Toms

Toms

Toma diena sākas ar modinātāja zvanu plkst. 4:30 un beidzas tad, kad pēc dēlu nolikšanas gulēt noskatīts kāds no iecienītākajiem seriāliem,vai nospēlēta kāda laba ballīte. Fano par Boba Dilana svētdienām, futbolu, digitālām grāmatām un vīnogu sulu.

Vēl nav tumšs – Bobs Dilans, “Lucerna”, Prāgā, 2019. gada 9. aprīlī

Vēl nav tumšs – Bobs Dilans, “Lucerna”, Prāgā, 2019. gada 9. aprīlī
Bobam Dilanam šodien aprit 78! Pēc pāris nedēļām veikalos parādīsies glīta kastīte ar 14 kompaktdiskiem, kurā iemūžināti “Rolling Thunder Revue” Dilana muzikālās cirka trupas turnejas koncerti 1975. gadā, bet šī projekta detalizēts portrets jaunā Martina Skorsēzes režisētā dokumentālajā filmā būs redzams “Netflix” platformā! Ap Jāņiem Dilans atsāks “Neverending Tour” un spēlēs četrpadsmit koncertus Eiropā, pie tam galvenokārt brīvdabā. Arī pirmo gada pusi Dilans praktiski uzturējies tikai mūsu platuma grādos, šobrīd aiz muguras jau 24 koncerti, trīs no tiem aprīļa sākumā noritēja nedaudz vairāk par tūkstoš cilvēku ietilpīgajā Prāgas koncertzālē “Lucerna”. Kad sapratu, ka darba komandējums sakrīt ar šiem datumiem, palikušas vien bija sēdvietas pirmajās rindās, kuru cena bija vairāki simti eiro. Alternatīva bija iespēja stāvēt zāles beigās. Tas nozīmētu būt klāt, bet tikai klausīties – kā jau minēju, aprakstot pērnā gada koncertu Leipcigā, ko apmeklējām kopā ar Lauru, Dilanonkolis neļauj koncertos lietot videoekrānus (pat Roskildes festivālā šovasar tie tiks izslēgti) un lieto tik spilgtus skatuves prožektorus, ka pat priekšā sēdošajiem grūti ko saskatīt. Tā tam jābūt, lai Dilana mītiskums un netveramība joprojām plestos plašumā – te viņš ir, bet tikpat labi viņa nemaz nav! Mirkli vēlāk, kad ieskatos čehu biļešu lapā, tirdzniecībā laistas stāvvietas otrajā balkonā. Lucerna zālē ierodos stundu pirms koncerta un pēkšņi attopos balkona malā, praktiski aizskatuvē, pāris metru augstumā virs Dilana klavierēm – ekskluzīva vieta! Sākotnēji man priekšā ir plaša auguma gadus sešdesmit vecs kungs, kurš koncerta sākumā pa kluso kaut ko mēģina filmēt, momentā saņemot apsargu aizrādījumu. Pēc otrā aizrādījuma viņam tiek atņemts mobilais tālrunis. Vēl mirklīti vēlāk, kungam izrādās krekla kabatiņā paslēpta GoPro kamera, šo faktu konstatējot, apsardze kungu aizved prom un koncerta ceturtajā dziesmā starp mani un meistaru nu ir vien daži prožektoru gaismas kūli. Kādam naskam fotogrāfam par godu pēc nedēļas Vīnē Dilans pārtrauks “Blowin In The Wind” un pirmo reizi trīs gadu laikā vispār kaut ko teiks mikrofonā, apmēram šādi – “fotogrāfē vai nefotogrāfē, mēs varam dziedāt, bet mēs varam arī tikai pozēt”! Lielā arēnā to tik ļoti nepamanīsi, bet mazajā “Lucerna” apsardze nadzīgi ķer rokā ikvienu, kurš vēlas kaut vienu pašu piemiņas bildīti par šo vakaru! Dilana fotogrāfēšana, kur nu...

Tēva – dēla ceļojumi

Tēva – dēla ceļojumi
Protams, tā bija Lauras ideja. Tāpēc Laura ir Laura, ka viņa nāk klajā ar lieliskām idejām, kuras lauž jebkādus stereotipus. “Jūs abi varētu kopā aizbraukt uz Lotes zemi!”, tā viņa teica dažas dienas pēc Everta dzimšanas. “Divatā?” “Jā, divatā”! Tās vasaras sākumā labi laicīgi aizgāju atvaļinājumā, lai sagaidītu Edvīnu bez liekām prāta rūpēm, bet visai drīz nogrimu NBA plejofu, nupat iznākušā “The Stranger Things” un Galstonberijas festivāla pasaulēs. Te pēkšņi Edvīns bija klāt, un abi ar lielo brāli gatavojāmies mūsu pirmajam kopīgajam piedzīvojumam bez citu līdzdalības. Tiesa, mūsu ceļojums uz Igauniju bija iespējams tikai tāpēc, ka divi labi pazīstami “mīlas balodīši” bija ar mieru mūs transportēt it visur, kur vien nepieciešams, ņemot vērā, ka nevienam no mums nav autovadītāja tiesību un automašīnas. Toreiz piedzīvojuma galvenos pavērsienus noteica nesen apgūtā “podiņa” mācība, un viss no tās izrietošais. Atmiņā palikuši vien pāris fragmenti: zivtiņas, kuras var barot no rokas pasakainā brīvdienu pansijā Tartū apkaimē, abu noturētais krosiņš 20 minūšu garumā viltotajā itāļu “Vapiano” restorānā, Tallinas diennakts aptieka, kurā tievs studentiņš nekādā veidā nesaprot, ko es domāju ar “overnight diapers”… Vien dažas reizes uzmetis aci “otrajām jačīnām” (tā Everts trīs gadu vecumā sauca multeni “Cars 2”), pirmdzimtais bravurīgi paziņoja – es gribu uz Londonu. Multenes fināls norit pie Bigbena, mutlenē redzams “London Eye” panorāmas rats, Bekingemas pils… Es teicu Laurai: “aizbraucam uz Londonu”! Laura, savukārt, teica: “aizbrauciet divatā ar Evertu”! Uz mirkli manī iezagās tās šaubas, kuras parasti redzu citu savas paaudzes tēvu acīs, kad stāstu viņiem par ceļošanu vienam ar bērnu. Taču Londonā es esmu bijis daudz par daudz reižu sava mūža laikā un tā ir vienīgā metropole, kurā ērti jūtos arī neieskatoties kartē – nekas briesmīgs taču nevar atgadīties. Ja pēc būtības, tad interesanti, kas briesmīgs vispār var atgadīties, ja visa tava uzmanība 100% ir pievērsta tikai un vienīgi bērnam. Pat Everts, kurš mūža sākumā bija liels “no vecākiem projām skrējējs”, nevar nekur aizšmaukt, ja visu laiku ar viņu tiek uzturēts dialogs! Mūsu pirmā, īstā “divatā” ceļojuma vadmotīvs bija “gulēšana” – kopā ar pulksteņa maiņām nekādīgi nespēju noprognozēt Everta gulēšanas ciklus un Evis regulāri man aizmiga vai nu plecos, vai...

Tuvu horizontam – Bobs Dilans “Arena Leipzig”, Leipcigā, 2018. gada 18. aprīlī

Tuvu horizontam – Bobs Dilans “Arena Leipzig”, Leipcigā, 2018. gada 18. aprīlī
Bobs Dilans manā dzīvē ienāca ļoti vienkārši – pirms gadiem 15 ar labāko draugu, kurš bija Dilana apbrīnotājs, un kādām 20 vinilplatēm, kas kā negaidīta dāvana praktiski nokrita no zilām debesīm. Bija tā. Vispirms draugam dzimšanas dienā uzdāvināju kopīgu došanos uz Dilanu Vemblija arēnā Londonā, kur sēdējām tik tālu, ka, lai kaut ko ieraudzītu bija jānoīrē binoklis, bet pēcāk vinilplates negaidīti mantojumā ieguvu no kāda viņsaulē aizgājuša trimdas latvieša. To uztvēru kā zīmi, ka Dilanam jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Un tā arī darīju. Tad manā dzīvē ienāca Laura, vēlāk puikas, bet Bobs Dilans nekur neaizmuka un palēnām radās tradīcija meistara mūziku klausīties tieši svētdienās. Varbūt skan jocīgi, bet spēcīgāku tradīciju mūsu ģimenē nav. Un kāpēc svētdienās? Dilana mūzika gan audiāli, gan tematiski bieži fantastiski atbilst nesteidzībai un brīdim, kad visi tevi liek mierā. Kas tas Bobs Dilans vispār ir? Jautājums nebūt nav vienkāršs, bet izskaidrot gan centīšos pēc iespējas vienkāršāk. Dilans ir vienīgais popmūziķis, kas jebkad saņēmis Nobela miera prēmiju par sevis rakstīto dziesmu tekstiem, tātad dzeju. 60. gadu sākumā Ņujorkā pavisam jauns Dilans vispirms kļūst par sensāciju folka skatuvē un dzied visādas sava laika garam atbilstošas dziesmiņas, kuru tematiskais vienojošais elements ir sajūta, ka kaut kas notiek, bet nav galīgi skaidrs, kas tas tāds ir. Klausītāji savelk paralēles ar Martina Lutera Kinga sprediķiem un Vjetnamas kara bezjēdzību, tāpēc tās nosauc par protesta dziesmām. Sadraudzējies ar Ginsbergu, Dilans pēkšņi saprot, ka var darīt, ko grib, sāk bītņiku stilā rakstīt skanīgus “kukū tekstus” un, kopš tā brīža mākslā vairs nekad nerēķinās ne ar pieprasījumu, ne sekām. Pēkšņa muzikālā pavadījuma krasa izpušķošana ar elektriskām ģitārām un ērģelēm ir sava laika bezprecedenta “žanru maiņas” gadījums. Šo sajūtu pārķer “The Beatles” un tā nu Dilana dauzīšanās aizsāk muzikālās eklektikas vētru, kas nav beigusies līdz pat mūsdienām. Vēlāk Dilans kādu brīdi ir kantrī mūziķis, citā brīdi aizraujas ar Dievu un raksta sludināšanas dziesmas. Tuvojoties citam gadsimtam, Dilana vokāls, kurš nekad nav bijis nekas dikti ausi glāstošs, kļūst pavisam vecišķs un ellišķīgs. Kopš 2015. gada Dilans demonstrē kā cēli noveco, pieklusināti dzied Sinatras repertuāru akustiska kabarē ansambļa pavadījumā, trīs gadu laikā šo mūziku izdevis divos...

Mana dzīve kā Cukīni

Mana dzīve kā Cukīni
Šo rakstu Laura noteikti publicēs brīdī, kad labdarības maratons “Dod Pieci” jau būs uzņēmis apgriezienus. Uzdevumu uzrakstīt kaut rindiņu par vienu no foršākajām animācijas filmām, kādu jebkad esmu redzējis, visu laiku atliku. Tagad ir dažas stundas līdz maratona sākumam, un šis ir pēdējais darbiņš, kas jāpadara. Šogad mūsu galvenais sauklis un tēmturis ir #SalaboBērnību – maratonā piedaloties un ziedojot kaut piecus eiro, Tu palīdzēsi finansēt startu speciālai palīdzības programmai “Plecs”, ar kuras palīdzību tiem vecākiem, kas ģimenē būs gatavi uzņemt kādu no 1200 Latvijas bērnu namos šobrīd dzīvojošajiem bērniem, tiks nodrošināts gan birokrātisks, gan psiholoģisks atbalsts. Izvēlies savu vai bērnu mīļāko dziesmu, un piedalies maratonā! Vairāk informācijas – http://www.dodpieci.lv Kopš brīža, kad sākām gatavot šī gada šovu, viens no mūsu, “Dod Pieci” komandas, galvenā iedrošinātāja un iedvesmotāja ir bijusi šveiciešu režisora Kloda Barasa pasaulslavenā animācijas filma “Mana dzīve kā Cukini”, kas šogad pat sacentās ar “Zootropoli” par Oskara statuju. Esmu ļoti priecīgs, ka šo filmu, maratona ietvaros, jau sestdien, 23. Decembrī, 11:45 varēsi noskatīties Latvijas Televīzijas pirmajā programmā. Uz amerikāņu Blu-Ray diska, kas jau pusgadu ir mūsmājās, norādīts, ka filmas problemātika nav paredzēta personām, kas nav sasniegušas 13 gadu vecumu, taču filmā nav it nekāda vardarbība un viss atkarīgs, vai gribi un vari jaunajam cilvēkam paskaidrot, par ko filmā varoņi runā. Cukīnī (īstajā vārdā) Ikars ir aptuveni 11 gadīgs puika, kuram filmas pirmajās minūtēs nomirst mamma, tāpēc viņš nonāk iestādē, kas atgādina pie mums esošos SOS bērnu ciematus. “Vairs uz pasaules nav neviena, kurš mūs mīlētu”, Ikaram saka tur jau priekšā esošais bosiks Simons. Taču filmas bērni ir gatavi palīdzēt viens otram gan emocionāli, gan pat kopīgiem spēkiem atmaskot dažādas netaisnības. Dzīves apstākļi ātri ir viņiem likuši kļūt daudz pieaugušākiem, un tieši tā arī viņi uzvedas. Filma uzņemta piņķerīgajā, un mūsdienās vairs reti izmantojamā leļļu animācijas tehnikā, un katrs filmas kadrs filmēts atsevišķi, kustinot katru lellīti. Mani īpaši uzrunāja filmas nesteidzīgais ritms – “Panikas Ciemā” un “Fantastiskajā Lapsas Kungā”, kas ir pirmās prātā nākošās nesenās pagātnes lielās leļļu multenes, viss notiek komiski ātri un gar acīm žibinoši. Bet “Mana dzīve kā Cukini” atgādina aktierfilmu, kas cenšas pēc iespējas precīzāk...

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem

Flow – liels festivāls lieliem cilvēkiem
Pirms 15 gadiem, kad sāku aktīvi ceļot uz dažādiem mūzikas festivāliem ārpus Latvijas robežām, to apmeklēšana bija nepieciešama, lai iegūtu izpratni par mūzikā notiekošo – bieži vienā nedēļas nogalē tika sasmeltas gan emocijas, gan secinājumi, kas strādājot un dzīvojot rietumos vai ziemeļeiropā loģiski piemeklētu lēnām, visa gada garumā. Šodien, it īpaši raugoties visas Baltijas kontekstā, vismaz kaut kāda koncertdzīve jau pie mums ir, un “Positivus” arī katru gadu piedāvā vismaz dažus neaizmirstamus muzikālus piedzīvojumus. Mūsu ģimene kļuvusi arī par rūpīgiem festivālu skatītājiem televizorā un kopš esam visi kopā, neesam laiduši garām nevienu “Coachella” vai Glastonberijas festivālu tiešraidi, kuras ļoti palīdz man arī profesionāli – senāk par šādiem “virtuāliem” festivāliem varējām tikai sapņot. Līdz ar to, tie festivāli, uz kuriem gribētos patiešām vēl kādreiz aizbraukt, nu jau paliek uz abu roku pirkstiem saskaitāmi, un tie drīzāk izceļas ar īpašu atmosfēru, nevis muzikālo pārbagātību. Vienu no šādām ballītēm, kurām pēdējo gadu laikā bieži esmu pievērsis uzmanību, abiem ar Lauru mums izdevās apmeklēt aizvadītajā nedēļas nogalē. Ja neskaita Džeimija Olivera “The Big Feastival” un jauno Portmeirionas “Festival No. 6”, reti kurš mūzikas festivāls pasaulē pievērš garšai un ēdienu kvalitātei tik rūpīgu uzmanību kā Helsinkos organizētais pilsētas festivāls “Flow”, kurš koncertiem paredzētajā teritorijā ļauj tirgoties tikai izmeklētiem “street food” kiosku īpašniekiem un Helsinku eksperimentālakajiem hipsteru restorāniem. Interesanti, ka pirms gada, respektējot leģēndārā britu mūziķa Moriseja pieprasījumu, “Flow” otrajā dienā festivālā tika aizliegti jebkādi gaļas un zivju ēdieni. “Flow” notiek pašā pilsētas nomalē, urbānā fabriku rajonā, kas uz trīs dienām kļūst par mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi – pelēkā, izteikti rūpnieciskā norises vieta burtiski pārvēršas lielā audiovizuālās mākslas instalācijā. Ar mazu izņēmumu, dažām stundām svētdienā, kas veltītas bērniem, festivālu nedrīkst apmeklēt personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu – “Flow” apmeklētājs ir mūzikas klausītājs, nevis nejaušs garāmgājējs. Vēsturiski “Flow” sākusies kā maza džeza un elektroniskās mūzikas entuziastu ballīte, kas aizaugusi līdz vienam no Skandināvijas prestižākajiem festivāliem, kurš programmu daļēji dala ar Gēteborgas “Way Out West” un Oslo “Oya” pilsētfestivāliem, kas notiek tanī pat nedēļas nogalē. Taču “Flow” īpaši izceļas ar spilgtiem muzikālajiem akcentiem – ik uz stūra dzirdama savstarpēji atšķirīga mūzika no visdažādāko žanru...