Zinot, ka man interesē viss par un ap bērnu ēdināšanu, grāmatu “Secrets of the World’s Healthiest Children” man no Londonas pārveda Toms. Ar lielu interesi uzreiz ķēros klāt tās lasīšanai. Grāmatas autore Naomi Moriyama ir “The Times” dižpārdokļa “Japanese Women Don’t Get Old or Fat” līdzautore. Augusi Tokijā, bet dzīvo Ņujorkā. Gan šīs, gan citu Naomi grāmatu līdzautors ir viņas vīrs William Doyle .Grāmata sniedz ieskatu : kā padarīt ģimenes maltītes veselīgākas; kādēļ nenoniecināt atsevišķas produktu grupas (no kurām mēdz ieteikt izvairīties); kā efektīvi iepazīstināt bērnus ar jauniem ēdieniem; kāpēc bērnu iesaistīšana ēst gatavošanā un mācīšana pašiem sevi apkalpot veido labus ēšanas paradumus; ko varam aizgūt no japāņu dzīvesstila, lai veicinātu veselīgu attieksmi pret ēdienu un fiziskajām aktivitātēm. Grāmata ir interesanta un faktiem bagāta. Tajā tiek apskatīti japāņu ēšanas paradumi kā lielisks piemērs, lai veicinātu veselīgus ēšanas paradumus ģimenē. Japāna tiek uzskatīta par labu piemēru, jo ir pirmā pasaulē pēc “paredzamā iedzīvotāju dzīves ilguma” dzimšanas brīdī. Paredzamais dzīves ilgums japāņiem ir 74,9 gadi. Salīdzinājumam – Latvijā tas ir 67,1 gads. Grāmatā ir 3 nodaļas. Pirmajā nodaļā tiek sniegta informācija par sabiedrības veselības stāvokli pasaulē kopumā – tiek minēti fakti no jaunākajiem pētījumiem, analizēta statistika. Otrajā tiek stāstīts par ēšananas paradumiem un kultūru Japānā, savukārt trešajā lasītājs tiek iepazīstināts ar dažādiem japāņu produktiem un receptēm. Receptes paredzētas bērniem no 5 gadu vecuma. Skaidrs, ka grūti pēc grāmatas izlasīšanas pēkšņi vienā dienā sākt ēst kā japānim. Ēšana ir kaut kas daudz vairāk – tā ir balstīta japāņu dzīvesstilā un kultūrā. Ēšana iet roku rokā ar audzināšanas metodēm. Lai gan patiesībā tas, kā japāņi ēd, nav nekas unikāls (ja nesāk analizēt atsevišķus produktus). Galvenās grāmatas atziņas ir : jāēd lēni; jāēd veselīgi, vietēji un sezonāli produkti (nevis visiem jāēd japāņu ēdiens); jāēd mīloši – ģimenei ir jāēd visiem kopā, nedrīkst noniecināt ēdienu; jāveic fiziskas aktivitātes. Pati galvenā ideja, pēc kuras dzīvoju arī es – var ēst visu, tikai mazās porcijās! Kopumā piekrītu, ka grāmata ir noderīgāka, ja cilvēkam, kas to lasa, nav liela zināšanu bāze par veselīgu uzturu, bet ir vēlme mainīt ēšanas paradumus. Grāmatā tiek sniegti diez gan populāri padomi, kas...
Nereti viss garšīgākais ir arī visvienkāršākais! Te būs viena garšīga recepte no mūsu krājumiem. 200 g jaunie kartupelīši 200 g brokļi 100 g kale jeb lapu kāposta 1 ķiploka daiviņa 2 ēdamkarotes (30 ml) saldā krējuma vai kokospiena šķipsniņa muskatrieksta 500 ml dārzeņu buljona Kāposta lapiņas noplēš no kātiem. Ķiploku izspiež caur ķiploka spiedi. Kartupeļus nomazgā un sagriez gabaliņos. Brokoli sadali rozetēs. Katliņā ielej olīveļļu. Pievieno kartupeļus, ķiploku un muskatriekstu un pasautē 1 – 2 min. Pielej dārzeņu buljonu un vāri 10 min. Tad pievieno brokoļus un kale kāpostu un vāri vēl 5 min. Noņem no uguns, pievieno saldo krējumu vai kokospienu un sablendē. *Ja vēlies, lai zupa ir sātīgāka, piemēram, ēd to vakariņās – nebaidies pievienot vārītas...
Pirms lasi tālāk, uzreiz gribu teikt (rakstīt), ka “lai mazi bērni klausītos” nenozīmē “lai mazi bērni klausītu”. Par to arī ir galvenais stāsts grāmatā, kuru nesen noklausījos (jā, noklausījos audio grāmatu, nevis lasīju – fantastisks veids, ja grūti atrast iespēju, lai apsēstos un mierīgi palasītu). Grāmata “How to Talk So Little Kids Will Listen” iznākusi par godu grāmatas “How to Talk So Kids Can Learn” 30 gadu jubilejai. Grāmatu, kas iznākusi pirms 30 gadiem, sarakstījusi māte (Adele Faber), bet tās turpinājumu, kuru klausījos es – meita (Joanna Faber) kopā ar Julie King. Abas autores ikdienā strādā ar vecākiem, kā arī pašas audzina bērnus, nu jau tīņus. Liela pievienotā vērtība šai grāmatai ir tas, ka 2 no 3 Joannas bērniem ir ar uztveres traucējumiem, t.sk. ar aspergera sindromu (autisma spekrtra traucējums). Viņa apgalvo, ka grāmatā minētās metodes darbojas arī komunicējot ar šādiem bērniņiem. Grāmatā sniegtas atbildes uz tādiem jautājumiem, kā : ko darīt, ja bērns atsakās tīrīt zobus? ko darīt, ja bērns publiskās vietās skrien prom? ko darīt, ja brālis sit māsu? ko darīt, ja bērns neēd dārzeņus? ko darīt, ja bērns neiet uz podiņa? utt. Izklausās pēc grāmatas, kurā ir atbildes uz visiem jautājumiem, vai ne? Atslēgas vārds atbildēs uz šiem jautājumiem ir – cieņpilna komunikācija ar bērnu. Tas, vai bērns tīrīs zobus, būs pieklājīgs, un kārtos savas mantas, būs atkarīgs no tā, kā jūs ar bērnu runāsiet. (Itkā) tik vienkārši! Grāmata ir ļoti ietiplīga. Tajā ir vairākas nodaļas – par ģērbšanos, brāļu un māsu komunikāciju, ēšanu, braukšanu auto, mazgāšanos, dakteru apmeklējumiem – nu teju viss, ko ikdienā ar bērniem darām. Katra nodaļa sākas ar autoru ieteikumiem attiecīgajās situācijās, kam seko dažādi vecāku pieredzes stāsti. Ieteikumi domāti vecākiem, kuriem ir bērniem vecumā no 2 – 7 gadiem. Klausījos stāstus par situācijām no dažādu vecāku ikdienas un pie sevis māju ar galvu – jā, jā, jā! Tiešām! Kā es to neiedomājos? Dažbrīd gan pieķēru sevi pie domas, ka daudzās situācijās jau rīkojos tā, kā ieteikts grāmatā, piemēram, lai novērstu rīta kašķus, piedāvāju dēlam no rīta – “iesim uz bērnudārzu ar kājām, vai brauksim ar riteni?”, “vilksi krekliņu ar kaķi vai...
Nogurusi no nemitīgās mājas uzkopšanas, vasaras sākumā saņēmos lasīt vienu no slavenākajām grāmatām par to – japāņu autores Marijas Kondo grāmatu “The Life – Changing Magic of Tyding up”. Grāmatā cerēju atrast atbildi uz jautājumu, kā uzturēt mājā kārtību ilgtermiņā? Varbūt ir kaut kādi īpašie triki, kaut kas tāds, ko es nezinu? Nenoliegšu, ka man ļoti patīk kārtība mājās, bet nereti nākas samierināties, ka tādas vienkārši nav. Grāmatas autore Marija Kondo ikdienā sniedz konsultācijas par to, kā labāk organizēt lietas un ieviest kārtību mājās, birojā u.c. Grāmtā viņa arī dalās ar stāstiem par situācijām no savas prakses. Galvenās idejas, ko esmu aizguvusi no šīs grāmatas ir : izmest visu lieko nekavējoties – tik bieži šķiet, ka kaut kas taču tomēr noderēs, bet realitātē tas vienkārši stāv un krāj putekļus. Šķirojot lietas, lēmums par kādas lietas izmešanu ir jāpieņem ātri, nepārdomājot to x 10. Ja sajūtas saka, ka jāpatur – tad jāpatur, bet, ja sākas garas pārdomas – visticamāk, bez attiecīgās lietas mierīgi var iztikt. Pēc grāmatas izlasīšanas atbrīvojos no daudz liekām lietām mūsu mājās. Labā ziņa – daļu varēja ziedot (rotaļlietas, apģērbu utt.), un tad tas vairs nav tik sāpīgi. Vēl gan palikusi grāmatu šķirošana, jo ir divejādas sajūtas, ko darīt ar grāmatām,kas jau izlasītas? Lai nebūtu jāšaubās nākotnē, šobrīd cenšos iegādāties elektroniskās grāmatas. kārtot lietas pa kategorijām – ja esi izlēmis ieviest mājās kārtību, tad vajadzētu to darīt pa kategorijām – apģērbs, grāmatas, trauki utt. Vispirms viss jānoliek uz zemes (piemēram, visas drēbes), jāsaprot, kuras lietas tiek paturētas, un kuras aiziet miskastē (vai tiek ziedotas). Pēc tam jāatrod vieta visām palikušajām lietām. visu uzglabāt vertikāli – kā atrast vietu visām palikušajām lietām jūsu mājā? Tās maksimāli jācenšas vertikalizēt – tā lietu uzglabāšana ir daudz kompaktāka, un pat vismazākajās mājās, izrādās, ir diez gan daudz vietas! Tas pats attiecas uz kofera krāmēšanu ceļojumos u.c. drēbes ir jārullē – nevis jāloka. Šis ir mans lielākais atklājums. Grāmatā arī sīki paskaidrots, kā labāk uzglabāt drēbes pa attiecīgajām apģērbu grupām. Tāpat es māju ar galvu, ka drēbes nav vajadzības šķirot pa sezonām! Lūk, neliels video, kā locīt / rullēt apģērbu : Vai mana māja...
Kā jau solīju piebarošanas pirmajā rakstā, šodien – par putrām! Kad un ar kuru sākt? Kā ar glutēnu? Viedokļi ir tik dažādi, ka pat zinātājam ir viegli apjukt. Piebarojot Evertu, es uz putrām vispār neiespringu. Šķita, ka tas ir ēdiens, kas vairāk nepieciešams kalsnākiem bērniņiem, lai pieņemtos svarā. Šo to jau gan devu, bet ne katru dienu. Graudaugi uzturā bija, bet ne vienmēr putru veidā. Ar Edvīnu ir citādāk – reizi dienā putru dodu. Reizēm kā pamatēdienu, reizēm kā piedevu augļu vai dārzeņu biezenim. Biežākie jautājumi uzsākot piebarošanu par putrām ir : Ar ko sākt? Vai un kad drīkst dot putras ar pienu? Vai un kad drīkst dot putras ar glutēnu? Pirmā putra kādam var šķist patiešām svarīgs lēmums. Skaidrs ir viens – putras var un vajag ēst, bet kādas un cik daudz? KURU PUTRU PIRMO? Lielākais jautājums, uzsākot piebarošanu ar putrām, ir, vai tā drīkst saturēt glutēnu? Ja veikalos apskatām putru iepakojumus, tad norāde, ka tā piemērota no 4 mēnešiem, galvenokārt atrodama uz bezglutēna putrām – rīsu, kukurūzas un prosas, reizēm arī uz plēkšņu kviešu, mannas un griķu putrām. Šo putru sastāvā parasti ir tikai 1 graudaugu veids. Tās var būt ar vai bez pievienota piena, parasti bagātinātas arī ar vitamīniem. Retāk, bet tomēr, norāde – 4 mēneši – atrodama arī uz auzu putrām. Norāde, ka putra piemērota no 6 mēnešiem, visbiežāk atrodama uz auzu putras un dažādām daudzgraudu putrām, vai uz putrām, kam papildus graudiem pievienotas dažādas piedevas (augļi, dārzeņi, ogas). Norāde, ka putra piemērota no 8 mēnešiem vai vēlāk, parasti ir daudzgraudu putrām un / vai putrām ar vairākām piedevām, piemēram, probiotikām vai pat šokolādi, medu, cepumiem (!!!). 10 un 12 mēnešu atzīme parasti atrodama uz musli. Tad var vai nevar glutēnu saturošu putru dot kā pirmo? Dažādās Eiropas valstīs ieteikumi attiecībā uz glutēnu atšķiras. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) iesaka, ka glutēnu saturošas putras mazos daudzumos zīdaiņiem jāpiedāvā jau pirms 6 mēnešu vecuma, un, kamēr mazulis tiek barots ar krūti. Tātad : glutēnu pirms 6 mēnešiem piedāvāt ir droši. Rekomendācijas to darīt valstu starpā gan atšķiras. Latvijā pastāv prakse sākt piebarošanu ar bezglutēna putrām. Lai gan ir atklātas sakarības starp to, ka agrīna iepazīstināšana...
