši, pat tad, kad Laura (pēdējos grūtniecības mēnešos) jau bija sākusi gulēt ilgāk, nekā bija nomodā, tas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams. Interesanti, ka ļoti līdzīga sajūta ir šobrīd, kad esam pāris mēnešu attāluma no nākamā ģimenes pieeauguma, taču šoreiz stāsts ir ne par to. Vēlreiz – par piedalīšanos dzemdībās man nebija nekāda viedokļa. Un nebija arī daudziem citiem tēviem, kuri 2013. gada vasaras sākumā “Māmiņu klubā” apmeklēja psiholoģes Diānas Zandes lekciju. Pirms tās, vienīgais padoms, ko man deva kāds laika biedrs, kas pavisam nesen pirmo reizi bija kļuvis par tēvu, skanēja skaidri un gaiši – aizej uz vecāku skoliņu, un paklausies dažas lekcijas, tad viss būs skaidrs. Nudien, nepateikšu, kāds bija tieši šīs lekcijas nosaukums, bet, pārskrienot pāri visiem virsrakstiem, rodas sajūta, ka tas varēja būt jebkas no “Zandes repertuāra”, kas attiecas uz pirmā bērna ienākšanu pasaulē. Īsti sava viedokļa par piedalīšanos dzemdībās nebija arī Laurai, ko gan nevarētu teikt par citām topošajām māmiņām. Tās bija atvedušas topošos tētukus klausīties iespaidīgā ātrumā norunāto 90 minūšu rečetatīvu, kas saturēja tik daudz jaunas informācijas, ka pēcāk bija nepieciešamas vairākas dienas, lai to līdz galam aptvertu. Kādā brīdī katrai ģimenei bija publiski jāpaziņo izvēlētais dzemdību veids, kā arī jāizklāsta dalībnieku sastāvs un citas pārdomas, ja tādas bija. Reti kuri pāri no šī izvairījās, sakot, ka neko vēl nav izdomājuši. Es teicu, ka man nav ne jausmas, vai es tajā telpā varēšu būt kaut nedaudz noderīgs. Zandes kundze nedaudz zobgalīgi atbildēja ar pretjautājumu: “kur tad tu tajā brīdī būsi noderīgs?”. Dzemdību stāstos, kurus man stāstīja vecāki, vīrieši nepiedalījās, jo tolaik tas ne tikai nebija pieņemts, bet nebija arī atļauts. Kad 90. gados viss mainījās, nereti vecāku ļaužu sabiedrībā dzirdēju nievājošu attieksmi pret “jauno modi”… Ne jau tikai par dzemdībām. Tak lietām līdz šim esot bijusi sava kārtība. Everts pasaulē ieradās 07:41 no rīta, pēc pamatīgām 13,5 stundu dzemdībām. Joprojām nedaudz jūtos vainīgs, ka īsi pirms “beigu sākuma” pamanījos nosnausties – tas šķiet bija pēdējais, par ko Laura paspēja būt dusmīga vēl pirms bija...

Netflix vai pirātisms?

Netflix vai pirātisms?
Aiz katra pasaules vadošā interneta zīmola slēpjas bērnībā Džeimsa Bonda filmās ne reizi vien redzētās maniakālās ambīcijas pārvaldīt visu pasauli. Džefs Bezoss radīja nevainīgu grāmatu veikaliņu “Amazon” ar vīziju kļūt par cilvēcei vienīgā pieejamā veikala vadītāju. Šons Pārkers, kurš izārdīja mūzikas industriju, parādot cilvēcei “mp3” apmaiņas ātrumu “Napster” servisā, šodien ir viens no “Spotify” valdes locekļiem, turpinot ietekmēt mūzikas attīstību daudz ievērojamāk kā Pols Makartnijs, Saimons Kouvels un Kanjē Vests visi kopā. Retajā reizē, kad Marks Cukerbergs sniedz intervijas presei, bieži tiek minēta nākotnes vīzija par “Facebook” kā vienīgo mājas lapu, jo jebkam citam vairs nebūšot nekādas jēgas. Rīda Heistingsa un Marka Rendolfa dibinātā tiešsaistes video noma “Netflix” no visiem minētajiem ir vecākais interneta uzņēmums, un 18 gadu laikā tas izdarījis ļoti precīzus un prātīgus lēmumus, lai ļautu tā idejas autoriem cerēt, ka pēc noteikta gadu daudzuma, “Netflix” un TV cilvēces apziņā būs sinonīmi. Šīs nedēļas vidū, 6. janvārī, “Netflix” kļuva par pirmo video straumēšanas servisu pasaules vēsturē, kas pieejams praktiski ikvienā zemeslodes vietā, izņemot Ķīnu un Krimas pussalu. Latvijā “Netflix” nav atkārtojis mūzikas brāļu “Spotify” vai “Deezer” vēsturi, un nav ieradies kā veiksmīgs satura pielikums kādai no lokālajām mobilājām vai datu kompānijām. Līdz ar to, atļaušos apgalvot, ka “Netflix” nav konkrētas vīzijas un mērķu par tirgus iekarošanu mūsu reģionā, taču esam veiksmīgi patrāpījušies pa ceļam kārtējam pasaules iekarošanas plānam. Taču Latvijas interneta lietotāju kvorumam un vizuālo datu satura profesionāļiem šis notikums, acīmredzot, radījis pamatīgas bailes par lokālā satura patēriņa apdraudējumu. Patiešām nezinu, kā savādāk skaidrojama “Netflix” Latvijā šobrīd pieejamā satura bezierunu nogānīšana interneta žurnālistikā un sociālajos tīklos. Mūsu ģimenē “Netflix” ieradās kā nelūgts viesis jau pagājušajā vasarā līdz ar jaunu “Sony Bravia” televizoru. No TV pults pogas ar uzrakstu “Netflix” līdz šai nedēļai gan nebija it nekādas praktiskas jēgas, taču jāpiekrīt Laurai, ka diez vai “Sony” uz mūsu reģionu būtu apzināti sūtījuši televizora versiju, kurā iebūvēts pakalpojums, kurš nekad mums nebūs pieejams. “Netflix” ļoti ērti darbojas arī ar “Google Chromecast”, ko uzdāvināju ģimenei Ziemassvētkos – šajā gadījumā pults vietā ērti var izmantot viedtālruni. Mums ir pietiekami liela “DVD” un “BluRay” filmu kolekcija un kopīgais TV veltītais laiks ir...