Mācos būt pati / 31 tuvojas

Mācos būt pati  / 31 tuvojas

Tā kā mani joprojām šur tur mēdz pieteikt kā blogeri, varbūt ar šo ierakstu pat izdosies attaisnot man piedēvēto statusu. Bet varbūt arī nē…Vai kāds vispār vēl atceras, kas ir blogs? Lai nu kā, sen jau iekšā urd vēlme kaut ko uzrakstīt, un vēl jo vairāk to pamudināja izdarīt vakar “Rīgas Laikā” izlasītais Tilijas Olsenas citāts : “Ikviena sievete, kas raksta, ir izdzīvotāja”. Un man šķiet, ka tajā ir laba daļa patiesības.

Šķiet, ka savas domas tādā brīvā plūsmā, kā tagad, pēdējoreiz rakstīju pirms kāda gada, Instagram ieraksti neskaitās. Kam gan vispār ir aktuāli tādi vienkārši trīsdesmitgadnieces spriedelējumi par sevi un burbuli sev apkārt?

Iespējams jau, ka arī Tu, ja agrāk biji blogu lasītājs, vairs nezini, kā tas ir – lasīt to. Visupirms taču nāk Instagram storiji, podkāsti un Youtube sarunu raidījumi. Ja ir apņēmība – varbūt vismaz vasarā izdodas palasīt kādu grāmatu ( Orvelu vai Murakami vēlams), nu vai arī Rīgas Laiku, jo par citu lasāmvielu atskaitīties īsti nav vērts.

Rakstu es šoreiz laikam tāpēc, ka man ir apnicis domāt par to, ko par mani domā citi. Un apnicis arī klausīties tajā, ko jūs domājat par to, ko par jums domā citi. Neatminos nevienu reizi, kad tas būtu novedis pie kāda izcila gala rezultāta, vai labākas sajūtas pašam par sevi un pasauli kopumā. Galu galā tā ir sajūta, ar kuru gribētos iet gulēt – es šodien biju labs, un ne es viens tā domāju.

Vispār jau tas ir vieglāk – pieņemt citu domas par tevi kā sevis paša. Ja bērnībā sauca par apaļu, tad gan jau arī tagad tāds esmu – ja vien kāds nav pateicis citādāk. Ja esmu bijis bērnišķīgs, nekārtīgs un smieklīgs, tad droši vien arī tagad tāds esmu. Kas gan es tāds, lai pats to izlemtu, kāds esmu?

Pēc nepilnām 2 nedēļām man apritēs 31 gads. Tas ir mazsvarīgi, tomēr, gribētos atzīmēt kaut tikai sev pašai – tagad, vairāk kā jebkad, mācos būt pati. Nekaunēties par to, ko domāju, arī, ja mans viedoklis kādam šķiet savāds. Nekaunēties par savām domām, izskatu un rīcību. Lai gan no bērnības, kā jau daudzi no mums, esmu uzaugusi ar sajūtu, ka lai būtu labs, ir jāizliekas – tievākam, smukākam, inteliģentākam. Jebkādam, bet ne tādam, kāds esi. Bet ja nu tas viss ir meli? Ja nu ir jābūt sev pašam? Ja nu var nekrāsot pirmos sirmos matus, nenomaskēt uzmetušos pumpu, un pieņemties par pāris kilogramiem?

Es gribu mēģināt. Mēģinu jau, un esmu sajūsmā par brīvības sajūtu, kas nāk līdz ar to. Katru pretējo viedokli manam, katru negatīvo “komplimentu” un aprunāšanu aiz muguras uztveru kā baudu – kā izaicinājumu sev atkal un atkal pierādīt – es varu!

Vai jums izdodas būt pašiem?

4 komentāri

  1. Avatar

    What other people think of you is non of your business ❤️

    Beidzot pie 34 varu teikt, ka beidzot izdodas buut sev un pashai un nenjemt galva apkaarteejo viedokli. Kaa jau pie visa, veel ir kur tiekties, bet taa pa lielam sekoju tikai savai sirdij un savam praatam. Un jaa, taa ir taada briiviibas sajuuta!

    Atbildēt
    • Laura

      Paldies par komentāru. Es jūtos līdzīgi. Lai izdodas :)

      Atbildēt
  2. Avatar

    Manuprāt, mēs caur citu viedokļiem spoguļojam paši savas sajūtas, mūs aizskar tas, kas pašiem šķiet sevī nepilnīgs un komplimentus akceptējam tikai par to, kas pašiem šķiet izcelšanas vērts. Protams ir jāprot pieņemt komplimenti un arī kritika (šis manuprāt, mums LV pieklibo), bet pāri visam ir iekšējā sajūta. Man pašai patīk, tāds mazliet nepieklājīgs teiciens, ka “Viedoklis tāpat, kā 🍑 mums katram ir savs, bet tas nenozīmē, ka tas jārāda visiem. Jārūpējas tikai par sava formu un dzīvi komfortā ar to”.
    Man šī atklāsme, ka visiem nebūsi labs un vienīgais ar ko tā pa īstam ir jāsadzīvo esmu es pati ir atnākusi pavisam nesen un man tā patīk. Tapēc- Tu esi tik laba vai slikta cik pati Tu to sajūti! Lai izdodas vairāk būt savā komforta un brīvības sajūtā!👌🏻

    Atbildēt

Komentē