Dažas plates – 02 – džezs

Dažas plates – 02 – džezs

Organizācija “UNESCO” ir noteikusi, ka šo ceturtdien tikai trešo reizi visā pasaulē un arī Latvijā tiks atzīmēta Starptautiskā Džeza diena. Šis, manuprāt, ir labs iemesls, lai, pirmkārt, atkal paklausītos džezu un otrkārt, par to nedaudz parunātu un padomātu!

Mūsu ģimenē džezs ir vistiešākajā veidā saistīts ar kulināriju un vīnzinību. Ļoti līdzīgi kā minētajās gardēdības nozarēs, rodoties interesei par džezu, ikviens žanra speciālists uzskatīs par apkaunojumu kaut ko paskaidrot absolūtam iesācējam (tas tak gandrīz nemaz nav iespējams), tāpēc jaunam entuziastam džezs būs jāizzina pašam un sākumā piekrītoši jāmāj ar galvu, piekrītot visam, ko piezīmēs žanra speciālisti. Viens no kaislīgākajiem džeza faniem, ko pazīstu, Aigars Nords reiz teica, ka vīnzinībā visaugstāk tiek vērtēti speciālisti, kas māk bezgalīgi muldēt pilnīgus pekstiņus par šķirņu daudzveidību un garšu niansēm. Ar džezu un tā teorētiķiem ir diezgan līdzīgi – bet, jo vairāk klausies, jo vairāk patīk, un jo vairāk gribas dzirdēt ko jaunu.

Kāpēc kulinārija un vīnzinība? Džezs balstās uz tradīcijām un pieredzi. Ja tevi aizrauj džezs, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tu pats vari to radīt vai atskaņot. Džezā viss jau ir bijis un viss ir pieredzēts, mūsdienās iespējami vienīgi eskperimenti un tradīciju sajaukumi. Restorāni vai kefejnīcas, kur skan džezs, ir daudz īpašākas par citām, jo parāda to īpašnieku izcilu orientēšanos visdažādākajās mākslās un sapratni par vakariņu atmosfēras jēgpilnību. Džezs nekad netraucē, tam nevar dziedāt līdzi, bet tas vienmēr seko. Par to parasti tiek runāts reti, bet lielākā daļa populārās mūzikas speciālistu diezgan labi orientējas džezā – šī mūzika ir nepieciešama, lai viņi nesajuktu prātā. Tā nav līdz galam akadēmiska, taču pavisam ne popsīga – kā garš tunelis starp divām pasaulēm, kurā satiekas tie, kuri noguruši gan no Nacionālās Operas apmeklētājiem lētās kleitās, gan no superstilīgiem pusaudžiem, kas rokfestivālā palaiduši garām pilnīgi visu grupu koncertus.
Jāatzīst, ka savas zināšanas džezā vērtēju kā ļoti vājas.

Lūk, dažas plates, kuras, iespējams, ir vērts paklausīties starptautiskajā džeza dienā.

Jaga Jazzist – One-Armed Bandit (2010, Ninja Tune)
CS1504738-02A-BIG

Norvēģu eksperimentālais džeza orķestris “Jaga Jazzist” spēlē melodisku un instrumentālu mūziku, kurā 60. gadu spiegu filmu sentiments sastop rokmūzikas vēsturi, viens otru tikai papildinot. Šis, grupas piecus gadus senais šedevrs joprojām uzrunā un katrā klausīšanās reize turpina likt saklausīt ko jaunu!

 

Erik Truffaz – Arkhangelsk (2007, Blue Note)
0094638811022

Franču trompetists Ēriks Trufā 2. jūlijā uzstāsies Rīgā, džeza festivāla “Rīgas Ritmi” 15 gadu jubilejas svinībās. “Arhangelsk” ir viņa vadītā kvarteta viens no interesantākajiem eksperimentiem, kurā klasisks džezs saplūst ar “singer songwriter” kultūru (trīs dziesmas sacerējis un iedziedājis Eds Hārkorts), hiphopu un “lounge”.

 

Jimmy Smith – Peter & The Wolf (1966, Verve)
Jimmy-Smith-Peter-And-The-Wol-475369
Prokofjeva “Pēterītis un vilks”, kas pelnīti tiek uzskatīts par vienu no joprojām bērniem saprotamāko akadēmiskās mūzikas darbu, pieejams dažādās brīnišķīgās versijās – populārākā, iespējams, ir 70. gadu beigās izdotā Filadelfijas Orķestra iespēlētā versija ar Deividu Boviju pasakas stāstnieka lomā. Taču elektrisko ērģeļu virtuoza Džimija Smita versija ir viens no pirmajiem džeza albumiem, kuru reiz par piecām mārciņām iegādājos Koventgārdenas leģendārajā “Fopp” veikalā. Lai arī plates galvenā zvaigzne ir Smits, galvenais nopelns Prokofjeva aranžēšanā ir Losandželosas džezmenim Oliveram Nelsonam – tikpat dulli cik izklausās Smita ērģeļu rotaļas, trako arī vijoles, bungas un flautas. Bet, Prokofjeva darba sižeta līnija nav mainīta…

 

Paul Desmond – Easy Living (1965, RCA)
1338990392_06
Viszināmāko džeza standartu “Take Five” sarakstīja nevis Deivs Brūbeks, kura kavartets to izpilda, bet gan šis “cool jazz” saksofonists Pols Desmonds, kurš, loģiski, bija kvarteta sastāvā. Viens no maniem skolotājiem, leģendārais dīdžejs Džons Pīls teica, ka lieliskiem albumiem vienmēr ir lieliski noformējumi un domāju ikviens piekritīs, ka tikpat meistarīgi cik “Easy Living” koncepts iepīts vieglajā mūzikā, tas redzams arī uz skaņu plates vāciņa!

 

Dave Brubeck – Brandenburg Gate: Revisited (1963, Columbia Records)
The-Dave-Brubeck-Quartet-Brandenburg-Gate-Revisited
Mūzika, kas spēj atspoguļot noteiktu dvēseles stāvokli un noteiktu mirkļu izjūtas ir ļoti īpaša. 1963. gadā Deivs Brūbeks iemūžina savu vakareiropas sajūtu kopā ar pilnu simfonisko orķestri platē, kas atgādina Mišela Legrānda un pat Nino Rotas kino mūziku. Vismaz man šķiet, ka kopš tā laika rietumos nekas daudz nav mainījies – Briselē, Parīzē vai pat Milānā bieži uzduros vietām vai ielām, kuras laiks nav skāris un kurās ir tieši šī albuma sajūta. Daži gudrinieki mēdz teoretizēt, ka laiks ir tikai mūsu iedomas… Šis albums to gandrīz pierāda.

1 komentārs

  1. Avatar

    Kāpēc džezs nekad netraucē un kāpēc tam nevar dziedāt līdzi? Manuprāt, džezs var pat ļoti traucēt, kaitināt nesagatavotu klausītāju savās radikālajās, filozofiskajās free jazz izpausmēs un tāpat pie tā var dejot, un protams dziedāt līdzi solistiem tā demokratiskajā, izklaidējošajā izpausmē!

    Atbildēt

Komentē