Šodien vēlos piedāvāt jums recepti brīvdienām. Bērni taču ēd saldējumu arī ziemā, vai ne? Nu tad lūk – ātra, un pat diez gan veselīga recepte! Oficiāli gan šis diez vai skaitās “saldējums”, jo tam nav klāt ne olu, ne saldā krējuma. Sanāk tāda kā vēgāniskā saldējuma versija. Manam puikam garšoja, ceru, ka nesmādēs arī jūsējie! Apmēram 4 – 6 porcijām : 250 g ķirbju biezenis* 4 saldēti banāni 200 ml kokospiena 1/2 tēj.k. kanēļa šķipsniņa muskatrieksta šķipsniņa malta ingvera *Ja šķiet, ka ar banānu saldumu nepietiks, pievieno 2 ēdamkarotes brūnā cukura vai kļavu / dateļu / agaves sīrupu. Es gan iesaku iztikt bez papildus cukura. *Ja vēlies, un bērnam nav alerģija – pievieno 2 ēdamkarotes zemesriekstu sviesta. Krāsnī cep ķirbja šķēlītes līdz tās ir mīkstas. Sablendē un atdzesē. Ķirbju biezeni sablendē ar pārējām sastāvdaļām. Pasniedz ar grauzdētiem riekstiem, karameļu mērci vai sadrupinātām piparkūkām, kā to darījām mēs!...
Līdz šim Itālijā biju bijusi Milānā un Sicīlijā. Abas vietas man ir atstājušas mazliet “traku” iespaidu. Milāna – lielpilsēta, nebeidzamie itāļu vīriešu glaimi, stacijas dīvaiņi un milzu naktsklubs. Sicīlija – vēl temperamentīgāki itāļi, vēl trakāka braukšana ar auto, bet daudz saules un tikko no koka noplūkta hurma, sulīga melone – uhh, viens no garšīgākajiem ceļojumiem dzīvē, ja ne pats garšīgākais! Romas reģions šķita salīdzinoši mierīga. Protams, šīs vietas atstājušas citu iespaidu, jo Milānā biju ar draudzeni 20 gadu vecumā, bet Sicīlijā – jau kopā ar Tomu. Noteikti gan arī te ir iespējami traki piedzīvojumi un nebeidzama naktsdzīve, bet mēs taču ceļojām ar bērniem, tāpēc skats uz lielpilsētas dzīvi šoreiz citādāks. Roma ir unikāla pilsēta – bagāta ar iespaidīgām vēstures liecībām, kas nebeidzas tikai ar Kolizeju. Roma ir vieta, pa kuru pastaigājoties, gribot negribot sanāk filozofēt – kā cilvēki to visu spēja uzbūvēt? Vietējie jau ir pieraduši, ka ikdienas pastaigas ved gar skaisto Trevi strūklaku, Circus Maximus, Vatikānu utt. Te noteikti ir vērts atbraukt! Ticu, ka bērni nepaliks vienaldzīgi arī pret lielajām Romas strūklakām, pie kurām ir vērts pieturēt, un varbūt apēst kādu saldējumu, pa ceļam apskatot citas vēstures liecības. Protams, pie populārākajiem objektiem ir rindas un drūzma, un tūristu hop on – hop off busiņi ir pārbāzti. Tieši tāpēc mēs neiespringām uz tikšanu visās baznīcās, muzejos utt. Ratiņi vai ergosoma? Mums noderēja abi. Sākotnēji 5 dienas pavadījām pilsētā netālu no Neapoles – Salerno, kura ir diez gan kalnaina, un ar ratiem braukājām tikai pa piekrasti. Netālajā Amalfi ar ratiņiem labāk vispār nerādīties. Savukārt Romā ratiņus izmantojām jau biežāk, izņemot, apskatot pašus populārākos objektus, pie kuriem bija liela cilvēku drūzma, kā arī ne īpaši patīkams bruģis. Lai gan sākumā izlēmām ceļojumā doties bez ratiņiem, jo Everts tādus vairs nelieto, bet mazajam ir ērti arī ergosomā, tomēr priecājos, ka beigās paņēmām abus. Instagramā daudzi vaicāja, kādu ergosomu izmantoju. Tā ir Boba ergosoma. Kur palikt? To, ka izmantojam www.airbnb.com, es jau minēju iepriekšējā rakstā. Kas attiecas uz dzīvokļa atrašānās vietu, ceļojot ar bērniem, izvēloties lokācijas vietu, galvenais ir ērtības! Romā palikām mierīgā, bet centrālā vietā (Termini dzelzceļa stacijas apkārtnē, blakus metro pieturai Piazza della Liberta)....
Ir daudz lietu, par kurām nekad neaizdomājamies, jo šķiet – ar mums jau tā nenotiks. Īpaši jau tas attiecas uz ne tik patīkamām lietām. Slimībām, traumām, citām neveiksmēm, kas liek mums apstāties, un atkal padomāt, kas ir galvenās vērtības dzīvē. Mazu bērnu vecāki vērtību topa augšgalā visticamāk ierindotu labu veselību. Tomēr, lai cik ļoti mēs gribētu mazos nosargāt, ķibeles gadās visiem. Varam norūdīt bērnu, un viņš reti kad slimos ar iesnām, klepu u.tml. Tomēr tas neattiecas uz traumām. Piemēram, kā gadījās mums – lauzta kājiņa 1,5 gada vecumā. Pirmajā mirklī bija šoka stāvoklis, un jautājums sev – “kā es to varēju novērst?” – uz ko atbildi tā arī neatradu, jo vēlāk sapratu – tā varēja gadīties ikvienam. Mūsu nelaime notika kādā skaistā ziemas dienā, pastaigājoties tepat gar Ķīšezeru, un paslīdot uz ledus, kas bija paslēpies zem nevainīgas sniega kārtas. No sākuma nesapratām, kas noticis, jo raudāšana nebija. Tikai vēlāk, pēc bērna diendusas sapratām – viņš nevar pastaigāt… Tālāk jau procedūra ierastā – traumpunkts, rentgens, dakteri klauni un slimnīcas palāta. Nākamajā dienā – jauna realitāte mājās. Turmpākās 5 nedēļas tika pavadītas nepametot tuvāko kvartālu ap mājām. Par došanos kādās aktivitātēs nevarēja būt ne runas. Tāpat, man kā mammai, šķita loģiski atcelt visus tā mēneša plānus, un būt bērnam blakus visu šo grūto laiku. Nespēju iedomāties, kas es varētu iet uz darbu, koncertu vai kino – kamēr bērns pavada dienu ģipsī. Tas šķita negodīgi. Lai gan šodien domāju – to vajadzēja darīt, lai es neizdegtu. Uz sienas toreiz pielīmējām kalendāru ar dienu skaitu, kas atlikušas līdz ģipša noņemšanas beigām. Ar katru izsvītroto dienu palika vieglāk. Ar katru dienu mēs atklājām, ko spējam darīt šādā situācijā. Lai gan bija ļoti grūti, mēģinājām saskatīt pozitīvo. 5 nedēļu laikā savā acu priekšā es redzēju, cik daudz bērns var iemācīties darīt arī ar ģipsi kājā. Viņš iemācījās velties, šļūkt, pat rāpot ar vienu kāju, beigās jau pat cēlās kājās. Katrs šis sasniegums mani nomierināja, jo zināju, viņš neapstāsies. Viņš atkal ātri iemācīsies staigāt, un atlabs tik ātri, cik vien tas šādā situācijā ir iespējams. Un tā arī bija! Kad Evertam noņēma ģipsi, viņš atguvās neticami ātri. Mēs...
Pēdējos mēnešos Everta grāmatu plaukts atkal kļuvis pilnāks. Grāmatu lasīšanai joprojām veltām daudz laika, un ne tikai vakaros pirms gulētiešanas. Lūk, daži jaunumi mūsu plauktā! THE POLAR EXPRESS Chris van Allsburg Izdevniecība: Andersen Press Dāvana Evertam dzimšanas dienā no mammas un tēta. Nu jau kļuvusi mīļāka par pašu multeni. Reiz aiz sava slinkuma piedāvāju viņam paskatīties “Polāro ekspresi”, bet viņš atstiepa grāmatu :). Šo grāmatu viņš man ir lūdzis lasīt pat nakts vidū, atmostoties no slikta sapņa. Stāsts ir daudz īsāks un kodolīgāks, kā tas ir filmā : puisēns iekāpj vilcienā, Ziemeļpolā saņem dāvanu no Ziemassvētku vecīša, un, noticēdams brīnumam, brauc mājās. THE END! Gatavojamies laicīgi Ziemassvētkiem! ŪDENSLĪDĒJS Hardijs Lediņš, Juris Boiko Izdevniecība : Liels un mazs Dzejoļu izlasē “Ūdenslīdējs” mums dikti patīk askētiskās Edmunda Jansona ilustrācijas – lielais vīrs ar garo bārdu, kā arī pats ūdenslīdējs, kas Evertam atgādina kosmonautu. Dzeja ir diez gan skaidra arī mazam bērnam – par ūdeni, lietu, jūru, peldēšanos utt. Viens gan – nācās iepazīstināt Evertu ar konceptu “pīpe”, kas lielajam onkulim ir mutē! VĒRO, PRĀTO, SKAITI – VISI BRAUC UN KUSTAS / DZĪVNIEKU PASLĒPES Stīvs Smolmens, Nikola Sleitere Izdevniecība : Jāņa Rozes apgāds Šīs arī ir vienas no grāmatām, ko Everts saņēma dzimšanas dienā. Pirmajā lasīšanas reizē šķita raibum raibas – pārpildītas ar informāciju mazajām actiņām. Tomēr, pamazām lasot, esam apraduši, un nu jau labprāt darbojamies ar šīm grāmatām. Darboties ir īstais vārds, jo katrā lapā uzdevumi – kaut kas jāatrod un jāsaskaita. Grāmatā par transporta līdzekļiem skaitām vilcienus, helikopterus, kuģus utt., bet par dzīvniekiem – no zoodārza aizbēgušos zvēriņus. Lasīt un pētīt vienu grāmatu var diez gan ilgi! Noderēs mācoties ciparus un krāsas, lai trenētu uzmanību un vērīgumu. PEEP INSIDE THE ZOO Simona Dimitri, Anna Millbourne Izdevniecība : Usborne Publishing Ltd Vēl viena grāmata – dāvana, kas atceļojusi pie mums no Londonas. Uz Latviju var pasūtīt amazon.co.uk. Šī grāmata patiks dzīvnieku mīļiem. Grāmatā ir atveramie lodziņi, aiz kuriem slēpjas dažādi dzīvnieki. JAUTĀJUMI UN ATBILDES Izdevniecība : Apgāds Zvaigzne ABC Ļoti, ļoti aktuāla grāmata. Everts šobrīd ir izteikts “kāpēcītis” – jautājums uzdod par pilnīgi visu, un labprāt saņem atbildes. Šī grāmata ar...
Lai gan laika tam nav pilnīgi, tomēr pa vairākiem vēlajiem vakariem, teikumu pa teikumam, šo grēksūdzi beidzot būšu uzrakstījusi. Jā, jā.. latvietis jau vienmēr atradīs laiku pasūdzēties, arī es. Kaut gan vispār es nevēlos sūdzēties (kāds gan noteikti šo tā uztvers!), tikai “izlikt” savas emocijas uz papīra. Manī ir sakrājies. Ja kaut kur to visu “neizlikšu”, labi tas nebeigsies. Nebrīnos, ka rakstīšana esot efektīva terapijas metode. Mhm. Arī mana. Zināms jau, ka dzīvē ne vienmēr viss iet kā plānots. Un nebūtu jau arī interesanti, ja vienmēr viss notiktu pēc plāna. Pēdējā laikā mums totāli neiet kā plānots. Oi. Godīgi, brīnos, ka pie mana šī brīža emocionālā stāvokļa, piens vēl nav beidzies. Bet nu laikam ar to sadaļu “zīdainis un viss ap viņu” man galvā viss ir kārtībā. Mazs un omulīgs vīriņš viņš man ir. Uz trīsgadnieka izdarību fona, šķiet kā apmierinātākais bērns pasaulē! Bet es jūtos VĀJA. Un mani ļoti mani kaitina būt mājās 24/7. Jā, beidzot es to pateicu skaļi! Grozies kā gribi, būt mājās 24/7 h ar bērniem nav man. Nu tiešām nav, līdz kaulam nav. Es tik ļoti mīlu savus bērnus, es mīlu būt par mammu, bet mans “normālais es” nealkst būt mājās katru dienu un ar viņiem “ņemties”. Varbūt es nemāku noskaņot sevi pareizi, gan jau es vienkārši neesmu atkodusi pareizo veidu, kā to darīt. Brīžiem man šķiet, ka no tā, ka esmu mājās 100% ar abiem dēliem, nav nekāda labuma (kas droši vien tā nav gan). Es gan nerunāju par simtprocentīgu kopā būšanu ar mazāko ģimenes locekli, jo viņam ir tikai 2,5 mēneši. Bet mājās ar abiem… it sevišķi, kad esam gandrīz izolēti no apkārtējās sabiedrības…NEGRIBU! Vienu, divas dienas – jā. Bet astoņpadsmit + dienas – nē! Protams, ka dzemdējot bērnus es rēķinājos ar to, ka man viņi ir jāaudzina. Ik pa brīdim jāpastumj savas vajadzības maliņā. Viņi man ir svarīgi. Un man ir svarīgi, lai viņu mammai (man) būtu stabila nervu sistēma, kas, šķiet, kļūst arvien attālāks jēdziens, kad esmu spiesta darīt kaut ko pret savu gribu ilgstoši. Nopūta. Stāsts ir par to, ka Everts dārziņu neapmeklē no 1. septembra. Ir tikai deviņpadsmitā diena, un...
