Mūsu pirmās dienas plāns bija doties uz Eze ciematu netālu no Nicas. Šo ciematu apmeklēt mums ieteica vairāki cilvēki, tātad skaidrs, ka bija jābrauc. Un galu galā no Ezes paveras fantastisks skats uz Franču Rivjēru.

Lai gan plāns bija doties uz Ezi rīta pusē, sanāca nedaudz citādi. Mēs kādas 3 – 4 stundas vazājāmies pa pilsētas centru meklējot autobusa pieturu!!! Labums no mūsu izmisīgajiem meklējumiem – vismaz kārtīgi apskatījām Nicas centru un ostu, kā arī pabijām divās kafejnīcās. Pirmā nav pieminēšanas vērta, lai gan no tās pavērās skats uz jūru un tur bija ļoti garšīga apelsīnu sula. Otrā “Patisserie Cappa Serain” gan ir, jo tajā bija tipiski franču konditorejas izstrādājumi, kā arī lieliska iespēja novērot vietējos (šeit bijām vienīgie tūristi) – daži ieskrēja pēc kāda kruasāna vai kiša, daži sēdēja un malkoja kafiju (kurai pa virsu noteikti ir uzbērta šokolāde…), vēl citi – ienāca pasūtīt un apskatīt kristību kūkas. Brokastīs jau kruasānus bijām paēdušas, tādēļ šeit aprobežojāmies ar macarooniem (viens maksā 1,20 eur gab.), sulu un kafiju.

Iztaujājušas teju pusi pilsētas (pārspīlēju, protams), beidzot noskaidrojām, kur pietur autobuss uz Eze. Nu jāsaka, ka tā autobusa pietura tiešām bija necila – viens stabs ielas malā starp mašīnam un nekāda saraksta. Pēc 45 minūšu gaidīšanas gan tas beidzot atnāca! (Bija svētdiena un tad autobuss iet retāk). Uz Eze aizbraucām ļoti ātri un pirms kāpām pašā augšā līdz bacnīcas tornim, paspējām vēl iemalkot pa glāzei šampanieša jaukas vīnotavas saulainajā terasē. Uzkāpušas augšā, samaksājām 6 eur par ieeju botāniskajā dārzā (no kura it kā paveras labākais skats), kā jau tūristi, visu kārtīgi safotogrāfējām un varējām atkal 45 minūtes gaidīt autobusu, lai dotos atpakaļ uz Nicu. Pārgurušas un pārsmējušās par autobusa pasažieriem, devāmies vakariņās uz brasserie, ko noskatījām pa dienu. Diemžēl jau pa gabalu redzējām, ka tā jau tiek vērta ciet (vēlāk sapratām,ka šajā vietā ēdienu vispār pasniedz tikai līdz 15:00).

Par laimi, tieši blakus mūsu noskatītajai vakariņu vietai atradās vēl kas labāks – jūras velšu kafejnīca “Cafe de Turin”. Svaigas austeres, mīdijas, garneles, krabji utt. Izlēmām par labu vakariņām šeit. Ja kādreiz būs lemts, tad noteikti te atgriezīšos. Lai gan neesmu austeru fans, bet “Cafe de Turin” tās bija ļoti garšīgas, un tas svaigums… nepārspējams! Klāt, protams, šampanietis. Tā kā ēdienkarti angliski mums nepiedāvāja (ķīniešu valodā gan tāda bija!), pasūtījām IT KĀ klasiku – mīdijas ar frī kartupeļiem. Viesmīlis brīdināja, ka tās esot jēlas, bet mēs (muļķīgi) nodomājām, ka viņš gan jau nesaprot angļu valodu un tāpat izlēmām tās pasūtīt. Mulsināja gan tas, ka mīdiju skaits bija uzrādīts gabalos, ko nekad pie šī ēdiena nebiju redzējusi. Protams, ka viesmīlis tomēr angļu valodu bija sapratis un mums tika atnesta jēla mīdiju plate.. mazliet pašokējāmies, bet ko darīt – jāēd jau ir. Otrreiz gan tādas negribētu. :)
Tad tikai pastaiga pa naksnīgo Nicu un miegs, jo nogurums pēc garās dienas ir liels.

ĪSUMĀ:

• Uz Eze ciematu var aizbraukt ar 82. un 112. autobusu. Biļeti var nopirkt automātā vai pie šofera (1,50 eur). Autobusu sarakstus iepriekš vari apskatīt mājas lapā. Svarīgi arī nesajaukt Eze village ar Eze beach, jo viens no otra atrodas patālu. Uz Eze ciematu brauc autobuss, bet uz pludmali – vilciens. Ļoti iesaku apmeklēt arī pludmali!
• Macaroonus ēdām un kafiju dzērām Patisserie Cappa Serain – 7 et 9, Place Garibaldi (1 macaroons 1,20 eur).
• Šampanieti Eze dzērām “Mets Vins Chics”  – iepretim autobusa pieturai pie veikala (1 glāze 10 eur).
• Austeres ēdām Cafe de Turin – 5, Place Garibaldi. Par austerēm, mīdijām un dzērieniem kopā samaksājām nedaudz virs 30 eur.