Mūžīgie strīdi

Mūžīgie strīdi

Garās brīvdienas ir forši, bet vienlaikus tās man atgādina, cik svarīgi ir brāļiem pabūt vienam bez otra sabiedrības. Jau garo brīvdienu vidū strīdu intensitāte mūsu mājās sasniedza kulmināciju. Tas, savukārt, gribot, negribot, arī man liek justies saspringtai un uzvilktai, jo nemitīgi jāvaktē, vai kāds kādam neizdara pāri par daudz, plēšoties par kādu mantu, kuras nereti ir vienādas, bet, redz, otram tomēr ir labāka.

Vēl pirms Jaunā gada iestāšanās, es arvien vairāk un vairāk apzinājos, ka tā turpināt vairs nevar. Tas nav normāli. Biežie bērnu strīdi traucē, un ietekmē mūs visus, pirmām kārtām jau pašus bērnus. Es kļūstu dusmīga, ja nevaru normāli pagatavot vakariņas, vai aiziet uz tualeti, jo tieši tās dažas sekundes vai minūtes ir laiks, kad strīdu risināšana kļūst fiziska. Arī Toms dusmojas, ja nevar mierīgi palasīt grāmatu vai paklausīties mūziku, un dienas noslēgumā izriet, ka visi viens uz otru dusmojas. Jēga? Nekāda. Es nevēlos dzīvot tādā spriedzē it kā tāda sīkuma, kā bērnu strīdi, dēļ. Nejau vienmēr ir tik traki, bet acīmredzot ir kaut kāds veselīgs limits, kuru varam pavadīt plecu pie pleca viens ar otru. Katram no mums ir svarīga sava privātā telpa un laiks.

Kā ierasts, šādās situācijās vispirms ķeros pie savām audiogrāmatām. Lai gan par šo tēmu dažas jau ir lasītas, grāmatas nereti man ir lielākais neitrālais atbalsts, lai saprastu, kas ir OK. Un ja nav – kā to risināt. Esmu noklausījusies šādas audiogrāmatas :

  • Dr. Laura Markham “Peaceful Parent, Happy Siblings”;
  • Adele Faber & Elaine Mazlish “Siblings Without Rivarly” (Starp citu, abas arī grāmatas “How to talk so kids will listen & listen so kids will talk” autores);
  • David Leads “How to Prevent and Manage Sibling Rivalry Among Brothers”.

Šajās grāmatās esmu atradusi atsauces uz daudziem pētījumiem, ar kuriem arī esmu iepazinusies, lai izprastu tēmu. Visi kā viens tie apstiprina – strīdi bērnu starpā ir normāli, un pat vajadzīgi. Strīdiem ir arī pozitīva ietekme uz bērna personību, un spēju veidot attiecības tālakajā dzīvē. * Tātad, strīdi ir labi, tomēr reizēm bērniem nepieciešama palīdzība konfliktu risināšanā. Bērni mācās no mums.

Tāpat ir pierādīts, ka 3 – 7 gadus veci bērni strīdās 3,5 x stundā, bet jaunāki bērni – vēl biežāk. 2 – 4 gadus veci bērni var strīdēties 6,3 x stundā, kas nozīmē – vismaz viens strīds mazāk kā 10 minūšu laikā!** Pie šiem faktiem es atviegloti nopūšos. Mēs esam normāli! Mēs esam normāli arī tad, ja šķiet, ka draugu bērni jau nu gan tik bieži nestrīdas, un nemēdz viens otram iesist. Šis ir mans vājais punkts, jo apkārt ir cilvēki, kuriem mana problēma ir sveša. Bet te nu mēs atkal nonākam pie mūžīgās vecāku mantras – nesalīdzini! Nesalīdzini vienu bērnu ar otru, nesalīdzini savus bērnus ar citiem. Katrs bērns ir atšķirīgs, sākot jau ar savu temperamentu. Un es nevaru gribēt, lai mani saprot tie, kas nav pieredzējuši tādus savu bērnu strīdus, kādus teju katru dienu redzu es. Ir skaļi, ir intensīvi. Ir regulāri. Un laikam jau, šī ir kārtējā tēma, par kuru nav pierasts runāt skaļi, jo gluži vienkārši ir kauns. Jo pirmais jautājums, ko uzdodu sev redzot biežos strīdus – ko mēs darām nepareizi? Ko mēs darām nepareizi, ja citiem tā nav? Mēs taču ar Tomu tā nestrīdamies, lai bērniem būtu no kā ņemt šo piemēru.

Par laimi, gan noklausītās grāmatas, gan izlasītie raksti un pētījumi mani gan nomierina, gan palīdz meklēt risinājumus, un es saprotu, ka tādi ir.

Šī situācija ir kārtējā reize, kad man sāp teiciens –  “bērni ir vecāku spogulis”. Man gribētos to noliegt. Es taču nestrīdos tā, kā viņi. Es taču nesitu. Tomēr piespiežu sevi padomāt ilgāk. Kā es reaģēju uz bērnu strīdiem? Es ļoti cenšos to darīt mierīgi, neiejaukties tad, kad tas nav vajadzīgs. Bet tajā pat laikā, es nevaru noliegt, ka ir reizes, kad es stingrā un skaļā balsī mēģinu atrisināt viņu strīdu, iespējams, ne tajā labākajā veidā. Īpaši tad, kad esmu nogurusi, un ir jau sestais strīds stundas laikā. Īpaši tad, kad esmu jau 10x novērsusi uzmanību, un centusies mainīt aktivitāti, centusies viņus nodalīt, sūtot katru uz savu istabu. Diemžēl tas nav labākais piemērs, kā risināt konfliktus. Viņi no tā neko neiemācās. Viņi atkārto to pašu. Dusmās kliedz uz brāli, vai sūta prom. Lai gan ir arī pozitīvi piemēri, ko pārņēmis vecākais dēls, risinot strīdus ar mazo (piemēram, mantas aizdošana uz laiku, uzmanības novēršana mazo pievēršot citai aktivitātei, iesaistīšana savās rotaļās u.tml.), ir vēl kur augt.

Saskaroties ar bērnu konfliktiem ir svarīgi saprast : 

  1. Pirmkārt un galvenokārt – mums nav jākontrolē bērni un nav jārisina konflikti bērna vietā. Vecākiem ir jābūt kā treneriem, kas ar savu piemēru māca bērniem konfliktus risināt.
  2. Nav vajadzības bērnu kaunināt par viņa uzvedību. Piemēram, ja bērns iesit brālim. Nevajag teikt, ka tu tagad esi slikts. Bērnam ir savs iemesls, kāpēc viņš attiecīgi ir rīkojies, kas saistīts ar emocijām, iespējams, greizsirdību. Ir svarīgi runāt par šīm jūtām un emocijām ar bērnu, nevis kaunināt viņu par to, ka viņš tā jūtas.
  3. Ar bērnu ir jārunā un jāizrāda empātija. Lai cik arī bērnam nebūtu gadu, ar viņu ir jārunā. Ja viņš pats nevar pateikt, kādēļ ir radies konflikts, mēs varam palīdzēt. Piemēram, sakot : “Es redzu, ka tu iesiti brālim. Tu droši vien esi par kaut ko dusmīgs. Es saprotu. Tev ir tiesības dusmoties”. Arī šo empātiju no mūsu puses bērns pārņems dabiski.
  4. Ir jāmeklē alternatīvas. Un tikai tad, kad esam pieņēmuši bērna emocijas, nereti dusmas, skumjas griezsirdību, kas mēdz būt konflikta iemesls, varam meklēt alternatīvus risinājumus sišanai vai kliegšanai uz brāli / māsu. Protams, vislabāk strādā piemērs. Esmu to novērojusi arī praksē. Piemēram, mani bērni kopā zīmē. Mazākais ļoti vēlas ņemt brāļa flomasterus, taču brālis ir dusmīgs, jo mazais neliek virsū vāciņus. Tā vietā, lai ar varu rautu flomīti ārā no mazā brāļa rokām, mēs cenšamies viņam iemācīt tos vāciņus tomēr uzlikt. Ne ar pirmo reizi, bet pamazām viņš to saprot. Ja vāciņus neliks – brālis flomasterus nedos. Šajā gadījumā kā alternatīvu darīšanai pāri, es cenšos vecākajam dēlam parādīt, ka viņš, kā vecākais, var ļoti daudz ko mazajam iemācīt. Skaidroju, ka, ja viņš rādīs piemēru brālim, arī mazākais brālis var iemācīties saudzēt vecākā brāļa mantas. Protams, arī vecākais dēls ir tikai bērns, un visa atbildība konfliktā nevar gulsties uz viņa pleciem. Viņam ir svarīgi redzēt, ka es skaidroju arī mazajam.
  5. Ir jārāda piemērs. Protams, ne vienmēr ir tik perfekti. Ir reizes, kad viņi nevēlas sastrādāties. Un es to cenšos pieņemt. Cenšos vienmēr izrādīt empātiju. Piemēram, saku :  “Saprotu, ka esi dusmīgs uz brāli, bet viņš tik ļoti gribēja ar Tevi kopā paspēlēties ar lego. Tu viņam patīc!”. Nereti pēc šāda teksta otrs bērns arī atplaukst. Mēs mācāmies, bet tāpat ir reizes, kad noraujamies – gan es, gan bērni. Un es apzinos, ka es nevaru viņus vainot. Viņi mācās savas savstarpējās nesaskaņas risināt vērojot, kā viņu nesaskaņas uztveram un risinām mēs ar vīru. Arī mēs esam tikai cilvēki, un ir reizes, kad dusmās aizsvilstamies. Bet ļoti, ļoti cenšos strādāt ar savām emocijām, un diemžēl vai par laimi, jūtu, ka tas arī strādā vislabāk. Jo mierīgāk reaģēšu es, jo mierīgāk to darīs viņi.
  6. Ar katru bērnu ir jāpavada laiks 1:1. Lai cik sāpīgi to nebūtu apzināties, bērni cīnās nevis par mantām, bet par vecāku uzmanību. Nespēšana sadalīt mantas vai ko citu ir tikai sekas. Laika pavadīšana 1:1 ar kādu no vecākiem liek bērnam apzināties, ka viņš ir vērtīgs arī viens. Viņš ir pietiekami vērtīgs, lai vecāks atbrīvotu savu laiku, un dotos ar bērnu kaut kur divatā. Un tā katram ģimenes pārītim būtu jāatrod regulārs laiks, ko pavadīt divatā. Nevis izņēmuma gadījumos, bet regulāri. Šis daļēji ir iemesls, kāpēc šogad gadu iesāku ar mazu pauzi no sociālā tīkla, kur ikdienā pavadu visvairāk laika – Instagram. Es pamazām salieku uz papīra visus ģimenes gada plānus. Un šogad jo īpaši plānoju, kad katrs no mums varēs pabūt divatā ar otru. Mamma ar tēti, dēls ar mammu, dēls ar tēti, brālis ar brāli. Jau pēc viena tāda vakara nākamajā dienā redzu uzlabojumus! Kas notiks, ja tas būs regulāri? To redzēšu ilgtermiņā. Nav tā, ka nebūtu pie tā piedomājusi līdz šim, bet noteikti varam labāk.
  7. Bērnus nevajag salīdzināt. Es pieļauju, ka šo jau visi zina. Diemžēl vecāki nereti veicina sacensību bērna starpā pat neapzinoties. “Kurš pirmais pamodīsies?”, ” Kurš pirmais aizmigs?”, “Kurš pirmais apēdīs vakariņas?”. Bet sacensība viņu starpā jau ir, un tā ir dabiska… Ar šiem pamudinājumiem mēs varam panākt pretējo efektu. Katram bērnam ir jādod iespēja apzināties viņa vērtību un talantus. Arī viens no maniem ģimenes iekšējiem mērķiem ir iemācīt bērnam priecāties vienam par otra panākumiem. Iemācīt viņiem uzslavēt vienam otru (man par prieku, reizēm dzirdu, kā Everts uzslavē Edvīna zīmējumus). Darīt visu, lai konkurence viņu starpā saglabātos tās dabiskajā un veselīgajā līmenī, nevis izdarīt vēl papildus spiedienu uz bērniem. Tas nav viegli, un varbūt kādam šķiet nevajadzīgi domāt par to tik ļoti, kā to daru es, bet, manuprāt, tas ir svarīgi.

Un atceries – vecāki ir tie, kas audzina bērnu, bet brāļi un māsas ir tie, kas veido bērnu, jo tieši ar brāļiem un māsām bērns pavada kopā visvairāk laika. Nevis ar vecākiem, nevis ar bērnudārza draugiem, bet tieši ar savu brāli / māsu.**

*Social Understanding and Social Lives: From Toddlerhood through to the Transition to School (Essays in Developmental Psychology). Pieejams Amazon.com.
**
The New Science of Siblings, By Jeffrey Kluger. Pieejams : http://content.time.com/

FOTO : Laura Grēviņa
Krekliņi puikām : HEBE

13 komentāri

  1. Avatar

    Varbūt jūs ar Tomu par maz strīdaties? 😀. Mani bērni strīdas maz. Es jau varētu cerēt, ka tas ir tāpēc, ka mums nav mantu dalīšanas (visas mantas tiek postulētas, ka ir visiem – neļaujam mazākajam lauzt lielo mantas, bet, ja viņš var spēlēties neko nesaplēšot, tad ļaujam). Bet mēs ar vīru bieži strīdamies, kas katram šķiet pareizi un nepareizi (mūsu viedokļi bērnu audzināšanā nereti nesakrīt, piedevām mēs arī augam un attīstamies un bieži mainām viedokli par savu “pareizību”)

    Atbildēt
    • Laura

      Mēs tiešām nestrīdamies. Protams, pa retam ir domstarpības, bet tās tiek atrisinātas klusējot. Lielākā daļa mantu arī mūsu mājās ir visiem, bet tas meatrisina problēmu.

      Atbildēt
  2. Avatar

    Paldies,par padalīšanos ar savu pieredzi un ieteikumiem,šī tēma mani mocija jau kādu laiku,jo esmu mamma 2,4gadīgai un 9mēnešus vecam dēliņam un tā nemitīgā mantu dalīšana,ņemšana nost un viss ir MANS🤯no meitas puses mani dzena tādā kā izmisumā,jo lielākā dienas daļa paiet strīdos un protams,aizstāvu mazāko,jo viņš tak neko vēl īsti nesaprot,bet vakaros,kad abi čuč graužu sevi,ko daru nepareizi,jo tas divgadīgais ar tak īsti nesaprot,kapēc mazais brālis jauc manus uzceltos lego klučus🙈un tieku sodīta es😞Ir jocīgi,bet patīkami dzirdēt,ka tas ir normāli un nav mammas vaina,ka nespēju kontrolēt šo situāciju regulāri,jo ir mājas darbi,kas ir jāpaspēj padarīt un dažreiz dusmošanās un pacelta balss uz abiem,nav tikkai man🙈Un dzirdēt,ka tā nav tikkai manā ģimenē😊Paldies

    Atbildēt
    • Laura

      Ļoti labi Tevi saprotu, īpaši pārmešanu pēc tam sev par to, ja esmu, pašas prāt, kaut ko ne tā izdarījusi vai pateikusi, kādu par daudz vainojusi. Bet vienmēr nāk nākamais rīts, kad visu var sākt no jauna 🙈 Tas nav viegli, saglabāt vienādu uzmanības devu bērniem, un nenostāties kāda pusē vairāk, kā otrā. Bet ticu, ka gan man, gan Tev, ilgtermiņā viss izdodas labi, jo par to piedomājam :)

      Atbildēt
  3. Avatar

    Mums aktuāla ir kaitināša, kas noved pie strīda, kad viens izprovice otru. To es mācos uztvert mierīgi, bet reti sanāk. Vnk es nesaprotu ko var bakstīt, traucēt, ja otrs smuki darbojas. Un kaitinatajs galvenokārt ir vecakais no bērniem(gandrīz 6g.)

    Atbildēt
  4. Avatar

    Jā – tās visas teorijas par to, ka bērns otram iesit, jo ir dusmīgs.. Man gan ir tikai viena 2,5gadniece, bet kādreiz laukumiņā ar citiem bērniem vai kur citi bērni ir, ir situācijas, kur vina vnk pieiet otram klāt un pagrūž (stipri), iesit.. Pat nezinu, ko tādos brīžos teikt. Jā – nedrīkst, bet tas kā pīlei ūdens. Esmu jautājusi, kāpēc iesiti, bet nu nerunā viņa TIK tekoši, lai man tur to baigi izskaidrotu, un arī īsti nemēģina neko skaidrot. KO tās gudrās grāmatas tajās situācijās iesaka. Lūgt piedošanu ar esmu lasījusi, ka šajā vecumā esot bezjēdzīgi likt.
    Ja ir iemesls – teiksim iņa grib viena but kādā mājiņā, un grūž citus prom, tad saku, ka šitā mājiņa visiem bērniem, tāpēc visiem tur jāļauj iet, bet, ja bez iemesla.. Arī jūtos vainīga to vecāku/bērnu priekšā, kurus viņa tur pagrūž. Nezinu arī ko tam otram teikt.. Esmu jau piedraudējusi, ka iesim prom, bet tas jau parasti nav tā, ka grūsta visus pēc kārtas. Vienkārši darās darās savā nodabā un tad piepeši tik skatos ka kāds viņai ir patraucējis :(

    Atbildēt
    • Laura

      Es Tevi saprotu. Arī mans 2,5 gadnieks reizēm ir neprognozējams. Bez iemesla mēdz pagrūst. Un neko jau baigi darīt nevar. Psiholoģe man ieteica viņam nevis aizrādīt, ka tā nedrīkst, bet màcīt darīt pretējo. Piemēram, parādīt, ka cilvēku var papaijāt, vai arī novērst uzmanibu uz ko pavisam citu. Bērni šajā vecumā vēl nerunā tik labi, tādēļ mēdz savus nepateiktos vārdus / emocijas izrādīt tā… Arī esmu jutusies vainīga tādās situācijās.. ko darīt? Rādīt labo piemēru kaut reizes 100. Un tajā 101. reizē arī varbūt sapratīs.

      Atbildēt
      • Avatar

        Paldies par ieteikumu, tā arī laikam būs vairāk jācenšas.. :) es cenšos mājās (ja sāk sist man), teikt, ka reku te spilvens, to var sist, ja gribas kādam iesist. šodien teica, ka spivenu nesitīs, bet mēģināja sist krēslus, lieki teikt – drusku arī rokas sasita..

        Atbildēt
  5. Avatar

    Arī man mājās šī ir sāpīga tēma, jo vecākajai meitai 2,7 mēneši, bet jaunākajai 8 mēneši. Visu laiku viena otru baksta, aiztiek.
    Mums pagaidām strādā strikts dienas režīms, jo tad zina, ka katrai tiks mammas uzmanība. Kā diena ir savādāka, tā zūd drošums, ka mammas uzmanība būs un kašķi iet uz urrā. Pati esmu uzvilkusies un meitas arī, bet vakarā mūžīgā vainas apziņa, ka tā rīkoties nevajadzēja.

    Atbildēt
  6. Avatar

    Mums strīdu bērnu starpā ( 2 gadi un 4,8 gadi) ir maz.
    Strīdi sākās brīdī, kad lielā māsa aizgāja uz dārziņu, jo pēcpusdienās pārnāca uzvilkta un dusmīga. Kopš dārziņā iet tikai uz trīs stundām dienām un kādu dienu izlaiž vispār, strīdi ir daudz mazāk un bērni pat ļoti jauki kopā darbojas.
    Ar vīru gan strīdamies daudz :)

    Atbildēt
  7. Avatar

    Es nezinu vai tas kaut ko ietekme, bet cik noprotu,tad jusu berni(vai vismaz vecakais) iet regulari darzina. Varbut tad,atnakot majas,visa ka diena ir bijis daudz,apslepetas emocijas(bd parasti berni ir daudz maz ramjos,bet majas izpauzas),tad vel vakara cina par vecaku uzmanibu. Un brivlaikos jau ta cina turpinas ar tadu pasu sparu. Varbut vini ir konkurenti sava starpa nemitigi.
    Mani ar sastridas del mantam,bet pa cik abi ir 24/7 majas(iznemot laiku,kad vecakais apmekle pulcinu), tad esmu piefiksejusi,ka vini ir iemacijusies daudz maz jedzigi sadzivot. Lielakais zin,ka nedrikst sper vai kaut ka citadi mazako fiziski ietekmet(tapat jau gadas,bet nav tik traki,ka tapec est nevaretu normali uztaisit vai uz wc aiziet) Mazakais ar sak vairak klausit un ar lecamo bumbu pat savu kartu sagaidija nevis ka agrak katrs no sava gala pless uz pusem.
    Es kaut ka meginu analizet so visu. Varbut mani secinajumi kapec par temu ir aplami. Varbut daudz ko dod bernu raksturi un temperments. Jebkura gadijuma vini kaut kad izaug😁

    Atbildēt
  8. Avatar

    Mums perfekti strādā vārds Stop To saka jau lielākotiesbbērni paši brīžos kad ir par daudz. (arī man, piemēram ja nebeidzu malt vienu un to pašu ), vai arī es ja redzu ka strīds ir nonācis strupceļā. Tas ļoti bieži palīdz izvairīties no verbāla strīda pāriešanas fiziskā. Bet arī vārdi var sāpināt un citreiz tie sit sāpīgāk, jo brāļi /māsas zin arī vājās vietas…
    Un rakstā pie punkta 3. manuprāt ir pateikta tikai puse Ir nosauktas emocijas, bet nav uzlikas robežas. Es noteikti teiktu tālāk, “sist nedrīkst”. Saprotu tu dusmojies, tu vari sist spilvenu, ja dusmas ir tik lielas vai elpot dziļi, bet nevienam sist nedrīkst.
    Man bērni, kā jau meitenes, kašķējas pietiekami bieži, bet nu jau ir iemācījušās tos lielākoties atrisināt. Bērnu strīdus uztveram kā normālus, un īstenībā, brīvdienas ir fokuss uz viņiem un “mūsu laiks” sākas, kad bērni guļ. (nu, piemēram tā pati grāmatas lasīšana to nekādi neieplānoju bērnu nomoda laikā, jo zinu ka tas nav savienojams, un man būs tikai aizkaitinājums, ka mani traucē, lai gan patiesībā esmu pati ieplānojusi, kas nav iespējams ) :D

    Atbildēt
  9. Avatar

    Pirms kāda pusgada arī mans mērs dēļ abu puiku kašķiem bija pilns (un tas joprojām ir nereti pilns :) ), sapratu, kkas jādara, jo gribu, lai viņi izaug par foršiem brāļiem un ir tuvi viens otram. Mūsu puikām esam ieviesuši sekojošu motivācijas sistēmu (un strādā loti labi, īpaši vecumam ap 3-7 gadi!): par katru foršo, mīļo darbiņu, attieksmi pret brāli, ko novērojam (bez vecāku teikšanas un mudināšanas!), dodam vienu uzlīmi. Sakrāj 10x uzlīmes = kopīgs pasākums visai ģimenei (teātrītis, kino, atrakciju parks vai tml pēc uzlīmju sakrājēja brīvas izvēles). Ne mantas, ne saldumi, bet kopīgs pasākums! Katram puikam ir sava A4 lapa pie sienas un katrs krāj savas uzlīmes. Uzlīmes nost neņem (par sliktiem darbiem vai kaušanos), tās var tikai nopelnīt. Un uzlīmes nedod, ja, piemēram, mamma saka: palīdzi brālītim, iedod utt (tad ir vienkārši “lielais paldies un buča”). Uzlīmes dod, ja vecāki no malas novēro savstarpēji cieņpilnu attieksmi, izpalīdzēšanu utt (piem., lielais brālis pats ievēro, ka mazais nevar aizsniegt zobu birsti un piedāvā palīdzēt), tad sakām: “Malacis! Par to es dodu tev uzlīmīti!”. Un mums tas strādā ļoti labi! Reizēm viņi paši pienāk un saka, brālis ir nopelnījis uzlīmīti, jo viņš man tikko palīdzēja to un to. Tas nenozīmē, ka puikas nestrīdas, nekaujas, bet tā ir laba motivācija dažreiz nomierināties, apdomāties un ticu, ka darbojas ilgtermiņā. Un, kad pie dienas lepni stāv katram 60 un 40 uzlīmes, uh! Tā ir papildus motivācija! Un kad ejam uz izvēlēto pasākumu, visi ļoti labi zina, ka tas ir pateicoties brālim, viņš to ir nopelnījis, jo bijis jauks, un viņš mūs ielūdz. Un otrs brālis vienmēr ir pateicīgs, ka ir ielūgts un var baudīt pasākumu kopā. Tas nemaksā neko: A4 lapa + pāris loksnes ar mazām uzlīmītēm. Bet rezultāts vismaz mums ļoti patīk! Turamies, vecāki! :)

    Atbildēt

Atbildēt uz Laura Atcelt atbildi