Lai gan laika tam nav pilnīgi, tomēr pa vairākiem vēlajiem vakariem, teikumu pa teikumam, šo grēksūdzi beidzot būšu uzrakstījusi. Jā, jā.. latvietis jau vienmēr atradīs laiku pasūdzēties, arī es. Kaut gan vispār es nevēlos sūdzēties (kāds gan noteikti šo tā uztvers!), tikai “izlikt” savas emocijas uz papīra. Manī ir sakrājies. Ja kaut kur to visu “neizlikšu”, labi tas nebeigsies. Nebrīnos, ka rakstīšana esot efektīva terapijas metode. Mhm. Arī mana.
Zināms jau, ka dzīvē ne vienmēr viss iet kā plānots. Un nebūtu jau arī interesanti, ja vienmēr viss notiktu pēc plāna. Pēdējā laikā mums totāli neiet kā plānots. Oi. Godīgi, brīnos, ka pie mana šī brīža emocionālā stāvokļa, piens vēl nav beidzies. Bet nu laikam ar to sadaļu “zīdainis un viss ap viņu” man galvā viss ir kārtībā. Mazs un omulīgs vīriņš viņš man ir. Uz trīsgadnieka izdarību fona, šķiet kā apmierinātākais bērns pasaulē!
Bet es jūtos VĀJA. Un mani ļoti mani kaitina būt mājās 24/7. Jā, beidzot es to pateicu skaļi!
Grozies kā gribi, būt mājās 24/7 h ar bērniem nav man. Nu tiešām nav, līdz kaulam nav. Es tik ļoti mīlu savus bērnus, es mīlu būt par mammu, bet mans “normālais es” nealkst būt mājās katru dienu un ar viņiem “ņemties”. Varbūt es nemāku noskaņot sevi pareizi, gan jau es vienkārši neesmu atkodusi pareizo veidu, kā to darīt. Brīžiem man šķiet, ka no tā, ka esmu mājās 100% ar abiem dēliem, nav nekāda labuma (kas droši vien tā nav gan). Es gan nerunāju par simtprocentīgu kopā būšanu ar mazāko ģimenes locekli, jo viņam ir tikai 2,5 mēneši. Bet mājās ar abiem… it sevišķi, kad esam gandrīz izolēti no apkārtējās sabiedrības…NEGRIBU! Vienu, divas dienas – jā. Bet astoņpadsmit + dienas – nē!
Protams, ka dzemdējot bērnus es rēķinājos ar to, ka man viņi ir jāaudzina. Ik pa brīdim jāpastumj savas vajadzības maliņā. Viņi man ir svarīgi. Un man ir svarīgi, lai viņu mammai (man) būtu stabila nervu sistēma, kas, šķiet, kļūst arvien attālāks jēdziens, kad esmu spiesta darīt kaut ko pret savu gribu ilgstoši. Nopūta.
Stāsts ir par to, ka Everts dārziņu neapmeklē no 1. septembra. Ir tikai deviņpadsmitā diena, un man šķiet, ka pie vīra darba režīma, es mazliet jūku prātā. Mums pietrūkst sabiedrība. Viņam bērnu – man pieaugušo. Un visvairāk man pietrūkst mans laiks blogam, darbam. Arī mūsu bērnudārzu skāra tas salmonelozes trakums. Evertam gan analīzēs to neatrada, bet vienalga. Viņš saslima. No bērnudārza ēdiena. Par ko man ir lielas dusmas un vilšanās. Var gadīties, un pēc kara jau visi gudrāki, bet šķiet, to visu tomēr varēja novērst…Ah. Tad nu dzīvojamies pa mājām, sākumā arī totāli izolēti no saskares ar citiem.
Visas šīs dienas, katru rītu es noskaņoju sevi pozitīvi, bet katru dienu tas pozitīvisms izgāžas. Dienas beigās jūtos vāja, piekususi, dusmīga, un mani nervi ir uzvilkti kā stīga. Un neviens pie tā nav vainīgs. Es gribu to labāko, gribu sniegt savu sabiedrību, rūpes un mīlestību bērniem par visiem 1000%, bet, piedodiet, dienas beigās, pēc tam, kad esmu vairākas stundas spēlējusies ar bērnu (un viņam tāpat nav gana), midzinājusi bērnus bezjēgā (tieši 2 dienas no šīm 19 vecākais ir gulējis diendusu), kad apzinos, ka visa māja ir cūkkūts, ka no veļas mašīnas drēbes nav izņemtas sazin cik dienas, esmu nokaitināta. Es nemāku šo cūkkūti un situāciju uztvert “vēsā mierā”. Nu nemāku, un tas nav man. Nomierinošas tējas (cik un barojoša māmiņa var tādas dzert) un ēteriskās eļļas mazlietiņ palīdz atslābt, bet galīgi ne tā, lai es varētu teikt – “kā man patīk šī ikdiena”.
Es ilgojos pēc laika sev, pēc tīras mājas, pēc garšīgām un veselīgām pusdienām. Šobrīd man par sevi ir tikai viens sakāms – “I’m a mess!”. Esmu haosā! Un pārāk bieži ēdu makaronus! Un tieši tāpēc tā “dzīve mājās” maniem bērniem par labu nenāk. Vismaz ne šādos apstākļos.
Šo nedēļu laikā, kā mamma, esmu citādāka kā ikdienā. Un tas mani skumdina. Biežāk dusmojos, biežāk sabļauju, biežāk raudu, mazāk smaidu. Šķiet, ka pat seja kļuvusi grumbaināka, riņķi zilāki, mati planāki utt. Tā nav man pieņemtā normālā ikdiena. Tas nav tas, kā es biju iedomājusies, kā es gribētu… Tāpēc, lai cik ļoti censtos saskatīt “zelta maliņu mākoņiem”, jo ilgāk es esmu iekšā šajā apburtajā lokā, jo sliktāk es jūtos.
Varat teikt, esmu pārāk iespringusi, vajag vienkārši paļauties un pieņemt situāciju, nevajag krāt sevī dusmas. Un es jums piekritīšu. Ja vien es to visu tik vienkārši mācētu īstenot. NEMĀKU!
Prasi kādam palīdzību, jūs teiksiet. Dažādu apstākļu sakritības dēļ tie, uz kuriem paļaujos visvairāk, šobrīd nav pieejami – ceļojumi, skolas utt. Un vispār jau arī pirmo nedēļu nevienam blakus nedrīkstējām rādīties, jo Everts bija “lipīgs”. Un vēlāk saslimu es. Un vispar, negribu izlikties – šobrīd ir tik tālu, ka man reti kuru gribas satikt un redzēt…Negribu, lai nāk uz mūsu netīro māju, negribu, lai nāk žēlot.
Var jau būt, ka man jāiet pie īsta terapeita, un rakstīšana kā terapija būtu jāmet pie malas. Tomēr pēdējā rindkopā es jūtu mazu atvieglojumu. Dusmas ir mazliet palaistas prom, varu šo pabeigt un atkal atgriezties pie saviem bērniem. Un gaidīt jaunākos analīžu rezultātus, bet visvairāk – ceļojumu uz Itāliju septembra beigās. Tas būs lielisks restarts jaunajam mācību gadam, kas iesākās tā arī neturpinoties.
Jā, un ir jau arī labais šajā visā, ir. Brālis brāli būs kārtīg iepazinuši, un arī es būšu uzzinājusi daudz par to, kā ir būt divu bērnu mammai – nu tā pa ĪSTAM. Šī pieredze man ir daudz iemācījusi, un pēc tam, kad Everts atsāks bērnudārza gaitas, mana ikdiena šķitīs vieglāka. Es vēl vairāk apbrīnoju mammas, kas savu ikdienu pavada mājās ar diviem un vairāk bērniem. Būšu vairāk uzzinājusi par to, kas aktuāls Everta dzīvē, kāds viņš ir tāds – nu PA ĪSTAM. Ar saviem niķiem un bezgalīgajām lomu spēlem, ar trīsgadnieka iegribām un vienkāršo prieku par neko. Nu tā kaut kā.
P.S. Vēlāk man noteikti būs kauns, ka šo uzrakstīju. Bet varbūt tomēr atradīšu arī kādu domubiedru.
P.P.S. Un rīt es apsolīju sev kino. Naktī un vienai. Lai jau tas vīrs noliek abus bērnus gulēt pats! :)
FOTO : Mārtiņš Otto
Aj, cik skaudri pazīstami! Turies, Lauriņ! Tu neesi viena – jo varu galvot, tā ir bijis visām mammām. Viss būs labi, varbūt jau pēc pāris dienām. Dzīve ar maziem bērniem vienkārši tāda ir – no viena dziļa bezdibeņa vienu dienu līdz paradīzei nākamajā.
Man liekas, ka tur nav vajadzīgs terapeits. Tu vienkārši esi nogurusi un katra no mums tā ik pa laikam jūtas. Arī es. Tur nav ko kaunēties. Un pozitīvā domāšana ir vērtīga un svarīga, bet dažkārt vērts atzīt, ka situācija ir slikta un esmu nogurusi, jo tikai tā to var mainīt. Novēlu jums visiem veselību un tev drīzu un kārtīgu atpūtu!
Fūū…kā no pleciem norunāji nost arī manus pašpārmetumus šādās reizēs! ;) Kaut kā vieglāk paliek kaut ar apziņu vien, ka ne man vienai tā. Tā nav gluži priecāšanās par otra nelaimi, bet gan apziņa, ka pasaulē ir vēl kāds, kuram ir līdzīgas sajūtas. Turās!!! ;)
Kādā grūtniecēm paredzētā seminārā Linda Rozenbaha ieteica katru dienu norunāt ar vīru/ mammu/ vīramāti/ draudzeni vienu stundu, kad tu neesi atbildīga par zīdaini. Kaut vai mazais guļ, un Toms ir mājās. Bet ja nu Edvīns pamostas, tev nav jābūt tai, kas uz to reaģē. Tikai to vienu stundu dienā. Pamēģini. Jo tieši tas, ka esi uzvilkta nervu stīga 24/7, rada tevī lielāko nogurumu. Pamēģini. Pirms negribas bēgt no mājas uz visu dienu! ;)
Piekrītu un atbalstu Lindas padoma realizēšanu!
Kad es pēc pirmajiem 6 mēnešiem jutos emocionāli un fiziski pārgurusi, izmisusi un max izolējusies (+ tieši iekrita rudens un ziema), tad viņa atbrauca un ielika mani vannā, un dikti silti ieteica man m.d. – 2 x nedēļā vismaz pa 1 h izrauties no mājām! Pats svarīgākais – darīt to tiešām regulāri! Vienkārši piespiest sevi to sarunāt ar vīru. Mammu, omu, tantu variants man nav, bet kaut kā jau tas ir jārisina vienalga, jo to savu psiholoģisko stāvokli ir ārkārtīgi svarīgi atpazīt un atzīt. Šobrīd nekur neizrakstu no sevis ārā tos grūtos brīžus, bet ir palīdzējis ģimenes terapeits.
Labāk stāstu tādam kaut ko tad, kad gribas ar kādu kārtīgi izrunāties un tiešām justies uzklausītai un saprastai. Tādām lietām noteikti naudu nevajag žēlot. Varbūt vēl kādu superīgu padomu pateiks! Vai labu vārdu – vispār medusmaize nogurušai sievietei!
Man mazajai jau gandrīz gadiņš un vasarā ir sanācis arī vairāk socializēties, nejusties kā alā, savā pasaulē tikai, bet ziemu galīgi negaidu un negribu. Kaut kas būs jādomā – jāaicina ciemiņi netīrā mājā!😀 Mēğināšu tikt uz visām māmiņjogām u.c. nodarbībām, kurām ir jēga tērēt to laiku sev!
Turies, Laura, Tev ir daudz spēku un re, arī vesela virtuāla atbalsta armija Tev sūta labas domas! Tas viss strādā :)
Iepriekš lasot Tavus blogus domāju, kā Tev vienmēr viss ir tik skaisti, viegli, vai tiešām 2 bērnu mammai nekad nav grūti? Nekad māja nav netīra, nekad drēbes veļasmašīnā nav aizmirstas? Vai tiešām 24/7 bez problēmām esi kopā ar bērniem? Sajutos kā slikta mamma, jo lasīju piemērus, kur vienmēr viss ir skaisti, domāju, ka tomēr var tā būt, bet nu… Tu esi īsta, ikdienišķa, mūsdienīga mamma, tāda kā es un daudz, daudz citu.
PS Es savukārt nesūtu vidējo uz bērnudārzu tieši tāpēc, ka tā man ir sajūta, ka aizpildu dienu jēgpilni. Un pietiek laika gan sasmaidīties ar maziņo, gan pamācīties ar divarpusgadnieku.
Bet nu man par bērnu ievietošanu bērnudārzā vispār ir citas domas.. :)
Sveika! Te ĪSTA divu bērnu mamma, kas diendienā ir mājā ar 3gadnieku un viengadnieku! (protams, burtiskā nozīmē mājā nesēžam, bet visu laiku esam kopā).
Ļoti labi Tevi un Tavas sajūtas saprotu, jo visu to pati esmu piedzīvojusi un reizēm vēl joprojām piedzīvoju ( nu, tos mazos nervu sabrukumiņus dienas beigās 😄). Arī mans vīrs strādā bez brīvdienām, lai uzturētu ģimeni, bet visu iespējamo “brīvo laiku” pavadām tikai visi kopā! Visi raujam pilnas slodzes 24/7! 😄
Bet gribu nomierināt, ka tik traki ir tikai pirmos pāris mēnešus.. Nu- līdz kādam otrā bērna ceturtajam mēnesim.. Pēc tam būs vieglāk! Apsolu! Tad arī hormoni mazliet “atlaidīs” .. Būs labi.. 😊
Paldies par rakstu. Tava atzīšanās mani nomierināja! Ar mani viss ir kārtībā.. Arī es jūku prātā no nekārtības, utmldz..
Nu jau 6 gadi majas ar berniem. Reizem visam 3..reizem 2..citreiz ar 1. Viss ko raksti ir loti pazistams..iemacijos daudz darit kopa ar berniem..vienmer ir kads kas brinas.kaa varu,bet manii sez apzina..ka tada si situacija bus tikai uz laiku. Pienaks bridis..kad berni aizies un tagad skiet- nu..tad gan es beidzot saksu dzivot pa istam:D..paradokss gan ir tads..ka ir aizdomas..ka taa viss nebus..tapec sevi noskanoju sim “atvalinajumam”..no visas sirds ienirstu klepuu..punkos..un loma kas sobrid man dota un zinu, ka ir labi kaa ir..saprotot..ka tikai uz laiku es saviem berniem esmu vajadziga tiesi taa kaa tagad. Majasdarbi pagaida. Ciemini nenak..sis ir musu laiks.
6 gadi jau ciemiņi nenāk? Traki… Jūs esiet aizsēdējusies.
Man Tavs stāvoklis ir tīīīk saprotams un pazīstams. Mani priecē tas, ka Tu nenobijies runāt par to un prieks, ka arī es pati vairs nebaidos pateikt vīram, radiem un draugiem, ka konkrētā brīdī man bērnu ir par daudz, kopā ar ikdienas rūpi par māju, ēdienreizēm un citiem darbiem. Nebaidos vairs pateikt, ka man vajag pauzi, kaut īsu, bet vajag, jo savādāk es sprāgšu…es nebaidos vairs atzīt, ka kādā brīdī esmu bijusi pārgurusi un izturējusies nesmuki izgāžot dusmas uz bērniem, bubinot uz vīru. Šis stāvoklis nenozimē, ka nemīlu viņus. Viņi ir mana dzīves jēga! Es runāju par to visu un man paliek vieglak, jo vēl kāds zina, cik smagi man ir un tad pamazām rodas situācijas, kuras palīdz man atslābt. Vīrs pēc garas darbdienas atrod sevī spēku sakopt māju, tikt galā ar veļas kalniem, pasēdēt ar bērniem, lai es stundiņu nosnaustos un pamostos jau smaidīgāka :) Biežāk ļauj vīram nolikt gulēt bērnus un velti tai brīdī laiku sev. Kaut vai ar kafijas krūzi rokā sēžot uz palodzes un skatoties ārā pa logu :)
Ak, Lauriņ…Tu esi malacis, ka spèj to izteikt un publicèt. Ka netèlo, cik viss ir forši utt.
Man ir tāds stāsts….tāds stāsts….
Tāpèc sirds asi iesāpas, ja kādai mammai iet grūti.
Mazs fragments no mana stāsta…
Vīram bija jādodas strādāt ārpus LV.
Paliku ar 3 mazajiem, pèdèjiem 2 nepilnu 2 gadu starpība. No stresiem un pārguruma sāka neciešami mugura sāpèt. Tik ļoti, ka no rīta uz vannas istabu rāpoju pèc silta ūdens, lai mazajam varu apmazgāt dupsi-paņemt rokās nevarèju-sāpes bija neciešamas. Un tūlīt arī saķèru acu vīrusu-naktī un no rīta acis aizlipušas,ka bail. Bèbis pa nakti raud, grib zīst…es četrrāpus uz vannas istabu izmazgāt acis, lai bèrnu redzu kā un kur ņemt…
Uz veikalu netikām dienām..
Neturpināšu:))
Lauriņ, meklè kaut ko, kas Tevi uzmundrina. Ir jābūt kam tādam!!! Fonā Tava mūzika vai filma…
Eh..es labprāt pie Tavām durvīm atstātu ķirbju biezzupu.
Domās sūtu Tev spèku, meitenīt!!!♡
Auklīte?
Mums ir auklite,tik vinai sobrid atsakusies skola. Brivdienas palidz.
Lauriņ, paldies par šiem atklāsmes vārdiem, jo man “mammai parastajai” ar 3jiem bērniem, lasot blogu mammu sarakstīto viss jūsu dzīvēs izskatās tik viegli un skaisti un šķiet, kāpēc man tā nesanāk, bet šis rakstiņš atklāj, ka visi esam cilvēki ar savām vājībām +siem un -nusiem un skaistākām un drūmākām dienām. No pieredzes vēlu pacietību tev un pozitīvu skatu uz ikdienu, jo viss jau atrisināsies un būs labi ;) Tu esi labākā mamma saviem puišiem!
Lai piesakās tā, kurai tā nav bijis.
Man ir tikai viens bērns, bet viņš arī spēj TIK ĻOTI atņemt spēkus. Necerēju, ka šogad varēšu palaist dārziņā, bet notika brīnums un man piezvanīja tieši brīdī, kad biju uz nojūgšanās robežas. Biju pavadījusi 2 gadus 24/7 ar dēlu. Protams, man jau sāka likties, ka vispār neesmu radīta, lai man būtu bērni, jo biju nenormāli nogurusi :D Tagad jau 3 nedēļas dārziņā un man patīk tā sajūta, ka uz pēcpusdienu sāku jau pēc dēla ilgoties :) Tā kā viss ar Tevi kārtībā. Vajag pabūt vienai.
Patiesi! Kad ikdiena pārvēršas krīzes situācijā (un slimošana ir krīze), es pati reizēm brīnos: kā gan nesajuku prātā. Un tā aizvien brīnos…
Same here, same here… Tikai ar vienu bērnu. Un maziņu. Dusmas par visu nāk virsū, kad atkal ir kārtējā negulēja nakts (vairāku mēnešu garumā), kad atkal no rīta saprotu, ka veselība nav atgriezusies. Slimoju es, slimo viņš. Jo tā mēs rēcīgi un noguruši. No noguruma, līp klāt citas kaites. Ko darīt? Neko. Samierināties un cerēt, ka būs labāk. Tik ļoti pēc nepilna gada negribas atgriezties darbā, bet tajā pat laikā gribas izrauties no šīs ikdienas un rutīnas. Un kad to uzrakstu, dusma, jo viņš taču ir tik mīļš eņģelis! Kā gan var gribēties no viņa tikt prom? Negribu!
Man arī gribās izrauties no rūtīnas, bet uz darbu gan galīgi negribās :D
Teikšu īsi – JĀ! Jā. Bērns man pagaidām ir viens, bet sajūtas galīgi līdzīgas. Sabiedrības trūkums un pārmetumi sev par to, ka besī tā mājās būšana, kaut ar mīļāko cilvēku pasaulē..
Esmu mamma pusotrgadniekam, kurš slaveno salmonellozi saķēra tieši divas nedēļas pirms man bija jāatgriežas darbā. Biju ieplānojusi sev “atvaļinājumu” kamēr mazais radinās pie bērnudārza, bet tā vietā sanāca tāds kopābūšanas koncentrāts, jo pat nedēļas nogalēs tētim bija darbi ārpus Rīgas un pat Latvijas. Savu asariņu nobirdināju, bet šobrīd, kad jau 2 dienas esmu bijusi darbā un ar mazo pusdienu paliek tētis, esmu pat priecīga, ka sanāca pabūt kopā tikai mums diviem. Un vīra secinājums, ka “sēžot mājās ar bērnu, laiks baigi velkas” arī ir zelta vērts.
Pazīstamas sajūtas. Tev un citām mammām – PEPmamma var līdzēt, norunāt nost, kopīgi pameklēt, kā ikdienu atvieglot, plecu vai roku masāžu uztaisīt. Īpaši tad, kad to zelta maliņu nevar saskatīt…
Man šādus apļus palīdz pārtraukt mājpalīga pakalpojumi. Ir patīkami, kad māja satīrīta un drēbes sagludinātas, tad vieglāk sev un bērnam uzsmaidīt!
Punkts manam Es bija abu bērnu vējbakas kas.bija vienam pēc otra. Tātad mēnesis izolācijā.
Sapratu ka 3 gadus esmu biju haosā, visām klāt no tā veselība sāka skobities. Arī es toreiz sevi terapēju ar ogošanu bet nonācu pie secinajuma ka vairs nepalīdz.
Un tad es aizgāju pie īsta terapeita.
7 mēneši 1x nedēļā un es atguvu SEVI.
novēlu nepazust tajā visā un iespējams -atrast sev terapeitu.
Par to pilnīgi noteikti nav jākaunas, tā ir spēka pazīme.
Šodien domāju -man vajadzēja ātrāk ,būtu sevi pasaudzejusi.
Bet zinu-tas bija vērtīgākais un labākais ko sev jebkad esmu sniegusi.
Lai Tev viss izdodas!
Vari, lūdzu, padalīties ar terapeita kontaktiem? Rita.modrina@icloud.com
Ļoti atgādināja laiku, kad dikti aktivs 3,5gadnieks bija ielauzis kajas pirkstu un nevarēja iet uz darzinu..un attiecigi ari mes ar 1gadnieci nevarejam nekur ara tikt. Nenormali neerta maja ar berniem, velastelpa leja,pagraba, bac totali atceros. Cerams,ka tev forss kino bus :)!
Es lasu un mazā baltā skaudībiņa iebāž acīs tās rindiņas, kur rakstīts par laiku, kuru tēvs ir gatavs pavadīt ar bērniem..stunda? Kino? 15min ilgākais ar 4 mēn. mazuli, nerunājot par pasēdēšanu pie mājasdarbu pildīšanas 4.kl. skolniecītei. Trauki, veļas kalni, nemitīga telpu slaucīšana pēc smilšainiem apaviem..pusdienas? Man? Bērnam? Vīram? Piedodiet, es nepaspēju..zāles pļaušana, dārzs? Man šogad tam nav laika. Un tā arī saku, jo šīs lietas šovasar man kļuvušas mazsvarīgas, man ir mana mazā mīļā un, protams arī, lielā mīļā, kurām vajag manu nedalītu uzmanību un mīlestību. Un mani arī kaitina šis haoss apkārt. Un negribu viesus. Nenāciet. Un apmierināti murrāju redzot – vēl kāda ir haosā. Tas nozīmē, ka nav pavisam traki ar mani, ka neesmu tik slikta un veģetatīvā distonija var nenākt klāt. Laikam tur slēpjas tas mammu spēks. Iemācīties to visu pārvarēt, samierināties un dzīvot, sniedzot mīlestību saviem mīļajiem, nesūdzoties, bet paciešot. Paldies par tavu blogu!
Es tā jutos ar savu dēlu, un viņš man bija (vēl ir) viens mazulis ko ucināt. Pietika spēka viņu pabarot, nomazgāt, izvest ārā. Apstākļi piespieda uztvert cūkkūti mājā – vēsā mierā un makaronus – kā gandrīz ikdienas ēdienus. Mans mierinājums bija doma, ka laimīgu bērnu dara mans smaids un klātbūtne, viss parējais gan jau atgriezīsies. Un iemācijos pienemt palīdzību.
Izturību!!!
Jā, es arī šito atceros…Un vēl joprojām tā reizēm ir. Kad nebija dabūjama palīdzība, man visvairāk palīdzēja parunāšanās ar kādu, kas to saprot. Norunāt nost to sāpi…tev varbūt tā ir “norakstīšana.” Lai drīz beidzas šis posms un sākas saulaināks!
Bērni nolikti gulēt un varu izlasīt komentārus. Tàds atvieglojums izlasot, ka tik daudzas saprot! Tik tiešām kļuva vieglāk :) Lai jums visām izturība, miers un daudz palīgu!!!
Čau! Es gan neesmu vēl kļuvusi par mammu, bet šīs raizes un īstie nespējas brīži aiz skaistām bildēm mani vienmēr ir uztraukuši, baidījuši, liekot domāt, kā gan es kādreiz varēšu būt par mammu un to visu izturēt. Tā ir absolūta sevis ziedošana vairāku gadu garumā citai dvēselei, tāpēc es apbrīnoju ikvienu māmiņu, TU ESI FANTASTISKA, ka patiesi spēj to atklāti pateikt. Paldies, Tev! Lai jums ātrāk atgriežas veselība un daudz izturības!
Īsi un kodolīgi = tā tas ir. Arī es šajā situācijā tikko kā pabiju, un emocijas un situācija gandrīz mats matā līdzīga. Dēlam jau 9 gadi, meitiņai nu jau rit 8.mēnesis. Pēdējos mēnešos jau uzelpoju un saprotu, ka mazā vairs nav tas mazais bezpalīdzīgais zīdainis, kuru sākotnēji tik ļoti nesapratu, bet jau tāds maziņš cilvēciņš, ar kuru ir tik feini komunicēt un vadīt dienas kopā. Un varētu šķist – kā, es taču esmu mamma jau ar 9 gadu “stāžu” – kas tur ko čīkstēt u.t.t. Bet izlasot šīs pārdomas, šo grēksūdzi, arī es sapratu, ka neesmu mamma, kas 24/7 labprātīgi vēlas pavadīt laiku tikai un vienīgi mājās. Droši vien bērni izaugs, un domas mainīsies, bet tagad pat jūtos atvieglota, ka arvien biežāk publiski izskan šādas “grēksūdzes”, kurās varu identificēt arī sevi. Tas ļauj uzelpot, un pašai sev pateikt – nu neesmu es slikta mamma, tikai dzīves periods tāds.
Paldies par atklātību!
Noteikti iesaku PEP mammas. Gan lai parunātos , gan lai mājas darbiņus padarītu. Nu jā, vai tieši kāds, kurš kopj māju ik pa laikam. Laba sajūta, ka māja sakopta un pašam pat nekas nebija jādara :))
Un, kad man tā bija, kā aprakstītajā situācijā, jutu, ka tā īsti jau pat neko nevar iesākt, jo tomēr tā ir ķīmija – hormoni, kuri “vāra” smadzenes un organismu kopumā. Kā “normālā es” sāku justies tikai pēc 5 gadu kopumā, 2 bērnu krūtsbarošanas beigšanas, un tas atkal saistībā ar hormoniem – visa vielmaiņa izmainījās, apetīte, domas par ķermeni, viss. Sajūtas vairāk kā bezbērnu dzīves periodā, seksualitāte, domu ātrums, intereses utt. Es pat nezinu, kā stāties pretī tik bioķīmiskiem procesiem pēcdzemdību un krūtsbarošanas periodos. laikam nekā.
Ideāli, ja apkārt ir lielāka ģimene (pieaugušie), uzticami cilvēki, kuri vēlas palīdzēt un saprot situāciju. Mammai arī vajag mammu.
Lauriņ, es arī domās ar Tevi. Man arī ir bijuši tādi lūzumi, jo dzīvojam tālu prom no mājām divatā. Tik bieži nokļūstu situācijā, ka esmu viena iespundēta ar bērnu mājās, nav neviens, uz ko šeit paļauties, tik vīrs. Tā nu es ar ik pa laikam salūztu un tad kārtoju sevi atpakaļ. Tas, ka man nav vienīgajai tā, palīdz. Paldies, ka padalījies. :)
Ak!!! Ar vienu,savu paśu mīļāko,labāko…. bērnu pasaulē šobrīd esmu ne tikai gandrìz uz nervu sabrukuma robeźas bet śķiet ka jau nedaud aiz śìs robeżas.
Uz vìra jautājumu kas notiek atbildët nemāku. Man tiek dots laiks sev taçu tas vispirms jāsaskańo ar visu pasauli.
Ikvakara zobiņu tīrśana-mēģinâjums śo procedūru “sadalīt starp mums-vecākiem kristīgi” mazais sirsnìgi atsakās. Lieki piebilst ka vīrs strādā vēlas stundas.Ka mazais viņu gaida tik ļoti….un sagaida arï bet es tajā brìdì jau “rāpoju pa sienu”. Mums vëdera vīrusa reżīmā pagāja visa vasara. Tagad nākośās mazās klapatas klāt. Un es nezinu kā man būt. Tapēc palasot śo palika ne-daudz vieglāk.Kino naktī/vakarā vienai ir forśa doma.
Turaties jūs un turamies mēs!:))
Lasu šo un šķiet kā manis pašas rakstīts, tikai kādu pus gadu atpakaļ. Esmu divu puišu mamma. Vecuma starpība 1,5. Plānojām otro dēliņu, jo šķita, ka tas būs tik forši, abus pie vienas mājās sēdēšanas, un lai lielajam brālim nav vientuļi (pati uzaugu viena, lasot grāmatas). Bet protams, ka viss nebija tik skaisti, kā tika izsapņots. Mazais jau atvests mājās no dzemdību nama bija punķains, šķiet brālis no dārziņa nesa mājās visādus baciļus. Pusi ziemas arī lielais sēdēja mājās slims. Ar abiem kopā vispār baidījos iziet no mājas.
Tad nu kad mazajam palika 1,5 aizskrēju strādāt. Šķita ka tā būs kā atbrīvošana. Vīrs gan ļoti pretojās un nesaprata.
Šobrīd esmu sākusi ilgoties pēc mājās sēdēšanas, dzīve liekas kā vāveres ritenis. Kad atnāku mājās esmu nogurusi, bet tad ir jātaisa ēst, ar bērniem sanāk pavadīt ļoti maz laika un ne to kvalitatīvāko, jo es taču esmu nogurusi. Lieciet visi mani mierā! Un nākamajā rītā viss sākās no jauna, atkal ir jāiet uz darbu.
Rezumē – es pati nezinu ko gribu – gribu to, ko nevaru dabūt. Gribu tā kā filmās, lai viss ir tīrs un kārtīgs, lai bērni ir veseli un paklausīgi. Gribu gatavot veselīgas maltītes, kuras mani puiši parasti izbrāķē.
P.S. Māja ir vēl nekārtīgāka, kopš strādāju! :D
Ak vai, cik līdzīgi man… Arī es rāvos atpakaļ uz darbu, jo bija sajūta, ka vajag sevi realizēt, pierādīt un nopelnīt māmiņalgu otrajam bēbukam. Tagad man ir tā pati sajūta – vāveres ritenis. Tas nogurums, atnākot mājās pēc dabra, ļoti traucē kvalitatīvi pavadīt laiku ar dēlu. Un tik ļoti pietrūkst laika ar viņu. Un māja arī, protams, ir nekārtīgāka un vakariņas vienkāršākas, kopš strādāju. Esmu apņēmusies – pēc nākamā bērniņa nestrādāšu vairāk par pusslodzi. Jo tikai tā es spēšu apvienot darbu ar mājām.
Manā kontā ir 4 gadi mājas dzīvē kopā ar vienu bērnu. Mums nav omīšpalīgu vai aukles atbalsta. No vienas puses es ar to savā veidā pat lepojos (vairāk gan sevis paslavēšanai), ka mēs paši tiekam galā, jo tas tak mūsu bērns, mūsu mājas un mūsu ģimene. Bet tajā pašā laikā ir daudz tādu brīžu, kad jumtiņš brauc no paredzamās ikdienas, kad vienkāršā ikdiena vairs nav interesanta lielākam bērnam (kur nu vēl man kā mammai), jo mamma kā pirmā aprūpes persona vairs nav tik vitāli nepieciešama. Tomēr skaidri saprotu, ka aizejot uz pilna laika darbu, ļoti ciestu ģimene, jo 100% vairs nebūs iespēju tai pievērsties dēļ noguruma, stresa un lielās atbildības. Būs jāsadalās starp ģimeni (kas man ir Nr1 prioritāte), darbu un sadzīves obligātajiem pienākumiem (maltītes, tīras drēbes un mājas tīrību minimālā laika patēriņā). Un tad es domāju, vai šāds papildus stress, bizošana no/uz dārziņu, slimošanas, ārstu apmeklējumi, slimības lapas ir tā vērtas. Kā jau te mammas minēja, ka aizejot uz darbu – redzesloks paplašinās, dzīve vairs nav tik ļoti par un ap bērniem, bet ikdiena noteikti paliek grūtāka, ja nav palīgu.
Arī mājās esošām mammām vajag palīgus, ne tikai zīdaiņu periodā, kad uztīra māju, izved bērnu ratu pastaigā, ļauj gulēt otrā istabā, palīdz atnest pārtiku no veikala, palīdz pagatavot silto ēdienu, aizved bērnu uz dārziņu un ne mazāk svarīgi – palaiž vecākus kā pāri brīvsolī uz vairāk nekā pāris h, un nevis reti, bet regulāri. Visas grib būt labākās mammas saviem bērniem, emocionāli stabila mamma un tētis ir tas pats, pats pamats.
No savas pieredzes man ir skaidrs – uz kādu laiku savs egoisms ir jāaprij un pēc pāris gadiem jau ir cits skats uz dzīvi, vērtībām un prioritātēm. Hormoni noteikti mainās, un tas ir jūtams.
Šis raksts ir par mammu Lauru, bet, manuprāt, ne mazāk svarīgi ir kā jūtas mūsu tēti, kas lielākoties apgādā ģimeni un ļauj mums būt pilna laika mammām. Cik daudzi piemin pārstrādājušos, izpumpētos, depresīvos, veģetatīvās distonijas nomāktos tētus, kas ikdienā daudz strādā (labi, ja darbu, kas ir arī sirdsdarbs, ne tikai peļņas avots), pēc darba iet uz veikalu, nāk mājās pie bērniem, kas alkst 100% uzmanību, sievu, kas gaida, kad vīrs kaut ar lidmašīnu, bet jo ātrāk, jo labāk būs mājās un pārņems stafeti ar visu to haosu. Arī viņiem ir grūti, nav atelpas brīžu, vāveres ritenis neapstājas, grūti atrast laiku sev, nav pat spēka laikam tikai sev… Un labi, ja viņi tā var izturēt ilgāku laiku, ja veselība atļauj un antidepresanti vēl nav jādzer. Tētiem arī jāpievērš uzmanība… Tāpēc arī mūsu ģimenē nav aukļu un mājkalpotāju, jo nevēlos uz vīra pleciem uzlikt papildus izdevumus, kas atvieglotu manu ikdienu, psiholoģisko stāvokli, bet vēl palielinātu viņa atbildības nastu. Rūpēsimies arī par saviem vīriem un tētiem!
Piekrītu, ka arī par tētiem jāpadomā. Protams.
Man laikam grūtākais bija/ir apzināties, ka vīrietis tā īsti nenovērtē šo “mājās sēdēšanu ar bērnu/-iem”. Tāpēc tiklīdz atkal paliku stāvoklī (drīz jau jādzimst) un pirmajam mazulim ir gadiņš, tā uzreiz bija skaidrs, ka jāmeklē pilnas slodzes aukle. Jo mazo ātrāk par 3 gadiem b/d neplānojam laist. Un, kas ir labākais- es tikai tagad, kad aukle nāk katru dienu (pēd.2 mēn.), varu emocionāli pieslēgties gaidāmajam mazulītim. Jo, lai arī cik ļoti mierīgs un jautrs ir pirmdzimtais, ikdiena darīja savu un es pamazām sāku palikt par vīra zāģētàju (ko no sevis nekad nebūtu gaidījusi!). Jo ir žēl sevis, dusmas uz vīru, ka viņam lielākoties ikdienā vispār nekas nemainās plus vēl viņš tikai attāli var nojaust, kā tas ir, kad visa diena jāpavada ar mazu, lai arī smaidīgu bērnu. Tagad nākas secināt, ka man aukle būtu nepieciešama arī, ja negaidītu otru mazo… Jo tādu savu “skaisto”pusi nemaz redzēt negribu. Un raudāt man arī bija apnicis, lai arī esmu ļoti pozitīvs cilvēks. Tā, ka man šķiet, ka reāli labākais variants ir aukle kaut vai uz pusslodzi, lai mamma var sajusties atkal kā sieviete. Vēlu visu to labāko un liels paldies par atklātību (jo tā pasaulē ļoti pietrūkst)!
Ja tas tevi mierina, tad pēc pāris gadiem būs vieglāk. Es šobrīd arī juku prātā. Jo Mini audzinu viena. Spēka nav. Nervu nav. Besis brīžam nenormāls. Plus vēl pašai jādomā kā iztiku sapelnit. Bet būs vieglāk. Būs tīra māja un laiks sev. Kad skola sāksies.
Manuprāt terapijas jāatstāj tām māmiņām augstpapēdenēs kuras uz ielas un sabiedrībā ir mierīgas un šķietami pārlaimīgas bet mājās ( ak tavu pārsteigumu) īsti pūķi un lielās padomu devējas, tās pareizās. Nav nekas slikts uz laiku gribēt par bērniem nedaudz “aizmirst”. Es ar trīsgadnieku un jaundzimušo mājās diendienā sēdēju 5 mēnešus! Sākās bērnudārzs, likās Uh, varēsu atvilkt elpu. Bet kurš nu mieru dos. 3 stundas no rīta un 3 vakarā aizņem došanās uz un no dārziņa vien. 2 nedēlas dārziņā un nu visiem mājiniekiem (tai skaitā arī man) ir iesnas, klepi, temperatūras. Vienvārdsakot jautrība pēc 2 nedēļu atvaļinājuma var turpināties pilnā sparā. Nebūt negribu sūdzēties, tikai parādīt, ka arī pēc 20 un pat 30+ dienām ja būs tāda vajadzība būsi dzīva un bērni laimīgi, jo galvenais jau ir māmiņa. Gan viņas klātbūtne, gan labsajūta. Un ja tiešam pienāks kritisks brīdis, pat paši mazākie mēģinās uzmundrināt un dot atelpas brīdi. Kā un cik veiksmīgi tas sanāks ir jau cits stāsts. MĀMIŅAS VAR!
tik iisti! tik atspirdzinoshi ir lasiit shaadus rakstus. Visi tie filtreetie mammu un beebju staasti un nereaalie “viss ir tik tik vienkaarshi un forshi” ir skaisti, bet shad tad apniik. Mammai buut nav vienkaarshi, gruuti ir apzinaaties, ka savs ego ir jaapastumj otrajaa plaanaa un gruuti saprast kaa to visu balanseet! Es sevi mierinu ar – this too shall pass! Savu otro beernu jau no pirmajaam dienaam njemu liidzi uz darbu, jo gribaas man pieaugusho sarunas un plus miinus kaut kaadu savu dziiviiti atpakalj. Kaut uz paaris minuuteem. paldies ka dalies! Tu esi briinishkjiiga mamma un tev ir tik skaisti deeli ❤️
Ja man būtu tavas problēmas
:)
Ne vairaak kaa reizi meenesii ir taa, ka abus beernus vakaraa guleet jaaliek vienam vecaakam.. Kapeec? Taadeelj, ka nav taa, ka viirs melnu muti straadaa, sieva seezh maajaas.. Abi straadaajam apmeeram pusslodzi, liidz ar to sanaak gan iztiku nopelniit, gan maajaas nav jaanoseezhaas, bet pats galvenais – mainaas vide un laiks, ko pavadaam ar beerniem ir gandriiz liidzveertiigs abiem vecaakiem! Sieva iziet no maajas pastradaat, es pavadu dienu ar mazo!
Veel, plaanojiet savu darbu taa, lai var stradat maajaas – nav jatere laiks celja un ari – kad darbu mazaak, var palaist sievu atpuutaa, un pats maajaas pastradaat kameer ziidainis gulj (zidainim taas stundas pa dienu salasaas padaudz)
Laurai tas varbut nav variants, bet ticu, ka daudziem kam ir gruuti, to var izkaartot! Un it seviski tiem, kas veel plaano beernus!
Un beigaas likums nr.1 – mazaaks stress, mazaak slimojam pashi un mazaak slimo beerni!
Lai visiem viss izdodas, lai miers ar Jums!!
Pāris noderīgi ieradumi – brīvdienās pagatavot ko siltu un gardu un tā pavairāk – sasaldēt kārbiņās dienām, kad nav laika vai spēka gatavot. Pēc pieredzes – katra šāda reize, kad izvilku no saldētavas kārbiņu ar, piemēram, spēcinošu vistas zupu ķīniešu gaumē, tumīgu biešu zupu vai vienkāršu zirņu biezeni ar sīpoliņiem un pēc desmit minūtēm tas karsts kūpēja man uz galda, jutos kā uzdāvinājusi dāvanu pati sev! Katru reizi. Vēl viens variants – nekautrēties pasūtīt uz mājām ēdienu. Tas nav ļoti lēti, bet dažķārt tas ir lifesaver – cita gatavots ēdiens ne tikai fiziski piepilda un dod spēku, bet emocionāli samīļo un mammo mammu. Pat, ja par to esi samaksājusi. Super lieta, kas diemžēl mūsu sabiedrībā nav norma, ir, ka radi un draugi taisa sarakstu, kad un kurš ko gatavo mammai. Ieved no rīta, pa ceļam uz darbu, piemēram. Tās var būt iepriekš ar mammu saskaņotas vienkāršas un veselīgas receptes. Mīlestības darbiņi.
Bērni izaug un tas notiek visai ātri, taču laiks ar maziņiem ir pilns izaicinājumu. Forši, ka varam meklēt un saņemt palīdzību un atbalstu, nevis lepnā vientulībā jukt prātā :) Sūtu siltus sveicienus!
Arī mamma.
paldies:)
Kad piedzima otrā meita . Pirmai būs 3 gadi, jaunaakai gads, mana vēlme pēc vienas stundas nedēljā tikai un vienīgi man, bija izmisīga. Un, vai par daudz prasīts? Vēl man tàs vienas stundiñas nedelja nav, un vairs neprasu. Visu šo laiku viena pa nedelju, citā valstī. Mācos nesadusmoties nedelas nogalė, viegli nav.
No visiem mammu blogiem, man personīgi visfeinākais liekas tavējais. Tavā blogā var atrast tik daudz patiesu ierakstu – gan feinās dienas, gan mazāk feinās. Ikdienu! Isto dzīvi!
Paldies, ka raksti tik patiesus rakstus. Tu uzmundrini un iedvesmo citus. Ir foršas dienas/momenti un tas ir super, bet visiem mums ir arī mazāk foršas dienas/momenti, kad nu galīgi viss nav smuki. Un tieši tava rakstu dažādība, tevi padara par tādu kā “īstāku cilvēku”, kuru ir tik patīkami lasīt un iedvesmoties.
Šis raksts man liek domāt arī par slaveno “instagram skaistā dzīve” tēmu. Es saprotu arī citas blogu māmiņas, kas grib vairāk dalīties tikai ar tiem priecīgajiem brīžiem, bet nu citreiz ir tiešām tā, ka pēc tāda “tikai pozitīvā” bloga izlasīšanas/bilžu paskatīšanās, rodas sajūta, ka pašas dzīvē viss ir nepareizs :D Bet palasot tavējo liekas – hey, savējā! :) un pārņem tikai pozitīvas izjūtas. Jo tu nopublicē gan skaistos, gan mazāk skaistos mirkļus un sajūtas, uzdrīksties pateikt skaļi to, ko varbūt daudzas domā, bet noklusē (jo nav jau pieņemts negribēt sēdēt mājās, vai būt nogurušai…). Patiess īsts blogs ar īstu cilvēku tajā! Super!
Paldies par jauko komentāru!! :)
Šīs emocijas nav svešas un arī iekšējā cīņa nav sveša. Vienmēr gribas tīru māju un mierīgi iedzert SILTU ( tieši siltu, nevis atdzisušu un sildītu) kafiju/tēju, taču mazs trīsgadnieks un otrs raudošs mazulis parūpēsies, lai mammai nebūtu garlaicīgi..
Rokas nolaižas par kārtējo nedarbu, saskrien asara par kārtējo strīdu mantu dēļ, kura rezultātā pilnā kaklā kliedz un auro divi bērni un neizgulējusies mamma pa vidu…
Reizēm jau gribas pieteikt streiku! Reiz teicu- “viss! Mamma iet dzīvot uz mežu pie zaķiem un vāverēm”. Rezultātā bija milzīgas asaras un momentā sakārtota istaba..
Varu tikai morāli atbalstīt un solīt, ka būs vieglāk ( es arī gaidu vēl to brīdi!)
Turās!
Lai Mammu spēks ;) ir ar Jums
Ak, cik žēl, ka par to nerunāja pirms gadiem teju 15, kad tāpat juku prātā un jutos pilnīgi nekam nederīga māte, sieviete un cilvēks… Jo bija tak jāizliekas, ka viss ir baigi skaisti un kārtībā, pasarg dies atļauties notizloties un pateikt, ka ir grūti un vajag palīdzību!
Izrādās, tā ir visām. Izrādās, es esmu normāla! :D