Tas, ka, šī ceļojuma ietvaros noteikti apmeklēsim Monako, bija skaidrs jau sen. 20 minūšu brauciens vilcienā un esi jau citā valstī! Pundurvalstīs ir kaut kāda īpaša burvība – tās ir tik mazas, bet tomēr – pastāvīgas. Tā kā aptuveni nojautām, ka Monako apskatei pietiks ar nepilnu dienu, no rīta vēl nesteidzīgi pabrokastojām Nicas pludmalē, līdzi paņemot konditorejā nopirktu bageti un dažādas smalkmaizītes, bioloģiskos franču sierus un vēl šo to. Pēc bagātīgajām brokastīm devāmies uz Nicas vilcienu staciju un no tās – uz Monako. Monako ir tieši tāda valsts, kā biju iedomājusies. Visapkārt tikai dārgākajos zīmolos tērpti cilvēki, kas pārvietojas ekskluzīvos auto. Un, protams, tūristi, kas to visu fotogrāfē. Saule, ieleja un kalni apkārt. Lai gan Monako ir tikai 2 kvadrātkilometrus maza, reljefa dēļ šķiet, ka vismaz nedaudz lielāka. Nesteidzīgi pastaigājoties pa Montekarlo (centrālais Monako apgabals), ir kur piesiet acis – prinča pils, mazā Vecpilsēta, vairāki mazi dārzi, osta un cilvēki. Šeit viss ir kā filmās un ir grūti noticēt, ka kāds te dzīvo īstu un nesamākslotu dzīvi. Bet dzīvo – satikām un iemalkojām šampanieti vecpilsētā ar manas draudzenes bijušo kolēģi, kas nu jau kādu laiku dzīvo Monako. Viņa pastāstīja šo to par vietējo dzīvi un man, kā kulinārijas entuziastei, šķita interesanti, ka daudziem vietējiem mājās ir ļoti mazas virtuves, jo viņi taču regulāri var atļauties ēst ārpus mājas! Mums paveicās redzēt arī “Formula 1” trases būvniecību, kas notiek gatavojoties 9. maija sacensībām. Daudz riepu, skatītāju tribīnes un būvniecības jezga visapkārt. Pakāpelējušas pa Monako kalniem un lejām dodamies uz Nicu, lai vakariņās baudītu klasiku – Nicas salātus un mīdijas ar frī kartupeļiem. Pašā vakarā vēl paspējām baudīt šampanieti (kurš maksāja 19 eur!) naksnīgajā Nicas promenādē. ĪSUMĀ Brokastu maizītes pirkām konditorejā pretim viesnīcai “Quality Hotel Flore Nice Promenade”. Par visu samaksājām ap 12 eur. Uz Monako no Nicas var aizbraukt ar 112. autobusu vai vilcienu. Ar vilcienu ir dārgāk (vilciena biļete – 3,60 eur, autobusa biļete – 1,50 eur), bet ātrāk! Šampanieti Monako dzērām restorānā – bārā “Express”. Cena par pudeli 45 eur. Vakariņas ēdām vecpilsētā un par 2 porcijām mīdiju un salātiem samaksājām ap 30 eur....
Mūsu pirmās dienas plāns bija doties uz Eze ciematu netālu no Nicas. Šo ciematu apmeklēt mums ieteica vairāki cilvēki, tātad skaidrs, ka bija jābrauc. Un galu galā no Ezes paveras fantastisks skats uz Franču Rivjēru. Lai gan plāns bija doties uz Ezi rīta pusē, sanāca nedaudz citādi. Mēs kādas 3 – 4 stundas vazājāmies pa pilsētas centru meklējot autobusa pieturu!!! Labums no mūsu izmisīgajiem meklējumiem – vismaz kārtīgi apskatījām Nicas centru un ostu, kā arī pabijām divās kafejnīcās. Pirmā nav pieminēšanas vērta, lai gan no tās pavērās skats uz jūru un tur bija ļoti garšīga apelsīnu sula. Otrā “Patisserie Cappa Serain” gan ir, jo tajā bija tipiski franču konditorejas izstrādājumi, kā arī lieliska iespēja novērot vietējos (šeit bijām vienīgie tūristi) – daži ieskrēja pēc kāda kruasāna vai kiša, daži sēdēja un malkoja kafiju (kurai pa virsu noteikti ir uzbērta šokolāde…), vēl citi – ienāca pasūtīt un apskatīt kristību kūkas. Brokastīs jau kruasānus bijām paēdušas, tādēļ šeit aprobežojāmies ar macarooniem (viens maksā 1,20 eur gab.), sulu un kafiju. Iztaujājušas teju pusi pilsētas (pārspīlēju, protams), beidzot noskaidrojām, kur pietur autobuss uz Eze. Nu jāsaka, ka tā autobusa pietura tiešām bija necila – viens stabs ielas malā starp mašīnam un nekāda saraksta. Pēc 45 minūšu gaidīšanas gan tas beidzot atnāca! (Bija svētdiena un tad autobuss iet retāk). Uz Eze aizbraucām ļoti ātri un pirms kāpām pašā augšā līdz bacnīcas tornim, paspējām vēl iemalkot pa glāzei šampanieša jaukas vīnotavas saulainajā terasē. Uzkāpušas augšā, samaksājām 6 eur par ieeju botāniskajā dārzā (no kura it kā paveras labākais skats), kā jau tūristi, visu kārtīgi safotogrāfējām un varējām atkal 45 minūtes gaidīt autobusu, lai dotos atpakaļ uz Nicu. Pārgurušas un pārsmējušās par autobusa pasažieriem, devāmies vakariņās uz brasserie, ko noskatījām pa dienu. Diemžēl jau pa gabalu redzējām, ka tā jau tiek vērta ciet (vēlāk sapratām,ka šajā vietā ēdienu vispār pasniedz tikai līdz 15:00). Par laimi, tieši blakus mūsu noskatītajai vakariņu vietai atradās vēl kas labāks – jūras velšu kafejnīca “Cafe de Turin”. Svaigas austeres, mīdijas, garneles, krabji utt. Izlēmām par labu vakariņām šeit. Ja kādreiz būs lemts, tad noteikti te atgriezīšos. Lai gan neesmu austeru fans,...
Mūsu ģimenē Toms ir tas, kurš vairākas reizes gadā dodas komandējumos ārpus Latvijas. Jau kādu laiku domājām, ka beidzot jāsarīko kāds “komandējums” arī man. Draudzene pasvieda ideju doties kopā uz Nicu, pilsētu Franču Rivjērā, un ilgi nedomājot es piekritu, jo sen jau biju vēlējusies turp aizbraukt. Un patiesībā jau Francija vienmēr liekas labs galamērķis, jo zini, ka vismaz ēdiens tur būs labs! Lai gan es neesmu no tām mammām, kurai ir viegli atstāt savu bērnu, kur nu vēl uz 3,5 diennaktīm, bet šoreiz es tomēr izlēmu to darīt, jo Everts ir pietiekami paaudzies, lai pāris dienas labi justos kopā ar tēti (un citiem palīgiem;)). Un vispār jau mammām arī kādreiz vajag kārtīgi atpūsties un tā pa īstam es to kopš grūtniecības laika vēl nebiju darījusi, tādēļ šoreiz tiešām arī jutos to pelnījusi. 11. aprīļa pēcpusdienā ar labākajām domām un sajūtām devāmies ceļā uz saulaino Nicu. Lidojums bija lielisks un pārsteigumiem bagāts (tie, kas seko man “instagram” nojauš, ko es domāju ar vārdu pārsteigums – kaut kas neticams! :)). Neslēpšu, ka ceļojot uz Franciju ir grēks lidmašīnā neiemalkot arī glāzi šampanieša (vai divas…). Šampanietis, protams, bija labs sabiedrotais arī pārējo ceļojuma laiku, jo tā cenas un garšu attiecība Francijā ir unikāla – labākajā nozīmē… Pēc tam kādu laiku to iegādāties Rīgā roka necelsies.. Nicā ielidojām vēlā sestdienas vakarā, tā pārsteidza ar silto pavasara gaisu, skaistajiem parkiem un strūklakām. Pārgurušas steidzām paēst vakariņas un daudz nedomājot iegājām teju pirmajā restorānā uz vienas no vecpilsētas ieliņām. Lai gan tas, iespējams, ir diez gan tūristīgs restorāns, interjers bija pievilcīgs, apkalpošana – perfekta un pēc garā ceļa baudītā klasika – franču sīpolzupa un foie gras šķita tik dievīgi garšīgi… Ar garšīgām vakariņām un glāzi vīna arī pirmais vakars bija beidzies. Par to, ko un kā Nicā darījām turpmākās dienas, kur aizbraukt un ko apmeklēt, varēsi izlasīt nākamajā rakstā (kas jau top!). Īsumā: Uz Nicu lidojām ar “airBaltic”. Lidojums ilgst 3h. No Nicas lidostas līdz centram var aizbraukt ar 98. autobusu, kas pietur pie lidostas termināla ieejas. Līdz centram var aizbaukt apmēram 20 minūtēs. Biļetes cena 6 eur un to var iegādāties pie šofera. No Nicas...
Tikko kā Everts iemācījās sēdēt un sāka nogaršot dažādus produktus, es ik pa laikam pierakstīju, ko viņš ēd, jo man likās, ka kaut kad būs interesanti atskatīties atpakaļ un salīdzināt, kā ir tagad. Tā kā šobrīd mūsu ģimenei ir blogs, es domāju, ka šī ir īstā vieta, kur padalīties ar viņa pirmo nogaršoto produktu sarakstu. Ēšana no 8 – 10 mēnešiem bija kā iepazīšanās ar dažādām garšām un tekstūrām. Tā noteikti nebija ēšana, lai nodrošinātu organismu ar nepieciešajām uzturvielām (tam bija domāts piens). Galvenokārt, ēdiens tika nogaršots pie vakariņu galda, jo tad visa ģimene vienmēr ēdam kopā. Pa dienu šad tad arī kaut ko pagrauza, taču ne regulāri. Tuvojoties 10 mēnešu vecumam jau vairāk vēlējās nogaršot arī brokastīs, bet pusdienas joprojām nebija īpaši aktuālas. Man šķiet, ka 8 – 10 mēneši ir laiks, kad bērns ir gatavs nogaršot praktiski jebko! Dažas lietas, ko Everts ēda 8 – 10 mēnešu vecumā (aprīļa beigas – jūnija beigas). Visi produkti uzsākot “piebarošanu” – bioloģiski (ja vien pieejami). banāni nomizotas ābolu vai bumbieru šķēlītes (ja bail par aizrīšanos, var dot krāsnī ceptu ābolu) svaigi gurķa stienīši tvaicēti brokoļi, puķkāposti, cukini svaigi rabarberi (tikai zelēšanai) “Ķelmēnu” rupjmaize krāsnī cepti burkāni, pastinaki krāsnī ceptas saldā kartupeļa vai ķirbja daiviņas avokado (šis viņam joprojām ir topā) paipalu oliņas (lai gan iesaka mēģināt olas vēlāk, Evertam jau patika un problēmas puncim nebija!) rīsu galetes, dažreiz ar humusu pikšas kotletītes polentas stienīši brūno rīsu bumbiņas bezpiedevu jogurts mazās nūdeles apcepta malta liellopu gaļa dažkārt vārīti rīsi vai griķi reizēm pa kādai karotei putras ogas (kuras vēl bija palikušas saldētavā) “Organix” burkānu uzkodas vai auļgu biezenīši (ja devāmies ciemos un nezināju, kas tiks likts galdā). Šo to no “Organix” var iegādāties veikalos “Mazputniņš”, “Zaļā govs”, “Stockmann”, “Ekoveikals Šarlotes ielā”, “Dabas Dobe”. dažkārt pagaršoja manus smūtijus jeb kokteiļus (sastāvdaļas visdažādākās, visbiežāk dažādas ogas, augļi, bezpiedevu jogurts -bez riekstiem u.tml., jo zināju, ka bērns var vēlēties nogaršot) dārzeņu krēmzupas (arī šīs gatavoju pēc principa sablenderēti krāsnī cepti vai sautēti dārzeņi + buljons. Bērnam bez garšvielām un piena produkiem. )Pieaugušajiem pēc tam pielēju kokospienu, saldo krējumu un pievienoju garšvielas pēc gaumes) gadījās arī,...
Iespējams, būsiet pamanījuši, ka mana ģimene uzturā pārsvarā lieto bioloģisku pārtiku. Protams, vienmēr ir izņēmumi, bet varu droši teikt, ka mājās mūsu uzturs ir vismaz 80 % bioloģisks. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ, pagājušā gada rudenī mani uzaicināja pievienoties kampaņai par bioloģisku pārtiku “BioLoģiski” un es kļuvu par vienu no šīs kampaņas vēstnešiem. Es pievienojos šai kampaņai, jo ticu, ka ir daudzi cilvēki, kas nav aizdomājušies par to, kā ar kaut viena bioloģiska produkta iegādi nedēļa, viņi var izdarīt pakalpojumu ne tikai sev, bet arī videi draudzīgiem zemniekiem un zemeslodei kopumā. Kampaņas ietvaros jau bijušas dažādas aktivitātes, kurām līdzi sekot vari sociālajos tīklos Facebook, Twitter un Draugiem.lv Kā bioloģiskas pārtikas lietotāja, esmu ļoti bieži saskārusies ar skeptiskiem izteikumiem par to, ko un kāpēc es ēdu. Dažbrīd pat šķiet, ka man būtu jājūtas vainīgai par to, ka izvēlos bioloģisku pārtiku, un mazāk komentāru par to, kā es ēdu, es saņemtu, ja regulāri apmeklētu, piemēram, “Makdonaldu”. Lai nu kā, es saprotu tos, kas baidās uzticēties terminam “bioloģiska pārtika” un mēdz par to paņirgāties. Arī es, pirmoreiz izdzirdot par bioloģisku pārtiku, uzreiz vienā dienā nemainīju savas ģimenes ēšanas paradumus. Kā tas notika? MANS STĀSTS Daudzas ģimenes pievēršas bioloģiskam uzturam līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Tomēr šis nav manas ģimenes gadījums, jo sākām vairāk interesēties par pārtikas izcelsmi laikā, kad sāku strādāt pārtikas nozarē – aptuveni pirms gadiem 3 – 4. Izzinot stāstus, kas slēpjas aiz dažādiem produktiem un to ražošanas, pat nedomājot, veikalos rokas arvien vairāk stiepās pēc bioloģiskiem produktiem. Bija sajūta, ka bioloģiska pārtika ir vērtīgāka mūsu organismiem. Vispirms sākām iegādāties bioloģisko gaļu. Kopš es pirmoreiz pagaršoju bioloģisko vistu, nekad nav kārojies atgriezties pie “parastās”. Pat manam vīram, kuram vista līdz šim nebija garšojusi, bioloģiskā vista kļuvusi par vienu no iecienītākajiem ēdieniem. Kā nākamos no bioloģisko produktu klāsta iegādājāmies dārzeņus, olas, piena produktus. Visbeidzot arī graudaugus un pākšaugus, garšvielas. Nu jau varu teikt, ka gandīz visi produkti, ko iegādājamies ir bioloģiski, protams, ar saprātīgiem izņēmumiem. Mēs, mana ģimene, uzticamies bioloģiskam sertifikātam uz produkta un cenšamies izvērtēt katru pirkumu. Līdz ar bioloģiskas pārtikas lietošanu loģiska izvēle šķiet arī dabai draudzīgi tīrīšanas līdzekļi. Pa šo laiku, kopš pievērsāmies bioloģiskas pārtikas patēriņam, tā jau ir...
