RAKSTS PIRMOREIZ PUBLICĒTS 2019. GADA JŪLIJĀ
Sākšu ar to ka šī vasara ir citādāka. Citādāka, kā pēdējās 6 vasaras, kad vai nu vēderā, pie krūts, vai klēpī, nepārtraukti ir bijis kāds bērns. Viņi joprojām te ir, man līdzās – 3 un 6 gadus veci – izbauda vasaras brīvlaiku no bērnudārza, nenoliedzami, ik pa laikam krītot man uz nerviem, un tomēr, tas ir citādāk, kā ierasts.
Jau nākamnedēļ man paliks 30, kas, piekritīsiet, ir diezgan simbolisks cipars cilvēka dzīvē. Tu vairs neesi mazs, bet “tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā”. Šis tas dzīvē jau ir izdarīts, ir bērni un vīrs, ir šādi tādi projekti, un tomēr nav vēl par vēlu, lai izdarītu vēl daudz, un, iespējams, pat mainītu dzīvi par vismaz 180 grādiem.
Sakritība, vai tomēr nē, bet šogad jo īpaši es jūtu pārmaiņas sevī. Tas noteikti ir saistīts arī ar to, ka no pagājušā gada septembra abi bērni ir bērnudārznieki, un man bija iespēja no jauna izbaudīt, kā tas ir – strādāt pa dienu, nevis naktīs, kad visi guļ. No jauna novērtēt, kā tas ir – ieiet dušā, kad neviens nerausta durvis, un plānot dienu nerēķinoties ar citiem. Goda vārds – kā piedzimt no jauna!
Lai arī bērni tomēr vēl ir pietiekami mazi, un rīti un vakari joprojām pārsvarā tiek pakārtoti viņiem (nemaz nerunājot par vasaras brīvo režīmu, kad esmu mājās ar viņiem 24/7), esmu beidzot nonākusi pie sajūtas, ka viņiem var būt labi arī bez manis. Tieši tādēļ šovasar ceļojumi ir vairāk, kā tas parasti ir bijis, un pārsvarā tie ir kopā ar draudzenēm, nevis visiem 4 kopā. Jo, well, ceļot ar bērniem varbūt ir forši, bet pilnīgi noteikti ne viegli. Savukārt izrauties divatā uz vairākām dienām ir teju neiespējami…
Īsi pēc Edvīna dzimšanas dienas devos ceļojumā pavisam viena – uz Parīzi. Instagram jau smējos, ka šoreiz nebūs skaistas bildītes Instagramam. Bet, ja godīgi, es šo ceļojumu izbaudīju tik ļoti, ka, man ir pamatotas aizdomas, vēl šovasar pat, atkārtošu ko līdzīgu, apvienojot to ar kādu foto workshop apmeklējumu, ko pirms kāda laika jau biju noskatījusi, bet neuzdrošinājos “visu atstāt” un doties.
Esmu no tiem cilvēkiem, kas vienmēr vairāk ir domājuši par citiem, nevis par sevi. Galvenais, lai visi citi ir apmierināti, gan jau es kaut kā… Ka tik mierīgāk un bez strīdiem. Bet tagad… tagad esmu nonākusi pie apziņas, ka tā nevar. Neviens cits par mani nedomās, ja to nedarīšu es pati. Joprojām rēķinoties ar citiem, un tomēr, daudz egoistiskāk, es pati izlemju, ko vēlos darīt, un kur vēlos doties, un ar ierakstu kopīgajā ģimenes google kalendārā, daru zināmu, lai ar to rēķinās. Vienmēr atradīsies kas svarīgāks par sevi pašu, tomēr vienā brīdī tu saproti, ka tā dzīvot nevar. Eksistēt var, bet ne izbaudīt dzīvi. Es gribu dzīvot interesanti.
Pavisam godīgi varu teikt, ka esmu laimīga, ka man, savos teju 30, ir jau izdevies piepildīt sapni par ģimeni. Šim sapnim aizgājuši iepriekšējie 10 gadi. Tagad esmu laimīga būt te un tagad, apzināties, ka savs pamats man jau ir. Tagad esmu daudz drošāka izpausties arī citās dzīves sfērās. Esmu laimīga, ka ir jau pagājuši “trakie bēbīšu gadi”, un pagaidām it nemaz pēc tiem neilgojos, un arī ne pēc sarunām par pamperiem, sāpošām krūtīm un negulētām naktīm. Neilgojos pēc tā laika, kad tu no mājas ar milzu vainas apziņu vari izrauties knapi uz stundiņu, jo mājās jāskrien pabarot bēbītis.
Pie atziņas, ka tas, ko tu vēlies, ir jādara tagad, un ka tev ir vērtība, noteikti varēju nonākt arī ātrāk. Apzināties, ka tu esi KAUT KAS arī bez bērniem. Ka būt par mammu nav mans galvenais darbs. Tā ir viena no dzīves lomām, ļoti svarīgām, protams, bet tā neesmu visa es. Tāpēc arī šeit par bērniem es runāju mazāk, un darīšu to vēl mazāk.
Lai šis ieraksts paliek kā maza pieturzīme tam, kas sekos tālāk. Mazliet citādākam” Viensplusviens.lv”.
Un jā, esmu no tiem, kas saka – 30 – tas ir maģiski. Es jūtos labāk, kā jebkad, un es jūtu, ka kļūs tikai labāk. Daudz un dažādos aspektos.
Man manos 30 bija līdzīgas pārdomas par ģimeni, bērniem. Toreiz maniem lielajiem bērniem bija četri vienam un otram tikko bija palikuši 7… Es biju laimīga ka viņi ir no klēpja laukā, ka paši var paēst un dupsi noslaucīt, pilnvērtīgi atgriezos darbā. Bija forši.
Tagad, kad man ir 32, ir joprojām forši, riktīgi forši. Šo rakstot lielie bērni spēlē savas vakara spēles un man blakus čuč mēnesi jauns mazs sirds kunkulītis, kurš silda sirdi. Mūsu trešais bērniņš, kurš atnāca kā brīnums.
Cik jauki… nemaz nenoliedzu, ka kādreiz atkal sagribēsies tādu maziņu… :)
Tevis rakstīto ļoti var manīt arī Tavās bildēs. Kopš bērni apmeklē bērnu dārzu, šķiet, ka esi pavisam cita sieviete – pārliecināta, enerģiska un droši vien galvenais, ka ne tikai mamma. Man liekas, ka ir tā baigi skaisti atrast sevi atkal no jauna pēc tā mammošanās perioda.
Un par 30 gadiem – tik ļoti varu tam piekrist. Arī es tieši šo pašu vecumu šobrīd izbaudu un arī tiešām IZBAUDU. Nekad nav bijis tik forši kā tagad, kad bērni ar katru dienu kļūst lielāki, brīvības vairāk, enerģijas un jaunības vēl gana, bet prāts un sirds ieskrējusies jau nākamajā ātrumā un katra diena rezultējas ar jaunām atziņām par dzīvi. Forši!
Lai visām sievietēm izdodas sevi no jauna atrast un piepildīt!
Paldies! Nevar noliegt, ka ikdiena ar bērniem mani ļoti nogurdināja… ir bijis laiks atkopties :D :)
Un forši, ka tā :)
Paldies, Laura! Pilnīgā piekrītu. Un man arī vajadzēja laiku, lai saprastu, ka vajadzīgs laiks sev. To izjūtu spēcīgāku padarīja kaut kur izlasīta frāze – selfcare is not selfish..
Tieši tā :) Lai izdodas :)
Lasu un brīnos…kā tā var būt, ka kāds ir uzrakstījis visas manas sajūtas :) Man ir 31, bet arī šīs iekšējās sajūtas un pārmainas sajutu ap 30 un tās vēl turpinās. Šķiet, ka ar katru gadu paliek arvien foršāks.
Savukārt, kas attiecas uz bērniem. Es gan priecājos, gan brīžiem mācos vēl aprast ar to, cik lieliski ir tas, ka bēbīšu periods ir beidzies.
:) prieks, ka kāds ir uz līdzīga viļņa ar mani :)
Man ir nedaudz pāri 40,un ja man kāds jautā, kurš gadu 10 bija vislabākais? Es pārliecinoši atbildu 30!
Ar tiem bērniem mēs kaut kā pazaudējamies. Visu sevi atdodam, nododam, ziedojam. Un pēc dažiem gadiem brīnāmies, kur pašas esam palikušas. Piedevām, ne jau vairs pašas esam tādas, kā pirms bērna piedzimšanas. Un tā jau ir, ka nesanāk tā vienmērīgi mainīties, bet vienā brīdī – tadā – saproti, ka tas ir jādara un tūlīt pat, lai neiekristu depresijas bedrē. Tāpēc jauki, kad var i tā, i tā. Izbaudīt tagadni ar bēbīti un arī atļaut atdzimt sev no jauna, kad klēpī vairs neviens nav jātur. Jo galvenais jau mūsu uzdevums ir parādīt bērniem, ka proti būt laimīgs. Un tad arī viņi pratīs. Lai tev skaists ceļš, Laura, pie jaunās tevis!
paldies :)
Pirms divām nedēļām man apritēja 33.Arī sajūtos ļoti maģiski. Bērni paaugušies un ar septembri aizies pirmajā klasē un bērnudārzā. Nolēmu, ka šis būs arī manu pārmaiņu gads, tāpēc iestājos maģistros.
Ar lielu interesi sekošu Tev, Laura, jo sajūtās esmu uz viena viļņa ar Tevi. Beidzot ne tikai mamma, beidzot es pati💓
Tik jauki! Es arī domāju par maģistriem kādu laiku, bet šogad tomēr vēl nē. Lai Tev izdodas!
Man kaut kā jau gandrīz no sākuma ir bijusi apziņa, ka tas brīdis, kad visa uzmanība jāveltī bērniem, ir ļoti īss (kā gan citādi, ja katrs, kam nav slinkums, komentē “tie bērni izaug tik ātri”). Līdz ar to pat diezgan apzināti esmu izvairījusies iesaistīties pamperu un zobiņu diskusijās. Protams, informāciju meklēju tāpat, kādas 3 parenting grāmatas arī esmu izlasījusi, bet ļoti negribēju kļūt par TO mammu, kas runā tikai par bērniem un pēc pāris gadiem vairs nemāk par neko citu runāt.
Kaut kāda loma tajā ir arī sociālajiem tīkliem, kas protams pamana, ka esmu “māte” un sāk gāzt virsū bērnu lietu, internet mammu un ģimenes foto reklāmas – un drusku biedē, cik daudz tādu ir. Tāda sajūta, ka katra jaunā māmiņa padomā “o, es taču arī varētu taisīt bērnu apģērbu līniju/bumbu istabu/pirmā gada dienasgrāmatu/paklājiņu/mantiņas/trauciņus/utt. un nākamās jaunās māmiņas to pirks un turpinās barot internetu ar šo visu”. Negribas it kā nevienu nosodīt, bet drusku tomēr gribas :D Zinu, ka neesmu vienīgā, kas izjūt šo kā tādu nomācošu bēbīškultu.
Nu jā, bet šajā sakarā tavs blogs bija būtībā vienīgais, kam sekoju, tieši tāpēc, ka nelikās koncentrēts uz bērnu smukumbildēm un “kāda laime būt mātei”, bet deva derīgu informāciju apkopotā veidā. Pat, ja “sadarbības”:) Pat, ja mūsu bērnu vecumi nesakrīt, un man aktuālais jāmeklē kaut kur arhīvā.
Paldies par visu līdz šim, pārmaiņas ir labi, bet ceru, ka vecais saturs vismaz pāris gadus kaut kur te paliks :)
Hei, paldies par komentāru :)
un jā, bēbīšlietas, protams, ir labs bizness :))
Protams, vecie raksti paliks. Pamazām eju cauri un brīnos pati, ko esmu rakstījusi.. viss jau aizmirsies. Bet dzēsīt nedzēsīšu, lai gan jāņēm vērā, ka “vecākošanās mode” mainās strauji ;)
Tas ir pavisam normali,ka ap 4 gadiem bernam,laika,kad vins ir pietiekosi liels,lai apmekletu patstavigi un pienemu,ka ar mazakam slimosanas epizodem darzinu,mammai sak paradities kadas citas intereses,un tatad ari neizbegami mazaka runasana par un ap berniem.
Loti patika ta fraze,ka par mani nedomas neviens cits,ja ne es pati. Pie sadas atzinas es ari esmu nonakusi,izlobot to no vairakam dzives situacijam. Un tas lauj sevi biezak palutinat un iepriecinat, bet ne jau tapec,ka lidzcilveki butu neverigi vai parakaja pakape egoisti, iespejams tapec,ka musos katra jabut kaut kada mera kaut kam sev,varbut ari cii nevsr uzmanit,pamanit, tik daudz saprast.
Un vel,mans subjektivais viedoklis ir tsds,ka mammai ar laiku ir jaatrod ari kaut kas savs. Piemeram,sava profesija vai kaut kadas nebut savas intereses,kuras realizet sevi,lai berniem klustot patstavigiem,nebutu tuksuma sajuta,ka esmu izmests no laivas un viss ieprieks ir rinkojis tikainun vienigi ap viniem.