Cītīgākie bloga lasītāji jau zina, ka kopš 2019. gada rudens es veidoju podkāstu “Pa kluso”, kurā līdz šim esat varējuši noklausīties intervijas ar dažādiem cilvēkiem par viņu dzīves ceļu un izaicinājumiem. Skola2030 vecāku izglītošanas kampaņas ietvaros, esmu ierakstījusi arī īpašu podkāsta epizodi kopā ar Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāju Zani Oliņu, lai palīdzētu topošo un esošo izglītības iestāžu audzēkņu vecākiem izprast pārmaiņas izglītības saturā un modelī. Šo ierakstu vari noklausīties Spotify, Youtube un Soundcloud platformās...
Īsi pirms 2020. gada 1. septembra manam vecākajam dēlam apritēs 7 gadi, un arī viņš uzsāks savu pirmo mācību gadu skolā. Tam pamazām gatavojoties, neviļus atmiņā nāk manis pašas pirmais septembris, kurā jutos diezgan apjukusi no plašajiem gaiteņiem un lielā skolēnu skaita, rezultātā aiz satraukuma pat pazaudējot skolotāju un savus jaunos klases biedrus. Krietnu laiku biju pārliecināta, ka mans dēls dosies uz to pašu skolu, kurā mācījos es – liela, tolaik šķietami prestiža skola Rīgas centrā, kurā cerības tikt bija tikai caur paziņām, jo skola neatradās rajonā, kur dzīvoju. Tomēr arvien vairāk vērojot to, kā aug mans dēls, kāda ir viņa sajūtu pasaule, un cik dabīga zinātkāre viņā mīt, es sāku apzināties, cik liela nozīme patiesībā ir izglītības iestādes izvēlei un sistēmai, kāda tajā ir. No savas skolas pieredzes atminos, ka interesantākie mācību priekšmeti bija tie, kuru skolotāja mērķis nebija panākt, lai tieši viņa priekšmetā visiem bērniem būtu izcili sasniegumi, saprotot, ka katram bērnam kāds cits mācību priekšmets var padoties labāk vai sliktāk. Piemēram, matemātika (vēlāk – algebra un ģeometrija) – priekšmets, ar kuru ne visiem vedas raiti, un arī skolotāja to ļoti labi apzinājās. Tomēr spilgti atceros tās reizes, kad skolotāja lika nevis rēķināt kārtējos vienādojumus, bet uzrakstīt pasaku, iekļaujot dažādus tēlus no matemātikas grāmatām. Šādas un līdzīgas mācību pieredzes lika domāt, ka arī šāda zinātne var nebūt tikai sauss, nekam dzīvē nevajadzīgs aprēķins. Kopš uzsāku savas skolas gaitas, ir pagājuši gandrīz 24 gadi, kuru laikā ir parādījusies e – klase un citi brīnumi, kurus man, līdz ar dēla pirmo klasi, nāksies apgūt no jauna. Neesot īpaši saistītai ar izglītības sistēmu kopš skolas beigšanas, ilgu laiku bija sajūta, ka tehnoloģiskais progress ir vienīgais progress, kas skāris skolas, tomēr tad, kad mans vecākais dēls uzsāka mācības pirmsskolā, ar prieku secināju, ka pārmaiņas izglītības sistēma šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Tā kā vecākais dēls 5 gadu vecumā tika uzņemts bērnudārzā, kas bija Skola 2030 pilotskolu programmā iekļauta pirmsskolas izglītības iestāde, par to, kā mainās izglītības sistēma šobrīd, un attiecīgi projekta mērķiem un vīziju, uzzināju kādā no pirmajām vecāku sapulcēm. Varētu pat teikt, ka abi bērni citu izglītības modeli īsti pieredzējuši...
Katru reizi, kad Instagram esmu ielikusi kariju, vai karijam līdzīgus ēdienus, saņemu izbrīna pilnus komentārus – vai bērni arī to ēd? Tad nu man jāatbild – kā to ņem. Bet man ir jau izveidojusies sava sistēma, ko pasniedzu bērniem tad, kad pašiem gribas pikantu kariju. Tā, lai nav gluži jāgatavo bērniem pavisam kaut kas cits, bet apzinoties, ka gluži tādu pašu ēdienu viņi varētu arī neēst (jo tas ir diezgan pikants mūsu gadījumā). Sākumā tas var šķist sarežģīti, bet patiesībā jau nav. Vienkārši bērnu porcijā viss netiek samiksēts kopā, un netiek pievienota pikanta mērce (tā vietā ir vienkārši kokospiens). Sīkāk receptē. PIEAUGUŠO PORCIJA SASTĀVDAĻAS: karijam : 1 liela vai 2 mazas puķkāposta galviņas, sadalītas mazās rozetītēs2 ēdamkarotes sojas mērces150 – 200 ml ūdens250 g Indijas riekstisvaigi spināti (1 iepakojums)400 ml kokosriekstu piena pieaugušajiem + 200 ml kokosriekstu piena bērniem karija pasta pēc gaumes (es bieži izmantoju attēlā redzamo, RIMI pieejamo ICA sarkano karija pastu. Izmantoju visu iepakojumu vienā reizē, bet daudzumu var variēt izvērtējot, cik pikantu kariju vēlies)*ja vēlies bērnu porcijām – 1 ķiploka daiviņa, izspiesta caur ķiploka spiedi, šķipsniņa maltas kurkumas, šķipsniņa malta kumīna, šķipsniņa malta koriandra un šķipsniņa malta ingvera. pasniegšanai : 200 g vārīti basmati rīsi (vārot pievienoju šķipsniņu maltas kurkumas, tad rīsi sanāk dzeltenīgi, un bērniem tas patīk)svaiga kinza / koriandrs1 laims papildus : 1 avokado1 gurķis1/4 citrona sulassāls pēc garšas BĒRNU PORCIJA (MĒRCE ŠOREIZ BAIGI NEREDZ :D) PAGATAVOŠANA : Vispirms sajauc pieaugušajiem paredzēto kokosriekstu pienu ar karija pastu. Kārtīgi samaisi un noliec malā.Bērniem paredzētajam kokosriekstu pienam var neko nepievienot, tomēr, lai pieradinātu bērnus pie dažādām garšvielām, es kokosriekstu pienam bērnu porcijām mēdzu pievienoju pa šķipsniņai dažādu garšvielu – maltu ingveru, maltu kumīnu, maltu kurkumu, maltu koriandru, kā arī sasmalcinātu ķiploku. Visu samaisu un nolieku malā. Pannā sakarsē olīveļļu. Apcep puķkāpostu 2 – 3 min, pievieno sojas mērci un ūdeni, visu pasautē apmēram 10 min līdz puķkāposts ir gandrīz gatavs (pārāk gatavs un mīksts nebūs forši, īpaši, ja pēc tam vēlreiz to sildīsi). No pannas izņem bērniem paredzēto puķkāpostu daudzumu un noliec citā, mazākā katliņā. Citā pannā nedaudz apcep Indijas riekstus. Noliec malā. Daļu riekstu...
Novembrī, kad ārā šķiet bija daudz aukstāks kā šobrīd, mēs ar vecāko dēlu devāmies nelielā izbraucienā uz tepat netālu esošo Kauņu. Lai gan sākumā bijām domājuši doties četratā, Edvīns apslima, bet mēs izlēmām nelaist garām iespēju un atsaucāmies “Kaunas IN” aicinājumam paviesoties apmēram 230 km no Rīgas esošajā pilsētā. Apsolīju padalīties informācijā par vietām, kuras apmeklējām. Nepagāja ne divi mēneši (ha ha), un beidzot esmu atradusi laiku to izdarīt. PASTAIGA PA PILSĒTU Kā jau jebkurā ceļojumā, vislabākais veids, kā iepazīt vietu, ir dodoties pastaigā. Mūsu izvēlētās pastaigas dienā bija tiešām auksti, bet par spīti tam, ka uz beigām jau bija nosaluši pirkstu gali, pastaiga bija izdevusies, un pateicoties mūsu gidei Neringai, pat sešgadnieks nečīkstot pacieta auksto vēju un garo pastaigu. Atskatoties uz ceļojumu, no pastaigas visspilgtāk atmiņā palikusi ielas māksla, jo īpaši pagalma galerija jeb kādas mājas iekšpagalms, kuram dzīvību piešķīris ilgstošs šīs mājas iemītnieks – mākslinieks Vytenis Jakas, uz pagalma ēku sienām attainojot šīs mājas kādreizējos iedzīvotājus. Katrs šī pagalma stūris ir īpašs un unikāls. Es jau mūsu gidei teicu – te vajadzētu atvērt mazu vasaras kafejnīcu, jo atmosfēra ir ļoti pateicīga. Vienīgi mājas iemītniekiem tas varētu ne īpaši patikt… Noteikti dodies pastaigā arī pa Kauņas vecpilsētu un Kauņas pils laukumu, kur gozējas arī iecienītākais Kauņas Instagram objekts – lielie zaļie burti ar Kauņas nosaukumu. Pastaigas laikā uzzinām, ka Kauņa kādu laiku bijusi arī Lietuvas galvaspilsēta. Tā kā vējš un aukstums mūs nelutināja, no tā paslēpāmies apskatot Kauņas pilsētas muzeju jeb “town hall”, kurā varēja iepazīties ar Kauņas vēsturi un uzzināt interesantus faktus par pilsētu. Evertam vislabāk patika apskatīt vietu, kur tika turēti ieslodzītie – varēja arī izmēģināt, kāda ir sajūta, kad tavas rokas ir pieķēdētas pie sienas! Pēc garās pastaigas ieturējām maltīti omulīgā Vecpilsētas krodziņā – Lithuanian Pub Entry, kur pieejami diezgan tradiconāli, bet mūsdienīgi pasniegti lietuviešu virtuves elementi, piemēram, “švilpikai” ar ar sīpoliem un sēnēm krējuma mērcē. Tomēr ēdienkartē var atrast arī cittautu virtuves ēdienus, kas piestāv kroga videi – piemēram, “fish & chips”. ZINĀTNES UN IZPĒTES CENTRS CURIOCITY Vairākas stundas pavadījām zinātnes un izpētes centrā CurioCity, kas atrodas t/c MEGA. Tā kā centru apmeklējām sestdienas...
Lazanja bez gaļas nav iedomājama… vai tomēr ir? Es saku, ka ir! Vismaz šī noteikti. Piedaloties “Neapēd Zemeslodi” izaicinājumā esmu atklājusi jau 2 burvīgas vegāniskās lazanjas receptes, te būs viena no tām. Uzreiz jāsaka, ka iedvesmu smēlos manā, šķiet, vismīļākajā vegānisko recepšu blogā https://minimalistbaker.com (tur gan nav tikai vegāniskas receptes). Tiesa, kā jau parasti, arī šoreiz pamainīju vairākas receptē izmantotās sastāvdaļas, pielāgojot recepti tam, kas ir pieejams Latvijā, un ja vēl konkrētāk – manā ledusskapī! Pirms ķeros pie receptes, iesākumam atbildēšu uz jautājumu : ko es daru, ja bērns atsakās ēst manis pagatavoto ēdienu? Pirmkārt, es arī neesmu nekāds supercilvēks, un reizēm riktīgi par to sadusmojos. Piemēram, šo lazanju ēda viens no bērniem, vecākais atteicās. Bet šoreiz es biju tam pilnībā gatava, jo bērni bija paēduši diezgan kārtīgas pusdienas (arī gaļu, ja nu kādu tas uztrauc), un es jau laikus pieļāvu domu, ka viņi varbūt nemaz tik “smagu” ēdienu kā lazanja, vakariņās negribēs. Bet kā ir parasti? Pirmkārt, parasti jau es zinu, kas bērniem patīk vairāk, kas mazāk, un ar to rēķinos gatavojot ēst, lai iztiktu bez liekiem skandāliem (piemēram, pasniedzu bez mērces vai produktus nesajaucu kopā – par to vairāk pastāstīšu pie karija receptes rītdienas ierakstā). Otrkārt, nesteidzos uzreiz gatavot vai piedāvāt ko citu. Manuprāt, ir svarīgi dot bērnam laiku izvērēt, vai tiešām viņam negaršo? Es parasti saku, ka tev var negaršot, bet ir jāpagaršo vismaz viens kumoss, lai to saprastu. Un pēc tā viena kumosa nereti ēdiens tiek apēsts ļoti labi. Tāpat ir ļoti svarīgi tas, kā tu pats pozicionē šo ēdienu. Kā par to runā? Nav jau vajadzīgs gluži “ucināties” ar bērnu, tomēr ir veidi, kā viņus ēst var pierunāt….:) Piemēram, pastāstot par produkta izcelsmi (bērnem patīk dzirdēt stāstus par dažādām valstīm un cilvēkiem, kas tajas dzīvo, un ko viņi ēd), kā arī ir vērts uzsvērt to labo, ko katrs apēstais produkts bērnam dod (būs stiprāki muskuļi, būs gudrāka galva, izaugsi garāks u.tml., pat ja reizēm tas ir zinātniski galīgi nepamatoti..:D). Protams, ir reizes, kad pasniegtais ēdiens negaršo arī pēc pagaršošanas. Bet ko tad, ja ēst tomēr gribas? Tad pēc tam, kad visi ir paēduši, var...
