Nu jau var teikt, ka vismaz 2 reizes gadā man sanāk aizceļot kaut kur vienai. Viena gan gluži nebraucu, jo līdzi brauc draudzene / draudzenes, bet bez bērniem un vīra gan.

Vīram šādi ceļojumi sanāk biežāk, jo darbs paredz komandējumus, kas visādā ziņā ir ļoti patīkami komandējumi, no kuriem viņš gūst prieku, un atrod laiku arī tajos atpūsties un izgulēties. Kad komandējumi kļuva arvien biežāki, viņš ierosināja, lai arī es kaut kur aizbraucu, citādi tas sāka šķist kaut kā negodīgi. Arī es vēlos apmeklēt kādu koncertu vai paēst kādā ārzemju restorānā paralēli nevaktējot bērnus. No šāda priekšlikuma es, protams, neatteicos, un sāku organizēt mazos komandējumus sev pati.

Šiem izbraucieniem nudien nav jābūt gariem vai tāliem, tomēr sasummējot līdzšinējo “pēc bērnu piedzimšanas” ceļojumu pieredzi, sanāk, ka “vienai” ir sanācis pabūt Nicā, Parīzē un Ņujorkā. Pagājušājā nedēļas nogalē bija Maltas kārta. Arī nākamais ceļojums jau iegrāmatots, bet pagaidām, lai galamērķis paliek pie manis.

Maltā šī man nebija pirmā reize. Abi ar Tomu to apmeklējām pirms teju 7 gadiem, kad principā visu iespējamo arī apskatījām. Līdz ar to šoreiz braucu ar apziņu, ka 3 dienas būs pilnīgi pietiekami, lai gan restartētos, gan paspētu šo to Maltā apskatīt vēlreiz.

Kāpēc atpūsties no bērniem?

Ja pirmās reizes ceļojot bez bērniem, bija satraukums un lielas ilgas, īpaši tad, kad viņi bija mazāki, tad tagad esmu iemācījusies fokusēties tikai un vienīgi uz atpūtu, un uzticos mājās palicējiem, ka ar visu tiks galā paši.

Mums nav lauku, uz kurieni varētu bērnus aizsūtīt šad tad nedēļas nogalēs vai vasarā, tādēļ šādi ceļojumi mums ir vieglāk saorganizējami, kā bērnu aizvešana kaut kur, lai mēs paši varētu atpūsties. Tāpat ir grūti izrauties divatā, jo abas bērnu omes ir strādājošas un aktīvas, viņām ir pietiekami piesātināta dzīve, lai nebūtu tik viegli atrast 3 brīvas diennaktis, ko pavadīt kopā ar mazbērniem. Tāpat man ir daudz lielāka drošības sajūta (= pilnvērtīgāka atpūta), ja zinu – ar bērniem ir vismaz viens “savējais” – tētis.

Šādi ceļojumi mums visiem ir iespēja paskatīties uz ģimenes dzīvi no malas. Uz sevi, vīru, bērniem. Vienam uz otru dažādās kombinācijās. Ikdienā par to domāt fiziski nav laika. Bet ir tik vērtīgi to darīt. Es pat nevaru to izteikt vārdos, tās sajūtas ir jāpiedzīvo, tāpēc iesaku – ja tev ir iespēja, aizbrauc kaut uz 1 – 2 diennaktīm prom viena / viens, vai kopā ar kādu draugu. Vienalga tepat Latvijā, uz kaimiņzemi, vai kaut kur tālāk.

Pirmkārt, mājās palikušie novērtēs no jauna tevi, un to, cik daudz dari ikdienā ģimenes labā. Manā gadījumā – kaut vai tā pati ēst gatavošana. Celšanās ar bērniem no rīta pirmajai, brokastu gatavošana, drēbju mazgāšana. Tikai tad, kad es neesmu mājās, ģimenei ir iespēja apzināties, cik daudz x vieglāk ir tad, kad esam visi kopā. Un arī man ir patīkami apzināties, ka viņiem pietrūkst tas, ko es daru.

Otrkārt, tev būs brīnišķīga iespēja apzināties, cik daudz tev nozīmē tavi tuvākie cilvēki. Protams, ka ceļojot bez savējiem tu ievēro citas ģimenes ar bērniem, un domā – ja manējie būtu šeit, viņi darītu “to un to”, uzvestos “tā un tā”. Ikdienā ir teju neiespējami vienam pēc otra tā kārtīgi sailgoties, bet, manuprāt, tas ir ļoti vajadzīgs, tieši tādēļ, lai neuztvertu viens otru kā pašsaprotamu.

Treškārt, šī ir iespēja vēlreiz no jauna paskatīties uz saviem bērniem un vīru. Vismaz manā gadījumā es apzinos, ka patiesībā jau tie bērnu strīdi nav tik daudz, cik man likās. Jo tiklīdz no tiem ir vairāku dienu pauze, es no jauna atkal redzu ģimenes ikdienu un rutīnu. Saprotu, ka daudzas lietas intensīvajā ikdienā redzu pārspīlēti, un skats no malas patiesībā ir daudz patīkamāks. Saprotu, cik forši, ka man viņi visi ir! (Iespējams, kādam var būt tieši otrādi – sanāk apzināties kādu ģimenē esošu problēmu, bet arī tas ir svarīgi, jo problēmas apzināšanās ir pirmais solis ceļā uz tās atrisināšanu).

Īsumā – šī mums visiem ir ļoti svarīga un vajadzīga pieredze.

PAR MALTU

Bet atgriežoties pie Maltas – tā kā saņēmu vairākus jautājumus, vai varu ieteikt, ko apskatīt / darīt, te būs pavisam īsi ieteikumi no manas puses :

1. Diena – pastaiga pa Sliemu un pusdienas kafejnīcā Mint. Tā kā mēs palikām Sliemā, viesnīcā AX The Victoria Hotel, kura, starp citu, ir brīnišķīga, arī pirmo dienu pavadījām tur pat. Tā kā ārā nebija tie labākie laikapstākļi, ar lielāko prieku pastaigu pa Sliemu apvienojām ar atpūšanos viesnīcas baseinos un saunās. Sliemā paspēju iemīļot kādu kafejnīcu – Mint, kurā ir plašs un interesants brokastu un pusdienu piedāvājums, īpaši jāuzslavē kafija un ēdienu veģetārās un vegāniskās opcijas. Kafejnīca strādā tikai līdz 16:00. Te pabijām vairākkārt.
2. Diena – Valeta. Otro dienu pavadījām Valetā, vienkārši krustu šķērsu staigājot pa mazajām ieliņām, uzmetot aci arī Game of Thrones filmēšanas vietām. Laba kafija? Viennozīmīgi Lot Sixty One Coffee. No Sliemas uz Valetu devāmies ar autobusu, jo prāmis bija atcelts, lai gan tas ir ātrākais veids, kā nokļūt Valetā (aizņem vien pāris minūtes).
3. Diena – Gozo. Ak, Gozo. Te nudien ir sajūtas, kā Āfrikā. Viss sauss, izkaltis. Sezonā – karsts. Un skaists. Vismaz martā Gozo šķiet teju neapdzīvota. Lai gan toreiz, kad Gozo biju oktobrī, nebija diži vairāk dzīvības. Vienīgā problēma ar Gozo ir autobuss. Uz Gozo brauc 222. autobuss, kas, šķiet, vienmēr ir pārbāzts, jo īpaši atpakaļceļā. Jo īpaši vakaros. Godīgi sakot, pat nedaudz baisi, un šī bija reize, kad priecājos – esmu bez bērniem, jo pat pieaugušie varēja tikt saspiesti kāpjot autobusā, kā tādā rokkoncertā. Nekādas kontroles – vadītāja bļauj un apkārt haoss. Pa 7 gadiem šis it nemaz nav mainījies. Varētu norīkot kādu papildus busu, bet nē. Nebūs! Tādēļ iesaku braukt uz Gozo ar īrētu auto. Vienīgi jāņem vērā, ka stūre ir otrā pusē – kā UK. Mēs uz Gozo devāmies ar autobusu un prāmi, visu info var viegli atrast www.gozochannel.com un www.publictransport.com.mt. Ja esi bez sava auto, Gozo ir ļoti ērti apskatīt ar tā saucamo “tūristbusu”. Paņem jau pie pašas ostas, un izkāp tajās pieturās, kurās vēlies. Iesaku uz Gozo braukt pēc iespējas agrāk, jo pēdējie “tūristbusi” attiet pēcpusdienā (un iekāpjot tādā, tev īsti nav iespēju kādā pieturā izkāpt ārā, ja vien vēlies, lai tavs brauciens ar “tūristbusu” atmaksājas). Info par busu : www.getyourguide.com. Dienas 2. pusē no 18 eur cena nokrītas līdz 10.
4. Ja dienu skaits ļauj, noteikti dodies arī uz Mdinu. “Veco” Maltas galvaspilsētu. Šoreiz to neapmeklēju, bet iepriekšējā Maltas vīzītē gan. Klusa un vēl mierīgāka par visām iepriekš minētajām pilsētām. Uz Mdinu arī ved sabiedriskais transports – autobuss.

Vispār Malta ir supermiermīlīga sala. Cilvēki it visur ir brīnišķīgi jauki un laipni. Un viss ir tik lēts! Kafija roastery maksā 2 eiro (Latvijas 4 – 5 EUR vietā). No aprīļa līdz pat oktobra beigām te ir silts un saulains. Vasaras vidū gan es te baidītos rādīties, jo pat tagad, martā, kad īsti vēl pat nav oficiālā tūrisma sezona, un laiks bija vairāk mākoņains, kā saulains, seja paguva iesvilt! Ja sanāk – atbrauciet. Vismaz vienreiz. Ja vēlaties mierīgas brīvdienas ar vai bez bērniem. Pie tam Ryanair ir tiešais reiss, un galīgi nav dārgi. Pret ģimenēm te izturas ļoti draudzīgi, vispār nepameta sajūta, ka te nebūtu nekas dīvains uz ielas apskaut svešinieku (kā to darīja oficianti mūsu viesnīcas restorānā). Bet tas viss šķita tik pašsaprotami.

Ja meklē vēl kādas adreses, iesaku ielūkoties Lindas blogā : https://lindasvirtuve.lv/2018/04/16/viesmiliga-malta-11-valletas-adreses-gardeziem/. Viņa ir vairāk dalījusies ar garšīgākajām Valetas vietām :).

Un novēlu, lai izdodas saorganizēt mazas brīvdienas tikai sev! Jūs redzēsiet, ka tas ir tā vērts…. un tas ir fantastisks ieguldījums ne tikai sevī pašā, bet arī ģimenes sadzīvē.