No septembra beigām līdz decembra vidum apmeklēju 12 nodarbību garu ciklu ģimenes psiholoģijas centrā “LĪNA”. Kurss “bērna emocionālā audzināšana” ir par bērnu no dzimšanas līdz 7 gadu vecumam un tajā vecākiem tiek sniegtas zināšanas, kā labāk izprast savu bērnu, uzzināt vairāk par bērnu attīstību un bērnu audzināšanas principiem, tikt galā ar bērnu emocionālām vai uzvedības grūtībām.

Kursā tika aplūkotas tādas tēmas kā:

• Bērnu attīstība un temperaments;
• Pozitīva pašvērtējuma veicināšana;
• Valodas spēju attīstības veicināšana;
• Spēles, spēlēšanās loma bērna attīstībā;
• Emociju pašregulācija;
• Empātijas attīstības veicināšana;
• Koncentrēšanās spēju veicināšana;
• Uzvedības problēmas un veidi kā uzlabot bērnu uzvedību.

Pati pieteicos apmeklēt šo nodarbību ciklu tāpēc, ka dažbrīd mani māca šaubas – vai es, audzinot bērnu, vispār kaut ko daru pareizi? Apkārt tik daudz informācijas, tik daudz padomu no radinieku, draugu un pat pilnīgu svešinieku puses, ka tad, ja audzināšanā nav stingru uzskatu, var viegli apjukt. Tādēļ izvēlējos kursu pie speciālistes – psiholoģes Mārītes Bites, ar cerību, ka man kļūs nedaudz skaidrāks, vai tas, ko es daru, ir pieņemami, un kā tikt galā ar problēmām, ar kurām saskaros audzinot bērnu jeb pareizāk ikdienišķiem sīkumiem – divgadnieka dusmu lēkmēm un iegribām, noteikumu ievērošanu mājās un sabiedriskās vietās utt.

Guvu arī vairākas noderīgas atziņas. Šīs ir tikai maza daļiņa no tām! 

1. Bērna uzvedība dažādās situācijās ir atkarīga no viņa temperamenta. Temperaments nosaka: cik aktīvs bērns ir dažādās situācijās; cik svarīga viņam ir regularitāte; kā bērns reaģē uz jauno; kā pielāgojas; cik jūtīgs viņš ir; kāda ir bērna reakcijas intensitāte; kāds noskaņojums ir bērnam; cik ilgi viņš spēj noturēt uzmanību; cik neatlaidīgs ir bērns. Jo ātrāk vecāki sapratīs, kāds ir viņu bērns pēc temperamenta, jo ātrāk to pieņems, jo vieglāk būs saprast savu bērnu. Temperamentu atšķirības, manuprāt, ir arī galvenais iemesls, kāpēc bērnus nedrīkst salīdzināt. Viens ļoti ātri iejutīsies bērnudārzā, citam tas būs grūti. Pirmā mamma var domāt – re kā mēs visu pareizi izdarījām, ka mazais tik labi aizgāja uz bērnudārzu, bet patiesībā tas nemaz nav viņas nopelns. Protams, jāveic attiecīgi sagatavošanās darbi, bet bērnam, kuram ir grūtāk pielāgoties jaunām situācijām, arī adaptācijas periods būs ilgāks. Un nejau tāpēc bērns vai mamma ir sliktāki. Kursā tika sniegti arī detalizēti padomi, kā vecākiem pielāgoties bērna temperamenta dažādiem aspektiem. Nu, piemēram, tagad ir populāri montessori atvērta tipa grāmatu plaukti, tomēr bērnam ar augstu aktivitātes līmeni šādi izvietotas grāmatas pat var traucēt. Tā kā bērna temperaments jāņem vērā arī iekārtojot bērna istabu.
2.  Nesaki “beidz dauzīties!”, bet gan uzslavē, kādas kustības ar savu ķermeni bērns spēj izdarīt. Ļauj bērniem lēkāt, skriet (protams, attiecīgajā vidē). Mēriet augumus kopā ar bērnu pie stenderes, veidojiet sniega eņģeļus, dziediet “pirkstiņdziesmiņas” utt. Māciet bērnam priecāties par to, ko spēj viņa ķermenis! Tā jūs veicināsiet bērnam pozitīvu ķermeņa pašvērtējumu. Tāpat katrā ģimenē ir svarīgi ieviest arī kādu vārdu,ar ko apzīmēt dzimumorgānus, lai neietu Padomju laiku pēdās, kad tos nesauca nekādā vārdā. Nekādā gadījumā nekaunināt bērnu, ja viņš vēlas tos izpētīt!
3.  Mierini un atbalsti savu bērnu! Tas, kāda piesaiste ir bērnam ar “aprūpētāju” (mammu, tēti vai kādu citu) ietekmē, kā viņš veidos attiecības savā tālākajā dzīvē. Piesaiste ir abpūsējas emocionālas attiecības, kas veidojas bērnam ar aprūpētāju. Esi pozitīvi noskaņots un tad, kad dodies prom, vienmēr pasaki, kad atgriezīsieties. Bērnam ir svarīgi saprast, ka mammīte (vai cits aprūpētājs) viņam vienmēr ir pieejami!
4. Spēlējies ar bērnu! Uzlavē, ja bērns kādu brīdi spēlējas pastāvīgi. Lieliski, ja katru dienu konkrētu laika periodu vari veltīt tam, lai spēlētos ar bērnu viņa vadībā. Piemēram, 15 minūtes, katru vakaru plkst. 19:00. Spēli izdomā viņš – paļaujies un esi pieejams tad, ja viņš jūs spēlē nemaz neiesaista. Svarīgi tajā laikā nedarīt neko citu – nevārīt zupu, neskatīties tv. Kaut vai sēdi dīvāna un saki bērnam – es spēlēšos ar tevi, kā tu gribi! (Vienīgi tas nenozīmē, ka bērns drīkst uzvesties agresīvi – sist utt.).
5. Nomaini “nedari” uz “dari”, “tu” uz “es”, “man”. Kādam šis var likties grūti, bet, kad to sāk darīt, tas pamazām izveidojas par ieradumu. Kāpēc gan bērnam būtu regulāri jāsaka “nekliedz”, ja vari pateikt  un parādīt viņam, kā ir “čukstēt”? Ja bērns dara ko tādu, kas tev nepatīk, tad tā arī saki – “man nepatīk, ka Tu…” nevis sāc apvainot bērnu. Uzklausi savu bērnu!
6. Ļauj bērnam kontrolēt savu dzīvi. Protams, šis nenozīmē, ka bērnam tiek dota visatļautība. Vecākiem jābūt gudriem un jārada bērnam sajūta, ka viņš ir pilntiesīgs ģimenes loceklis un var piedalīties lēmumu pieņemšanā. Ja bērns jau prot runāt, jautājiet viņam, ko viņš vēlas darīt brīvdienās. Tai pat laikā lieciet viņam saprast, ka ne vienmēr viņš varēs izvēlēties visu, jo ģimenē ir vairāki cilvēki, kuru viedoklis jāņem vērā. Aiciniet bērnu pašam realizēt savu nodomu. Piemēram, viņš vēlas doties ārā, palūdziet, lai bērns atrod visu nepieciešamo (jaku, cepuri, zābakus utt.). Ja bērns vēlas zīmēt, aiciniet, lai bērns pats atrod papīru un zīmuļus.
7. Vecāki tomēr ir vecāki nevis bērna draugi. Vecākiem jābūt iejūtīgiem, bet ģimenē ir jābūt arī saviem noteikumiem. Tos var bērnam saprotamā valodā uzrakstīt / uzzīmēt uz lapas un pielikt pie sienas visiem redzamā vietā. (Nodarbībās tika stāstīts arī par vairākiem pozitīvās disciplinēšanas veidiem, kurus izmantot praksē, piemēram, zvaigžņu kalendārs, pārtraukuma metode).
8. Runā ar bērnu par emocijām. Lai bērns iemācītos atpazīt dažādas savas izjūtas, par tām ir jārunā. Nebaidies emocijas saukt bērnam saprotamos vārdos un stāsti bērnam piemērus no reālās dzīves, atpazīsti tās grāmatās utt. Pieņemiet visas bērna emocijas un māciet, ka ar ikvienu no tām viņš var vērsties pie jums! (Piemēram, jums ir grūti pieņemt, ja bērns ir bēdīgs, ar laiku viņš var sākt izlikties, ka tāds nav).
9. Ļauj bērnam palīdzēt. Uzdod uzdevumus atbilstoši viņa vecumam – atnest krūzīti, savākt rotaļlietas utt. Stāsti, kad jūs kādam palīdzat un kādi ir jūsu pienākumi, lai bērnam nešķiet, ka tikai viņš ir tas, kam kādam ir jāpalīdz, kaut kas jāizdara. Bērniem patīk pienākumi!
10. Rādi bērnam paraugu! Nevienam nav noslēpums, ka bērni vēro savus vecākus un mācās no viņiem. Ja vēlies, lai bērnam būtu pozitīvs pašvērtējums, nenoniecini pats sevi! Uzslavē sevi, uzskaiti savas labās īpašības. Galu galā ne velti ir teiciens, ka “bērni ir vecāku spogulis”. Esi pozitīvs!

Kursa noslēgumā mans galvenais secinājums, par laimi, bija – izrādās, mana pieeja audzināšanā nav nemaz tik greiza un nepareiza. Lielas kļūdas es nepieļauju un tas tiešām man liek atviegloti nopūsties, jo dažbrīd tā vien šķita, ka esmu tālu no koncepta “laba mamma” (droši vien tā ir šķitis ikvienai no mums). Arī man ir lietas, pie kā vēl jāpiestrādā – jābūt iecietīgākai pret bērna dusmu lēkmēm, bet arī te jau es jūtu progresu. Arvien mazāk es uztraucos, ja tramvajā kāds ir šokā par to, ja mans divgadnieks skaļi iespiedzas, vai negrib visu ceļu rāmi sēdēt – galu galā viņš ir bērns ar savu temperamentu un raksturu, un tieši tādu es viņu mīlu!

Tā kā vecāki – no sirds iesaku arī jums apeklēt šo vai līdzīgus kursus. Ģimenes psiholoģijas centrā “LĪNA” jauna grupa būs jau no 26.01.2016. – lina.lv/berniem-3-18/nodarbibas-grupa/nodarbibu-kalendars/. Varu teikt tikai to labāko! Kursos katram dalībniekam bija iespēja risināt arī sev aktuālas problēmas un dalīties pieredzē. Tas vienmēr ir kas vairāk, kā “plikas” teorijas izlasīšana kādā grāmatā. Paldies vadītājai Mārītei Bitei!

FOTO: www.parenttoolkit.com