Laura

Laura

Laura ir šī bloga galvenā autore. Divu zēnu mamma, kurai ir lielākas un mazākas kaislības. Mīl gatavot no kvalitatīviem un bioloģiskiem produktiem, un māca to darīt bērniem. Ir priecīga, ja visa ģimene ir mājās, un ir labi paēdusi. Patīk arī mūzika un šampanietis.

Apskats : Bosch Unlimited bezvadu putekļu sūcējs

Apskats : Bosch Unlimited bezvadu putekļu sūcējs
Instagramā jau solīju, ka uzrakstīšu plašāku apskatu par Bosch Unlimited bezvadu putekļu sūcēju, kas ir lielākais palīgs mūsu mājsaimniecībā kopš marta, un jau gandrīz pusgadu tiek lietots katru dienu, bez izņēmumiem – tieši tik neaizstājams tas ir. Līdz šim mājas uzkopšanai izmantoju parasto putekļu sūcēju ar vadu, un jāatzīst, ka tas bieži vien krāja putekļus ap sevi, jo gluži vienkkārši ir bijis slinkums to vazāt no vienas istabas uz otru, pārspraust vadu kontaktos, kā arī aizrādīt bērniem, ka – kamēr mamma vai tētis tīra māju, vadu no kontakta ārā raut nevajag, un arī putekļu sūcēja pogu izslēgt nevajag. Junioram jo īpaši patika šī putekļu sūcēja iekšā un ārā slēgšanas spēle. Ar jauno Bosch Unlimited putekļu sūcēju bērni labprāt palīdz, un darbojas paši. GALVENĀS ĪPAŠĪBAS  Saņēmu arī vairākus jautājumus par putekļu sūcēja jaudu, skaņu, darbības ilgumu u.c. Uz tiem centīšos atbildēt raksta ietvaros, taču, ja apsver Bosch Unlimited iegādi, un vēlies vēl ko precizēt, droši vaicā! Darbības ilgums – Bosch Unlimited bezvadu putekļu sūcējs darbojas ar uzlādējamu bateriju. Pēc 4h uzlādes, tā darbības ilgums ir 30 minūtes. Tā kā komplektā iekļautas 2 baterijas, tad kopējais darbības ilgums var būt 1 stunda. Kādam tas var izklausīies maz, bet parēķiniet, cik ilgi mēdzat darboties ar putekļu sūcēju. Man tie parasti ir vairāki piegājieni dienā, 5 – 10 minūšu gari. Galvenais atcerēties to pēc lietošanas vienmēr uzlikt lādēties! Iegādājoties Bosch Unlimited līdzi nāk arī putekļu sūcēja statīvs, ko var piestiprināt sev ērtā vietā mājās, un attiecīgi tur veikt putekļu sūcēja regulāru uzlādi. Ja jūsu mājās jau ir kāda ierīce no BOSCH Home & Garden produktu līnijas, šī baterija derēs arī attiecīgajām ierīcēm! Svars un lietošanas ērtība – kādam var šķist, ka baterija padara putekļu sūcēja kātu smagāku, un roka tīrīšanas laikā ātri nogurst, taču es tam nevaru piekrist. Kopējais Bosch Unlimited bezvadu putekļu sūcēja svars ir 2,3 kg. Ja tas tiek izmantots bez kāta, ar kādu no maināmajiem uzgaļiem (piemēram, tīrot automašīnu vai galda virsmu), tā svars ir tikai 1,4 kg. Tā kā putekļu sūcejam ir iespējams pagarināt vai saīsināt kāta garumu, kā arī izvēlēties tīrīšanas virsmai piemērotu uzgali, ar to var tīrīt...

Mazs piedzīvojums Klaipēdā

Mazs piedzīvojums Klaipēdā
Mācieties no mūsu kļūdām, un nebrauciet uz mūsu kaimiņzemi Lietuvu, pirms tam īsti neizpētot atsevišķas detaļas, jo “tā tak kaimiņzeme – tepat vien ir, un visu sapratīsim!”. Stāsts īsumā tāds – nu jau otro gadu cenšamies doties “3 mammas – 3 dēli” (šoreiz gan kopā 4) izbraucienā uz kādu no kaimiņzemēm. Šovasar izvēle krita par labu Klaipēdai, kur pašas pēdējoreiz esam bijušas vairāk kā pirms 20 gadiem kādā kalses ekskursijā. Par spīti tam, ka pagājuši jau vismaz 20 gadi, šķita, ka visu labi zinām, jo atmiņā vēl diezgan spilgti iespiedušās tolaik sausās tualetes Delfinārijā (kas, protams, šobrīd tādas vairs nav, un Delfinārijs pa šo laiku ir atjaunots).  PIRMĀ DIENA – DELFINĀRIJS, UN MŪŽĪGAIS CEĻŠ UZ TO Lai gan sajūta palika tāda, ka 20 gadu laikā daudz mainījes te nav, izņemot jaunuzcelto Dinozauru parku, mums šoreiz sanāca tādas mazliet haotiskas brīvdienas – vismaz daļa no tām. Bet tur nebūt nav vainīga Klaipēda kā pilsēta. Vienkārši šajā nelielajā izbraucienā pārāk bieži bija sajūta, ka mēs visu laiku kaut ko gaidām. Bet kā es saku – apstākļu sakritība. Tas nebūt nenozīmē, ka pēc nedēļas viss nebūtu citādāk.  Pirmkārt jau sanāca pārpratums ar braukšanu uz pašu delfināriju. Laicīgi bijām nopirkuši biļetes online. Uz pēdējo šovu – plkst. 16:00 – ar domu, lai nav jāsteidzas, lai gan no Rīgas izbraucām laicīgi no rīta. Un ziniet – paspējām knapi uz tiem 16:00. Minūti ilgāk būtu uzkavējušies kādā Circle K, vai būtu gadījusies vēl kāda aizķeršanās, nebūtu paspējuši uz prāmi, un attiecīgi arī uz delfīnu šovu. Prāmis… tas jau ir atsevišķs stāsts. Esam norezervējuši naktsmājas blakus Dinozauru parkam. Naktsmājas ļoti glītas – Vila Radailiai. Vienīgi bijis errors (booking.com vaina), un sistēmā neuzrādās 1 no bērniem. Nu nekas – vienīgi jāmaksā vairāk, kā bija domāts. Arī brokastis mazākajiem, izrādās, ir 6EUR – tik pat, cik par pieaugušo. Kamēr to nokārtojam, skatāmies google maps – delfinārijs ir 11 km no mums. 11km nav daudz, vai ne? Bet… kāpēc rāda, ka jābauc gandrīz pusotra stunda?! Tas ir tieši tik daudz, cik mums palicis līdz delfīnu šovam… Aši lecam auto, un atmetam domu par pusdienām pirms šova. Braucam, braucam, un...

Podkāsts “Jauna enerģija”

Podkāsts “Jauna enerģija”
Gribēju padalīties ar podkāstu “Jauna enerģija”, kurā mani aicināja piedalīties un vadīt 3 šī podkāsta sarunas. Man tā bija jauna pieredze – iejusties cita podkāsta vadītājas lomā, un jāsaka, ka es to tiešām izbaudīju, un uzzināju daudz jauna par attiecīgajām tēmām no cilvēkiem, kam tās ir daļa no dzīvesveida! Podkāsta “Jauna enerģija” sarunājos ar : Mairitu Lūsi no “Zero Waste Latvija” Lindu Vorkuli, “Sapņu dārzs” veidotājuKristapu Kiziku, “Dodies Dabā” iniciatīvas autoru Sarunas vari noklausīties Spotify, Youtube un Apple Podcasts...

Mācos būt pati / 31 tuvojas

Mācos būt pati  / 31 tuvojas
Tā kā mani joprojām šur tur mēdz pieteikt kā blogeri, varbūt ar šo ierakstu pat izdosies attaisnot man piedēvēto statusu. Bet varbūt arī nē…Vai kāds vispār vēl atceras, kas ir blogs? Lai nu kā, sen jau iekšā urd vēlme kaut ko uzrakstīt, un vēl jo vairāk to pamudināja izdarīt vakar “Rīgas Laikā” izlasītais Tilijas Olsenas citāts : “Ikviena sievete, kas raksta, ir izdzīvotāja”. Un man šķiet, ka tajā ir laba daļa patiesības. Šķiet, ka savas domas tādā brīvā plūsmā, kā tagad, pēdējoreiz rakstīju pirms kāda gada, Instagram ieraksti neskaitās. Kam gan vispār ir aktuāli tādi vienkārši trīsdesmitgadnieces spriedelējumi par sevi un burbuli sev apkārt? Iespējams jau, ka arī Tu, ja agrāk biji blogu lasītājs, vairs nezini, kā tas ir – lasīt to. Visupirms taču nāk Instagram storiji, podkāsti un Youtube sarunu raidījumi. Ja ir apņēmība – varbūt vismaz vasarā izdodas palasīt kādu grāmatu ( Orvelu vai Murakami vēlams), nu vai arī Rīgas Laiku, jo par citu lasāmvielu atskaitīties īsti nav vērts. Rakstu es šoreiz laikam tāpēc, ka man ir apnicis domāt par to, ko par mani domā citi. Un apnicis arī klausīties tajā, ko jūs domājat par to, ko par jums domā citi. Neatminos nevienu reizi, kad tas būtu novedis pie kāda izcila gala rezultāta, vai labākas sajūtas pašam par sevi un pasauli kopumā. Galu galā tā ir sajūta, ar kuru gribētos iet gulēt – es šodien biju labs, un ne es viens tā domāju. Vispār jau tas ir vieglāk – pieņemt citu domas par tevi kā sevis paša. Ja bērnībā sauca par apaļu, tad gan jau arī tagad tāds esmu – ja vien kāds nav pateicis citādāk. Ja esmu bijis bērnišķīgs, nekārtīgs un smieklīgs, tad droši vien arī tagad tāds esmu. Kas gan es tāds, lai pats to izlemtu, kāds esmu? Pēc nepilnām 2 nedēļām man apritēs 31 gads. Tas ir mazsvarīgi, tomēr, gribētos atzīmēt kaut tikai sev pašai – tagad, vairāk kā jebkad, mācos būt pati. Nekaunēties par to, ko domāju, arī, ja mans viedoklis kādam šķiet savāds. Nekaunēties par savām domām, izskatu un rīcību. Lai gan no bērnības, kā jau daudzi no mums, esmu uzaugusi ar...

Mazais miers Latgalē

Mazais miers Latgalē
Daudzi man vaicā, lai uzrakstu kaut ko blogā par mūsu Latgales izbraucienu, kaut gan patiesībā man īsti nav daudz ko par to teikt! Jo mēs darījām tieši NEKO. Un tāds arī bija šī brauciena mērķis. Tā kā, iespējams, būsiet šajā rakstā mazliet vīlušies :). Bet ziniet, tieši nekā nedarīšana kādā skaistā vietā ir tas, ko šovasar visvairāk vēlos darīt (jeb nedarīt?). Īsti nedarīt neko jau tāpat nesanāk, jo mazie jāvaktē, bet vienalga – arī tad, kad sapukojos uz vīru, kurš laiski aizmidzis diendusu atpūtas krēslā, bet es tikmēr cenšos atturēt puikas no blēņu darīšanas, tas viss – vides maiņa – ir tā vērta. Vienmēr! Kaut tas mazais brīdis miera, ko pavadījām skatoties saulrietu (un es – arī saullēktus) pie skaistā Jazinkas ezera. Man tiešām šoreiz nav daudz ko rakstīt un ieteikt, jo vienīgā vieta, kuru devāmies pa ceļam apskatīt bija Čertoka ezers jeb leģendām apvītais Velnezers. Lai gan mums bija plāns arī vairāk apskatīt Aglonu, diemžēl viens no bērniem bija saķēris temperatūru, tādēļ lielākus apskates plānus atcēlām, un paviesojāmies vien Aglonas aptiekā. Bet tas nekas, jo brauksim taču vēl. Ļoti daudzi veicāja, kas tā par brīnišķīgo vietu, kur palikām. Centos jau visiem atbildēt, bet darīšu to vēlreiz. Tā bija atpūtas māja “Rāmuļi” Aglonas novada Grāveru pagastā (atrast vari : https://viesunamiem.lv/ramuli). Māja bija tiešām skaista un gaumīgi iekārtota, Blaukus ezers, pirts, laiva, šūpoles, ugunskura vieta un grils – nu viss, kas nepieciešams vasarīgai atpūtai. Lūk, tādu māju gribētos pašai! :) Brauciens uz Latgali izvērtās diezgan garš – nesaprotu kā, bet mēs braucām 5 stundas!! Laikam pateicoties lēnajai satiksmei Rīgā, pāris pieturām, kur apstājāmies, kā arī ceļa remontiem tumsā. Atpakaļceļš gan bija 2x ātrāks – droši vien arī tāpēc, ka 2 no 3 bērniem gulēja. Bet par braukšanu sūdzēties nevaru, jo tas, pateicoties iespējai izmēģināt jauno Volkswagen Multivan Executive busiņu, bija ļoti komfortabls. Par to vairāk vari lasīt : viensplusviens.lv/izvelamies/volkswagen-multivan/ Vienīgais, ko visā šajā sakarā varu ieteikt jums – vienkārši atver “googli”, izvēlies brīnišķīgu vietu gandrīz nekurienē, un aiziet – dodies un baudi mieru, sauli un vēlams arī kādu ezeru, upi vai jūru!...