Mans bērns sit!

Mans bērns sit!

Ir viena lieta, par ko pēdējā laikā esmu noraizējusies, bet neesmu uzdrošinājusies te pastāstīt. Bet nu laikam ir pienācis laiks to izdarīt, jo, tāpat kā ar citām problēmām, par kurām esmu domājusi – tādas ir tikai man, un sāku par to kaunēties, uzrakstot blogā atklājas, ka nejau man vienai tā, un jau tad kļūst par kripatiņu vieglāk. Lai iet arī šoreiz! Kas zina – varbūt atradīšu kādu domubiedru, vai vienkārši ļaušu ielūkoties kārtējās mūsu “aizkulisēs”.

Dzīvojām kā dzīvodami, tomēr sākoties jaunajam mācību gadam sāku šo to pārdomāt. Iemesls? Pie bērnudārza durvīm mani uzaicināja parunāties kāds tētis, kura meitai mans dēls esot iekodis.  (Protams, arī mans bērns reizēm bijis sakosts dārziņā, un šī saruna par laimi bija reti sakarīga). Tomēr vēl kādu dienu iepriekš – it kā bez iemesla pagrūdis citu puiku. Saskāros ar to, ka mans dēls kādam dārziņā citam traucē justies labi, dara pāri. Neiedziļinoties sīkumos, apzinājos, ka tiek uzskatīts par “pāri darītāju” (lai neteiktu “bosiks”)… Un man to apzināties bija ļoti, ļoti sāpīgi. Jo neviens taču nevēlas, lai viņa bērns kādam citam dara pāri, vai ne tā? Neviens taču to speciāli nemāca… Arī mēs ne.

Sāku pārdomāt visu mūsu ikdienu no A līdz Z.. Brīdī, kad šķiet – beidzot tos bērnus audzinu sakarīgi, viens notikums nobrucina to visu gar zemi, un atkal esmu nulles punktā. Kur esam nošāvušu greizi? Par maz robežu? Par maz uzmanības? Par daudz uzmanības? Izlutināts? Par daudz saldumu? Par daudz multeņu? Par maz miega? Rādām sliktu piemēru ģimenē? Kas notiek mana bērna galvā? Kāpēc, lai viņš rīkotos tā, kā rīkojas? Vai tas ir kaut kas normās robežās, vai tomēr ārpus tām? Mēs ar to tiksim galā paši, vai jāmeklē speciālista palīdzība? Ko? Kā? Kad? Varbūt vienkārši vitamīnu trūkums? Domas šaustījas no “viss ir labi” līdz “viss ir dimbā”. Un tagad, kad šo rakstu, vēl ne tuvu neesam šo atrisinājuši (bet progress ir). Mēģinām izprast situācijas, kad dēlam tā vien gribas kādam iebakstīt.

KĀPĒC?

Kas ir pimais, ko šādā situācijā darīt? Sodīt kādu? Nu nezinu.. tas, ko darām mēs – meklējam iemeslu. Kad pirmās emocijas norimušas (tas nenotika ātri), domāju – kāpēc, lai dēls domātu, ka sist vai kādu pagrūst ir ok? Vai mēs to viņam esam mācījuši? Vai sitam viņu, vai ģimenē viens otram darām pāri fiziski? Nē… Variants par atdarināšanu ģimenē, manuprāt, atkrīt.

Tad, protams, domāju par emocionālo  pusi  – vai dēls izjūt emocionālu spriedzi? Vai jūtas slikti vidē, kur atrodas? Jūtas tik bezspēcīgs, ka kādam jāsit? Es saprastu, ka, ja tas notiek divu gadu vecumā, varbūt vēl ir ok, bet četros?! Tāds kā leciens atpakaļ. Un te man jāsaka, ka meklējot iemeslu palīdz fakts, ka četrgadnieks jau runā pietiekami labi, lai piemērotā brīdī diezgan labi atbildētu uz jautājumiem. Lai pastāstītu, kā aizrit viņa ikdiena, un vai kaut kas tajā neapmierina. Un tas, ko izlobīju no viņa  – tas, kas neapmierina visvairāk ir fakts, ka no dārziņa ir pazudis labākais draugs (izstāvējis rindu valsts dārziņā un devās uz to). Daudz par to runājām, daudz skaidrojām, ka viņi taču var tikties tāpat (un to arī dara).  Bet vai tas ir vienīgais neapmierinātības iemesls?

Aizstāvēt sevi ir viens, un Everts to prot labi, bet tomēr – te jau vairs runa nebija par aizstāvību vien. Vismaz ne klasiskajā izpratnē (kāds izdara man pāri, un es izdaru pretī). Pēc pēdējo mēnešu rūpīgas analīzes joprojām neesmu atradusi sakarīgu iemeslu, lai bērns kaut kā pamainītos uzvedībā. Var jau būt, ka visu var “norakstīt” uz jaunu mācību gadu, jauniem bērniem dārziņā, bet varbūt jārokas vēl dziļāk. Un ja tā pavisam dziļi, tad nāk prātā tikai brāļa piedzimšana,kas gan jau notika 1 gadu un 3 mēnešus atpakaļ…

MEKLĒJOT RISINĀJUMU

Speciālists? Jā, to esam apsvēruši, bet sākām gan paši ar saviem “līdzekļiem”. Esmu izlasījusi pietiekami daudz grāmatu par pozitīvo disciplinēšanu, esmu apmeklējusi psiholoģijas kursus un konsultācijas. Es pilnīgi noteikti neesmu ne psihologs, ne psihoterapeits, bet esmu mīlošs vecāks ar mazu kripatiņu zināšanu. Un tas, ar ko mēs sākām :

  1. Uzmanība – lai gan nekad neesmu uzskatījusi, ka veltam bērnam par maz uzmanības, darām to vēl vairāk. Jo kas gan ir pirmais, ko par sišanu / grūstīšanos saka? Sauciens pēc uzmanības! Domāju, ka greizi ar to nošaut nevar! Reizi nedēļā paņemam brīvdienu no dārziņa. Vienmēr laicīgi izņemam bērnu no dārziņa (to gan darījām arī iepriekš), pavadām vakaru kopā spēlējoties un darbojoties. Un, protams – brīvdienas! Esmu pateicīga, ka tāda iespēja – vēl vairāk pavadīt laiku kopā ir. Domāju, tas nevienam no mums šobrīd nekaitē. Spēlešanas 1: 1 ar katru vecāku šobrīd kļuvusi jo īpaši svarīga.
  2. Izslēgt kairinātājus – pirmais, ko atradīsiet šo “problēmu” iegooglējot – izslēgt visus iespējamos kairinātājus. Multenes, saldumus, produktus ar pārtikas piedevām utt. Par šo gan ikdienā domāju regulāri, izvēlamies bio pārtiku, nepārforsējam ar cukuru.. Protams, reizēm tiek pa saldumam, pārsvarā tas ir brīvdienās, bet ne tā, lai domātu, ka pārtika ir galvenais vaininieks. Tāpat ar multenēm – tās jau tā esam samazinājuši līdz minimumam. Darba dienās cenšamies iztikt vispār bez. Man šķiet, ka šajā ziņā esam diegan priekšzīmīgi… Bet tāpat kā ar uzmanības veltīšanu, jāsaka -diez vai vēl vairāk tos samazināt nāks par sliktu…
  3. Runāšana un mīļošanās  – uh, cik daudz mēs runājam. Ļoti, ļoti daudz. Un vienmēr ir licies, ka to darām daudz, jo īpaši, kad ir runa par emocijām. Bet tas nav paglābis mūs no šīs situācijas. Atkal ir jāatrod perfektais balanss, lai nesāktu bērnu “močīt”, nesāktu viņam pārmest par kaut ko , ko viņš dara ne tā. Ir grūti, bet ir jāmāk paskaidrot lietas viņam saprotamā valodā (lai slavēta grāmata “Kā runāt, lai mazi bērni klausītos”. Un pie reizes pieminēšu grāmatas “No drama discipline”, “Unconditional parenting” – mani ceļveži “vecākošanās” dzīvē). Bučoties un mīļoties – darījām un to turpinām. Desmitreiz samīļoties pirms dārziņa – protams! Mūsu ķermenis runā tik pat labi, cik vārdi.
  4. Sports – gan kā veids, kā pavadīt laiku kopā 1 :1 (mērojot ceļu uz treniņu un atpakal), gan kā veids, kā atbrīvoties no dienā uzkrātajām emocijām. Man šķiet, ka sportiņš noteikti ir nācis par labu. Lai gan pagājis nepilns mēnesis, var just, ka tas bērnu pozitīvi uzlādē. Vakaros mazāk “aiztiek” brāli, laicīgāk aizmieg, ir pozitīvāks. Redzēsim, kā būs ilgtermiņā.

Ir viegli, kad esam kopā. Mēs protam paredzēt bērna uzvedību, un protam novērst starpgadījumus. Bet ir reizes, kad mēs neesam blakus. Es ļoti novērtēju, ka Everta dārziņā ir sakarīgas un atbalstošas audzinātājas. Neviens bērns netiek saukts par “sliktu”, par “kausli”, “bosiku”, vai vēl kaut kā. Bērnam vienmēr tiek pateikts kaut kas labs, viņš tiek uzslavēts, bet tas iet roku rokā ar skaidrojumu, ka citiem pāri darīt mēs nedrīkstam. Un ir patīkami apzināties, ka arī tajā galā tavu bērnu cenšas uzklausīt un saprast, nevis nosodīt. Te pat nav runa par robežām, jo nekad nav bijusi vaļā robeža – atļaut kādam darīt pāri, arī aizstāvoties ne. Tu saproti, ka sišana ir kaut kāda aizsargreakcija, kas radusies no bailēm. Iedomājies sevi bērna ādā un saproti arvien labāk, kā viņam palīdzēt.

Tomēr visskumjāk ir brīžos, kad kāds padomā – izlaists puika. Neaudzināts. Jāsoda. Vecāki bez robežām. Nav dabūjis pa dibenu. Un tā domā, joprojām – 2017. gadā. Par laimi tas nav vairākums, tādēļ nevarētu teikt, ka jūtamies nesaprasti. Drīzāk kauns ir mums pašiem, ka kaut kādā mistiskā veidā esam nonākuši līdz situācijām, kad tieši mūsu bērns bijis pāri darītājs. Un, lai gan kāds kaut ko noteikti padomā – gan par pašu bērnu, gan viņa vecākiem, tomēr joprojām galvenais ir bērns – izpratne par viņu – kas un kāpēc notiek bērna galvā un sirsniņā. Un tikai esot kopā, roku rokā, mēs nonākam pie šīs izpratnes, un spējam viņam palīdzēt. Viss būs labi!

Nu aizrakstījos… laikam galvenais, ko ar šo ierakstu gribu teikt – nav viegli, ja Tavs bērns ir upuris, bet nav viegli arī tad, ja viņš ir tas pāri darītājs… Ne visiem vecākiem, kuru bērni kādam mēdz izdarīt pāri, ir vienalga. Mēs domājam! Un pats galvenais – ticam, ka gan mums, gan bērnam, ir pa spēkam visu šo atrisināt!

FOTO: Estere Rožkalne, https://momenti.lv

74 komentāru

  1. Malacis Laura, ka raksti par tēmām, kas kādam var likties neērtas. Ļoti labs un noderīgs ieraksts, domāju daudziem. Paldies.

    Atbildēt
  2. Esmu skolotāja sākumskolā un redzu bieži vecākus, kuri tiešām ļoti pārdzīvo, ja viņu bērns ir pāri darītājs un KOPĪGI mēğinām rast cēloņus un risinājumus. Ir svarīgi nepalikt vieniem, sajust, ka tu neesi slikts vecāks. Ļoti priecājos par bērnu dārza audzinātājām un komunikācijas veidu ar bērniem.
    Izturību jums un novēlu rast tieši jums labāko risinājumu jeb uzlabojuma veidu! :)

    Atbildēt
  3. Nu, es esmu situācija, kad manu puiku apbižo. Un apbižotajs ir viens konkrēts bērns. Ari sāpīgi, kad mazais negrib iet uz dārziņu, jo tas cits bērns sit. Prieks, ka cenšaties risināt. Pazinu loka ir bijusi situācija, kas līdzīga jūsējai. Diemžēl puika augot ‘bosikoja’ vel vairāk un intensīvāk. Pieļauju, ka tas tomēr cieši saistīts ar bērna temperamentu un raksturu, kas nav tik viegli ietekmējami. Varbut tiešām laikus doties pie speciālista, kas palīdzētu ar skatu no malas un profesionāliem ‘trikiem’.

    Atbildēt
    • Uhh jā, temperaments arī noteikti nosaka savu. Noteikti dosimies, ja būs regress.

      Atbildēt
  4. Uzjautājat audzinātājām, auklītēm vai ir sitis un kādās situācijās. Lai viņas pavēro. Žēl, ka pii nav psihologu.😕Mēğinat sadarboties ar audzinātājām☺

    Atbildēt
  5. Droši vien paši esat novērojuši, ka ‘bosika’ īpašības iet roku rokā ar citām ļoti forsam īpašībām, kas noteikti vel vairāk atklāsies, bērnam augot. Tik atrast to līdzsvaru! Ticu, ka jums viss izdosies:)

    Atbildēt
  6. Mans novērojums, ka tas ir tāds vecuma posms, kuram iet cauri tādi šerpākie bērni. Ne tikai zēni… arī meitenes.

    Atbildēt
    • Nezinu.. iespējams.. nav man šādu novērojumu.. bet esmu droša, ka tas skar arî meitenes, tas gan!

      Atbildēt
  7. Mums ir līdzīgi. Arī tūdaļ četri gadi puikam, dārziņā neiet, bet dusmu brīžos (reti, bet tomēr) mēdz iesist, iebakstīt vai tml. mazākajai māsai vai man, ja esmu ko aizliegusi. Sportošana palīdz, tad enerģija citur tiek novirzīta. TV un saldumi gan provocē, tie mums arī uz minimumu. Ja nepaguļ diendusu arī grūtāks vakars. Man ir sajūta, ka viņš mācās savas robežas sargāt un tie ir gluži vai instinkti.

    Atbildēt
    • Sveika! Kad bērns noguris, neizgulējies, noteikti ir grūtāk, tas tikai saprotami..

      Atbildēt
  8. Viens no labākajiem un patiesākajiem rakstiem,paldies par to! Lai izdodas!

    Atbildēt
  9. Par to nav ne jākaunas, ne jājūtas vainīgiem, kā vecākiem, jo primāri ne jau no Jums abiem Everts ir ņēmis fiziska spēka pielietošanu, kā piemēru.
    Pēc Tevis stāstītā, ļoti “velk” uz brāļa pusi, kā iemeslu…. kā bija pirms Edvīna dzimšanas Evertam ar uzvedību? Kādas bija tīri Jūsu ģimenē attiecības ar viņu?
    Fiziska spēka pielietošana, kaut spontāni, tā tomēr ir agresija. Tas liecina, ka iekšēji kaut kas bērnu ir “uzvilcis” un visdrīzākais, ka tas, kurš dabū no viņa trūkties ir tikai patrāpījies neīstajā laikā viņam ceļā, bet nav kā iemesls.
    Varbūt aizejiet uz smilšu terapiju?.. Tas noteikti nav neatrisināmi, vnk vajag parakties mazā cilvēka jūtās. Būs labi. :)

    Atbildēt
    • Skatīsimies, kā būs, bet smilšu terapija ir “to do listē” :).

      Atbildēt
    • Es arī sliecos domāt pēc lasītā, ka tur varētu būt korelācija ar brāla ienākšanu gimenē. + iespējams, ka ka ir kaut kas, ko “nemanat” (domāju tādā veidā, ka pašiem kā vecākiem liekas ok, bet vajag skatu no malas) Lai veicas!

      Atbildēt
      • Paldies. Ļoti, ļoti par to piedomājam, lai neviens nebūtu apdalīts, bet nu iespējams, jā.

        Atbildēt
  10. Vēl piebilde – bet varbūt ļaujiet viņam tikt pie multenēm un saldumiem nedaudz biežāk? Nepārspīlējot, bet ļaujiet? Jo tādas pozitīvas emocijas mazajam nāktu par labu. Kaut doma par to, ka viņš redzēs iemīļoto multeni, viņam uzlabos garastāvokli. Mēs visi taču visu laiku meklējam pozitīvo pastiprinājumu, lai ikdienā dotos tālāk… :)

    Atbildēt
    • Es, ari, so nodomaju! Kapec gan berns nevaretu skatities multenes!?man ir divi puikas 4 un 2 gadi! Plesas un pakaujas,bet vini ir puikas, protams, jabut robezam,bet nevajag dramatizet! Un-ja vini skatas multenes un ed saldumus, bet mes loti daudz laika pavadam kopa, puikas apmekle baseinu, futbolu, montesori, runajajamies- viss ir lidzsvara!Man,skiet, ka parspilejam ar pareizumu… bio, eko, saldumi ne,multenes ne…

      Atbildēt
      • Anete, es domāju, ka katru bērnu tomēr šīs lietas ietekmē citādāk. Vienu neietekmē 2h gara multene, otram pietiks ar 5 minūtēm. Bērniem ir dažādi organismi un nervu sistēmas. Tāpēc arī nevajag salīdzināt. Es daru tā, kā, manuprāt, ir vislabāk manam bērnam manam, ne citiem).

        Atbildēt
      • Es šo ar iedomājos.

        Atbildēt
  11. Čau. Man laikam nebija tik traki. Bet puika arī negāja bd, tāpēc, iespējams, viņš izlādējās uz mani un māsu, un citi bērni necieta. Es izmēģināju visu. Arī smilšu terapiju. Arī atsevišķo laiku ar vecākiem. Sportu. “Brīvdienas no mazās māsas”. Bet visvairāk mums palīdzēja “saldējuma minūtes”. Jā, jā, tieši tik smieklīgi. Jau kādu laiku draudzenes lūdz par to uzrakstīt blogā, tāpēc es drīz saņemšos. Bet pamatideja ir pirms katras gulēšanas izrunāt un uz lielas lapas atzīmēt visus labos darbus, un par tiem piešķirt punktus, kurus pēc tam var tērēt. Tā viņš iemācījās sevi ieraudzīt labu. Es esmu labs. Es esmu svarīgs. Es daru labus darbus. Un, apzinoties, ka tu esi labs cilvēks, tev nav jāizkaujas par uzmanību. Bet es arī neesmu psihologs. Mamma parastā. :)

    Atbildēt
    • Lûdzu, uzraksti!! Izklausàs pèc lieliskas idejas, kas mums stràdàtu!!:)

      Atbildēt
    • Ļoti interesanta ideja. Tikai prasa laiku. Un kāds punktu sadlījums Jūsu gadījumā bija? Tā piemēram,,,,

      Atbildēt
    • forša ideja.mums nebija sādas problemas, bet mēs vispar labos punktus devām un skaitijām par tādiem kā bonusa darbiņiem, nu tur kur bija vairak jāsaņemas vai jāpaciešas, un tad izdomajam ko par tiem punktiem var izdarit. lieliski palidzeja!

      Atbildēt
  12. Sveika, Laura!
    Ir viena ļoti laba metode (internetā redzēta), kā uzzināt bērna pašvērtējumu, domas par sevi. Iespējams palīdzēs vēl vairāk izprast mazo sirsniņu. Varbūt jau esat mēģinājuši?
    Kopīgi uzzīmējiet sauli ar stariem, pie katra stara pierakstiet īpašību, kāda tā ir (silta, spoža, mīļa…). Everts arī domā īpašības, mamma vai tētis pieraksta. Tad uzzīmē otru sauli un vidū ieraksta EVERTS, tad mazais stāsta, kāds ir Everts.
    Pati mēģināju, kad dēlam bija ap četriem gadiem, bija ļoti interesanti dzirdēt viņa domas par sevi.
    Lai jums viss izdodas!

    Atbildēt
    • Paldies par lielisko ideju😊

      Atbildēt
    • Jā. Šis ir labs. Un ir arī turpinājums. Vidū ieraksta mammu. Un ko dēls par to domā. Tikai es laikam neesmu tik drosmīga to uzzināt :)

      Atbildēt
  13. Sveika, Laura, paldies par šo ierakstu blogā. Starp citu, man jau sen bija doma Tev uzrakstīt par šo tēmu un apjautāties, kk Tu varētu ieteikt. Ļoti labi ieteikumi ir arī komentāros. Man situācija ir līdzīga, man ir meitiņa, gandrīz trīsgadīga. Teikšu godīgi, Raksturs ir ar lieli burtu, ja mums nebūtu maziņš brālītis, tad es domātu, ka visi bērni ir tādi, bet brālis mjms ir mierīgs un maigs, bet meitiņa ir ar Raksturu :)) bet domāju, ka tālu tiks :) Pirmās agresijas izpausmes mums parādījās jau 1,5 gadu vecumā, meitiņa man sita un pļaukāja citus mazākus bebīšus, es visādi mēģināju ar to cīnīties, ar mīļumu, maigumu, stāstot ka tā nav labi darīt, ka sāp, ir bijuši brīži kad uzvilkos un stingri paņemu pie rokas, teikdama kavtā nevar, tas pārgāja. Kad ģimenē ienāca brālītis, līdz aptuveni 4 mēnešiem viņš arī bieži dabūja sitienu, spērienu, kniebienu, bet tieši tad kad es biju blakus, sākumā reaģēju ļoti baroties, jo pārgurums utt. nespēju savaldīties. Saprotu, ka bērns šādi prasīja manu uzmanību, vēlāk jau reaģēju mierīgāk, vienkārši izolējot abus vienu no otra, brāļa iekaustīšana ir beigusies. Lai gan tajā brīdī manī viss iekšā vārījās, domāju nu kāpēc tā. Bet viss ir pārejoši, vairāk uzmanības, mīļuma, teicu cik Tu man svarīga, kopīgi tituālu, samīļošanās. Bet pašreiz ir bijušas pāris dienas dārziņā, kad es atnāku pēc meitiņas, audzinātāja stāsta, ka bērns kā driģenes saēdies uzvedās agresīvi, neklausa, sit citiem, mētājas ar smiltīm. Atkal luelās pārdomas man, zinu, ka pati neesmu no mierīgajiem cilvēkiem, bieži lieku uztraucos utt. bet agresija mums nav ģimenē, domāju, no kā tas. Bet tad sāku analizēt bērna ēdienkarti, painteresējos par ārstnieciskām diētām, tiklīdz, mēs izslēdzām no ēdienkartes cukuru un baltos miltus, bērns ir kļuvis daudz mierīgāks, protams, arī runāju in stāsti, ja gribas daudz draugus, kauties nevajag utt. Ar audzinātājām runājam, ka vajag lielāku uzmanību bērnam, vairāk uzslavas utt. Par laimi kaušanās nav atkārtojusies. Man meitiņa ir no gaišajiem tipiem, blondi mati, gaiša jūtīga āda, emicionla, bet ļoti ziņkārīga un aktīva, ļoti gudra, daudz ko prot savam vecumam netipiski, labi runā. Tā kaut kā :) ja ir laiks vari pastudēt gaps diētu. Lai izdodas un gaidīšu no Tevis vēl kādu rakstu par šo tēmu, kas ir palīdzējis :))

    Atbildēt
    • Paldies, ka padalījies! Par GAPS esmu lasījusi, jā. Nezinu, vai tas tiešām ko ietekmē, bet pie cenšamies ļoti piedomāt.

      Atbildēt
  14. Bieži dzīvojoties ar mazāko māsu (5 gadi) jūtu, ka agresija reizēm parādās brīžos, kad viņa nespēj kontrolēt situāciju, kad citi darbojas, bet viņu neiesaista vai viņa netiek līdzi, kad viss neplūst un nenotiek pēc viņas prāta. Tad, lai it kā visu apstādinātu, parādās agresija. Daudz ar viņu runāju par to, ka citi ne vienmēr rīkojas mums pa prātam un mūsu ritmā, bet par to nav jādusmojas.

    Atbildēt
  15. Mēs arī 100% gaps neievērojam, bet cururu cenšos izslēgt no ēdienkartes par 100% tiklīdz saēdas cukuru tā sevi nekontrolē un sākas visādi izgājieni, medus un augļi ir atļauti. Lai izdodas, es domāju, ka viss ir pārejoši, lai mums mammām būtu par ko iespringt :))

    Atbildēt
  16. Šorīt aizvedu dēlu uz dārziņu (4 gadi), no septembra ejam jaunā dārziņā, kur visi bērni vienaudži, it kā nebūtu, ko dalīt, nav mazāko, ko abižot (kas bija problēma iepriekšējos dārziņos). Nu, lūk, aizvedu uz dārziņu un ienāk ģērbtuvē tētis ar meitiņu un saka, ka manējais vakar viņa meitiņai ir ieskrāpējis vaigā. Man tā sajūta bija tieši tāda, kā tu apraksti – atkal mums nav izdevies! Pa šiem gadiem, kamēr viņš apmeklē dārziņu, jau esmu uzaudzējusi mazliet ādu pret šādiem notikumiem, visādas metodes izmēģinātas. Esmu runājusi ar audzinātājām, ar puiku pašu, ar vecākiem. Vienmēr esmu atklāta, arī jaunās audzinātājas esmu informējusi, ka viņam ir šādas “problēmas”, lai arī viņas iesaistās ikdienā. Tam līdz kam aizanalizējos, ka viņa agresija var būt kā sekas manai pēcdzemdību depresijai, vai arī kā sekas tam, ka pārāk agri aizlaidu dārziņā (no 1,4g). Ļoti, ļoti sāpīga tēma :(

    Atbildēt
    • Ak, galvenais nepārdzīvot par to, ko nevaram ietekmēt – īpaši jau par pēcdzemdību depresiju! Redz – man tāda nebija, un arī dārziņa gaitas nebija agras. Tas sākās pēkšņi – it kā bez iemesla! Tā kā nav ko daudz analizēt, bet darām labāko, ko varam darīt tagad! Turies :)

      Atbildēt
  17. Liels paldies par rakstu. Paši arī šobrīd cenšamies tikt galā ar 4gadnieka emocijām. Un fiziska slodze mums arī palīdz – laikam ir kur izlādēties ;)

    Atbildēt
  18. Mans gandrīz trīsgadnieks arī sita citus bērnus spēļu laukumā bez jebkāda iemesla (izņemot mēs bijām mainījuši dzīvesvietu). Tur ar audzinātību nav nekāds lielais sakars. Es domāju, ka viņiem ir iekšēja agresija, kā visiem mums, cilvēkiem, un viņi laiž ārā, kā tājā brīdī māk. Un tad vienkārši mācās ar laiku, skaidrojumiem pieņemt, ka var citādāk nolaist tvaiku, kaut vai ar sportu, ko tu pieminēji. Mums palīdzēja iešāna prom uzreiz, ja ir kaut mēģinājis pagrūst vai pacelt roku. Atrisinājās diez gan ātri, pāris nedēļās, jo gribēja palikt un spēlēties spēļu laukumā. Es vienkārši paņēmu aiz rokas un vedu mājās. Kad bija beigusies bļaušana, izrunājām, un es teicu, ka tā būs katru reizi, ka iesim mājās. Protams, ka viņš vēl pārbaudīja pāris reizes, bet es izturēju, lai cik neizdevīgi tajā brīdī šķistu. Izklausās viegli, bet tas bija grūti, tomēr beidzās. Bez tā, ko Tu jau tik brīnišķīgi dari, noteikti noder konstantums, ka būs tā, ja Tu darīsi tā, jo tomēr būt fiziski aizskarošam pret otru nav pieļaujami. mus gan vēl pēc tam uznāca īss vilnis skolā, kad bija piecus gadus vecs, bet tad skola sadarbībā ar mums to visu ātri atrisināja.
    Tu tiešām neesi viena, un jāsaprot, ka tas, kas notiek, nav izņēmums, kaut arī no ārpuses reizēm liekas, ka visiem citiem tā gludi un sirsnīgi. Turieties!

    Atbildēt
    • Yes, tieši tā mēs daram – ejam prom. Tas strādā. Dārziņā gan grūtāk. Bet par to, ka agresivitāte šajā vecumā var palielināties, arī esmu lasījusi..

      Atbildēt
  19. Sveika, man īsti nav pieredzes ar agresiju, jo puika tāds nav, bet ir līdzīga problēma kā ļoti paaugstināta aktivitāte, kas nereti tiek no malas tulkota, kā slikta uzvedība. Uz audzinātājas vai maniem aizrādījumiem, ka viņš varētu mazliet piebremzēt, seko vēl lielāka ātruma pielikšana, kas visu tikai sarežģī. Kad ar mazo šīs situācijas izrunājām, tad nonācu pie secinājuma, ka viņš manu aizrādījumu uztver kā zīmi, ka viņš ir slikts. Tas vēlāk sasummējās un viņš pat negribēja un necentās darīt kaut ko savādāk. Viņš savā galvā bija izdomājis, ka slikti bērni skrien, neklausa un ja viņam par to aizrāda, tad viņš ir tas sliktais un attiecīgi tā arī uzvedās. Tagad es esmu mainījusi taktiku un vienmēr stāstu, ka viņš pats ir ļoti foršs puika, bet viņa uzvedība reizēm nav tik laba. Iet mums ar šo problēmu kā pa kalniņiem, jo bērns bieži manis teikto iztulko pa savam. Ceru, ka viņam augot lielākam, mēs nonāksim pie kaut kāda kopsaucēja.

    Atbildēt
    • Mēs ļoti daudz stāstām, ka viņš ir foršs puika un nav “sliktais”, lai nesadājas..

      Atbildēt
  20. Man šajā sakarā jautājums. Esmu ar šādu situāciju saskārusies tikai no otras puses – pāri dara manam bērnam. Sapratu, ka īsti nezinu, kā reaģēt. Uz aizrādījumu, ka tā nevar rīkoties, pāri darītājs reaģēja sākot draudēt arī man. Strostēt svešu bērnu negrasos un ar vecākiem skriet runāt ar šobrīd ne, jo domāju, ka viņi zina par šīm problēmām un ko tur vēl ‘pilināt’. Nevaru arī nereaģēt, ja dara pāri manam vai vēl kādam bērnam.
    Tad nu kas no manis kā sveša cilvēka būtu adekvāta reakcija, kas varētu ‘strādāt’ un ko es varu ieteikt savam bērnam, kā rīkoties (sist pretī netiek izskatīts kā iespēja, par visu sūdzēties nešķiet ok, iet prom arī īsti ne, jo viņš jau neko sliktu nedara)?

    Atbildēt
    • Zini – nemāku atbildēt uz šo.. varbūt labākais ir teikt – lai iet no konkrētā bērna prom? Es savam esmu iemācījusi teikt STOP, kad viņam nepatīk, ja kāds pienācis par tuvu..

      Atbildēt
      • Super nepatīkami droši vien, ja tevi personīgi uzrunā un pastāsta, ka TAVS bērns ir kādam nodarījis pāri (vaiotrādāk). Izlasot ierakstu, kaut kā liekas, ka, pirmkārt, vajag tik ļoti nesatraukties. Tā vietā saprast, ka tie ir mazie cilvēki, mazās dvēseles, kuras MĀCĀS šeit būt.
        Un nejusties slikti, jo viņi lieliski uzver visu bez vārdiem. Ja tu viņa dēļ jūties slikti, tas ir līdzīgi, kā, ja tu viņam pateiktu to, kāpēc jūties slikti. Mans bērns ir labs, viņam tikai ir jāiemācāssišanas vietā cits komunikācijas veids.

        Mūsu puikam arī četri gadi, spēļu grupiņā iet jau no 1,5 gadu vecuma. Man ļoti patīk, ka šeit Austrijā, kur dzīvojam, gan spēļu grupiņā, gan bērnudārzā māca tā- ja kaut kas nepatīk ar rokas žestu jāparāda un jāpasaka: Stop, tas man nepatīk! vai Stop, es to negribu! Līdz ar to pilnīgi visi bērni zina, ko tas nozīmē un ikdienā redz, cik daudz un dažādu situāciju var būt, kas otram un pašam var nepatikt. Iemācas respektīt otra robežas un apzināties savējās. Ja kāds konflikts notiek, bērns tiek izvilkts aiz rokas no situācijas, ar viņu aprunājas un tuvāk paskaidro (ja nepieciešams), kāpēc tas otram varētu nepatikt. Par to runājam arī mājās. Cik dažādi ir bērnu (cilvēki), tik dažādas situācijas. Citam pietiek, ka pasaka vienu reizi, bet citam vajadzīgs ilgāks laika posms.

        Mums šobrīd līdzīgi ir futbola treniņā – visos triecas iekšā, gāž no kājām – nevaru skatīties! Beidzot pēc 4 nodarbības sapratu, ka viņš vienkārši nesaprot spēles noteiktumus. Nesprot, ka tas ir komandas sports un ir tāda lieta kā piespēles u.t.t. Viņa mērķis ir pašam iesist vārtos. Tagad skatamies futbolu ar maniem izcilajiem komentāriem, lai puika varētu saprast, kas tur īsti notiek, un kā tā spēle ir jāspēlē.

        Bet vispār – es domāju, ka katrai dvēselītei ir savi niķi un caurumi, un katrai nākas apgūt ko tādu, kas citam dabīgi ir aizpildīts. Viens kaujas, otrs melo, trešais slinko.. Tāpēc mēs esam šeit, lai mācītos. Cik forši, ka ir tādas mammas, tādi tēti, audzinātājas, tantes, grāmatas un vēl un vēl, kuri palīdz jau tik agri saprast, kā ir labi un kā varbūt tomēr nevajadzētu.

        Atbildēt
    • Jopcik drillā! Aizstāvēt savu bērnu (ar lielajiem burtiem)!!! Tā ir tik “lieliska” sajūta, ka bērnam nav aizmugures, drošības un vecāku vietā ir pļecka. Kas tad vēl dzīvē par viņu iestāsies ja ne vecāki? Var jau analizēt stundām pāridarītāja motīvus, bet pirmā vajadzība, ir vajadzība pēc drošības. Jums patiktu darbā, ka jūs iekausta un mobingo?

      Atbildēt
  21. Kā jums veicās, kad Everts bija mazāks?
    Man ir krietni jaunāks puika (tūlīt būs 1 gads un 3 mēneši), kuram šobrīd ir tāds posms, ka viņš visus dauza – mammu, tēti, suni, citus bērnus. Esot kopā ar citiem bērniem, bez maz šķiet, ka tā ir pirmā viņa doma – iesist viņam.
    Es pie sevis domāju, ka viņš vēl ir maziņš un nesaprot, ka dara pāri. Bet jebkurā gadījumā, rodas jautājums, kāpēc tieši tāda reakcija. Saku, ka nedrīkst, saku, ka visi ir mīļi un ir jāmīļo, bet šobrīd nekas nemainās. Vai tas var būt vienkārši tāds vecums?

    Atbildēt
    • Edvīna vecums :) Te nu tiešām bērns vēl neapzinās,ka otram sāp. Bet skaidrot un mācīt, ka tā nedrīkst, gan vajag jau tagad! Pamazām, bet sapratīs! Parādi, kā VAR darīt – piemēram, paijāt!

      Atbildēt
  22. Dēls gan ir mazāks, bet ik pa laikam mēdz “palaist zobus” kādam biedram. Arī bija nepatīkami dzirdēt, ka ir šāda reakcija, bet vienreiz pastāvēju malā un paskatījos kā notiek bērnu savstarpējā “dzīve”. Bērni savā starpā ir nežēlīgi. Katrs par savu lietu cīnās ar visam varītēm. Mūsu gadījumā koda, jo aizstāvās. To arī novēroju skatoties kā spēlējās. Neviens nav mierā, ka tiek atņemta manta, pārtraukta kāda darbība vai tml.
    Piezīmēšu, ka dēls mums ir mazākais-luteklītis ģimenē. Takā to pusi, ka pievērš par maz uzmanības, utt varu izslēgt.
    Izturību un pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību!
    Vienmēr esmu bijusi par to, ka sevi ir jāmāk aizstāvēt. Un pirms nosodīt, vispirms pavērot, vai tas kurš dabūjis pa “ļocku” pats nav “uzprasījies”.

    Atbildēt
  23. Kā bija pirms/pēc Toma brauciena ar Evertu uz UK? Rakstīji, ka ļoti patika puikam tas.. Varbūt pietrūkst tieši Tēva/Dēla 1:1 laika?

    Atbildēt
    • Nē, domāju, ka tas viņiem tiešām ir pietiekami. Bieži kopā darbojas :) Man liekas, ka, ja kāds pietrūkst, tad tā esmu es, lai gan manā apziņā, esmu pieejama…

      Atbildēt
  24. Man kā blogu nelasītājai, virsraksts un saturs likās tik tuvs, ka izlasiju no pirmās līdz pēdējāi zilbei. Bēda un sajūtas pazīstamas. Daudz pārdomas, emocijas un jaunu lasāmvielu (papildus) šis septembris ievedis arī mūsu ģimenē, jo mūsu divgadnieks arī kaujas (pamatā gan sit vecākiem ne vienaudžiem), bet jebkurā gadījumā saprotams ka tās ir nekontrolētas emocijas, ar kurām palēnām jāmācās strādāt un atrast īstos kairinātājus. Runājam, jo savos divos gados, jaunais cilvēks, spēj pastāstīt kas?ko?kā? ir bijis. Grūtākais ir ietekmēt faktorus, kas nav atkarīgi no vecākiem- b/d jauni grupiņas biedri/ audzinātājas maiņa, jo šīs ir tās lietas, kas manu bērnu ļoti ir ietekmējušas.

    Izturību, pacietību un saskaņu gan vecākiem, gan mazajie!

    Atbildēt
  25. Laura, neizlasīju visu rakstu un visus komentārus, bet gribu ieteikt painteresēties, vai nav arī dārziņā kas mainījies.. Vai nav kāds bērns/bērni, kas vārdiski aizskar Evertu, kas ņem mantas viņam nepajautājot, jo esmu dzirdējusi no speciālistiem, ka ne vienmēr sitējs ir tas vainīgais, var gadīties, ka tiek izprovocēts, valdās ilgi, bet kad emociju par daudz, tad sanāk, kā nu sanāk.
    Veiksmi visu atrisināt!

    Atbildēt
    • Jālūdz audzinātājām iesaistīties, pavērot un ieraudzīt konflikta situācijas sākumu un gaitu.

      Atbildēt
  26. Ai. Zinu kā ir, kad tiec nostādīts “bosika – neaudzinātā puišeļa” vecāka lomā. Mums joprojām tas ir mājās – kautiņi ar mazo brāli ir bieži un lai kā mēģinātu tos mazināt, pagaidām ar minimāliem rezultātim, iemesls gan pavisam cits – man dēlam ir autisms un viņam ir ierobežotas runas spējas, tā nu cēloņus nojaušam un, tas ir pavisam kas cits, kā tipiskiem bērniem, tomēr ir… tā nejaukā sajūta, kas sagrābj, kad apzinies, ka uz Tevi skatās kā tādu dīvaini. Īpaši pēc pirmajiem centieniem ievest dārziņa rutīnā, bija pāris gadījumi, kad mūsu dēls pagrūda stipri vai iesita, un tad … jā… komentāri “Kā var tādu izaudzināt, kāpēc vecāki nemāca, kāpēc ir tik agresīvs utt.” Grūti.

    Un godīgi, es nezinu ko ieteikt, tikai paslavēt, ka Jūs gribat šo problēmu risināt, ka neignorējat to. Lai izdodas atrisināt!

    Atbildēt
    • Jā, tas jau ir cits stāsts, bet nebūt ne vieglāks, tādēļ izturību ikdienā arī jums!

      Atbildēt
  27. Mums bija posms kaušanās tikko kā 3 gadi palika, sita gan lielos, gan mazākos dārziņā, arī bez iemesla. Audzinātāja pateica, ka mūsu bērns rādot “prijomčikus”. Pietika vienu reizi parunāt ar puiku ka tā nevar darīt (es uzreiz sapratu multeņu varoņi uzdarbojas…). Esmu redzējusi pati, kā viņu stūrī piespiestu spārda ar kājām meitene no grupiņas (viņš pretī neko parasti nedara tamlīdzīgās situācijās), es neko neteicu audzinātājai, jo sapratu, ka nav uzreiz jāiesvilst un jāsūdzās, kam negadās?! Visi bērni kādreiz kādam iesper, iekniepj, iekož, kā nu kurš ko pieprot un kas tuvāks. Pēc tam atklājās, ka mūsējais sit. Šķiet, tā “sišana” ir periods tāds. Jo tā meitene arī izcēlās grupā ar valdonīgumu un koda citiem (vecāki normāli, tiešām). No vienas puses tā ir izlutināšana, kad bērns atkož, ka var darīt, ko grib un panākt visu, kā grib.
    Mums tas periods ātri pārgāja. Ar lielāko grupas sitēju beigās palika par labākajiem draugiem. Šogad no septembra esam citā darziņā. Gaidu kādas izmaiņas bērnā. Ceru, nebūs kas uz slikto pusi, jo mājās sācies kādu laiku atpakaļ “pīpeņu” (dibens) rādīšanas un mēdīšanās laiks.

    Un saldumi, ojojoij kā mums prātu jauc! Un multenes, un youtube vispār vāaaaks…

    P.S. sveicieni draugam jaunajam no Kristera, treniņu biedra ;)!

    Atbildēt
    • Paldies par komentāru un sveicieni pretī ;)

      Atbildēt
  28. Sveika, Laura! Ar interesi izlasīju gan rakstu, gan visus komentārus. Jāatzīstas, ka laikā, kad Everts un mana meita kopā apmeklēja privāto b/d un Tu jau biji gaidībās, pati pieredzēju epizodi, kad mana meita tā teikt “neīstajā brīdī gadījās ceļā”. Nesūdzos, tas nebija nekas, kam būtu jāpievērš pārlieka uzmanība, bet tanī pat laikā jāatzīstas, ka joprojām atceros, ka pati iekšēji par to biju uzvilkusies (laikam, mans iekšējais bērns manī tika pamodināts 😊).
    Man šķiet, ka agresijai nav viens konkrēts cēlonis, bet gan daudzu faktoru kopums, kur ļoti būtisks ir bērna temperaments. Un Tu jau pati vislabāk zini, ka Tavam bērnam tāds ir, un ka ir jāmeklē labākais audzināšanas/sadarbības veids, lai to veiksmīgi attīstītu.

    Atbildēt
    • Jā… nu mūsu bērns vienmēr mācējis panākt, ko vēlas, bet līdz šim nav bijis tik ļoti jāuztraucas par to, lai kādam citam nedarītu pāri. Anyway – cerams pārejoši, jo pašai šķiet, ka jau šobrīd ir progress, un cerams, tas tā turpināsies..

      Atbildēt
  29. P.S. Un esmu arī nesen bijusi “otrā pusē”, kad mana meita ir “agresore”, un savu neapmierinātību izpauda ar spēku pret citu bērnu. Šī sajūta ir, laikam, pat vēl sliktāka kauna dēļ…

    Atbildēt
  30. Cik labi tu esi noformulējusi savas izjūtas. Mums arī ir parādījusies uzvedības maiņa, ka mazais brālītis ir ienācis ģimenē. Un visi šie jautājumi un pardomas ir arī manā galvā. Paldies, ka sakārtoji un saliki pa plauktiņiem. Lai jums drīza izdodošanās.

    Atbildēt
  31. “Kā runāt, lai mazi bērni klausītos” – kur šo grāmatu var iegādāties?

    Atbildēt
  32. Manam dēlam nu jau 6 gadi, bet pēdējos pāris gadus esmu izjutusi šo vainas apziņu, šo bezspēcību, šo neizpratni – Kāpēc? Kāpēc mans bērns dara pāri citiem, ja esam tik mīloša ģimene? Izmēģinājām visu – izstudēju psiholoģijas grāmatas, konsultējos ar neirologu, psihoterapeitiem, gājām uz smilšu terapijām (to darām arī joprojām), mainījām ikdienas ritējumu utt utjp… gandrīz visu, kas jau minēts rakstā un komentāros. Ilgstoši nekas nelīdzēja. Un tad manās rokās nonāca divas grāmatas – par indigo bērniem! Tās man deva mieru, atbildes, ierosinājumus. Rezultātā varu teikt – jau vairāk par mēnesi mans dēls ir spējis dusmās nenodarīt otram pāri (tas priekš mums rekords). Ja vien audzinātājas ir tik foršas, ka vēlas iesaistīties situācijas risināšanā, tad varu teikt, ka indigo bērnus ir iespējams iekļaut arī standarta izglītības iestāžu kolektīvos. Tikai vajadzīga sapratne un pieņemšana. Zinu, ka jums viss izdosies! Lai laimīgi!

    Atbildēt
  33. Un tēvs ar audzinātāju ir par šo runājis? Un jūs paši? Ko saka bd? Vai viņiem tādi paši novērojumi. Lai arī 4g liekas daudz, tas joprojām ir mazs bērns. Ne viss, ko viņš stāsta ir tieši uztverams. Īpaši, ja neesat uzvedības problēmas pamanījuši mājās. Un, ja arī ir tā, ka bērns mēdz bd kādam iesist, ir 101apstāklis, kas jāņem vērā, un vispareizāk to ir arī uzreiz risināt bd. Tas nenozīmē, atbildības uzlikšanu vecākiem, bet ņemot vērā vecumu un lietu izpratni, tad šis ir jārisina uzreiz un tagad, ne pēc pāris h vakarā vai pēc dienām.

    Atbildēt
    • Esam, esam runājuši. Šobrīd jau ir uzlabojumi :)

      Atbildēt
  34. Pēc Jūsu rakstiem škiet, ka dariet visu pareizi. Varbūt pat pārāk pareizi. Varbūt reizēm labām ģimenēm ir iedalīts bērniņš, kurš liek vecākiem daudz turēt. Mistika.

    Atbildēt
  35. Hei, hei, apsveicu, Laura- Tev ir varens aktīvists! Šo bērnu ģenētiskais komplekts garantē, ka viņi dzīvē sasniegs visu ko vēlas. :) Tas ir gan jauki, gan arī ne tik…jo, ja nu viņš ievēlas iegūt savā īpašumā visu pasauli, neizvēloties metodes? Ok. Tas, kas ir vecāku uzdevums – ir iemācīt šiem bērniem pieklājību un laipnību. Zinu, tas nav viegli, jo pašai tāda jauna lēdija aug. Un šo, to esmu atklājusi. Gan, kā pašai palikt “dzīvai”, gan kā palīdzēt bērnam.

    Par sevi:
    1.Elpoju dziļi un lietoju “baldriāņus” (kaut ko nomierinošu)
    2.Rūpējos, lai pati būtu atpūtusies un paēdusi.
    3.Rūpējos, lai bērnam nebūtu viens pats pieskatītājs uz veselu dienu (pieskatītājs uz dienas beigām būs “out of order” ar garantiju)
    4.Lasu, pētu un mācos gan par sevis savaldīšanu, gan to, kā varu palīdzēt savaldīties bērnam

    Par bērnu:
    1.Daudz ar viņu runāju. Skaidroju.
    2.Rūpējos, lai ir pietiekami daudz miega
    3.Rūpējos, lai samazinātu kairinātājus- TV, saldumi.
    4.Rūpējos, lai bērns var izskraidīties, izdarboties fiziski, t.i. nogurt :)
    5.Rūpējos, lai bērns būtu paēdis (tam ir nenormāli liela nozīme, pat neapjautu kādreiz, cik liela). Uz bērnu dārzu pakaļ eju ar burkānu gan tiešā, un, reizums,arī pārnestā nozīmē.

    Lai izdodas!

    Atbildēt
    • Paldies! Ļoti piekrītu par ēšanu!!

      Atbildēt
  36. Visus komentārus neizlasīju, bet atceros, ka manas meitas dusmu periodā palīdzēja nevis runāšana, ka tā nedrīkst, bet palīdzēšana bērnam saprast, ka dusmas rodas divos gadījumos – kad kāds pārkāpj Tavas robežas (un tas ir pilnīgi ok šādā brīdī dusmoties) vai arī tad, kad otrs nedara tā, kā Tu gribi (un viņam tiešām nav tas jādara, tāpēc dusmas šeit nelīdzēs). Saprast un atšķirt šos divus gadījumus vienu no otra ne tikai viņai samazināja dusmu lēkmes, bet arī man pašai. P.s. Neesmu psihoterapeite, bet šajā periodā bija sagadījies, ka apmeklēju psihoterapeitu.

    Atbildēt

Trackbacks/Pingbacks

  1. Viss ir labi! | Viens + Viens - […] kāda laika blogā rakstīju par mums aktuālu problēmu – dēla grūstīšanos un reizēm arī sišanu citiem bērniem. Par laimi…
  2. Gads maina daudz | Viens + Viens - […] gada septembris mums bija grūts. Vēl blogā toreiz rakstīju “Mans bērns sit!”. Apzinoties, ka tas ir jāmaina, ikdienā ļoti…

Atbildēt uz mazais91Atcelt atbildi