Kam negadās?

Kam negadās?

Ir daudz lietu, par kurām nekad neaizdomājamies, jo šķiet – ar mums jau tā nenotiks. Īpaši jau tas attiecas uz ne tik patīkamām lietām. Slimībām, traumām, citām neveiksmēm, kas liek mums apstāties, un atkal padomāt, kas ir galvenās vērtības dzīvē.

Mazu bērnu vecāki vērtību topa augšgalā visticamāk ierindotu labu veselību. Tomēr, lai cik ļoti mēs gribētu mazos nosargāt, ķibeles gadās visiem. Varam norūdīt bērnu, un viņš reti kad slimos ar iesnām, klepu u.tml. Tomēr tas neattiecas uz traumām. Piemēram, kā gadījās mums – lauzta kājiņa 1,5 gada vecumā. Pirmajā mirklī bija šoka stāvoklis, un jautājums sev – “kā es to varēju novērst?” – uz ko atbildi tā arī neatradu, jo vēlāk sapratu –  tā varēja gadīties ikvienam.

Mūsu nelaime notika kādā skaistā ziemas dienā, pastaigājoties tepat gar Ķīšezeru, un paslīdot uz ledus, kas bija paslēpies zem nevainīgas sniega kārtas. No sākuma nesapratām, kas noticis, jo raudāšana nebija. Tikai vēlāk, pēc bērna diendusas sapratām – viņš nevar pastaigāt… Tālāk jau procedūra ierastā – traumpunkts, rentgens, dakteri klauni un slimnīcas palāta. Nākamajā dienā – jauna realitāte mājās.

Turmpākās 5 nedēļas tika pavadītas nepametot tuvāko kvartālu ap mājām. Par došanos kādās aktivitātēs nevarēja būt ne runas. Tāpat, man kā mammai, šķita loģiski atcelt visus tā mēneša plānus, un būt bērnam blakus visu šo grūto laiku. Nespēju iedomāties, kas es varētu iet uz darbu, koncertu vai kino – kamēr bērns pavada dienu ģipsī. Tas šķita negodīgi. Lai gan šodien domāju – to vajadzēja darīt, lai es neizdegtu.

Uz sienas toreiz pielīmējām kalendāru ar dienu skaitu, kas atlikušas līdz ģipša noņemšanas beigām. Ar katru izsvītroto dienu palika vieglāk. Ar katru dienu mēs atklājām, ko spējam darīt šādā situācijā. Lai gan bija ļoti grūti, mēģinājām saskatīt pozitīvo. 5 nedēļu laikā savā acu priekšā es redzēju, cik daudz bērns var iemācīties darīt arī ar ģipsi kājā. Viņš iemācījās velties, šļūkt, pat rāpot ar vienu kāju, beigās jau pat cēlās kājās. Katrs šis sasniegums mani nomierināja, jo zināju, viņš neapstāsies. Viņš atkal ātri iemācīsies staigāt, un atlabs tik ātri, cik vien tas šādā situācijā ir iespējams. Un tā arī bija! Kad Evertam noņēma ģipsi, viņš atguvās neticami ātri. Mēs apmeklējām fizioterapeitu vienu reizi. Ar to arī pietika. Viņš ļoti ātri un stabili atkal iemācījās staigāt. Es lepojos ar to, ko viņš izdarīja. Malacis!

DAŽAS AKTIVITĀTES MIERA REŽĪMAM

Es varētu daudz rakstīt par savām emocijām šajā laikā. Taču šis raksts nebūtu noderīgs, ja es nedalītos ar praktiskiem padomiem. Ko tad īsti darīt, ja mazajam +/- jāievēro miera režīms? (Šajā gadījumā runāju par 1 gadu un 5 mēnešus vecu bērnu).

  • pastaigas ar ratiem  – ja situācija atļauj, tad to noteikti vajag darīt. Pa visām 5 nedēļām es tikai vienu reizi pametu Mežaparku, lai dotos savās darīšanās (vairāk to nespēju izdarīt sirdsapziņas pārmetumu dēļ). Toties es atklāju jaunas pastaigu vietas, jaunus ceļus, skaistus ziemas skatus. Tā kā bērnam ar lauztu kāju normālas bikses uzvilkt nevar, ļoti noderēja Lodger Bunker sedziņa;
  • grāmatas – protams, grāmatas, kartiņas, attēli. Jācenšas no grūtās situācijas gūt pozitīvais, un šis ir īstais laiks, lai ar mazo pastiprināti apgūtu krāsas, burtiņus, dažādus vārdus;
  • kinētiskās smiltis un plastilīns – gan mammai, gan mazajam. Lai nomierinātu prātu, celtu pilis, ceptu smilšu kūkas;
  • pirkstiņspēles, pirkstiņlelles – ar mazajiem pirkstiņiem spēlējam teātri, dziedam dziesmiņas.
  • rotaļlietu maiņa – liels paldies maniem draugiem, kas aizdeva mums savu bērnu rotaļlietas, lai katru dienu Evertu iepriecinātu kas jauns, tādējādi maksimāli samazinot garlaicību mūsmājās;
  • ciemiņi – skaidrs, ka jūs nevarat doties ciemos. Tomēr ciemiņi var nākt pie jums, ja vien paši to vēlaties. Mani draugi un radi to darīja, vienmēr atnesot kādu dāvaniņu arī Evertam, lai mums abiem nebūtu vientuļi, lai mēs justos kā normāli cilvēki, kas komunicē ar citiem.

Šī nelaime ļoti ietekmēja to, kā es domāju. Tikai tad, kad tu reāli jūti apdraudējumu bērna veselībai, tu to spēj novērtēt pavisam citā līmenī. To nevar saprast tad, ja bērnam nekas slikts nekad nav atgadījies. Es esmu pateicīga, ka mēs dzīvojam tālāk, un ir palikušas tikai atmiņas, nekādu fizisku seku. Un tāpat kā jūs, es varu tikai turpināt sargāt savu bērnu, bet tai pat laikā apzināties – no visa pasargāt nevar. Nelaimes gadījumi var gadīties visiem. Es varu tikai minēt, cik daudz un  dažādu traumu, kā divu puiku mammai, vēl nāksies piedzīvot – uhh… :) Bet tas nemaina faktu, ka ļaušu puikām būt puikām – aktīviem, trakulīgiem, un reizēm mazliet pārdrošiem!

Dalies ar savu stāstu par to, kā Tev ir (ne)gadījies kamnegadas.lv un laimē dažādas vērtīgas balvas!

1 komentārs

  1. Avatar

    Ir divu veidu nelaimes, kuras var novērst, un kuras ir vienkārši nelaimes gadījumi, kuras nevarēja novērst (kad nokrīt, nolec, sasitās). Pirmajā gadījumā, tā ir 100% vecāku atbildība. Piemēram, nolikt ķīmiju, zāles aizslegtā skapī, nedzert karstu kafiju vai neliet šķīvī verdošu zupu. Vēl joprojām ir bērni, kuri iedzer etiķa esenci. Katru gadu, lai arī cik mediķi nerunātu. Un tā ir vecāku atbildība, un nav zem birkas, kam negadās…

    Atbildēt

Komentē