Vienmēr sasmejos, ja kāds mani nosauc par “eko šmeko” mammu. Nezinu, vai man vienīgajai šķiet, ka šim vārdu savienojumam ir negatīva pieskaņa? Bet nu labi. Ne par to stāsts. Priecājos, ja lasītāji ierosina tēmas, par kurām vēlētos lasīt blogā. “Eko” jeb tēma par zaļo dzīvesveidu ir viena no tām. Kāda mamma vaicāja, kas ir pirmie soļi, lai dzīvotu “zaļāk”?
Iemesli, kāpēc sākt “dzīvot zaļāk”, var būt dažādi. Vieni varbūt vēlas saudzēt vidi, citi to darīs tikai savu bērnu un savas veselības vārdā. Citiem tā būs vienkārši interese – kā par jaunu modes tendenci. Kāpēc gan nepamēģināt? Varbūt iepatīkas!
Mūsu “eko stāsts” sākās mazliet pirms bērniem. Ap 2011. gadu. Liels mans iedvesmas avots tolaik bija “Četras Sezonas” ar Signi Meirāni priekšgalā. Sāku tur strādāt, un arvien vairāk iepazinu dažādus produktus un to stāstus. Uzzināju, ko nozīmē bio. Pirmoreiz pagaršoju bio gaļu. Līdz tam brīdim nebiju izteikta “gaļēdāja”, bet, goda vārds, tā bio vista norāva jumtu! Pirmais un galvenais iemesls, kāpēc pamazām arvien vairāk iegādājos bio produktus, bija savtīgs iemesls – GARŠA. Garšoja! Pat ļoti. Bijām jauns pāris, un arī nauda tolaik vēl diez gan dārgajiem bio produktiem mums pietika. Lielveikalos gan to vēl nebija baigi daudz. Iepirkāmies mazajos eko veikaliņos. Tas bija pirmais solis pretī zaļākai dzīvei – caur pārtiku.
2013. gadā mums piedzima pirmais dēls. Loģiski, ka tagad bio štelle kļuva vēl aktuālāka. Tikai līdz ar bērna piedzimšanu (nu labi – arī viņa iznēsāšanu) es sāku saprast, ka bio no nebio atšķiras ar kaut ko vairāk, kā tikai garšu un lielāku cenu. Pesticīdu atliekvielas un jūtīgais bērna organisms kaut kā negāja kopā. Ģimenes ēdienkarte gan diži nemainījās, jo bijām jau pārgājuši pārsvarā uz bio pārtiku. Klāt tikai nāca papildus argumenti. Prakse un pieredze darīja savu – iemācījāmies bio produktus iepirkt gudrāk, un pamazām mūsu ikdienā sāka pievienoties citas zaļākas izvēles. Viena no tām – sadzīves līdzekļi, piemēram, veļas pulveri, atteikšanās no gaisa atsvaidzinātājiem utt.
Te no pieredzes – 10 mazi soļi, kā dzīvot zaļāk.
- ēst sezonāli – tas ir ne tikai lētāk, bet arī videi draudzīgāk. Jā, es zinu, ka Rimčikā jau parādījušās “plastmasas” zemenes plastmasas iepakojumā. Nu lūk, ja gribi dzīvot zaļāk, nepērc tās!
- mazāk gaļa, bet kvalitatīvāka – manuprāt, ļoti svarīgs solis, ja ir vēlme dzīvot zaļāk. Varbūt tie būs tukši vārdi, bet, goda vārds, bio gaļa ir garšīgāka. Ar laiku samazinot gaļas patēriņu, to nemaz tik bieži arī neprasās. Mēs gatavojam bio gaļu 2 x nedēļā. (Ļoti liela bio gaļas izvēle ir svaigi.lv !). Arī bērnam nav jāēd gaļa katru dienu. Ja ģimenē ēdat gaļu katru dienu, sāc ar to, ka ievies ģimenē “bez gaļas pirmdienas“. Ja salīdzina dažādas pārtikas grupas, tieši gaļas industrijai ir lielākā ietekme uz vidi.
- pērc pārtiku internetā – visticamāk – nopirksi mazāk, bet to, ko tiešām vajag. Arī ietaupīsi laiku! Kas attiecas uz drēbju iepirkšanu internetā – tur gan dāmām mēdz būt gluži pretēji – sanāk nopirkt vairāk :)
- pērc bio – ja iespējams, iegādājies bio pārtiku, jo tai ir mazāka ietekme uz vidi.
- iepazīsties ar “netīro duci” jeb piesārņotākajiem produktiem. Pērc tos bio, vai izvairies no tiem. Skatīt : http://104homestead.com/2016-dirty-dozen/
- pagatavo visu līdz pēdējam – radīt pārtikas atkritumus ir galīgi “”nezaļi”. Pirmkārt, veikalā iepērkoties pievērs uzmanību derīguma termiņam. Vai paspēsi to pienu izdzert līdz termiņam, kurš norādīts? Ieliec to pusburkānu, kurš ledusskapī mētājas, zupā! Apēd pēdējo jogurta karoti brokastīs. Kādam varbūt palīdz ēdienkartes plānošana, bet cilvēkiem, kam patīk virtuvē improvizēt, nevajadzētu būt problēmām rast veidu, kā izmantot “pārpalikumus”.
- nepirkt iepakojumu, kur viens mazs “štruntiņš” iepakots citā mazā “štruntiņā”. Pirkt to jogurtu, kas ielikts plastmasas trauciņā ar follija vāciņu, vai tomēr to, kas kartona iepakojumā (un ir sapalcināms un pārstrādājams). Nopirkt tomātus savā sulā tetrapakā nevis konservu bundžā. Pastmasas vietā kartona iepakojums.
- šķiro atkritumus – viens no savā ziņā vienkāršākajiem veidiem, kā dzīvot zaļāk. Ar nosacījumu, ja pieejami šķirošanas konteineri. Ja nav – jāmeklē risinājums, lai tos uzstādītu. Vai varbūt vari šķirot darbā? Vismaz entos papīra kalnus? Nodot stikla pudeles pārstrādei?
- vairāk ar kājām un sabiedrisko transportu -nu labi, mums vienkārši nav auto. Es ticu, ka ar maziem bērniem tas ļoti atvieglo ikdienu. Bet vismaz vasarā – pamēģini velo! Vai tad, kad pārvietojies viens. Mēs ar to pārvadājam arī bērnus. Šovasar mēģināsim ar velo pārvadāt jau divus – katrs savu.
- atsakies no liekā – liels solis, bet mazs. Piemēram, tāds sīkums kā plastmasas salmiņi. Var taču padzerties arī tāpat, ne? Atteikšanās no liekā attiecas uz VISU!
P.S. Paldies par iedvesmu dzīvot zaļāk : Anitrai Toomai, Lienei Brizgai, Signei Meirānei, Dacei Rukšānei, Linda Telgrenai un Līgai Andžānei!
FOTO : canva.com
Ir, ir tam vārdu salikumam negatīva pieskaņa, turklāt bieži seko taisnošanās, ka es jau nē, es tikai tāpēc ka…
Manuprāt, daži no tiem mazajiem soļiem ir pat ļoti lieli, bet noderīgi.
Paldies par interesanto un tiesam saistošo rakstu! Lasot piedomāju par musu gimenes dzīvesveidu un isteniba neko daudz par so zaļo/ bio/ eko tēmu nezinot sapratu ka mes jau dzivojam diezgan zali :) Tas protams priecē! Mani vienigi joprojam saja tēma kaitina tas, ka agrāk mes visi daudzmaz dzivojam zali, jo daudzi produkti parasta veikala vel nebija sabojāti ar visādām kimijam! Kadreiz tacu daudzi no mums mēdzam atcerēties ka maize, gala, piens u.c bērnība bija daudz garšīgāka neka tagad, lai gan sobrid izvele ir daudzreiz lielaka! Tagad lai dabutu kaut ko pa istam garsigu ir jamekle zem birkas “eko”! Nākas ari secināt, ka Tomer dzīvojot ārpus Rigas dzivot zaļāk ir daudz vieglak un LETAK jo mazajos lauku tirdziņos vel var atrast visus labumus bez uzpūstām “eko” birkas cenām!
Kops bernu piedzimsanas esmu ari sakusi pieverst izmanibu,jo,pirmkart,es saku ar velas pulveriem. Pargaju no dosia uz neutral. Tad ari partiku censos kaut cik labaku iegadaties,kaut tajos lielveikalos iepirkties tapat sanak,un joprojam ari kadus “meslus” sanak pirkr. Laikam jau gruti ta pilniba pariet. Liels plus ir omes kartupeli no laukiem utt.
P.s eko smeko ir ar negativu nozimi viennozimigi,jo tas parasti nozime vismaz,manuprat,ka cilvekam liekas,ka otrs ir nedaudz aptaurets un vinam derdzas tas,ka vina var atlauties vairak naudu teret kvalitativiem produktiem nevia domat par to, kas letaks un izdzivot.
Mūsu ģimenes lielākais atradums nu jau 2 gadus ir tiesapirksana.lv – iesaistoties Tiešās pirkšanas pulciņos ar nedaudz sava laika dežūru izpildē iespējams tikt pie tiešām gardiem sezonāliem bio-labumiem par pieņemamām naudiņām! Jā, gaļas cena sākumā likās astronomiska, kad pirmo reizi sūtīju, bet tagad es pat nevēlos zināt, kam iet cauri un kā tiek audzēts tas pāris-eiro broileris maximā – zinot, cik lielus uzcenojumus uzliek veikali, varu tikai iedomāties tā broilera pašizmaksu, un diez vai kaut ko labu tas broilerītis ir ēdis par tik mazām naudiņām.
Vēl viens pluss Tiešās pirkšanas kustībai – samazinās atkritumi, jo stikla tara tiek atgriezta zemniekiem.
Pilnīgi un noteikti piekrītu par sezonālu produktu lietošanu. Ziemu palīdz pārdzīvot apelsīnu kalni un zaļumi no Itālijas bio-saimniecībām.
Super, malači!
Absolūti nepiekrītu, ka bio gaļa garšo kaut kā labāk. Ja prot gatavot, nav starpības – eko, neeko. Vienīgi mierinu sevi ar domu, ka eko ir “tīra”.
Garša ir subjektīvs termins :)
Arī mēs ģimenē cenšamies sekot līdzi, lai ēdiens ir kaut cik veselīgs. Dārzeņus praktiski visus audzējam paši, un arī piena produktus dabonam no laukiem. Ar gaļu gan pagrūtāk, liekas, ka ļoti dārga, jo mums garšo buljona zupas un kotletītes, tad nu reizēm sanāk arī veikala gaļu pirkt. Žēl, ka Latvijā nav draudzīgākas cenas eko gaļai :(
Starp citu Neutral pulverim nav eko marķējums. Skandināvijas valstīs ir, Latvijā nopērkamajiem nav. Nezinu vai birokrātisks iemesls, vai sastāvs atšķiras. Es tik ļoti nepētīju, paņēmu citu ar marķējumu. Parasti gan cenšos pirkt Sonett pirkumiņā, bet toreiz negaidot, bija beidzies un vajadzēja ātri nopirkt Drogas. Pārdevējai, diemžēl, nebija ne jausmas, par ko runāju, bet īsi izstāstīju, ko nozīmē marķējums un, ka Neutral tāda nav, cerams, ka varēs tālāk pastāstīt citiem klientiem, jo par Neutral, viņa teica, vajadzētu būt labam. 😊
Tiešā pirkšana ir milzīgs solis uz zaļo domāšanu, dažādu iemeslu dēļ, ne tikai veselīgas pārtikas ziņā. Tā ir lieliska iespēja, noteikti iesaku.
Zaļa domāšana, ir dzīvesveids, un tad tas sanāk vienkārši, un neuztrauc kā to citi sauc. Mūsu ģimenei līdz tam tālu, protams, mēs darām daudz, bet es zinu, ka ir kur augt un augt. Un man vienalga, ka citi saka, ka neko tas nemaina, man maina, zinu, ka pasaule tiek piesārņota gaismas ātrumā, bet es vismaz tur cenšos nepiedalīties…
Paldies par interesanto rakstu! Viena piebilde, ko atklāju savos pētījumos bērna piebarošanas sakarā – amerikāņu dirty dozen uz mums ES iedzīvotājiem attiecas stipri attālināti. Te tomēr regulācija ir cita un lielākoties stingrāka, pat sliktākajiem produktiem nelabo vielu klāt ir ievērojami mazāk. Vācijā līdzīgā testā netīrākais produkts bija turku vīnogas. Labā ziņa – ja augļi un dārzeņi audzēti ES, varam būt diegan droši, ka sliktu lietu pat ne-bio produktiem ir patiešām maz.
jā,Tev taisnība, ka dirty dozen dažādās valstīs atšķiras.
Ļoti kautrējos, jo noteikti būšu nepopulāra viedokļa īpašniece, bet saņèmos tomēr uzrakstīt savu komentāru/ pieredzi par sabiedriskā transporta lietošanu. Mūsu ģimene ir konstatējusi, ka ar sabiedrisko daudz ērtàk transportèties, nekā ar personīgo auto.
Tātad – 2 bērni ar 2 gadu starpību, ir mašīna. Kopš mums ir bèrni, mašīna skumst stāvvietā, jo izbraucam labi, ja 1 reizi mēnesī. Mēs jau pie pirmā bērna sapratām, ka ir vieglāk un ātrāk nonākt pie mērķa ar trolejbusu, nevis tā mūžīgā mašīnas sildīßana, virsdrēbju noģērbšana, krāmēšana, sprādzēšana, bļaušana, jo pēkšņi vajag padzert, paēst, knupis pazuda un tā varētu nebeidzami uzskaitīt visus stresinošos momentus. Vasarā atkal jāvēdina mašīna, bērni nu jau divi, kaut tik nepārkarstu un visa krāmēšanās no gala. Tad galā atbarucot jāmeklē, kur apstāties un vēl lai tiktu ārā un neapskādētu blakus esošos auto… Aaaa… Es pat esmu uzņēmusi laiku, ka ar mašīnu no A līdz B vajag 48 -56 min, bet ar trolejusu 17-20 min. Ar mašīnu braucot esam “izbesījušies” jau kàpjot iekšā. Sabiedriskajā ielec, ja pēkšņi jāuzēd, grāmata jāpalasa, jāpamīļojas, tad to visu var mierīgi realizēt. Rezultātā bērni priecīgi, vecāki mierīgi ;) Ja no šāda mūsu dzīves veida vēl mātei dabai būs kāds labums, tad arī priecîgāk ap sirdi.
Ticu, ka vasarā brauksim biežāk ar mašīnu, jo uz jūru vairāk paunas un podi salasās. Piedošanu, ka tik gari.