Vecāki un skolotāji labi zina, ka bērnu ziņkāre ikdienā izpaužas dažādos veidos un dažādās jomās.

Tikpat svarīgi, kā iepazīt pasauli un sevi pašu, ir apzināties naudas vērtību un veidus, kā ar to rīkoties. Un, lai gan sarunas par naudu mēdz būt “tabu” tēma pat divu savstarpēji labi pazīstamu cilvēku starpā, domāju, ka finanšu pratība ir viens no tematiem, kuru nevar sākt mācīt pārāk agri, jo galu galā ar naudu apieties pieaugušā vecumā vajadzēs ikvienam.

Pirmās sarunas

Pirmās sarunas par naudu ar bērniem mūsu ģimenē notikušas situācijās, kad kopā esam devušies uz veikalu, kur bērns ierauga kādu rotaļlietu vai kārumu, kuru viņš vēlētos iegūt savā īpašumā. Ja atmiņa neviļ, tas bija ap bērnu 2 – 3 gadu vecumu. Kurš no mums gan nav pieredzējis bērna neizpratni brīdī, kad vecāks konkrēto mantu ir atteicies pirkt, pamatojoties uz tās dārdzību? Ja divgadniekam to ir grūti pieņemt un nekāda saruna, vismaz veikalā uz vietas, var nesanākt, tad, 4 gadu vecumā sarunas veidošana jau ir cerīgāka. Piemēram, mūsu ģimenē augošais četrgadnieks regulāri vaicā – cik maksā kārotais Lego komplekts, saldējums, vai mašīnīte? Novērojot bērnu, apzinos, ka viņa izpratne par naudas vērtību veidojas praktiskā darbībā – piemēram, atnākot līdzi tētim vai mammai uz veikalu un saprotot, ka par līdzi paņemto naudas summu (arī elektronisku), visu kāroto nopirkt ne vienmēr ir iespējams.

Manuprāt, ir svarīgi mazajam uz kārtējo viņa lūgumu “nopirkt kādu mantiņu”, nevis pateikt kategorisku “NĒ”, bet paskaidrot iemeslus, kāpēc šobrīd ir svarīgi no tās atteikties, un kādā situācijā to varēsim atļauties nopirkt, ja tas tiešām būs nepieciešams.

Kopā ar bērnu varam uzskatāmi analizēt iepirkumu groziņa saturu un paskaidrot, ka, piemēram, arī mūsu iepirkumu grozā atrodamās brokastu pārslas maksā tik un tik.

Nedomāju, ka vecākiem apzināti jāplāno sarunas ar bērniem par naudu. Viņi paši dabīgā veidā par to izrāda savam vecumam atbilstošu interesi, un, ja mēs viņus neatraidīsim, vai neizturēsimies pret to vienaldzīgi, visticamāk, jautājumi par naudas vērtību dažādās dzīves situācijās turpināsies atbilstoši vecumam.

Pirmā pieredze ar naudu

Lai zināšanas par naudu nebūtu tikai teorētiskas, protams, vajadzīga arī praktiska pieredze. Iespējams, pirmos pāris eiro savā īpašumā bērns saņem pateicoties zobu fejai, kādam dāvinājumam svētkos, vai pēc labi padarīta, viņam piešķirta darbiņa. Mūsu ģimenē pirmā īstā naudas pieredze bērnam bijusi tieši ar zobu fejas dāvinātu (skaidru) naudu.

Apbrīnojami, cik ātri mainās bērna vēlmes, apzinoties, ka viņam ir iespēja rīkoties pašam ar savu naudu – pat, ja tas ir tikai 1 eiro.

Šķiet, ka nereti pirmajā brīdī bērnam ir ilūzija, ka par nelielu naudas summu varēs nopirkt teju visu kāroto, un ātri vien bērns sastopas ar realitāti, ka, piemēram, par beibleidam iekrāto naudas summu var iegādāties 20 saldējumus, un izvēle par labu kādam pirkumam nav nemaz tik vienkārša, kā iepriekš šķitis.

Mūsu ģimenē dēlam pirmsskolas vecumā (5 – 6 gadi) ik pa laikam ļāvām rīkoties ar skaidru naudu piemājas veikalā nopērkot saldējumu vai kādu citu našķi. Šīs pieredzes sakrita ar laiku, kad viņš mācījās rēķināt – attiecīgi veikalā svarīgi bija pārskaitīt – vai izdots pareizais naudas daudzums!

Norēķinu karte pirmklasniekam

Līdz ar 7 gadu dzimšanas dienu un skolas gaitām, dēlam atvērām savu bankas kontu, kā arī piešķīrām pašam savu norēķinu karti. Lai gan šobrīd patstāvīgi uz veikalu viņš nedodas, un, ja vajadzīgs, uz veikalu dodamies kopā, uzskatu, ka norēķinu karte ir labs treniņš rīkoties ar naudu, nu jau digitālā formātā, kas mūsdienās ir pašsaprotams norēķināšanās veids.

Lai gan uzskatu, ka bērnam ir svarīgi iemācīties rīkoties arī ar skaidru naudu, domāju, ka mūsdienu bērnam arī bezskaidras naudas apgūšana ir ļoti svarīga. Kurā vecumā – to, protams, var izlemt vecāki. Mūsu pieredzē un ģimenē skaidra nauda praktiski netiek lietota, līdz ar to šķiet dabīgi ļaut dēlam gūt arī bezskaidras naudas pieredzi, lai līdz laikam, kad viņš ar savu norēķinu karti rīkosies patstāvīgi, būtu gūtas pamatzināšanas.

Tā kā mēs izvēlējāmies Swedbank ISIC skolēna karti, to izmantojam gan kā personu apliecinošu dokumentu, gan izmantojam skolēnam piešķirtās atlaides dažādos veikalos un izklaides vietās – piemēram, grāmatnīcā, lai iegādātos skolai nepieciešamās kancelejas preces, vai apmeklējot kino.

Protams, jārēķinās, ka skaidras naudas atlikumu bērns var saskaitīt pats, bet atlikumu savā bankas kontā, vismaz 7 gadu vecumā, regulē vecāki. Tāpēc esam uzlikuši gan dienas, gan mēneša tēriņu limitu, lai gadījumā, kad bērns uz veikalu dosies pats, bez pavadošās personas, labu gribot, nesanāktu kāds pārpratums!

Kopumā uzskatu, ka ar bērniem par naudu ir jārunā atklāti – nebaidoties, ka viņi ir par mazu, lai saprastu, ka pieaugušie par savu darbu saņem samaksu, un tās tērēšanai jāpieiet atbildīgi, izvērtējot prioritātes.

RAKSTS TAPIS SADARBĪBĀ AR SWEDBANK