Gribēju padalīties ar podkāstu “Jauna enerģija”, kurā mani aicināja piedalīties un vadīt 3 šī podkāsta sarunas. Man tā bija jauna pieredze – iejusties cita podkāsta vadītājas lomā, un jāsaka, ka es to tiešām izbaudīju, un uzzināju daudz jauna par attiecīgajām tēmām no cilvēkiem, kam tās ir daļa no dzīvesveida! Podkāsta “Jauna enerģija” sarunājos ar : Mairitu Lūsi no “Zero Waste Latvija” Lindu Vorkuli, “Sapņu dārzs” veidotājuKristapu Kiziku, “Dodies Dabā” iniciatīvas autoru Sarunas vari noklausīties Spotify, Youtube un Apple Podcasts...
Tā kā mani joprojām šur tur mēdz pieteikt kā blogeri, varbūt ar šo ierakstu pat izdosies attaisnot man piedēvēto statusu. Bet varbūt arī nē…Vai kāds vispār vēl atceras, kas ir blogs? Lai nu kā, sen jau iekšā urd vēlme kaut ko uzrakstīt, un vēl jo vairāk to pamudināja izdarīt vakar “Rīgas Laikā” izlasītais Tilijas Olsenas citāts : “Ikviena sievete, kas raksta, ir izdzīvotāja”. Un man šķiet, ka tajā ir laba daļa patiesības. Šķiet, ka savas domas tādā brīvā plūsmā, kā tagad, pēdējoreiz rakstīju pirms kāda gada, Instagram ieraksti neskaitās. Kam gan vispār ir aktuāli tādi vienkārši trīsdesmitgadnieces spriedelējumi par sevi un burbuli sev apkārt? Iespējams jau, ka arī Tu, ja agrāk biji blogu lasītājs, vairs nezini, kā tas ir – lasīt to. Visupirms taču nāk Instagram storiji, podkāsti un Youtube sarunu raidījumi. Ja ir apņēmība – varbūt vismaz vasarā izdodas palasīt kādu grāmatu ( Orvelu vai Murakami vēlams), nu vai arī Rīgas Laiku, jo par citu lasāmvielu atskaitīties īsti nav vērts. Rakstu es šoreiz laikam tāpēc, ka man ir apnicis domāt par to, ko par mani domā citi. Un apnicis arī klausīties tajā, ko jūs domājat par to, ko par jums domā citi. Neatminos nevienu reizi, kad tas būtu novedis pie kāda izcila gala rezultāta, vai labākas sajūtas pašam par sevi un pasauli kopumā. Galu galā tā ir sajūta, ar kuru gribētos iet gulēt – es šodien biju labs, un ne es viens tā domāju. Vispār jau tas ir vieglāk – pieņemt citu domas par tevi kā sevis paša. Ja bērnībā sauca par apaļu, tad gan jau arī tagad tāds esmu – ja vien kāds nav pateicis citādāk. Ja esmu bijis bērnišķīgs, nekārtīgs un smieklīgs, tad droši vien arī tagad tāds esmu. Kas gan es tāds, lai pats to izlemtu, kāds esmu? Pēc nepilnām 2 nedēļām man apritēs 31 gads. Tas ir mazsvarīgi, tomēr, gribētos atzīmēt kaut tikai sev pašai – tagad, vairāk kā jebkad, mācos būt pati. Nekaunēties par to, ko domāju, arī, ja mans viedoklis kādam šķiet savāds. Nekaunēties par savām domām, izskatu un rīcību. Lai gan no bērnības, kā jau daudzi no mums, esmu uzaugusi ar...
Ceļot mums patīk ļoti, un ne vienmēr tam jābūt tālu. Ja bērnībā, skolas ekskursijās lielākā jautrība šķita sēdēt autobusā un ēst čipsus (kurus vēlāk aizliedza ņemt līdzi :D), un apskates objekti bija otršķirīgi, tad tagad tas viss ir mainījies. Arvien vairāk rodas vēlme pabūt tepat – Latvijā – apskatīt visus tās novadus un tālākos stūrīšus. Pagaidām ģimenes grafika dēļ mums īsti nesanāk paņemt brīvu mēnesi, un to vien darīt, kā tajā ceļot pa Latviju. Uz doto brīdi sanāk tādi mazie izbraucieni, ne ļoti gari, bet tie ir ne mazāk forši. Īsi, bet piepildīti. Pēdējais tāds bija Kurzemē. Braucām gar Kurzemes piekrasti, pa ceļam piestājot pāris vietās, un galu galā, nobāzējoties Jūrkalnē. Tāpat pilnu dienu pavadījām Ventspilī. Diemžēl mums nesanāca izbraukt no paša rīta, tādēļ pāris pieturas punktus braucot gar Kurzemes piekrasti izlaidām, bet maršrutā Rīga – Kolka – Jūrkalne bija šādas pieturvietas : Lāčupītes dendrārijs, Engures pagastā Pūrciema Baltā kāpa, Rojas novadā Kolkas rags Miķeļbāka, Ventspils novadā Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs, Irbenē Jūrkalnes stāvkrasts Protams, veicot šādu vai līdzīgu maršrutu pa ceļam ir vēl daudz apskates vietu, un ir grūti sevi ierobežot, apzinoties, ka visu paspēt šoreiz nevarēs. Bet, manuprāt, mums izdevās labi. Galvenais nosacījums – nesteigties, ļaut bērniem izskrieties un izbaudīt dabu. Ak jā, un pa ceļam, protams jāpaņem arī kāda kūpināta zivs (mēs to izdarījām Ragaciemā), lai ne tikai skaisti, bet arī garšīgi. Nakšņojām mēs brīnišķīgā vietā Jūrkalnē – “Četri vēji”. Fantastiska vieta, ļoti gaumīgi iekārtota! VENTSPILS Ja meklējat galamērķi, kur ar bērniem tiešām būtu daudz ko darīt, tad Ventspils ir laba izvēle. Mūsu sarakstā bija vairākas “must visit” vietas, un, protams, ka visu nepaspējām. Bet tas nekas. Neba jau pēdējā reize Ventspilī. Ja arī tu plāno doties uz Ventspili ar bērniem, iesakām apskatīt : Ventspils briežu dārzu Kurzemes Democentru Strūklaku “Fergate “Valzivs”” – siltā dienā bērni ta var kārtīgi izplunčāties!: Piejūras brīvdabas muzeju un mazbānīti Jūrmalas parku ar Enkuru taku (un, protams, pašu jūru) Ventspils Jaunrades nama observatoriju un planetāriju Ventspils ūdens piedzīvojumu parku Šīs noteikti nav visas vietas, kuras vērts apmeklēt. Ļoti plašs apskates vietu saraksts atrodams http://www.visitventspils.com. Un, ja meklējat kādu vietiņu, kur paēst, varu...
100% vegāniskas pankūkas ar šokolādes gabaliņiem bez pievienota cukura👌🏻 Par pamatu ņēmu @minimalistbaker recepti, kuru diezgan pamainīju pēc saviem ieskatiem. SASTĀVDAĻAS (18 – 20 gab.) : 300 ml mandeļu piena1 saspaidīts banāns100 g kviešu milti120 g pilngraudu speltas kviešu milti2 tējkarotes cepamā pulverašķipsniņa sāls1 tējkarote malts kanēlis50 g tumšā šokolāde, sakapāta PAGATAVOŠANA : Banānu saspaidi ar dakšu, pievieno pienu. Miltus sajauc ar cepamo pulveri, sāli un kanēli.Visas sastāvdaļas sajauc kopā, pievieno šokolādi. Atpūtini mīklu 10 min. Cep 2-3 min no abām...
Man liels prieks, ka pēdējā laikā bloga lasītāji ir uzdevuši daudz jautājumu par grāmatām. Tas laikam nozīmē, ka ne mēs vienīgie tādi grāmatu tārpi. Šobrīd gan vairāk esam bērnu grāmatu tārpi :). Pateicoties bērniem esam atklājuši jaunu, fantastisku iztēles pasauli! No kāda vecuma bērnam lasīt? Everts savu pirmo bērnu grāmatu saņēma dāvanā pirmajos Ziemassvētkos – četru mēnešu vecumā, un ar to arī sākās mūsu piedzīvojums bērnu grāmatu pasaulē. Vairāk gan lasīt un pētīt tās sākām īsi pirms viņa gada vecuma – kad viņš pats jau varēja apsēsties un tās šķirstīt. Otrajam bērnam lasīt sākām nedaudz vēlāk (protams), bet arī mazliet pirms gada vecuma grāmatas kļuva par gulētiešanas rituāla neatņemamu sastāvdaļu. Tātad – ja bērns ar interesi pēta, tad par mazu viņš nav. Sākumā varbūt pietiks ar 5 – 10 minūšu lasīšanu, bet, bērnam kļūstot vecākam, arī laiks, ko viņš pats vēlēsies pavadīt pie grāmatām augs. Ar ko sākt? Nu laikam jau var mēģināt jebko. Zinu vecākus, kas reizēm skaļi lasa pieaugušo literatūru. Bet pienāk vecums, kad bērni ar to vairs nav mierā… :). Pašiem mazajiem, protams, vieglāk ir šķirstīt grāmatas ar cietām lapaspusēm. Lai gan mēs lasām dažādas grāmatas, esmu ievērojusi, ka Edvīnam (1 g. un 1 mēn.) ļoti patīk tās grāmatas, kur skaidri saprotams, kas attēlots zīmējumos / fotogrāfijās. Piemēram, šobrīd viņš ļoti priecājas, ja lasām grāmatas par dažādiem dzīvniekiem. Nesen apmeklējām lauku sētu zoodārzā, mācījāmies, kā saka dažādi zvēri, tāpēc arī grāmatās zvēriņus pamana pirmos, un atdarina viņu skaņas. Pirmo grāmatu klāstā labi iederas arī “taustāmgrāmatiņas” – piemēram, sunīša austiņu vietā ir iestrādāta mīksta vilniņa. Tauste ir ļoti svarīga maņa, īpaši maziem bērniem. Iespēja aptaustīt dažādas tekstūras pozitīvi ieteikmē bērna smadzeņu attīstību, attīsta valodiņu. Tāpat mazākiem bērniem patīk grāmatas ar atveramiem un bīdāmiem lodziņiem. Vispār jau arī lielākiem bērniem – ja pie mums kāds ciemojas, nereti arī sākumskolas vecuma meitenes izvēlas tās palasīt. Paralēli tāpat tipiskām bērnu grāmatām – ar cietajām lapām, lodziņiem utt., lasām arī grāmatas ar neparastām ilustrācijām un dažādiem stāstiem, dzejoļiem. Jo vecāks kļūst bērns, jo biežāk izvēle par labu kļūst šīm grāmatām. Kā ar grāmatu plēšanu? Apzināti nekas tāds mūsu mājās nav noticis,...
