Pirms lasi tālāk, uzreiz gribu teikt (rakstīt), ka “lai mazi bērni klausītos” nenozīmē “lai mazi bērni klausītu”. Par to arī ir galvenais stāsts grāmatā, kuru nesen noklausījos (jā, noklausījos audio grāmatu, nevis lasīju – fantastisks veids, ja grūti atrast iespēju, lai apsēstos un mierīgi palasītu).

Grāmata “How to Talk So Little Kids Will Listen” iznākusi par godu grāmatas “How to Talk So Kids Can Learn” 30 gadu jubilejai. Grāmatu, kas iznākusi pirms 30 gadiem, sarakstījusi māte (Adele Faber), bet tās turpinājumu, kuru klausījos es – meita (Joanna Faber) kopā ar Julie King. Abas autores ikdienā strādā ar vecākiem, kā arī pašas audzina bērnus, nu jau tīņus. Liela pievienotā vērtība šai grāmatai ir tas, ka 2 no 3 Joannas bērniem ir ar uztveres traucējumiem, t.sk. ar aspergera sindromu (autisma spekrtra traucējums). Viņa apgalvo, ka grāmatā minētās metodes darbojas arī komunicējot ar šādiem bērniņiem.

Grāmatā sniegtas atbildes uz tādiem jautājumiem, kā :

• ko darīt, ja bērns atsakās tīrīt zobus?
• ko darīt, ja bērns publiskās vietās skrien prom?
• ko darīt, ja brālis sit māsu?
• ko darīt, ja bērns neēd dārzeņus?
• ko darīt, ja bērns neiet uz podiņa?
• utt.

Izklausās pēc grāmatas, kurā ir atbildes uz visiem jautājumiem, vai ne? Atslēgas vārds atbildēs uz šiem jautājumiem ir – cieņpilna komunikācija ar bērnu. Tas, vai bērns tīrīs zobus, būs pieklājīgs, un kārtos savas mantas, būs atkarīgs no tā, kā jūs ar bērnu runāsiet. (Itkā) tik vienkārši!

Grāmata ir ļoti ietiplīga. Tajā ir vairākas nodaļas – par ģērbšanos, brāļu un māsu komunikāciju, ēšanu, braukšanu auto, mazgāšanos, dakteru apmeklējumiem – nu teju viss, ko ikdienā ar bērniem darām. Katra nodaļa sākas ar autoru ieteikumiem attiecīgajās situācijās, kam seko dažādi vecāku pieredzes stāsti. Ieteikumi  domāti vecākiem, kuriem ir bērniem vecumā no 2 – 7 gadiem.

Klausījos stāstus par situācijām no dažādu vecāku ikdienas un pie sevis māju ar galvu – jā, jā, jā! Tiešām! Kā es to neiedomājos? Dažbrīd gan pieķēru sevi pie domas, ka daudzās situācijās jau rīkojos tā, kā ieteikts grāmatā, piemēram, lai novērstu rīta kašķus, piedāvāju dēlam no rīta – “iesim uz bērnudārzu ar kājām, vai brauksim ar riteni?”, “vilksi krekliņu ar kaķi vai ar Bobu Dilanu?” utt.

Viena no galvenajām grāmatā paustajām domām ir, ka vecākiem jāatmet ieradums pavēlēt bērniem. Cik bieži mēs sakām saviem bērniem : “Sakārto istabu! Tu esi tik nekārtīgs!”, “Nedari pāri brālim!”, “Neskrien no manis prom!”, “Uzvelc zandales, mums jāsteidzas!” utt. utjp.  

Tagad padomājiet, cik bieži jūs vēlaties, lai bērns darītu, ko jūs viņam liekat? Cik bieži dusmojaties, ka viņš nedara, kā jūs būtu vēlējušies? Sadusmojaties par to? Varbūt pat sakliedzat uz bērnu, uzšaujat pa dupsi…

Protams, mēs visi vēlamies bērniem to labāko. Vēlamies, lai viņi mūs klausītu viņu pašu labā. Vēlamies, lai bērni veselīgāk ēstu,  labāk mācītos, nesavainotu sevi. Un tas viss ir pat ļoti OK. Tomēr ir viena būtiska lieta – kā mēs to bērniem pasakām? Vai spējam viņiem to pateikt neaizvainojot viņus, nenodarot viņiem pāri? Skaidrs, ka mēs, vecāki, arī pēc šīs un citu grāmatu izlasīšanas joprojām būsim atbildīgie ģimenē (nevis bērni). Tomēr, kurš būs tas brīdis, kad sāksim ņemt savus bērnus vērā, ieklausīsimies viņu domās, sapratīsim viņu emocijas?

Neatstāstīšu jums pilnīgi visu grāmatas saturu, jo tas būtu autortiesību pārkāmums, bet padalīšos ar dažām atziņām pēc šīs grāmatas noklausīšanās :

• Tā vietā, lai komandētu bērnu, mums jāiemācās būt ar viņu vienā komandā – tik vienkārši. Mēs taču esam viena ģimene, viena komanda! Viens otram vēlamies to labāko. Mums jādomā nevis, kā panākt, lai bērns klausa vecākus, bet – ko mēs varētu darīt, lai kopīgi panāktu vēlamo rezultātu?;
• rotaļīgums – fantastisks ieteikums. Jūsu bērns negrib mazgāt zobus? Iztēlojies, ka zobubirste runā un smieklīgā balsī saka : “Tavā mutē es redzu daudz mazus netīrumus! Tūlīņ tos visus apēdīšu. Ņam, ņam ņam!”. Tas varbūt izklausās smieklīgi, un ne visi vecāki pēc dabas ir rotaļīgi. Bet, kā saka viena no grāmatas autorēm – labāk būsim jautri un noguruši, nevis dusmīgi un noguruši. Jo noguruši  ar maziem bērniem mēs būsim jebkurā gadījumā. Šis strādā, goda vārds! ;
• rakstīti likumi strādā labāk – tas nekas, ja bērns neprot rakstīt un lasīt. Tomēr ir vērts kādu dienu kopīgi apsēsties pie galda un uzrakstīt noteikumus, kuri jūsu mājās ir jāievēro. Katrs no ģimenes locekļiem var ieteikt tos noteikumus, kas viņiem šķiet svarīgi. Ja negribas rakstīt, tad var arī uzzīmēt.;
• iesaistīt bērnu problēmu risināšanā – šis iet kopā ar augstāk minēto atziņu. Ja rodas kāda problēma, mēs varam iesaistīt bērnu problēmas risināšanā. Kā tad viņi iemācīsies risināt problēmas, ja ne ar mums? Piemēram – bērns (ap 3.g.v.) atsakās iet uz podiņa, lai gan ir jau to iemācījies darīt. Mamma dusmojas un pārmet, bet mazais turpina čurāt visur citur, izņemot podiņā. Ko darīt? Pavaicā bērnam, ko mēs varētu darīt, ja tev gribas čurāt, kad tu spēlējies? Mammas saka, ka ik pa laikam atgādinās, ka bērnam jādodas uz tualeti. Bērns iesaka – atkal vilksim pamperus. Vidusceļš? Spēļu mašīnīte (mammas balsī) atgādinās, kad vajadzētu doties uz tualeti.;
• paskaidro, ko tu redzi -tā vietā, lai teiktu bērnam “beidz dusmoties!”, saki – ” es redzu, ka tu esi dusmīgs”. Palīdzi viņam saprast, kas ir tās emocijas, ko viņš jūt. Nenosodi, bet paskaidro, ko redzi, un kas notiek ar bērnu.;
• pieņem dažādas jūtas – bēns nokrīt un raud. Kas ir pirmais, ko mēs viņam sakām? Droši vien : “nu neraudi, neraudi. Nebija jau tik sāpīgi!” Bet ja nu bija? Ja nu viņš grib raudāt? Ļauj. Arī dusmoties ļauj. Es pati tik bieži esmu teikusi dēlam : “nu nedusmojies taču tik ļoti”. Tā vietā es varētu teikt : “Redzu, ka tu esi dusmīgs. Tu esi ļoti dusmīgs!” Ne vienmēr vajag šīs emocijas novērst, dažkārt tās vienkārši ir jāpieņem.;
• izvēles – vecais labais stāsts par dažādām izvēlēm. Bērniem ir jādod izvēles iespēja. Nu, piemēram, mēs vēlamies, lai bērns apģērbtos pirms došanās uz bērnudārzu. Mēs varam teikt : “ko vilksim pirmo? Krekliņu vai bikses?”, “cik ātri tu spēj apģērbties? Uzliec taimeri!”, “Tavas bikses raud, viņām ir auksti, ja tajās iekšā nav kājas”;
• sniedz informāciju – tā vietā, lai komandētu bērnu, sniedz viņam informāciju, Piemēram, bērns nevēlas piesprādzēties autoklrēsliņā. Tā vietā, lai teiktu bērnam : “mēs nebrauksim ciemos, ja tu nepiesprādzēsies”,  saki – “noteikumi paredz, ka pirms braukšanas visiem ir jāpiesprādzējas”, un piesprādzē viņu. Vai, iedomājies situāciju, ka bērns nevēlas ēst brokoļus. Pieņem viņa izvēli tos neēst, bet vari piebilst : “Tu varbūt vēlēsies tos ēst, kad būsi paaudzies”. Šo izmēģināju mūsu mājas – Evertam negaršo paprika, bet es viņam teicu : “Šobrīd nē, bet varbūt garšos tad, kad tev būs 18 gadi!”.  Kas notika? Viņš pagaršoja. ;
• ja tomēr sanāk sakliegt – mēs, vecāki, esam dzīvi cilvēki, un ir normāli, ka mūsu emocijas ik pa laikam sakāpj tik ļoti, ka sakliedzam vai pasakām to, ko nedomājam. Pēc šādām reizēm centies atjaunot kontaktu ar bērnu. Paskaidro, kas tikko notika – kāpēc sadusmojies, kāpēc sakliedzi. Atvainojies. Bērni ir ļoti piedodoši!

Grāmatā “How to Talk so Little Kids Will Listen” ir apskatītas ļoti daudz un dažādas ikdienišķas situācijas. Apskatīti skeptiski komentāri un situācijas, kad pēc grāmatas padomiem tāpat īsti neizdodas ar bērnu vienoties. Ieteiktu necerēt, ka pēc šī raksta izlasīšanas jums ar bērniem tagad visu izdosies sarunāt. Ja ir interese – palasiet grāmatu. Nu skaidrs, ka arī grāmatas izlasīšana negarantēs jums 100% sadarbību ar bērnu, bet tajā tiešām ir daudz ideju, kā uzlabot vecāku – bērnu komunikāciju. Man ļoti patika šī grāmata.

Tāpat grāmatā ir lieliski pamatots tas, kāpēc dažādi populārākie bērnu sodīšanas veidi – gan tik drastiski, kā sitiens pa dibenu, gan it kā nevainīgais pārtraukuma soliņš, īsti nestrādā (vai varbūt strādā, bet noteikti nemaina bērna domāšanas veidu un to, ko viņš jūt!).

Pati šo grāmatu iegādājos amazon.de.